Gunārs Trimda: Narcisms 3.daļa - noslēgums

(sākums Ārsts.lv 2024.gada aprīļa numurā)

Pietiekami labs vecāks liek bērnam robežas, bet vecāku uzvedība bērnam sniegs vēsti, ka ar viņu viss ir kārtībā, ka viņš ir bijis gaidīts, gribēts un mīlams tāds, kāds viņš ir. Šāds pieņēmums raksturīgs diviem pieaugušajiem, kuri viens otru mīl, pieķeras viens otram, ciena gan to skaisto, kas ir otrā, gan atbalsta viens otru vājībās, kas katram piemīt.

Pieaugušais ar NPT (narcistiskiem personības traucējumiem) izmanto citus, lai uzturētu savu neīsto es. Rezultātā atkarība no otra kļūst tikai spēcīgāka, neīstais "es" nekad nevarēs iemācīties būt neatkarīgs un gūt prieku pašam no sevis.

Pārmaiņas notiek, kad otrs tiek izmantots, lai iepazītu savu īsto "es". Sākumā, tāpat kā bērna vecumā, ir jāieņem atkarīgā pozīcija. Īstā “es” meklējumu ceļā, atzīstot sava īstā “es” nabadzību, meklējot atbalstu citos, pamazām attīstās neatkarība, jo arvien vairāk iepazīstot un atklājot savu īsto “es”,- zūd vajadzība pēc apkārtējo nemitīgas atzinības. To var nosaukt par ceļu mājās jeb ceļu pie sevis.

Uzvedība, pozīcija un emocijas

NPT ir aktuāla dihotomija “visvarenība - niecība’’. Lielākajai daļai ir tendence kompensēt niecības sajūtu, kas izpaužas kā nespēja zaudēt, bailes no bezspēcības, manipulēšana ar apkārtējiem, tiekšanās pēc varas un spēka.

Situācijās, kad zūd iespēja uzturēt neīsto “es”, tiek meklēta palīdzība pie psihoterapeita. Sākotnēji terapijā nepieciešams vismaz daļēji atjaunot šos aizsardzības mehānismus, lai būtu šis neīstais “es”, jo zemu funkcionējošs cilvēks ar NPT var būt apkārtējiem pat bīstams:

- apkārtējie, “sliktie’’ var tikt vainoti savās ciešanās;

- tiek pieņemti “mēri” un šie “sliktie’’ var tikt izsekoti un dažādos veidos ietekmēti;

- sajūtot, ka jūtas nožēlojami, var veikt suicīda mēģinājumus.

Emocionālais vecums ir kā 15 līdz 24 mēnešus jaunam bērnam, kad ir daudz dusmu un vilšanās sāpju.

Apkārtējie tiek uztverti nevis tādi, kādi viņi ir, bet tādi, kādiem viņiem būtu jābūt, tādiem, kas spētu uzturēt šo neīsto “es”. Tajā pašā laikā tie, kas uzķeras uz šī āķa netiek cienīti, jo kaut kādā pakāpē cilvēki ar NPT apzinās, ka viņu “es” ir neīsts. Tu neesi reāls, es neesmu reāls. Tu man esi priekšmets. Mēs nejūtam viens otru, mēs viens ar otru spēlējamies. Mēs esam kā mehānismi, kas mehāniski viens otru izmanto.

Objektu attiecības

Ņemot vērā, ka cilvēki ar NPT ir iestrēguši separācijas-individuācijas stadijas satuvināšanās fāzē (atbilstoši Māhler), ir grūtības psihiski atdalīt sevi no apkārtējiem, trūkst psihisko robežu. Atšķirībā no simbiotiskās jeb atkarīgās personības struktūras, kur ir grūtības ar fiziskajām robežām, cilvēki ar NPT fiziskās robežas izjūt itin labi. Te rodas tā sauktā narcistiskā paplašinājum fenomens, kad otrs tiek uztverts kā sevis turpinājums. Otram ir jābūt vienmēr un visur pieejamam, jo bērnībā ir tik ļoti pietrūcis vecāku atbalsta un rūpju.

Atkarībā no tā, kas pietrūkst pašam – glīts izskats, gudrība, interesantums, - tiks meklēts partneris, kuram tas viss ir.

Atbilstoši Kohutam, attiecīgi veido:

- simbiotiskas, saplūstošas attiecības, ja bērnībā simbioze nav bijusi pilnīga vai arī pāragri pārtraukta;

- dubultošanas jeb alter ego attiecības, ko var novērot iemīlēšanās periodā pusaudžu vecumā, kad otrs liekas tāds pats kā es;

- nedaudz nobriedušākā formā –idealizētās spoguļattiecībās, kad otrs ir kā piemērs, pēc kura tiekties.

Jebkurās idealizētās attiecībās “es” tiek meklēts otrā cilvēkā.

Identitātes veidošanās

Sevis veidošanās ceļā ir notikusi kāda sevis daļas apspiešana, kā arī bijis nepieciešams apspiest dusmas un skumjas, kas radās, jo bija jāatvadās no kādas savas personības daļas. Ir bijis nepieciešams pielikt daudz pūļu, lai izveidotu neīsto es, ko pieņemtu apkārtējie. Bērns pieņem traģisku lēmumu, jo zaudē iespēju gūt prieku no īstā. Baudas vietā nāk varas sajūta, kad bērns, pieliekot pūles, spēj ietekmēt apkārtējos, kuri tik ļoti pretojās viņa īstā “es” izpausmēm. Šī ietekme rada gandarījumu, tāpēc ir tik ļoti nepieciešams, lai apkārtējie reaģētu ar apbrīnu. Šis apbrīns ir kā gaiss, kas nepieciešams, lai dzīvotu.

Ir vairāki NPT iedalījumi. Klīniski nozīmīgs šķiet Rozenfeld piedāvātais iedalījums:

- “biezādaino” narcisu (falliski-narcistisks raksturs. Reich, 1933), kas izturas pārliecināti, augstprātīgi, ir optimistiski noskaņots, enerģisks, grandiozs, pirmais sāk “uzbrukt”, lai otrs “nepagūtu”;
“plānādaino” narcisu, kurš izturas nedroši, kautrīgi, ir paškritisks, depresīvs. Viņš vēlētos būt grandiozs un varens.

Kompensējot deficītus, cilvēks ar NPT var gūt politiskus, sociālus, materiālus panākumus. Apkārtējie nereti jūt skaudību, apbrīnu, vēlmi līdzināties.

Ņemot vērā, ka ir grūtības just empātiju, tad otru mīlēt praktiski nav iespējams.

NPT cilvēku bērnībā vecāki vienmēr vērtēja un vienmēr no viņa gaidīja ko vairāk, kritizēja, tāpēc radās sajūta par īsto “es”, kas ir nevērtīgs, nevēlams un defektīvs.

Līdzīgu efektu rada nepamatota apbrīnošana un slavēšana bez iemesla.

Bērnībā ir raksturīgs jūtīgums pret apkārtējo neverbāliem signāliem, kas liek bērnam attiecīgi reaģēt pret pieaugušo gaidām.

Vecāki neapzināti mēdz izmantot bērna talantus, tā kompensējot sava paša neizdevušās iespējas. Tas bērnā rada dezorientētību, neizpratni, kura dzīve tad ir jādzīvo, esot savu vecāku narcistiskajam turpinājumam (Miller, 1975).

 
Kernbergs, 1970, norāda grandiozo narcisu iedzimtu agresijas līmeni.

NPT pamatemocija ir kauns par sevi, īsto es, kā arī skaudība pret emocionāliem cilvēkiem, kuri nav atkarīgi no citu vērtējuma.

Ir arī bailes sajust kaunu, nepilnvērtību un bezpalīdzību.

Raksturīgas grūtības būt spontānam, jo tas var citiem parādīt kādu vājību vai nepilnību, kas radītu pamatīgu kaunu.

Ir grūtības lūgt piedošanu vai ko nožēlot, jo tad būtu jāatzīst sava atkarība no citiem un neperfektums (Mc. Williams & Leperford, 1990).

Runājot par aizsardzības mehānismiem - tiek izmantota idealizācija un devalvācija.

Idealizējot sevi, citus devalvē un otrādi.

Sava “es” grandiozā daļa (Kohut, 1971) tiek projicēta uz apkārtējiem objektiem, tad ir nepieciešams tas, “kas ir vislabākais vai prestižākais”, neņemot vērā labo un slikto īpašību kombinācijas (Mc. Williams, 2011).

Šādā idealizētā “Es” stāvoklī iekšējie mērķi ir idealizēti un nereālistiski.

Reti kad izdodas tos sasniegt. Visbiežāk rodas vilšanās, sevis devalvācija, kas traucē pieņemt savu neperfektumu.

Ir grūti priecāties par dzīvi, kas nav perfekta

Robežlīmenī esošie izteikti idealizē kādu, kas šķiet perfekts, lai pats sajustos perfekts un piepildīts viņam blakus un varētu neapzināti identificētos ar šo cilvēku. Tad, saskaroties ar kādu nepilnību, otrs un arī pats tiek nodevalvēts.

Patība ir veidota no neīstuma, kauna, skaudības, tukšuma, nepilnvērtības un to kompensātoriem pretstatiem, tādiem, kā pārlieka pašpārliecinātība, lepnums, nicinājums, godkārība, pārākuma izjūta.

Kernbergs,1975, norāda, ka šāda patība ir polāra ar pretējiem Ego stāvokļiem - grandiozi idealizēto un devalvēto daļu. Līdz ar to ir grūti pieņemt, ka pasaule ir pelēka, melnā un baltā sajaukums.

Ir grūtības pieņemt otra kritiku, jo identitāte un paštēls ir trausls un nestabils.

Robežlīmenī funkcionējot “Es” fragmentācijām, bailes ir tik lielas, ka rodas pārņemtība ar sava fiziskā ķermeņa veselību, rodas hipohondriskas bailes un bailes nomirt no slimībām (Mc. Williams, 2011).

Bieži vien psihoterapijas pieprasījums ir neīstā “es” kompensācijas mehānismu stiprināšana, nevis īstā “es” atrašana.

Terapijas laikā sajūtot, ka terapeitam var uzticēties, narcistisks cilvēks, jūtoties drošībā, var beidzot otram “atvērties’’ un pārdzīvot bērnības traumu vēlreiz. Tad rodas iespēja nevis izmantot citus, lai uzturētu savu “neīsto es’’, bet gan, lai esot attiecībās ar citiem - atklātu un iepazītu savu īsto Es.

Mērķis ir pieņemt savu dabīgo un veselīgo narcisismu, pieņemt savu jūtīgumu, savus ierobežojumus, atkarību, alkas pēc citiem, būt vājiem un reizēm arī muļķīgiem. Konfrontācija ar stāvokli, kad vecāki nepieņēma bērna īsto “es” (Masterson,1978, to nodēvēja par pamešanas depresiju ) ir narcisma terapijas būtiska sastāvdaļa.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!