Gunārs Trimda: Neirotiskās depresijas iemesli un terapija

Neirotiskā depresija ir attīstījusies uz neirotiski attīstījušās personības fona.  Rakstā aplūkosim tās iemeslus un terapijas iespējas.

1.

Depresija var būt kā aizsardzība, lai izvairītos no vēlmes kaut ko sev iegūt.

Traucējumi zīdaiņa pirmajā dzīves gadā, kas saistīti ar pasaules izzināšanu, izmantojot muti (barības uzņemšana, var būt kā viens no neirotiskās depresijas rašanās iemesliem (Abraham, Glower, Fenichel, Horney ). Izsalkums un sāta sajūta ir viena no pamatvajadzībām. Tās sauc par orālajām vēlmēm. Ja bērns cieš no izsalkuma, tiek nelaikā barots, barība ir nepiemērota vai arī viņu soda (nobar) par orālajām vēlmēm, tad rodas bailes un vainas sajūta. Bērns tās apslāpē, cenšas izstumt no apziņas. Rezultātā bezrūpīga paņemšana, vēlme pēc kāda īpašuma vairs netiek sajusta, bērns vairs neatļaujas “paņemt’’. 

Vēl traucējumus var izraisīt orālā lutināšana, kad ir barības pārpilnība bez optimālas frustrācijas (vēlmju tūlītējas neapmierināšanas) devas. Bērns vienmēr saņem barību, kad mātei šķiet, ka viņš to grib. Tas var notikt, ja māte nespēj sajust bērna citas vajadzības (pēc ādas kontakta, mīļuma, stimulācijas, vēlmes tikt paņemtam rokās), piemēram, ja māte pati cieš no depresijas. Tad jebkuru bērna neapmierinātības izpausmi viņa sajūt kā prasību pēc ēdiena. Tas bērnam brīžos, kad viņš vairs nesaņem barību, rada spēcīgu diskomforta sajūtu. Pieaugušā vecumā būs grūtības ņemt, lūgt, pieprasīt, uzsākt ko jaunu, dot, dāvināt, ziedot, ļaut sevi izmantot, paturēt, kolekcionēt, izjust apmierinājumu, sāta sajūtu, būs pāri nodarījuma sajūta, dalot labumus, badīguma, nabadzības sajūta.

Pārdzīvojumi netiek aizmirsti, bet gan strukturāli iebūvēti psihē, veidojas tā sauktais orālais raksturs.

Rodas iespaids, ka cilvēks ir “ļoti pieticīgs un pašaizliedzīgs’’, vai arī būs bailes no zaudējumiem, krišanas nabadzībā, draudošiem bada laikiem. Radīsies sajūta, ka dzīvē saņēmis pārāk maz. Var būt arī pārāk devīgs, ļaus citiem sevi izmantot. Vai arī, viņš savas orālās vēlmes projicēs citos, kas radīs sajūtu, ka citi vēlas viņu aplaupīt un izmantot. Izjutīs milzīgas bailes zaudēt sev tuvos cilvēkus, jo tad var nebūt vairs  neviena, kas viņu pabaros un aprūpēs.

Var rasties dažādi ēšanas traucējumi, pārēšanās. Tādi cilvēki būs milzu gaidās, neatbilstoši lielās prasībās attiecībās ar citiem, turklāt šīs prasības bieži vien vārdos neizsaka.

Depresija radīsies:

- būs zudis vai draud zust orālā nodrošinājuma avots;

- paciestais trūkums un atsacīšanās kļuvusi neizturama;

- nav izdevies izmantot vilinošos orālos piedāvājumus un iespējas.

Var teikt, ka depresija iestājās tad, ka ir saasinājusies kopš agrīnas bērnības pastāvējusī orālā trūkuma situācija un cilvēks saviem spēkiem vairs nespēj to kompensēt.

Svarīgi:

- ka cilvēks apzinās savas neapzinātās orālo dziņu prasības un izpausmes nostājās, simptomos un aizsardzības mehānismos;

- sākumā apzināties vainas sajūtu, tad to mazināt;

- ka būs iespēja atteikties no savas “vēlmes pēc apmierinājuma”, “tikt pabarotam” (Greenson, 1972);

- attīstīt spēju “paņemt’”, ieraudzīt arī citas vajadzības;

- iemācīties apgūt jaunus apmierinājuma gūšanas veidus.

2.

Depresija un simbiotiskās vēlmes.

M.Malher (1949,1952) ieviesusi jēdzienu “simbiotiskā fāze”. Tas ir zīdaiņa pirmā dzīves gada laiks, kas tiek pavadīts kopā ar māti. Šis ir ļoti svarīgs posms, kam uzmanību pievērsuši arī Rene A.Spitz (1945,1946,1948,1950), Michael balint (1937,1959), E.H.Erikson (1950) , John Bowlby (1951,1953,1960) u.c.

Pēc Māleres domām, tas ir laiks, kad zīdainis ir saplūdis vienotā veselumā ar māti, lai gan patiesībā tie ir divi atdalīti cilvēki. Arī Winnicott uzskatīja, ka māte un bērns ir kā viens vesels.

Mūsdienās ir daudzi pētījumu, ka zīdainim jau ļoti agri ir sava pieredze, kurā tas sevi izjūt atdalīti no mātes (Lichtenberg, 1987).

“Pietiekami laba” māte (Winnicot ieviests termins) nomierina bērna emociju vētras, veido dialogu, glāsta, apskauj, uzsmaida bērnam.

Zīdainis gaida, lai māte pastāvīgi būtu klāt un viņu ”harmoniski norobežotu” (Bālints) no apkārtējās pasaules. Pirmajā dzīves gadā veidojas arī “bāziskā uzticēšanās” (Ēriksons).

Gerē (1937) uzskata, ka depresīvs pieaugušais ir fiksēts uz tādām agrīnās bērnības vajadzībām kā aizsardzība, patvēruma sajūta, mātišķa mīlestība un pasīva orāla lutināšana.

Dž.Bolbijs (1951) saista deprivāciju ar vēlāk radušos depresiju.

Lidzs (1968) skaidro, ka visa enerģija atkal un atkal tiek izmantota tam, lai kaut kā tomēr tiktu pie toreiz nesaņemtā apmierinājuma, drošības un patvēruma sajūtas. Veidosies atkarības, ilgas pēc patvēruma sajūtas, citu cilvēku mīlestības, kas vērsta personīgi uz viņu.

Balint (1968) raksta: “Visai pasaulei, visam, kas man jel ko nozīmē, ir jāmīl mani un jāaprūpē mani visos veidos, bet neviens nedrīkst no manis pieprasīt jel kādu spēku sasprindzinājumu vai vispār kādu atlīdzību. Drīkst būt tikai un vienīgi manas vēlmes, interese un vajadzības. Nevienam, kurš man kaut ko nozīmē, nedrīkst būt tādas vēlmes, intereses un vajadzības, kas atšķirtos no manējām. Ja nu viņiem pašiem vispār ir kaut kādas savas vēlmes, tad tām ir jābūt viegli un bez īgnuma pakārtojamām manām vēlmēm, jo tam taču jābūt priekam, pat baudai: pielāgoties manām vēlmēm. Ja tas noticis, tad esmu labs, priecīgs,laimīgs un ar to viņiem ir jāpietiek. Ja tas nenotiek, tad man un pasaulei tas būs vienkārši pretīgi.’’

Ja neizdodas savam deficītam dabūt kādu aizvietotāju, piedzīvot abpusēju, harmoniski caurvītu saplūšanu ar otru cilvēku, tad  dzīve vairs netiek izjusta kā dzīvošanas vērta, tad arī rodas domas par pašnāvību.

Šajā gadījumā cilvēks var zināt savus mērķus: iegūt personīgo māju, jaunu profesiju, profesionālu un sociālu augšupeju, jaunu partneri un domā, ka pēc tam dzīve būs kā “paradīze’’. Kad šie mērķi sasniegti, gandarījums ir īslaicīgs, jo tas nespēj aizpildīt iekšējo tukšumu. Rodas sajūta: nē, tas nebija tas, ko meklēju!

Bērnībā pietrūcis:

- intensīvu emociju, afektu apmaiņas drošos apstākļos;

- mīlas objekta spēcīgas koncentrēšanās uz viņa personu, kam jāizpaužas nemitīgi plūstošā, bet ne uzmācīgā kontakta piedāvājumā un allaž labvēlīgā atbildes gatavībā;

- brīvi un bieži izbaudāma ādas kontakta maiguma un fiziskas tuvības (seksualitātei ir pakārtota loma, bieži tā ir pat nevēlama);

- otra cilvēka nešaubīgas sasniedzamības un iespējami pastāvīgākas klātbūtnes (tas remdē drošības sajūtu);

- iespējas regresēt līdz aptekājamas personas pozīcijai, lai varētu izbaudīt mīlestības pilnu mātišķu aprūpi (apmierina atkarības vajadzību);

- sajūtas, ka ir izdevies nokļūt otra cilvēka eksistences degpunktā, kļūt par vissvarīgāko viņa dzīvē (apmierina vajadzību izjust savu vienreizīgumu);

- tas, ka otram cilvēkam ir nešaubīgi viņu jāpieņem (bez kritikas), turklāt pašam jāatsakās no jebkādām pretprasībām;

- otra gatavībai radīt bezkonfliktu atmosfēru, harmoniju, iespējas sajust “laimīgu dvēseļu saskaņu’’.

Šīs visas ir bērnišķīgas vēlmes jau pieaugušam cilvēkam.

Attiecībās izveidojas vairāki scenāriji.

 - Tiek mēģināts atgūt nokavēto tiešā veidā. Prasības pret otru ir tik lielas, ka tās iztukšo un ātri vien otru nomoka . Tad rodas vilšanās un “spēle’’ sākas no jauna ar citu partneri.

- Mokošās deficīta sajūtas mēģinājums remdēt ar surogātiem kā pārēšanās tieksme, pārmērīga alkohola lietošana, neatlaidīga vēlme ceļot, nodošanās dažādiem spiritisma rituāliem, retrītiem.

- Vēl ir iespēja sevi apdullināt – nemitīgi darboties, pīt intrigas, izmantot visu, lai nejustu šo deficītu.

 - Visbeidzot, simbiotiskās vēlmes izstumtas zemapziņā rada dažādas psihosomatiskās saslimšanas.

Emocionāla deficīta situācijas saasinājumu var radīt šādi cēloņi:

1. līdz šim daudzu man paciešamu simbiotisku attiecību pasliktināšanās (daļēja mīlestības atņemšana, vilšanās savā mīlestības objektā);
2. līdz šim daudzu man paciešamu simbiotisku attiecību zaudējums;
3. patvēruma sajūtas zaudējums (aiziešana no vecās darbavietas, dzīvesvietas maiņa, aizceļošana);
4. potenciālā saņēmēja nespēja pieņemt sev piedāvāto mīlestību, tuvību, aprūpes iespēju, aizstāvību, vai piedāvājumu atspiesties pret drauga plecu (gadījumos, ja simbiotiskās vēlmes  izstumtas zemapziņā kā rezultātā rodas vajadzība uzsvērt savu neatkarību).

Vispirms cilvēkam būtu jāapzinās, ka viņš cieš no neskaidra, bet ļoti sāpīga deficīta. Jānonāk pie izpratnes, ka tiek nemitīgi meklēts īstais, bet tā arī nekad neiepazītais piepildījums, tiek meklēta māte.

Jāsaprot, ka šīs vēlmes otrs nespēj piepildīt, no tām var atbrīvot paša patiesa neviltota atteikšanās, kas  iespējama pēc pamatīgi ilga sērošanas darba.

Ar psihoterapeitu var sasniegt regresiju un tad “nolikt pie malas savas cietās bruņas un aizsardzības”. Tad var rasties jauna emocionāla bāze, jauns pamats.

3.

1916.gadā Zigmunds Freids rakstā ”sēras un melanholija” skaidro melanholijas rašanos – melanholija ir kā reakcija uz mīlestības objekta zaudējumu – zaudēts objekts, ar kuru konkrētajam cilvēkam bija ambivalentas attiecības, proti, pret kuru viņš izjuta vienlaikus, gan mīlestību, gan naidu.

Notikusi identificēšanās ar šo objektu. Tas ir veids kā rezultātā var neatteikties no šīm attiecībām par spīti konfliktam ar konkrēto personu. Pašpārmetumi, kas rodas melanholijas gadījumā, patiesībā domāti personai, kura tika zaudēta. Rezultātā izturēšanās pret sevi ir tāda, kāda tā būtu pret zaudēto objektu.

Lai rastos melanholija, zaudētais objekts ir jāinkorporē, tā vietā, lai varētu sērot par zaudējumu,  jābūt nenobriedušam superego jeb sirdsapziņai.

Šis superego ir kā bargs tēvs pret saviem bērniem. Tas, kas agrāk norisinājās starp bērnu un vecākiem, ir kā jauns inscenējums uz citas skatuves (superego).

Ja bērns jutis agresiju no bērnības autoritātēm, tad šie agresīvie vecāki superego formā izveidojas bērna psihē. Freids rakstīja, ka ikviena agresijas daļa, ko mēs neizrādām, nonāk superego veidā psihē.

Agresīvs superego rodas tad, ja bērnam nav bijis iespējams izrādīt savu agresiju un tā tikusi apslāpēta.

Bērna agresija rodas, ja …

• Māte nepareizi izjūt bērna vajadzības, barību piedāvā neīstā brīdī, traucē bērnu, kad viņš grib mieru, noraidoši izturas tad, kad bērns grib kontaktēties, izvairās no acu kontakta, neprot viņu nomierināt.
• Bērnam nav izdevies izveidot drošu priekšstatu, kāda izturēšanās sagaidāma no mātes, jo aprūpe vienmēr nav vienāda.
• Bērnam adresēti draudi, ka viņu pametīs, vai tiks izdarīta pašnāvība, bieža atstāšana vienatnē, vecāku neaprēķināmas garastāvokļa svārstības.
• Svarīgi, ka vecāki bijuši arī labi.
• Bērns iepazina to, cik labi ir būt mātes klēpī.

Rezultātā izveidojas ambivalentas piesaistes.

Kā veidojas superego?

Tā veidošanos aprakstījuši Zigmunds Freids, Anna Freida, Renē Špics u.c.

Sirdsapziņa jeb superego veidojas tā sauktajā anālajā fāzē, kad uz bērna izvadfunkcijām sāk attiekties bargi rīkojumi un aizliegumi. Barga sirdsapziņa veidojas, ja bērns jau agri identificējas ar saviem agresīvajiem (nemīlošajiem) vecākiem un viņu nostāju. Bērns introjicē tās autoritātes, kuras viņu kritizē, ar visiem bargajiem aizliegumiem un nosodošo izturēšanos. Vēl superego sastāv no idealizētā es – vecāku ideāli un morāles priekšstati.

Rezultātā ES - ieņem mazohista lomu it kā atzīdamies, ka ir vainīgs un pakļaujas sodiem, ko uzliek viņa superego. Te svarīgi saprast, kā dzīvi apgrūtina ES ideāls.

Tātad :

• visi likumi un noteikumi jāpilda tik korekti, ka tas jau kļūst mokoši. Tas pilnībā izslēdz bezrūpīgu dzīves baudīšanu;
• prasība būt miermīlīgam, izturēties bez agresijas. Tiek uzlikts aizliegums domāt, lai izvairītos no konfliktiem;
• pieticības ideāls, kad nedrīkst sevi lutināt, bet jāizceļas ar savu upura tēlu;
• pazemības ideāls, – kad  jāatsakās no sevis paaugstināšanas, jādzīvo ar apziņu, ka cilvēkā ir tikai kļūdas un trūkumi, ka nedrīkst iedomāties par savu pašvērtību;
• pienākumu pildīšanas ideāls un gatavība pielikt pūles (“esi centīgs, pūlies līdz spēku izsīkumam, nekad neaizmirsti par uzcītību darbā, visus uzticētos pienākumus izpildi apzinīgi un labi”;
• bardzības ideāls attiecībā pašam pret sevi;
• perfektuma ideāls (“esi pats, pats labākais it visā, ko tu dari!”);
• mīlestības ideāls (“mīli savu tuvāko, dari labu!”);
• ideāls būt perfektai mātei, tēvam utt..

Cilvēkiem, kuri saslimst ar depresiju, ir raksturīgas kopīgas pazīmes:

 – viņi saasināti uztver atšķirību starp labu un ļaunu;

• viņiem ir pārlieku modra sirdsapziņa;
• īpaša atbildības un obligātuma sajūta pret morāles vērtībām;
• saasināta vēlme taisnoties par savu rīcību;
• izteikta vajadzība atvainoties;
• viņi ir pilni nepamatotām šaubām un cieš no mokošas apziņas, ka izdarījuši kaut ko sliktu vai nepareizu;
• viņiem ir nosliece it visā vainot sevi un viņi jūtas pelnījuši sodu;
• ir augsta sociālo vērtību apziņa;
• pārspīlētas sev uzstādītas morālas prasības;
• ir pienākumu cilvēki, kuri sevi un citus vērtē ar pārāk stingru mērauklu;
• izceļas ar īpašu apzinīgumu;
• no nepieciešamības tikt sodītiem rodas pašpārmetumi vai paškaitējumi.

Šis ļoti augstu izvirzītais “Es” ideāls rada spriedzi un neapmierinātību ar sevi.

Psihoterapijā svarīgi, ka pacients spēj vienlaikus izjust “naidu pret un tieksmi pēc’’ sava analītiķa. Šādi var apjaust savu jūtu divdabīgumu. Tad pacients atceras savas attiecības ar vecākiem, kad bija dusmas. Tās ir ainas no bērnības, kad viņš mazotnē palika nesaprasts, kur pret viņu izturējās bez mīlestības, atgrūda, netaisni sodīja, pazemoja un izmantoja kaut kādiem pieaugušo mērķiem. Šīs dusmas ir vēl aizvien, un tās viņš var atstāt kabinetā. Tad rodas atklāsme, ka vecākiem ir gan labās, gan sliktās puses. Un, ka slikto pusi vajadzējis “izstumt” no savas apziņas, lai nezaudētu vecāku mīlestību. Vēlāk var rasties izpratne, ka šis attiecību modelis noteiktā veidā pastāv arī viņa paša laulībā. Tad arī sevī var sajust šo “slikto pusi” un ļauties visdažādākajām briesmīgām fantāzijām jeb ļaut izdzīvot šo negatīvo personības pusi. Tikai pēc tam var ieraudzīt un sajust savas pozitīvās personības daļas.

4.

Depresija un nepietiekama individuācija.

Katram jāatrisina kāds svarīgs uzdevums - jākļūst par pastāvīgu personu.

Pastāvīga persona ir ar saviem mērķiem un vērtībām, kurai izveidojusies aina par paša personu, kas pamato identitāti.

Pieauguša cilvēka briedums ietver arī gatavību un spēju uzņemties atbildību, veidot pašam savu viedokli par apkārtējās pasaules notikumiem. Pieaugušais ir atraisījies no savas bērnības primārā objekta, izveidojis  partnerattiecības, iemācījies kādu amatu.

F.Rīmans (1961) raksta, ka māte, kura lutinādama bērnu, padara to mazu un bezpalīdzīgu, izdarīdama visu viņa vietā, nožņaudzot bērna vēlmi pēc sava paša dzīves.

Tad māte nepieļaus arī agresiju, jo tas ir līdzeklis distances ieturēšanai, vēlāk neļaus bērnam atraisīties no sevis. Bērnā izveidota ļoti spēcīga vainas sajūta, ko var atmodināt jebkurā brīdī, kad vien viņš mēģina no attālināties no mātes.

Vēl var būt situācijas, kad bērns nav saņēmis mīlestību. Tas rada sajūtu, ka viņš nav pietiekami labs, lai tiktu mīlēts. Tad ir jāizpelnās eksistences tiesības upurējoties citu labā un pakļaujoties citu cilvēku gaidām un vēlmēm.

Pieaugušo vecumā būs atkarība no mīlestības objekta, tiks uzsvērti dzīvots tuvības, atdevības un atkarības gaisotnē. Tā kā attīstību uzskata kā aizvainojumu attiecībā pret mīlestības objektu, tad visas situācijas, kur nepieciešama pastāvība, šķietami draud ar šķiršanos un tas rada milzīgas bailes no zaudējuma.

Attiecībās notiek atteikšanās no sevis, tiek apspiestas savas vēlmes, agresija. Svarīgi būt noderīgam citam. Pārspīlētās prasības pret sevi ļauj arī citiem būt prasīgiem pret viņu. Ir grūti pateikt ‘’nē’’. Tiek ieņemta “upura” pozīcija.

Depresiju var radīt:

- atšķirtība no vecāku mājām;

- šķiršanās no partnera (viņš bijis vecāku aizvietotājs);

- jaunu dzīves situāciju rašanās, kad pēkšņi nepieciešama lielāka pastāvība un atbildība (ienākšana pieaugušo pasaulē, bērna piedzimšana, kāda amata ieņemšana).

Tad aktivējas neapzinātais atkarības - autonomija konflikts.

Būšanu atkarīgās attiecībās nosaka:

- bailes no dzīves: “nevaru bez tevis dzīvot, jo neesmu pieaudzis, un man ir ļoti bail no dzīves”;

- dzīves jēgas krīze: “es nevaru bez tevis dzīvot, jo bez tava akcepta un cieņas man zudīs dzīves jēga, es sev šķitīšu nevērtīgs un saplakšu kā pārdurts balons”;

- bailes no vainas: “es nedrīkstu dzīvot bez tevis, jo pamest tevi nozīmē izdarīt nāves grēku, par ko es saņemtu briesmīgu sodu’’.

Terapijas procesā:

- var saprast, kur un kad pacients neriskē izteikt savu viedokli, pateikt par savām vēlmēm, kad būs nosliece uz “skābo vīnogu reakciju”, kad par agru atteiksies no savām pašattīstības vēlmēm, savu tiesību pienācīgas izmantošanas, radīsies nosliece izvirzīt sev nesamērīgi augstas prasības, un ļaut citiem tādas izvirzīt sev;

- kad centīsies izturēties kā atbalss, kas vienmēr atsaucas uz sava partnera vajadzībām un, kas cenšas izpildīt visas, vēl tikai paša iedomās pastāvošās  partnera vēlmes;

- kur un kādos apstākļos izrādīta nosliece idealizēt citus cilvēkus aizsardzībai no saviem agresīvajiem impulsiem;

- kur un kā viņš pamanās izstumt vai nesaskatīt tās pasaules puses, kas ir ļaunas un nekrietnas?;

- kur un kad tiek izstumtas vai apspiestas dusmas no bailēm, ka varētu otru zaudēt, ja paudīs savu neapmierinātību.

Terapijas laikā pacients:

- nevis izmanto terapeitu kā palīgfunkciju, bet gan mācās visu darīt pats;

- mācās izteikt viedokli;

- mācās nopietni uztvert  savas jūtas un vēlmes;

- mācās pakāpeniski atteikties no ļaušanās otra cilvēka vadībai;

- atkal un atkal sev vaicā: ko šajā situācijā vēlētos es, kā šajā sakarībā jūtos es, kā es jūtu citu izturēšanos?;

- izdomā, kā varētu atgūt “vējā palaistās iespējas”;

- iegūst pieredzi, ka izrādīt agresiju pret terapeitu ir droši, un tas neizjauc attiecību pamatus;

- apjauš talantus un nerealizētās intereses;

-pacientu iedrošina kļūt par to, par ko viņš uz savas zemapziņas skatuves jau kļuvis - par autonomu cilvēku;

- noteiktu vietu ieņem darbs ar sapņiem: ja paciente atkal un atkal stāsta, ka sapnī redz kaķi un savās asociācijās pasaka,  - kaķim ir “maigs, mīksts kažoks, elegance visās kustībās, agresīvs kampiens, spēja piekļāvīgi atslābināties, lepnums un neatkarība”, - to var apvienot ar vēl neskaidro, bet nu jau veidojošos pacientes tēlu. Tad arī var rasties kāds jauns ķieģelis savas patības celtnē;

- var nonākt pie sajūtas, cik viņu ļoti ierobežojusi mātes “mīlestība”, kas nav ļāvusi viņam augt;

- šī atziņa atbrīvo pacientu no vainas sajūtas, ka viņš neizjūt pret saviem vecākiem pateicību;

- līdz ar to pieaug vainas sajūta, ko viņš vienmēr  izjutis saistībā ar vēlmi šķirties no vecākiem un iegūt autonomiju.

5.

Depresija un neīstā patība.

Neīsta patība rodas tad, ja nav bijis iespējas izveidot pašam savu būtības kodolu, bet tā vietā nācies orientēties, ja tā var teikt -  pēc sveša kompasa. Viņš ir bijis “spiests braukt pa tām sliedēm”, kurās nevar attīstīties viņā pašā ieliktās iespējas. Viņa personības centrālās jomas un potenciālās struktūras nav spējušas attīstīties. Ir radies nevis koks ar kupli izplestiem zariem, bet gan tikai mietiņiem apvijies vīteņaugs. Viņam nācies apcirpt savu pašattīstību līdz minimālprogrammai un veidot sevi ļoti vienpusīgu.

Neīstā patība var būt:

1. tā, ko bērnam uzstiepuši vecāki. Tad bērnam uzspiež noteiktu dzīves modeli. Bērnu mīl nevis sevis paša labad, bet gan, lai pildītu kādu funkciju savam tēvam un mātei, piemēram, izdzīvotu kādu mātes nepiedzīvoto lomu. Vēl vecāks var kādu sevis personības aspektu pārnest uz bērnu, kā rezultātā bērns ir kā sava vecāka personas atkārtojums, nevis viņš pats. Bērni var tikt padarīti paši par savu vecāku vecākiem. Tad tiek uzlikts  pienākumu savus vecākus aprūpēt, nomierināt, apveltīt viņus ar mīlestību un atzinību - dot visu to, ko viņu vecāki savulaik nebija saņēmuši paši no saviem vecākiem.

Šīs prasības bērnu iztukšo, tas ir pāri viņa spēkiem, neatbilst brieduma pakāpei. Vēsts no vecākiem tad ir: “Ja tu nedarīsi to, ko vēlos, tad mūsu mājās viss sabruks. Tad tētis padarīs sev galu un mamma izmisīgi raudās tā, ka  viņas ķermenis raustīsies krampjos”. Vai arī “mamma būs skumja un dienām ilgi necelsies no gultas. Vai arī  “tētis “saies grīstē” un atkal sāks dzert”.

Vecāki šķiet kā milzu okeānā esošs lidmašīnu bāzes kuģis. Ja tas nogrims milzu okeāna viļņos, tad bojā aizies visa ģimene. Tāpēc bērniem nav iespējas atteikties no viņiem piešķirtās lomas, tas ir izdzīvošanas jautājums. Tad nākas visu darīt vecāku labā, atsakoties pašiem no savas attīstības un vajadzībām. Tās ir nācies noliegt, jo augšanai un izveidei nebūtu atlicis ne laika, ne spēka.

Ar saukli: “Lai jums dzīvē klātos labāk nekā mums", no bērniem tiek pieprasīti noteikti sasniegumi. Ņemot  vērā, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur sasniegumi ir galvenais, tad dzīves laimi nereti pielīdzina veiksmīgai karjerai vai labi apmaksātai un drošai dzīves pozīcijai. Vecāki raugās uz bērnu vienpusīgi, tikai no panākumu viedokļa. Viņi neizprot bērna vēlmi vienkārši izspēlēties pēc sirds patikas. Vecāki nepielūdzami un piekasīgi pārrauga bērna atzīmes, ļoti pārdzīvo ik reizi, kad viņam gadījies sliktāk uzrakstīt kādu darbu un atnest mājās sliktu atzīmi. Lai nezaudētu vecāku mīlestību, bērns spiests kļūt par zubrītāju un izlecēju, no kura turklāt vēl nicīgi novēršas klasesbiedri.

2.Kā nejauši rasta izeja no izmisīgas situācijas.

Nereti gadās, ka bērni savu vecāku mājās uzaug emocionālā vēsuma atmosfērā. Tas rada bezcerības un pamestības sajūtu. Šie bērni guvuši sāpīgu apziņu, ka nekad dzīvē viņiem neizdosies iegūt savas mātes mīlestību, lai arī ko viņi būtu gatavi šajā nolūkā darīt.

E.F.Zīversa (1971) saka: “ja tomēr tam visam iepretī pastāv  kaut vai kripatiņa cerību uz mātes mīlestību, tad bērns mēģinās izveidot tādu izturēšanos modeli, ar kuru ir izredzes mātei izpatikt. Viņi mēģina nevienam neizrādīt, ne sev, ne apkārtējiem to, ka ir bezpalīdzīgi un bērnišķīgi. Viņi pāragri atrod paši savas pastāvības formas, kas viņiem ļauj nebūt mātei par nastu. Jau agri viņi kļūst mammai par lielajiem palīgiem, padara viņas darbu, pārņem daļu no mātes funkcijām attiecībā uz jaunākajiem brāļiem un māsām. Lai to visu spētu, šiem bērniem pašiem  jāizstumj vismaz daļa savu emocionālo vajadzību un jātrenējas bez naida noraudzīties, kā māte velta savu gādību un mīlestību jaunākajiem bērniem.

Šajā situācijā bērni nav mātes tiešā veidā atstumti un nav ar nodomu iedzīti kādā noteiktā lomā. Ja emocionāli skopos apstākļos mazs bērns iegūst pieredzi, ka nejauša aktivitāte izvilina mātes smaidu, tad viņš pats alks apgūt šo izturēšanos veidu, lai atkal un atkal to atkārtotu.

Vēl pie šī veida pieder tā sauktais “saulainais bērns” (sonny-boy). Tas ir tad, kad bērns nejauši atklājis, ka ar jocīgu izturēšanos, ar priecīgu rotaļāšanos un starojošu smaidu, viņš spēj kaut uz mirkli aizdzīt drūmo ēnu no mātes dvēseles. Šajā brīdī mūžam klāt neesošā māte ar vienmēr tikai sevī vērsto skumjo skatienu, negaidot atdzīvojas un uzlūko savu bērnu. Varbūt pat atzinīgi noglauž viņam matus un pati jūt kaut nedaudz mierinājuma. Nu atslēga uz mātes sirdi, kas bērnam  līdz tam bija slēgta, ir rokā!  Bērns vairs nekad to neizlaidīs no rokām. Viņš kļūst par “mazo saulesstariņu”, kurš ar savu bezrūpīgo, neaptumšoto dzīvesprieku spēj izkausēt skumjas savas mātes dvēselē un pa šo apkārtceļu izpelnīties viņas mīlestību. Šim bērnam pašam  jāizstumj savas skumjas un bailes, jāpastumj malā vēlmes un ilgas, - kā gan citādi varētu mierināt māti? Šī loma rada pastāvīgu spriedzi, tai jāvelta visi spēki. Tad vairs neatliek iespēju paša personības attīstībai.

3.Paša izvēlēts risinājums izmisīgā situācijā.

K.Hornija grāmatā “Neiroze un cilvēka augšana” (1950) runā par neīsto patību.

Vecāki var būt valdonīgi, pārlieku bailīgi, aizkaitināmi, prasību pilni vai neaprēķināmi, var dot priekšroku citiem bērniem, liekuļot vai būt vienaldzīgi. Tā rezultātā bērnam rodas nevis piederības, “mēs” sajūta, bet nenoteiktas bailes, tajā  skaitā pamatbailes. Tā ir bērna sajūta, ka viņš ir izolēts un bezpalīdzīgs pasaulē, ko izjūt kā naidīgu. Bērns spiests aizstāvēties, viņam nav bijis iespējas iegūt paļāvību paša spēkiem, rodas nevērtības sajūta, atsvešināšanās pašam no sevis. Rodas tukšums, ko bērns cenšas aizpildīt ar fantāzijas palīdzību, radot sevis idealizēto tēlu. Lai to īstenotu,  jāmeklē gods un slava, jādzenas pēc pilnības, jāattīsta neirotiska godkāre un perfekcionisms, jātiecas pēc ārējiem panākumiem, prestiža un slavas, pēc spožuma, pūļa sajūsmas, popularitātes un apbrīna. Būt idealizētai patībai – tas ir viss, kam  nozīme.

Visi trīs šīs neīstās patības veidi ir ar neīstiem mērķiem, jo cilvēks apmierina nevis savas vajadzības, bet kādu surogātu.

Neīstās patības gadījumā depresiju izraisa:

1. līnijas “orientācija uz panākumiem” sabrukums.

Ar krūzi var smelt ūdeni no akas tikai tik ilgi, kamēr šī krūze nav saplīsusi.

Cilvēks ar augstām prasībām pret sevi izlieto vairāk spēku, nekā spēj atjaunot. Kamēr viņš vēl ir jauns un dinamisks, tikmēr šo izšķērdību iespējams kaut kā kompensēt. Taču baterijas iztukšosies un pienāks brīdis, kad radīsies sajūta, ka vairs tā turpināt nav iespējams. Tad līdzšinējā dzīve ir apdraudēta. Pārņem bailes no nākotnes un veidojas iegrimšana depresijā. Vēl var būt situācijas, kad rodas kāds papildus uzdevums (paaugstinājums darbā, bērna piedzimšana), kas prasības pēkšņi paaugstina nesasniedzamā līmenī;

2.neīstās identitātes patības satricinājums.

40 līdz 50 gadu vecumā cilvēks atskatās uz nodzīvoto un sajūt nesaprotamu tukšumu un neapmierinātību. Sasniegtajam pietrūkst nozīmīguma un augšupceļošas sajūtas. Kāds sevi apcērpot kļuvis par biznesmeni, lai varētu cerēt uz tēva atzinības vārdiem. Bet tēvs nu ir gauži vecs un viņa atzinība nesniedz cerēto gandarījumu;

3.priekšnosacījumu zaudējums.

Nepieciešamas noteiktas spējas, resursi, lai realizētu neīsto patību.

Sportistam ir spēks, fotomodelei –skaistums, dziedātājam –balss, varas apsēstajam – vēlētāju labvēlība. To var zaudēt savas vainas vai likteņa nelabvēlības ietekmē.

4.adresāta zudums. Kad visu sevi atdod otram, bet, ja otrs tad kādu apstākļu dēļ pārstāj eksistēt - rodas tukšums. Meita vairs nevar ieņemt upura lomu, jo slimā māte mirst. Centīga sekretāre jūtas nomākta atvaļinājuma laikā;

5.veltīguma apjausma.

Nav iespējams izvirzīt mērķi-obligāti kļūt par Nobela prēmijas laureātu. Paiet gadu desmiti, kad cilvēks dzenas pēc laimes, bet to nesasniedz. Visa dzīves jēga tiek koncentrēta vecāku mīlestības iegūšanai, bet cik maz iespējams izspiest no kāda mīlestību. Šī apziņa ir sāpīga, nav jēgas turpināt iesākto un iestājas depresija.

Kā palīdzēt neīstās patības gadījumā?

Šādam cilvēkam ir samērā daudz ego spēka. Agri nācies kļūt pastāvīgam, lomas dēļ smagi ar sevi strādāt.

Sākumā jāsajūt šī nežēlīgā neīstuma izraisītās ciešanas. Tad, kad ir apjausta šī neīstā patība, to var iepazīt. Kur un kādos apstākļos tā izpaužas, kuras jomas ietekmē, aiz kādām maskām slēpjas? Kā tā ietekmē domāšanu, emocijas un gribu? Kādas bailes, vainas sajūta un kauns ar to saistās? Kā tā ietekmē attiecības, laulību, profesionālo dzīvi? Tad var saprast un aptvert, kāpēc viņš kļuva par to, par ko kļuva, un nonākt pie atziņas, ka agrāk tā bija izdzīvošanas stratēģija, ka toreiz arī nebija citas izvēles. Tad notiek sērošanas darbs, jāsajūt tas bērns, kāds bija toreiz. Tam līdzi nāk sāpes par velti nodzīvoto un izniekoto dzīvi. Atteikšanās no neīstās patības rada robu, kuru kopā ar psihoterapeitu var aizpildīt, saprotot kas attiecīgajam cilvēkam rada prieku, kas interesē viņu pašu, kādas ir viņa dotības, kādi aktivitātes virzieni palikuši snaužam.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!