Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija. 3.daļa

Depresija un narcisma traucējums

Vēl viens no depresijas rašanās iemesliem saistīts ar narcistisku ievainojumu, kas

vērsts pret patību. Patība sevī ietver pašvērtības sajūtu, identitāti, pašvaras izjūtu.

Ievainota pašvērtības sajūta.

Te var runāt par kādu notikumu, kura rezultātā pašvērtība mazinās vai izzūd pavisam. Pašvērtība ir cilvēka paša sevis novērtējums.

Pašvērtību mazinās, ja...

Vecāki bērnu atraida, nepietiekami aprūpē, izturas naidīgi, ļaunprātīgi izmanto. Bērns izaug ar apziņu, ka ir nemīlēts. Bērns tic, ka vecāku mīlestība viņam pienākas un ja vecāki viņu nemīl, tad bērns uzņemas vainu. Bērns izdara secinājumu, ka pats pie visa vainīgs, jo ir slikts un nevērtīgs.

“Mani nemīl” nozīmē: “Es nekam nederu!”

Akceptēšanas trūkums.

Bērns tiek aprūpēts, tomēr vecāki nepauž draudzīgumu, neredz bērna paustās jūtas, vēlēšanās, spontāno izturēšanos. Trūkst apliecinošās atgriezeniskās saites, nav notikusi bērna pieņemšana pēc būtības, nav signālu ar skatieniem un žestiem: ”Tu esi labs tāds, kāds tu esi!”. Bērns nav saņēmis akceptējumi arī savai dzimuma lomai - kā zēns vai kā meitene. Sava artava ir arī šobrīd popularitāti iegūstošajai dzimumu neitrālajai audzināšanai.

Pozitīvās identifikācijas iespēju trūkums.

Ja zīdainis simbiotiskajā fāzē piedzīvojis spēcīgu frustrāciju sakarā ar mātes mīlestības trūkumu, ja ticis pamests novārtā - var notikt vilšanās objektā (cilvēkā). Kā sekas tam būs šī objekta zems novērtējums. Ņemot vērā, ka šajā fāzē māte un bērns ir saplūduši viens ar otru, tad zemais pašvērtējums automātiski izraisīs zemu bērna pašvērtējumu. Iespējams, ja aprūpējošā persona ir nepievilcīga, nespēcīga, vai arī tai piemīt narcisma iezīmes, bērns nemaz nevēlēsies sevi identificēt ar šādu personu. Līdz ar to bērnam trūks vadošās figūras, kurā var izpausties viņa visu varenie un vērtīgie vecāki.

Palīdzības trūkums attīstībai. Kontrolētie un pāraprūpētie bērni nespēs kļūt  patstāvīgi, baidīsies no dzīves, radīsies sajūta, ka viņi ir bezspēcīgi vienaudžu vidū.

Atspoguļošanas trūkums

Kohuts norāda, ka bērna attīstībai nepieciešama empātiska atbalsošana - “mātes acu iemirdzēšanās”.

Ja nav izskanējuši apbrīnas saucieni un prieks par bērna attīstību, par viņa pirmo smaidu, pirmo vārdu, pirmo sperto soli, ja netiek nopietni ņemtas vērā bērna bailes, bēdas, apmierinājums, ja nonāk pat līdz pilnīgai nespējai saprast bērnu pārdzīvojumu pasauli, tad veidosies spēcīga mazvērtības sajūta.

Patības morālās apstiprināšanas trūkums.

Cilvēku sirdsapziņa jeb “Super Ego” var būt izteikts dažādās pakāpēs. Ja bērns ir iemiesojis vecāku lāstus attiecībā pret sevi, tad vecāku kritizējošā attieksme, apsūdzības, sodu draudi, radīs spēcīgu, bieži vien neapzinātu vainas apziņu. Var pat rasties sajūta, ka nav tiesības atrasties uz šīs zemes. “Vainīgs!”. Šis vēstījums nepelna mīlestību, tam nav kaut kādas vērtības (O.Kernbergs,1975).

Cilvēciskās cieņas ievērošanas trūkums.

Tā ir situācija, kad vecāki ar dažādām metodēm grauj bērna integritāti, to zemu vērtējot, izsmejot, kritizējot un kauninot. Bērnam tiek iestāstīts ka viņš ir muļķis, neglīts, neveikls, pagrimis, nekaunīgs, slinks un rijīgs.

Brīvas telpas trūkums.

Bērnam nav dota brīva telpa pašam savas būtības izveidošanai. Vecāki pieprasa no bērna to, kas ir svarīgs viņiem pašiem. Ja atvase nespēj atbilst vecāku priekšstatam -tiek draudēts ar viņu mīlestības zaudēšanu. Tiek iegūta briesmīga pieredze - kā tas ir, kad nevari atbilst otra priekšstatam.

Bērnu seksuāla izmantošana.

Te rodas fenomens, ka upuris jūtas vainīgs. Tad rodas spēcīga vajadzība pēc narcistiska apbalvojuma, emocionālām sajūtām no ārpuses. Radīsies viegla aizvainojamība, jūtīgums pret kaunināšanu. Būs spēcīga disonanse starp – kāds es vēlos būt un, kāds esmu. Tad viegli radīsies aizvainojums par to, ka viņu kāds nav pamanījis, ir izteicis kritiku vai piedzīvota šķiršanās. Lai mazinātu mazvērtības sajūtu, tiek mēģināts kaut kā īpaši izcelties kādā vienā dzīves jomā. Tad iespējams saņemt to uzmanību, ko nebija iespējams saņemt bērnībā. Te var minēt cieņu, statusu, sociālo prestižu.

Mīlestība partnerattiecībās. Ar grandiozo mīlestību, ar cilvēku, kurš bez nosacījumiem varēs pieņemt tādu, kāds ir. Tas tad būs kā apliecinājums savam vienreizīgumam.

Panākumi.

Var  rasties vēlme kļūt par izcilu zinātnieku, sportistu, politiķi, mākslinieku. Laime nav naudā, taču nauda spēj nomierināt. Naudai piemītošais spožums citu līdzcilvēku acīs ļauj izskatīties vērtīgākajam un nozīmīgākām.

Popularitāte. Izsalkums pēc slavas liek kāpt uz skatuves. Tad var saņemt sajūsmu un apbrīnu.

Ķermeņa kults un mode.

Savu ķermeni var izlikt apskatei. Jauneklīgs izskats un fiziskais skaistums var būt garantija iekārojamībai un vērtības apziņai. Diemžēl ar vecumu tas apsīkst un tad rodas smaga krīze.

Paziņu loka iegūšana.

Kontaktu uzturēšana ar sociāli iekārojamām, interesantām, bagātām personām, var radīt sajūtu, ka arī pats tāds ir.

Vara.

Tā var būt satraucoša un arī veldzēt emocionālo deficītu.

Piederība elitei.

Piederība kādai elitārai organizācijai var radīt izredzētības sajūtu.

Seksuālas uzvaras.

Cilvēki mēdz izmantot seksualitāti, lai celtu savu pašvērtību. Daudzie partneri rada nevis seksuālu baudu, bet gan apliecinājumu savai vērtībai.

Savas īpašās lomas kultivēšana.

- Ja reiz man nav lemts būt pašam labākajam, tad vēlos kļūt vismaz pats sliktākais. Ir cilvēki ar pazeminātu vērtības sajūtu, kuri visiem  spēkiem cenšas atšķirties no citiem. Savu spožumu tie cer iegūt ar kādu neparastu profesiju vai hobiju palīdzību. Viņi piesaista uzmanību, šokējot citus kā mākslinieki, dumpinieki, klaidoņi vai ģēniji.

Palīdzības sniedzēja loma.

Būt kādam vajadzīgam ir kā līdzeklis pret paša mokošo mazvērtības sajūtu. Palīdzēdams citiem, atteikdamies pats no sevis, no savām vēlmēm, uzņemoties cietēja lomu, var kļūt par cēlu, apbrīnas vērtu vērtīgu cilvēku.

Sevis apliecināšana, pildot mātes lomu.

Daudzām sievietēm pašapliecināšanās notiek, pildot mātes lomu. Viņas ir lepnas par to, kā aug un attīstās bērni. Viņas priecājas par atzinību, ko gūst ar saviem pūliņiem, uzsverot mātes lomu. Krīze iestājas tad, kad pēdējais no bērniem pamet vecāku namu. Ar to tad tiek atņemta visa mātes dzīves jēga.

Identificējoša līdzdalība.

Tas, kuram pietrūkst sava spožuma, var to paņemt no partnera. Cilvēki ar zemu pašvērtību var justies līdzdalīgi sava partnera diženumā, skaistumā, varēšanā un augstajā sabiedriskajā stāvoklī.

Radošo spēju izkopšana.

1. Depresiju izraisošā kārdinājumu un atsacījuma situācija

a) Dzīvei svarīgo narcisma apbalvojumu samazināšanās vai izbeigšanās.

Krīzi var izraisīt:

- statusa zaudējumus, piemēram, došanās pensijā vai karjeras beigu brīdis;

- ja partneris samazina savas mīlestības izpausmju apjomu vai tā zūd pavisam, piemēram, pēc bērna piedzimšanas;

- ja darba rezultāti kļūst aizvien vājāki vai tos  novērtē tik augstu, kā agrāk;

- īpašuma vai ar to saistītās cieņas zaudējums;

- popularitātes un apbrīnas zaudējums, piemēram, aktieris vairs nav pieprasīts un paliek bez darba;

- skaistuma un iekārojamības zaudējumus līdz ar novecošanās procesu;

- draudzīgo attiecību un paziņu loku zaudējums sakarā ar sociāli nicināmu rīcību;

- varas un ietekmes zaudējums, piemēram, politiķis netiek atkārtoti ievēlēts;

- zaudēta piederība pie  kādas elitāras grupas, piemēram, tas varētu notikt paša negodīgas rīcības dēļ;

- vecuma vai slimības dēļ zaudēta seksuālā pievilcība;

- nespēja īstenot savu līdzšinējo palīdzētāja lomu, piemēram, slimības dēļ, vai arī tāpēc, ka tiek zaudēts kopjamais;

- mātes lomas zaudējums, kad bērni pamet vecāka namu;

- zudis partneris, ar kuru varēja dalīties viņa lieliskumā;

- mazinājušās vai pavisam zudušas paša radošās spējas.

b) Kritika, ja arī tā ir konstruktīva, apstiprina bažas, ka vērtība ir zema.

c) Neatbilstība starp ideālo un reālo “Es” .

Ikreiz, kad nav izdevies sasniegt izvirzītos mērķus, nācies izjust neveiksmi, -zaudētāja sajūta  kārtējo reizi tiek iegrāmatota kā apliecinājums savas personas mazvērtībai, kas atkal  kļuvusi redzama.

d) Sāpināšana.

Cilvēks ar zemu pašvērtību vienmēr ir arī viegli sāpināms. Sāpinājums ir ne tikai ievainojums, kad samazinās labsajūta, bet tas izpaužas arī kā sašutums par sāpinājumu izraisījušās personas iedomāto nekaunību. Sāpinājums satur arī agresīvu impulsu, kas ir virzīts pret sāpinājuma izraisītāju.

Kāds nosaka: ”Tu šodien slikti izskaties!”, par ko šīs piezīmes adresāts sāpīgi saraujas: “It kā es pats nezinātu, ka izskatos atbaidoši.”  Sāpinātā persona šādu piezīmi izjutīs kā sarunu biedra cietsirdīgu uzbrukumu un reaģēs ar aizvainojumu: “Kā gan viņš spēja būt tik netaktisks un pateikt man tieši sejā šo briesmīgo patiesību!”.

Tad rodas kauns, pazemojums, nevarība, bezpalīdzības sajūta un dusmas.

Sāpinātam cilvēkam ir kāda sāpīga vieta, kas ir īpaša, tikai viņam vien raksturīga. Tas ir gluži it kā, - cilvēkam uz rokas ir brūce, kas nav sadzijusi, un kāds tai pieskaras. Savukārt, ja  āda ir vesela, tad pieskāriens neradīs sāpes.

Kritika var ievainot (“Man tā sāp’’), taču to var izjust kā sāpinājumu (“Man tā sāp, tu nekrietnais cilvēk, esi man nodarījis sāpes!”).

Kā iespējamais sāpinājums var būt  dažādas neapmierinātās personas pretenzijas:

- partnerattiecībās jāvalda harmonijai, tur nav vietas agresijai;

- visas šīs personas dzīves izpausmes otram  jāpieņem bez kritikas;

- šai personai pienākas uzvara visās spēlēs un sacensībās;

- vienmēr līdzās jābūt kādam, kas to apbrīnos un atspoguļos;

- personai pienākas uzticība, otrs to nekādos apstākļos nedrīkst pamest;

- pienākas vadoša loma un varas pozīcija, bet ne mazākās atbildības;

- pienākas mīlestība un pieķeršanās bez nosacījumiem;

- pienākas popularitāte un apbrīns;

- otram partnerim vienmēr jābūt arī seksuālā gatavībā;

- personai pienākas aprūpēšana, orāla lutināšana un visas tiesības uz kopjamā statusu;

- šai personai pienākas empātiska sapratne.

e) Kauninājums.

Spēcīgas kauna sajūtas sasaucas ar nepietiekamu pašvērtības sajūtu. Tā rodas vienmēr, kad cilvēks rīkojas pretēji savām vērtībām, vai arī, ja otrs ir pamanījis kādu vājo vietu, ko līdz šim ir izdevies apslēpt.

Piedzīvojot kaunu, tiek piedzīvota arī nepietiekamā pašvērtības sajūta, kas var radīt pat domas, ka eksistencei nav nekāda attaisnojuma un dzīvot vairs nav vērts. Kauna sajūtu izraisījušais cilvēks šoreiz netiek uztverts kā agresors, jo viņš tikai  atklājis kādu slēpto grēku, defektu, trūkumu, par kura esamību tā nēsātājs vienmēr ir zinājis.

f) Neapzināta vainas sajūta.

Ja cilvēks ar neapzinātu pašvērtības sajūtu cieš vēl no neapzinātas vainas sajūtas, tad pietiek ar nelielu pārmetumu, lai viņš tūdaļ justos vainīgs. Šajā situācijā minētajai vainas sajūtai pievienojas vēl daudz smagāka, neapzinātā un atkal aktualizētā vainas sajūta.

Nepietiekamas pašvērtības sajūtas terapija.

Kohuts (1971) piedāvā narcisma teoriju, kas balstās uz divām substruktūrām. Zīdainim tie ir “grandiozā patība” un “idealizētais vecāku imago”.

Zīdainim ir nepieciešamība pēc atspoguļošanas un empātijas, viņš vēlas redzēt “mātes acu iemirdzēšanos”, tiklīdz  nonāk viņas redzes laukā. Ja vecāki apmierina bērna izsalkumu pēc pieņemšanas un empātijas, tad ar laiku no bērna grandiozās patības rodas stabila pašvērtības sajūta ar apziņu “es esmu ok “.

Otrs aspekts saistīts ar vēlmi idealizēt, apveltīt ar neierobežotu varu un lieliskumu vissvarīgākās viņu aprūpējošās personas. Mazulis vēlas sakust vienā veselumā ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem un šādi piedzīvot ar viņiem šo varenumu un grandiozumu. Savus šādā veidā idealizētos vecākus vēlāk aizvieto bērna paša psihiskās struktūras, kas zīdainim vēl nav attīstījušās. Saplūstot ar vecākiem, bērns izjūt tos pašus sajūtu stāvokļus, ko piedzīvo vecāki, kuri viņu aprūpē - ar pieskārienu un balss toņa palīdzību. Tā bērns nomierina sevi, mazina bailes un iemācās atlikt dziņu apmierināšanu uz piemērotu brīdi. Šādā veidā bērns pārņem arī vecāku ideālus, vērtību priekšstatus.

Psihoanalītiskās ievirzes psihoterapijā pacients var nonākt regresijā līdz savas agrīnās bērnības pārdzīvojumu modelim. Pacients aktivizē savas agrās bērnības attīstības fāzes. Tas notiek tāpēc, ka toreiz viņš savā attīstībā piedzīvoja neveiksmi. Apstākļi vecāku izveidotajā vidē nebija pietiekami, lai notiktu patības izveidošanās process. Cilvēkam piemīt pašizdziedinoši spēki, ar kuru palīdzību tiek atkārtots mēģinājums atgūt nokavēto, lai sevī salabotu to, ko trūkstošo attīstības stimulu dēļ neizdevās izveidot bērnībā.

Kohuts raksta: “Attiecības ar psihoterapeitu nonāk līdz atkal konkretizētām attiecībām ar māti. Psihoterapeits kļūst par trūkstošās struktūras aizvietotāju, pašvērtības sajūtas piegādātāju, centienu integrētāju, viņš ir tā idealizētā vara, kas izdala atļaujas un atbalstu.”

Pacients ar pārneses palīdzību “atnes” uz kabinetu bērnības pieredzi, ko psihoterapeits var rekonstruēt un kopā ar pacientu pārstrādāt.

 Šis pārstrādes process sākas ar to, ka tiek mobilizētas arhaiskās vajadzības pēc atspoguļošanas un sakušanas, kas pamazām pārvēršas par veselīgu pašvērtības sajūtu.

Pacients psihoterapeitu izmanto kā pagaidu aizvietotāju vēl neeksistējošām psihes struktūrām - notiek baiļu remdējošā, pieņemošā, atbalstošā un citu aspektu “iedzīvināšana” pacienta psihē. Procesā, kas izpaužas kā izmainoša iemiesošana,  izveido jaunu psiholoģisko struktūru (Kohuts, 1977).

Psihoterapeits veic tādus uzdevumus, ko pacienta vecāki dažādu iemeslu dēļ nav varējuši paveikt. Tagad psihoterapeits viņu vietā sniedz pacientam ievērību, atspoguļo viņu, ar saprotošu līdzi jušanu un pieņemšanu pavada katrā dzīves izpausmē un sevi piedāvā kā idealizējamo objektu. Psihoterapeits iedibina jaunus vērtību priekšstatus, meklē iedīglī palikušos vai laika gaitā sagruvušos ideālus, pacienta neizmantos talantus un apdāvinātību, dzīves mērķus un radošas izteiksmes iespējas. Tā ir tāda kā pacienta personības inventarizācija.

Narcistisko traucējumu ārstēšana notiek trijos posmos:

1. narcisma traucējuma, tā dinamikas un funkciju uzrādīšana;

2. esošā traucējuma noārdīšana;

3. jaunu narcistisko struktūru izveidošana.

Narcistisko traucējumu uzrādīšana.

Terapijas sākumā svarīgi atklāt psiholoģiskos faktorus, kas veido saslimšanas ainu. Pacients pauž un ataino savu mazvērtības sajūtu, atklāj noslieci par visu uzņemties vainu, runā par kaunu, jūtīgumu pret kritiku un dažādām bailēm, kuru iemesls ir fonā esošā nepietiekamā pašvērtības sajūta, piemēram, bailes tikt atmaskotam kā nevērtīgam. Psihoterapeits izjautā pacientu par viņa izturēšanās veidiem un ļauj noprast, ka arī tiem ir sakars ar mazvērtības sajūtu.

Terapeits izsaka aizdomas, ka ir traucēta pacienta pašvērtības sajūta.

Pacients tad varēs apzināties šīs pazeminātās pašvērtības izpausmes, piemēram, ja viņš vardarbīgi izturas pret saviem bērniem, ir ātri gatavs pats sevi nicināt, jūtas, ka neviens viņu  neuztver nopietni, jūtas apiets, pazemots, piespiests pie sienas, ienīst ārzemniekus, jo uzskata tos par mazvērtīgākiem, sīkumaini aizstāv savu taisnību, bieži meklē glābiņu melos, labprāt vēlētos tapt citiem neredzams. Psihoterapeits tad analizēs viņa perfekcionismu un parādīs, ka tieši tas ir nebeidzamo sakāvju avots, jo pacients nekad nejutīsies spējīgs pilnībā apmierināt savas pārlieku augstu izvirzītās prasības.

Tad tiek parādīti pacienta narcisma veldzējuma avoti (piemēram, panākumi, īpašums, statuss, mīlestība, popularitāte, vara, liels paziņu loks utt.), kas ir arī normā, bet tiem hipertrofējoties, pārveidojas  būtība un cilvēks par šo avotu kalpu, kļūst par tādu kā narkomānu, kas apsēsts ar šīm dziņām. Ja cilvēks spaidu kārtā sacenšas ar citiem un nemitīgi ir spiests sevi salīdzināt, ja šīs kvalitātes hroniski pārvērtē, tad var runāt par narcistisku traucējumu. Turklāt, ir svarīgi atklāt pacienta iespējamo naidu pašam pret sevi un no tā izrietošo tendenci sevi sodīt, kas arī varētu rasties kopsakarā ar slēptajām mazvērtības sajūtām. Pacients nereti mēdz tērēt savus spēkus, novest sevi līdz spēku izsīkumam, sabotēt pats savus panākumus un izturēties pret sevi ar skarbumu.

Freids norādīja, ka, lai cīnītos ar ienaidnieku, viņu ir jāiepazīst.

Arī pacientam jāiepazīst ne tikai sava mazvērtības sajūta, bet arī visi tās iespējamie atzarojumi un slēptās atvases, un veidi, kā tā mēdz iedarboties, lai vēlāk varētu iemācīties, kā no tā visa atbrīvoties.

Pacients tad ne tikai saprot, bet arī vēlreiz emocionāli pārdzīvo šo traucējumu rašanās vēsturi. Emocionālās zināšanas par to, kā kaut kas ir radies, vēl nenovērš pašu traucējumu, bet ir svarīgs ķēdes posms ārstēšanas procesā.

Visbiežāk pacienta traucējumu simptomi rodas ne jau to primārā ievainojuma veidā, bet gan kā personības veiktie pretpasākumi, glābšanas mēģinājumi, jeb tā sauktā aizsardzība pret primāro traumu. Stratēģijas, kas savulaik nodrošināja izdzīvošanu kā tādu un padarīja to vismaz paciešanu, laika gaitā izvērtās par patstāvīgiem slimību izraisošiem perēkļiem.

Piemēram, sadistiskas fantāzijas vai rīcība, kas bijusi kā aizsardzība pret sāpinājumu.

Kohut (1977) norāda, ka no vienas puses, tā ir viņa narcistisko dusmu izpausme, bet no otras – vēlme aizsargā no sāpīgās apziņas par savu depresiju un samazināto pašvērtības sajūtu.

Ir struktūras, kuru vienīgā funkcija ir “aizklāt primāro defektu”, piemēram, “fantāzijas par sadistisku kontroli pār sievietēm” (Kohuts) un ir struktūras, “ja tās kompensē, nevis aizklāj šo defektu”, piemēram ar rakstnieka radošo darbību.

Alfrēds Adlers runā par mazvērtības sajūtas uzspiesto dzīves stilu. Savukārt transakciju analīzē tas ir tā sauktais life script - dzīves scenārijs, kad agrīnā, neapzinātā vecumā pieņem lēmumu par savu paša ceļu, piemēram, atkāpšanās, provokācija vai pielāgošanās, pašsavaldība, izvairīšanās vai atraidīšana, pārākums, kas sasniegts ar saviem panākumiem vai vēlme pēc varas.

Jēdzieni: dzīves stratēģija, spēles (Bern, 1970), neirotiskās tendences (K.Horney), kompensējošās struktūras (Kohut) nozīmē aptuveni vienu un to pašu. Tās ataino narcistisku traucējumu guvuša bērna mēģinājumus novērst jebkādu iespēju, ka viņam jel kad būs vēlreiz jāpārdzīvo savas bērnības draudīgā trauma (ka viņu nemīl, izsmej, zemu vērtē utt.).

Terapijas laikā šo traumu  piedzīvo atkal un tad arī var nonākt pie atziņas, ka izdzīvošanas stratēģijas radīja neirotisko pārdzīvojumu un izturēšanās modeli.

Narcistiski traucējumi bojā patību un tad dziņas pārņem varu. Lai izvairītos no depresijas, bērns novēršas no neempātiskā un klātneesošā vecāka un pievēršas orālajām, anālajām un falliskajām sajūtām, ko pārdzīvo ar lielu intensitāti. Šī bērnības pieredze par dziņu pārvietošanu kļūst par kristalizācijas punktiem tai formai, kādu pieņem viņa kā pieaugušā cilvēka psihopataloģija (Kohut, 1977).

Turpmākās terapijas gaitā tiek uzdoti jautājumi:

- kur pacientam rodas primārie un sekundārie traucējumi?

- kādu ietekmi tie atstāj uz veidu, kā viņš dzīvo?

- kādu labumu var iegūt no šī traucējuma?

Iespējams, pacientam ir lielummānijas fantāzijas, pārspīlēta sportista godkāre, kas draud ar pašsakropļošanos, savas karjeras atvairīšana, baidoties no panākumiem, paniskas bailes no novecošanās, izvairīšanās no sociāliem kontaktiem, agresīvi konflikti ar partneri, ko izraisījusi sajūta, ka viņu nesaprot vai zemu vērtē, atkarībai līdzīga tieksme pēc sociāla prestiža, uzņemoties arvien jaunus un jaunus publiskos amatus, iesīkstējoša turēšanās pie zema prasību līmeņa, baidoties izcelties, hroniska neapmierinātība un drudžaini mīlestības un sevis apliecinājuma meklējumi.

Psihoterapijā panākumi ir grūti sasniedzami, jo:

- pārmaiņas rada nedrošību un bailes, jaunais un nepazīstamais šķiet draudīgs, jo tas domājams, pārsniegs attiecīgās personas rīcībā esošos adaptēšanās spēkus, un tas varētu konfrontēt ar situāciju, kurā viņš būtu zaudētājs. Tad labāk šķiet izvēlēties paciest jau pazīstamās sāpes, toties palikt vecajā dzīves situācijā, kas tomēr sola drošību;

- nepazīstamais konfrontēs ar bērnībā gūto traumu, kas var radīt dziļu izmisumu;

- var ticēt, ka pacients pats nav atbildīgs par savu likteni, tad visu vainu par nejēdzīgo likteni var uzvelt ļaunajai pasaulei, Tad ir arī visas tiesības pieprasīt atlīdzību par sev nodarīto netaisnību: pieprasīt sev mīlestību, lutināšanu un rūpes, neko nedodot pretī. 

- var atteikties no kļūšanas par veselu un pieaugušu cilvēku, kamēr nav gūts gandarījumu, atgūstot agrīnā bērnībā nokavēto;

- var savu slimību vērst kā apsūdzību pret tēvu un māti un pret visu pasauli;

- piedot, nozīmētu atteikties no tiesībām uz atriebību, apzināties, ka paša ciešanas ir bijušas veltas;

- uzdrīkstēšanās, ko sniedz terapija draud ar sāpēm par jaunu vilšanos, kas var izraisīt vēl lielāku neuzticēšanās radītu vientulību;

- ir iespēja padarīt savu nelaimi par tikumu un justies kā “ciešanu ģēnijam”, kurš pats sevi ir izrotājis ar izredzētības ērkšķu kroni. “Esmu savādāks, tātad labāks par citiem!”. Tad nav motivācijas atteikties no sava narcisma apmierināšanas par labu normālajam veselīgumam;

- pacientā ir milzīgs, bet apslēpts naids pašam pret sevi, ko izraisījušas spēcīgas vainas un kauna sajūtas. Tas nozīmē, ka pacients pats sevi notiesājis un jūtas kā bezpalīdzīgs;

- protams, klāt nāk arī sociāli atalgojumi - uzmanība, līdzjūtība, atbalsts un apkārtējo saudzīgā attieksme.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!