Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija. 2.daļa
Sākums ārsts.lv 2022. gada marta numurā
Depresija un nepietiekama pašvaras sajūta
Cilvēks kļūst depresīvs, ja neveiksme vai zaudējums no jauna rada neizturamu bezpalīdzības sajūtu, kas izjusta jau agrāk.
Pašvaras sajūtu Filips Leršs (Lesrsh,1938) definē kā uzticēšanos saviem spēkiem.
Tā rodas brīdī, kad cilvēks nonāk saskarē ar apkārtējo pasauli. Rodas arī bauda no savas kompetences tāda uzdevuma izpildē, kuru atrisināt jūtamies gana stipri, paļaujamies uz savu prasmi, ticam, ka tiksim galā ar prasībām un uzdevumiem, ko izvirza pasaule un apkārtējie cilvēki.
Pašpaļāvīgi cilvēki ir enerģiskāki, var izdarīt daudz vairāk, nekā citi.
Ja pašpaļāvības sajūta ir vāja, radīsies bailes piedzīvot zaudējumu. Savukārt svārstīga pašvaras izjūta, gūstot pat vismazākos panākumus, radīs strauju pašapziņas kāpumu, ko tikpat ātri var sagraut pat vismazākā neveiksme vai kritika.
Pašvaras sajūta nav tas pats, kas pašvērtība. Cilvēks var kļūt kautrīgs, nevarīgs, bezpalīdzīgs, tomēr itin labi spēj apzināties savu pašvērtību.
D.Lihtenbergs (1990) norāda, ka zīdaiņiem pastāv divi reakcijas tipi: pašapliecināšanās sistēma un aversijas sistēma. Pašapliecināšanās sistēma izraisa intereses aktivizēšanos, stimulu meklēšanu un baudu par paša kompetenci. Tās izslēgšana nedraudzīgā sociālā vidē aktivē snaudošo aversijas sistēmu, kas izpaužas ar nepatiku, dusmām, uzbrūkošu izturēšanos vai dzīves spara samazināšanos.
Ja bezpalīdzības sajūta (nespēks kā reakcija uz zināmām situācijām vai izaicinājumiem) rodas bieži, vai arī, ja tā rodas noteiktās situācijās, tad tā ir iemācīta bezpalīdzība. To veicinājis attīstības trūkums, kad mātes vai tēva ietekme bijusi traucējoša, vai tās pietrūcis.
Mātes, kuras ir nobijušās, mēdz ierobežot bērna impulsus, cenšas pasargāt no pasaules briesmām, jo pašas ir baiļu pārņemtas. Ir grūti noticēt, ka bērns spēs patstāvīgi darboties, tāpēc, kā mēdz teikt, drošs paliek drošs, to labāk izdarīt pašām. Savukārt citas mātes lutina bērnu, it kā pakalpo viņam, novāc no ceļa katru mazāko grūtību, tā ieaudzinot bērnā nepatstāvīgumu.
“Zaudējot spēju pašam visu kontrolēt, kā arī pārmērīgas vecāku iejaukšanās dēļ, rodas ilgstoša šaubu un kauna sajūta, pašapziņas trūkums” (Erikson, 1971).
Karls Kēnigs (Konig, 1981) saka, “ka mātes specifiskā izturēšanās, bailīgi sekojot un iegrožojot bērna motorisko ekspansiju, noved pie tā, ka bērni nepietiekami attīsta savu kompetenci par apiešanos ar savu apkārtējo pasauli”, jo “…visas bāzes kompetences ir iegūstamas tikai personīgā kontaktā’’.
Ne velti saka, ka paša pieredze ir zelta vērta un vienalga, kāda tā ir, tā jebkurā gadījumā ir vērtība.
Atceros, ka, piedaloties individuālā psihoterapijā un stāstot, ka, redz, man nav izdevies tas un tas, psihoterapeits tēvišķi noteica: ’’ Nu, redz, tagad arī tev ir tāda pieredze!’’
Ja mātes kā identifikācijas objekta vispār nav, bērnam to nācies iekapsulēt kā ļauno objektu (māte nemīl, viņa ir distancēta, uzmācīga, frustrēta) un viņš tad nevar iegūt šīs pamata spējas.
H.Šulcs-Henke (“Kavētais cilvēks’’) savā neirožu mācībā saka, ka ikviena kavēta ierosa (orāla, agresīva, seksuāla vai narcistiska) aplaupa cilvēku, atņem viņam prieku. Līdz ar to nav iegūta šī pieredze, kā kompetenti paust un apmierināt savas vajadzības. Var minēt piemēru, kad dusmu izpausme var ļaut justies stiprākam.
Arī Izards, kurš pētīja emocijas, saka, ka “Dusmu brīdī pašapziņa ir izjūtama daudz spēcīgāk, nekā jebkuras citas emocijas laikā’’ (Izard,1972)
Tāpēc, jo vairāk cilvēks ir nobremzēts, jo vairāk cieš viņa pašvaras sajūta, kas tad ir ļoti trausla.
Vēl, pateicoties Izardam, zināms, ka bēdu - izbaiļu situācijā, ja bērns tiek sodīts par jūtu izpausmi, kas izrietējusi no viņa bēdām, tātad, - vispirms bēdas (sāpes, vilšanās, neveiksme), tad jūtu izpausme (raudāšana, lūpas uzmešana, skumjas), pēc kā bijis vecāku sods (bāršanās, draudi, kaunināšana, kontakta pārtraukšana, norāšana vai sitieni), - tad šis sods bērna psihē radīs bailes no soda, kas savukārt tiks asociētas ar sākumā izpaustām bēdām.
Ja šāda pieredze atkārtojas, tad saistība ģeneralizējas, un bailes rodas ikreiz, kad bērns (vēlāk pieaugušais ) saskaras ar grūtu problēmsituāciju, kas var izraisīt bēdas.
Visbeidzot “indivīdu pilnīgi sagrauj grūtības, kuras viņam nākas pārvarēt, lai tiktu galā ar dzīvi. Tas tāpēc, ka bēdu izjūta ir relatīvi bieža, bet baiļu toksiskā iedarbība-visaptveroša’’(Izard, 1972).
Vēl var minēt tos vecākus, kuri bērnam izvirza pārlieku augstas prasības ar to, ka pieprasa no viņa kaut ko tādu, uz ko bērns savā vecumā vēl nemaz nav spējīgs, vai arī uz ko vispār nav spējīgs.
Tā, piemēram, kāda paciente bērnībā bija kļuvusi par zaudētāju, jo pašas māte bija pieprasījusi no meitas atvieglot savas smagās depresijas radītās ciešanas.
Sievers (1971) apraksta, kāda ir pārlieku rūpīga, iegrožojoša un bailīga māte (“Ainas no šodienas neirozēm’’). Mātes pārmērīgās rūpes kļūst par iemeslu tam, ka bērns pats sevi sāk uzskatīt par pastāvīgi apdraudētu, zemāku būtni, un viņš jūtas nedrošs šajā pasaulē, kas ir pilna ar briesmām un ļaunumu. Bērniem tiek uzspiesta sajūta, ka viņiem pašiem ar šādu dzīvi jau nu nemūžam netikt galā, jo citādi taču māte ar viņiem tā nenoņemtos. Šādi bērni nevar “pareizi spriest par pašu faktiskajām spējām un īpašībām. Viņiem ir priekšstats, ka viņi spēj mazāk nekā citi un ka šie “citi” ir par viņiem pārāki”.
Joffe un Zandlers, kuri ir nodarbojušies ar bērnu depresijām, apraksta tieši šo depresijas veidu kā slimīgu, afektīvu bērna reaģēšanas veidu uz viņa labsajūtas samazināšanu.
Ja veselam bērnam nākas pārdzīvot zaudējuma jūtas, bēdas un sāpes, tad “normālos apstākļos tas mobilizē agresīvas jūtas, kas tiek pavērstas pret šo sāpju domājamo izcelsmes punktu’’(Joffe Joffe un Sandler,1980)
Tātad, depresīvie ir iemācīti reaģēt savādāk, nevis ar normālu atbildi uz savas labsajūtas samazināšanu. Normāli būtu aktīvi atvairīt - aizvākt malā nepatīkamā traucējuma avotu vai paust savu agresiju. Turpretī šie bērni jūtas neaizsargāti. Viņi uz situāciju reaģē pasīvi rezignēti un jūtas pilnībā bezpalīdzīgi.
“Ja cilvēks attiecībā pret sāpīgu situāciju jūtas bezpalīdzīgs, nevarīgs un rezignēts, tad viņam nākas iepazīt tādu afektīvo atbildi kā depresija” (Joffe un Sandler, 1980). Arī te ir pašvaras sajūtas deficīta stāvoklis, kas ir kā iemesls depresīvās nomāktības uzliesmojumam.
Seligmann (1974) raksta, ka reaktīvai depresijai pamatā ir kognitīva struktūra, ko sauc par iemācīto bezpalīdzību. Tas nozīmē, ka cilvēks gaida, ko no viņa izturēšanās nebūs nekādas ietekmes uz apkārtni. Tātad, nevis trauma kā tāda ir radījusi bezpalīdzības efektu, bet gan tās nekontrolējamība. Svarīgāk par to, kas faktiski notiek, ir veids, kā mēs novērtējam situāciju un, kā izskaidrojam negatīvo atgadījumu. Ja realitāte pieļauj vairākus situācijas izskaidrojumus, tad uz negatīviem atgadījumiem visdepresīvāk reaģēs tas, kuram ir nosliece neveiksmes cēloņus interpretēt kā neizmaināmus. Depresija sakņojas sagrozītā pasaules ainā, kas rodas, notikušo skaidrojot pesimistiskā garā.
Kā veidojas pašvaras izjūta? Tai ir vairāki faktori:
- ja vitalitāte ir stēniska, un ierosas līmenis ir normāls vai paaugstināts;
- ir izdevies iegūt bāzisko kompetences sajūtu un ar to saistīto baudu un prieku par dzīvi;
- pilnvērtīga pašapliecināšanās un spēja sasniegt savu;
- prasmīga apiešanās ar agresijām, bezbailība un pilsoniskā drosme;
- panākumu pieredze tālākajā dzīvē.
Tātad, pavājināta vai svārstīga pašvaras izjūta ir:
- ja ir normāla vai samazināta vitalitāte un pazemināts ierosas līmenis;
- nav izdevies iegūt bāzes kompetences, nepietiekama ar ziņkārību saistītā izturēšanās, trūkst paļāvības attiecībā uz paša varēšanu, apslāpēts prieks par dzīvi;
- nav izdevies iegūt pašapliecināšanās pieredzi, trūkst spējas vadīt savu agresiju, trūkst pārliecības par sevi kaut vienā jomā;
- neveiksmju virkne tālākajā dzīvē.
Otrs šķiet pārāks, bet pats apriori jau ir zaudētājs.
Tad nereti rodas nepieciešamība kompensēt šo nevarības sajūtu, nodarbojoties ar lielo sportu, cenšoties būt prasmīgam vismaz kādā vienā jomā, iztēlot sevi par nepārspējamu autoritāti saviem bērniem, veidot laulību kā cīņas lauku, kur pārspēt un uzveikt savu partneri.
Nereti tiek meklēts atbalsts un pieturas punkts kādā ārējā objektā (vecākos, laulātajā partnerī, kādā biedrībā), vai arī augstu novērtē savu piederību sastingušai profesionālai lomai, kuras šaurajos ietvaros viņš jūtas kaut cik drošs.
Depresīvas neirozes uzliesmojums tikko atainotajam cilvēkam ar iepriekšējiem traucējumiem gandrīz vienmēr saistīts ar šādu kārdinājuma un atsacījuma situāciju: faktiskas, iztēlotas vai biedējoši paredzamas neveiksmes pārdzīvojums, kāda uzdevuma nepildīšana vai pārbaudes neizturēšana, ārējā vadības objekta zaudēšana, atbalstu sniedzošu institūciju (profesija, biedrība, ģimene) zaudēšana.
Visos minētajos gadījumos aktivizējas vienmēr gatavībā gaidošais negatīvais izjūtu modelis (atkārtoti piedzīvota nevarība un bezpalīdzība), kam turpinājums ir ieslīgšana depresijā.
Cilvēkam ar labilu pašvaras izjūtu šis process noris nedaudz atšķirīgi tādā ziņā, ka “normālajai ikdienas dzīvei’’ viņiem pilnībā pietiek ar savu pašapziņu. Tad notiekot emocionālam triecienam - neveiksmei, viņos rodas devitalizācija. Šīs sajūtas var salīdzināt ar atrašanos vannā ar siltu ūdeni, kad izrauts vannas korķis. Pašapziņa tad neatturami aiztek - līdzīgi kā aiztek siltais ūdens. Tad rodas tāda bezpalīdzības sajūta kā mazam bērnam, kurš vairs nespēj aizskaitīt līdz trīs.
Var jautāt, kāpēc gan cilvēkam ar iepriekšēju dispozīciju depresijai vispār bija uz konkrēto savas labsajūtas samazināšanu jāatbild ar “specifisko atbildi - depresija”, bet, nevis, piemēram, ar agresiju vai izmantoto spēku divkāršošanu un atkārtotu mēģinājumu, ar spītīgu “nu un, kas par to?!’’ vai cita atbalsta meklēšanu, vai nevērīgi atmetot visam ar roku? Kāpēc tiem, kuri ir potenciāli depresīvie, neizdodas daudz veselīgākā veidā tikt galā ar savu vilšanos, bēdām vai grūtībām, kas radušās paša darbībā?
Neizdodas tāpēc, ka viņi ir iemācījušies atbildēt citādi, nevis ar normālo un veselīgo atbildi, proti, ar aktīvu pretošanos.
Maza bērna bezpalīdzība rada šokam līdzīgu pieredzi (Bibring), līdz ar to tieši šis bērns fiksēsies uz savu nevarības sajūtu. Seligman (1974), saka, - ja bērns iemācīsies, ka viņa reakcijas (atbildes uz labsajūtas samazināšanos) paliek bez rezultāta, tad viņam nākotnē trūks motivācijas censties uzveikt negatīvo situāciju. Bērnam rodas ticība, ka viņš ir pilnībā pakļauts liktenīgiem pavērsieniem. Iemācītās bezpalīdzības afekti rodas tikai tad, kad nākotnē paredzamie notikumi tiek vērtēti kā pašas personas nekontrolējami notikumi.
Kontrole nozīmē ne tikai reālo, aktuālo kontroli, bet gan pašu kontroles iespējamību kā tādu, proti, iespēju ietekmēt situāciju, lai tā vairāk atbilstu paša vēlmēm. Tātad, bezpalīdzības efekts ir nevis traumai kā tādai, bet gan, paliekošu ietekmi atstājis ir kontroles iespējas trūkums.
Kā pētījumos raksta Jozefs D.Lihtenbergs - zīdainis uz savas pašapliecināšanās sistēmas kavēšanu sākotnēji reaģē ar dusmām, agresīvu izturēšanos, satraukumu vai raudāšanu. Ja tāda izturēšanās forma būs izraisījusi soda saņemšanu, tad situācijas mainīšanai mobilizētā enerģija nekur nezudīs, bet gan paradoksālas reakcijas veidā pavērsīsies savā pretstatā. Tagad tā izpaudīsies kā devitalizācija un izraisīs enerģijas kopējā līmeņa krišanos, un līdz ar to – depresiju.
Pie manis, kā pie bērnu psihiatra, nāk vecāki un sūdzas, ka bērnam nav motivācijas mācīties. Te ir viens no iemesliem, kāpēc tas tā ir. Saskaroties ar grūtībām skolā, bērns “padodas”, jo gluži vienkārši neprot darīt ko savādāk.
Spēka pilnais satraukums un darbības spars pārvēršas bezspēcīgā vājumā. Šādi procesi ir daudzkārt atainoti cilvēka fizioloģijā un psiholoģijā kā biopsiholoģiski mehānismi. Tā, piemēram, hipermotoriskos un pārlieku satraucamos bērnus ārstē ar aktivizējošiem medikamentiem, kas paradoksālā kārtā rada nomierinošu efektu.
Grofs savu LSD-terapijas pētījumu ietvaros raksta, ka pacientiem, kuri izjutuši nāves bailes un paniku, izjūtas pēkšņi mainās, kad iestājas apskaidrotība, ka nu jau, kā mēdz teikt, ir pienākusi pēdējā stundiņa. Tuvās nāves apziņa liek visu ieraudzīt pavisam citā gaismā.
Kā var palīdzēt, ko dara psihoterapeits?
Savas slimības izcelsmes mehānismu apzināšanās šajā gadījumā būtu tikai ar blakus nozīmi, jo pašu traucējumu tādā veidā novērst nav iespējams.
Attiecībā uz ierosas kavēšanu, terapijai būtu jāsākas ar šīs parādības atklāšanu. Pacientam pašam vajadzētu pamanīt, ka atsevišķas viņa ierosas jomas ir bloķētas. Būtu jāsaasina sava uztvere, lai izprastu, kādās situācijās viņam izpaužas ierosas kavēšana un, soli pa solim, būtu jāiemācās atbilstoši reaģēt uz šiem sākotnējiem impulsiem.
Bezpalīdzības un nevarības vietā iemācīt ko citu, - tā ir centrālā tēma. Šeit viss atkarīgs no tā, vai izdosies pavērst atpakaļ procesu, kas agrāk pacientā radīja nedrošību. Tā vietā jārada pārliecība, ka viņš ir spējīgs kontrolēt arī smagu situāciju un tikt ar to galā. Sistemātisks uzmundrinājums par maziem solīšiem sevis izmainīšanā un paša prieks par panākumiem, interpersonālo deficītu novēršana (piemēram, mazinot sociālās bailes), pašizpausmes veicināšana, bailes izraisošu situāciju iepriekšēja izspēle un atbilstošas izturēšanās iepriekšēja iemācīšanās, pašapziņas treniņš, kognitīva pārstrukturēšana ar mērķi novērst negatīvo pašizpratni un negatīvo pasaules ainu, pacienta uzmundrināšana jaunām aktivitātēm, piemēram nodarboties ar sportu, pieteikties gleznošanas, keramikas vai deju kursos un līdz ar to palielināt savu aktivitāšu diapazonu - tās visas ir terapeitiskās iejaukšanās, kas mērķētas uz pašvaras izjūtas un baudas par paša kompetenci spēcināšanu.
Šajā gadījumā noderīga būs ne tikai individuāla, bet arī grupu psihoterapija.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada maija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
