Gunārs Trimda: Narcisms 2. daļa
Stephen M.Johnson (1994) savā grāmatā “Character styles” raksta, ka personība un psihopataloģija veido formu, kas atkarīga no personības instinktīvo vajadzību apmierināšanas vai neapmierināšanas, ko attiecīgi nodrošina vai nenodrošina apkārtējā vide. Šīs instinktīvās vajadzības ietver ne tikai Freida ieviestās orālās, anālās un falliskās dziņas, bet arī bērna vajadzību pēc:
- piesaistes (Bowlby,1968);
- individuācijas, izpētot apkārtējo vidi, savu aktivitāti, izveidojot robežas (Mahler, 1968);
- vajadzības veidot sevis veidojošu ekspresiju (Kohut, 1971, 1977, Lowen, 1958, 1983);
- vajadzības veidot harmoniskas attiecības starp sevi un citiem (Kohut, 1971, Stern, 1985).
Personības tips veidojas atkarībā no tā, kādā veidā šīs vajadzības tiek frustrētas (neapmierinātas), kurā attīstības stadijā ir notikusi šī frustrācija – veidojoties uz to attiecīgai reakcijai.
Rakstura jeb personības teorētiķi (piemēram, Levy, Bleecker, 1975) piedāvā piecus attīstības etapus:
1. pašapliecināšanās, kad notiek instinktīvo vajadzību ekspresija;
2. negatīvā apkārtējās vides atbilde, kad sociālā vide bloķē jeb frustrē šīs vajadzības;
3. organiska reakcija - dabiska dusmu, šausmu, zaudējuma sāpju atbildes reakcija;
4. ar šo stadiju sāk veidoties personība. Sākas “novēršanās no sevis”. Notiek identifikācija ar apkārtējo vidi, kas bloķē dabīgos instinktīvos impulsus. Sākas psihopataloģizācijas process. Rodas iekšējs konflikts starp instinktīvām vajadzībām un internalizēto vajadzību bloķēšanu;
5. adaptācijas stadija, kurās rodas kompromisi, lai atrisinātu neatrisināmo situāciju. Sallivan to dēvē par “drošības operāciju’’, D. Vinikots par “neīsto es”.
Kādi ir iemesli narcistiskas personības attīstībai?
Narcistisks cilvēks, nespējot saņemt pietiekamu atbalstu un uzmanību no vecākiem, izveidos un identificēsies ar tādu tēlu, kas būs nepieciešams apkārtējiem. Tādējādi radīsies vismaz ilūzija, ka viņš tiek atbilstoši “atspoguļots”. Tas ir risinājums, lai vismaz ar neīstā “es” palīdzību justu savu nozīmīgumu. Bērna dabiskā pievilcība un aktivitāte netiek ievērota un atbalstīta.
Tādējādi daļa personības tiks bloķēta, bet daļa īpašību - hiperbolizētas.
Runājot par narcistiskas personības tipa attīstību, var minēt, ka vecāks tajā brīdī, kad bērns izrāda savu aktivitāti, viņu narcistiski ievaino, pazemo vai arī tieši otrādi - idealizē. Idealizējot, bērns nespēj atbilst šīm vecāku nereālistiskajām gaidām.
Bērns tiek traumēts, bloķēts separācijas - individuācijas stadijā – satuvināšanās fāzē (atbilstoši Mahler).
Bērns separācijas - individuācijas stadijā savieno visvarenības, simbiozes sajūtu ar dzīves realitāti – atdalīšanos no citu un saviem ierobežojumiem. Svarīgi, ka vecāki spēj parūpēties un pieņemt šīs abas polaritātes, pieņemt atvērtā, neatkarīgā bērna skaistumu, atbalstīt, stiprināt un attīstīt viņa īsto Es. Tad bērns var būt brīnišķīgs un tajā pašā laikā vājš un neaizsargāts. Protams, svarīgi ir likt arī robežas, bet tās var tikt liktas bērnam saglabājot sajūtu, ka ar viņu viss ir kārtībā, ka viņš ir gaidīts un mīlēts tāds, kāds ir.
Bet, ja bērns vecākiem ir:
- pārāk liels vai pārāk mazs;
- pārāk enerģisks vai par maz enerģisks;
- pārāk seksualizēts vai nepietiekami seksuāls;
- pārmērīgi uzbudinošs vai par maz uzbudinošs;
- pārāk ātri attīstījies vai aizkavējies savā attīstībā;
- pārāk neatkarīgs vai par daudz atkarīgs, tad rodas šī narcistiskā trauma un pašrealizēties, atrast savu īsto es nav iespējams.
Vecāku vēsts bērnam skan šādi:
“neesi tas, kas tu esi, bet esi tāds, kādu es tevi vēlos redzēt’’;
“tas, kāds tu īstenībā es, manī rada vilšanos un pamatīgi sadusmo’’;
“esi tāds, kādu es vēlos tevi redzēt, un es tevi mīlēšu.’’
Reizēm bērnu idealizē viens vecāks, bet otrs - redzot, ka viņa partneris pievērš bērnam visu savu uzmanību - kļūst greizsirdīgs un sāk bērnu kaunināt, pazemot. Tā bērnu traumē abi vecāki.
Bērns nespēj būt dabīgi aktīvs, apspiež to savu personības daļu, ko pieaugušie nepieņem, un attīsta tās personības daļas, kas tika augstu vērtētas. Izveidotais “neīstais es” spēj radīt vērtības sajūtu, tādēļ tas tiek rūpīgi sargāts, mēģinot norobežot no jebkādas kritikas.
Vecāki bērnu nespēj sajust kā dzīvu cilvēku ar savām īpašībām, tādēļ pieaugot, narcistisks cilvēks nav piedzīvojis to, kā ir būt “īstās attiecībās’’, jo ir iestrēdzis psihiskajā attīstības fāzē, kur mācās atšķirt sevi no apkārtējiem. Fiziskās robežas ir labi jūtamas, bet psiholoģiskās - nē.
Labi aizsargāta narcistiska personība spēlē lomu, lepojoties ar sevi, manipulē, lai saņemtu apkārtējo apbrīnu, kā bērnībā ir tik ļoti pietrūcis.
Veidojas priekšstats, ka narcistiskā personība tic savai grandiozitātei. Rodoties apdraudējumam kritikas veidā, rodas niecības, pazemojuma sajūta, kas savukārt “neīsto es’’ liek mēģināt uzturēt ar lielāku kompensācijas mehānisma spēku. Pēc apdraudējuma nereti šis “neīstais es’’ tiek “uzpūsts’’ vēl lielāks.
Ir pārliecība, ka:
“man jābūt visuvarenam, ideālam, tā lai visi mani apbrīno”;
“man jāzina viss, nemācoties, viss jāsasniedz bez piepūles’’;
“es nedrīkstu kļūdīties, jo tad nebūšu vērtīgs’’;
“ja es būšu jūtīgs, tad mani izmantos, pazemos vai kauninās”;
“nedrīkst, lai otrs man ir pārāk nozīmīgs’’;
“visam, kas saistīts ar manu ģimenei, draugiem, jāatspoguļo, ka esmu īpašs, neatkārtojams.’’
Tā sauktās narcistiskās neirozes gadījumā, kad pazīmes ir mazāk izteiktas, cilvēks sev uzdod jautājumus:
“kāpēc nespēju atslābināties?’’;
“kāpēc nespēju pats sevi pieņemt?’’;
“kāpēc nespēju par daudz ko priecāties?’’;
“kāpēc man vienmēr jābūt pirmajam?’’;
“kāpēc svarīgas lietas atlieku līdz pēdējām un tad to visu atrisinu ar milzīgu, galvu reibinošu piepūli?’’
Šajā gadījumā bijusi pieredze, kad attiecībās ar otru var gūt gandarījumu un baudu, ir saglabāti nelieli “īstā es’’ “gabaliņi’’.
Savukārt personības traucējumu gadījumos ir sajūta, ka, ja apkārtējie pēkšņi uzzinātu kāds viņš ir īstenībā, tad vairs nemīlētu un neapbrīnotu kā līdz šim. Ir sajūta, ka ir kas slikts, kas no citiem jāslēpj. Tuvinieki mēdz just, ka kontaktā ar viņu kaut kas ir neīsts, nedabīgs, ka ir “pārāk labs, lai būtu īsts’’, kas tā arī ir.
Attiecības ar apkārtējiem, atbilstoši Kohuta piedāvātajai teorijai, var iedalīt četros veidos:
1. saplūšanu ar otru, kad var just drošību, savu vērtību, pārkāpjot jebkādas robežas;
2. dubultošana jeb alter ego, kad identitātes un vērtības sajūtu var iegūt, saredzot, sajūtot pārspīlētu līdzību ar kādu citu;
3. atspoguļošanu, kad tiek pieņemta tieši tā otra funkcija, kas uztur pašvērtību, otrs cilvēks tad ir saprotošs “daļējais objekts’’;
4. idealizācija, kad kādam, esot ideālam kādā noteiktā jomā, tas rada vēlmi sacensties.
Idealizācija var radīt attiecības, kurās var saplūst, otru dubultot un atspoguļot.
Skaista sieva padara otru skaistu, populārs psihoterapeits padara otru populāru, talantīgs dēls padara vecāku talantīgu.
Būs vēlme saplūst ar otru, kuram piemīt personības aspekti, ko cilvēks ar NPT sevī nejūt vai nav par tiem pārliecināts.
Kohut (1971) runā par tā saukto dvīņu saplūšanu. Tas notiek, kad psiholoģiskās robežas ir skaidrākas, bet ir sajūta, ka otram ir tādi paši dzīves uzskati, simpātijas, antipātijas (alter ego attiecības).
Vēl veselīgākos gadījumos tiek izveidotas spoguļattiecības. Te svarīgi, ka partneris ievēro, apbrīno neīsto es. Traģēdija ir tajā apstāklī, ka citus izmanto, lai uzturētu neīsto es, nevis, lai atklātu īsto es. Kā piemēru var minēt dusmu brīžus, kad otrs neievēro jauno frizūru vai apģērbu.
Stresa brīžos var notikt regress neveselīgāko stadiju virzienā, piemēram, pārdzīvojuma brīžos var rasties nepārvarama vēlme saplūst ar otru.
A. Miller (1981) saka, ka narcistiskā bērna vecāki paši savā bērnībā ir piedzīvojuši narcistisku traumu. Tādēļ savā bērnā tiks meklēts šis narcistiskais atspoguļojums un sapratne, kas pašiem bērnībā trūkusi.
Māte, kura savu bērnu izmanto kā narcistisko paplašinājumu, tiek saukta - “scēniskā māte’’. Te tiek nojauktas robežas, bērns piepilda pašas nerealizētās iespējas, deficītus. Filmā “Fame” Dorisa Finekere ir klasiska scēniskā māte. Viņa nepārtraukti iejaucas meitas dzīvē. Brīdī, kad meita cenšas iestāties kādā Ņujorkas mākslas skolā, māte zvana meitai un trauksmaini jautā: “Nu, vai tu iestājies vai nē?’’ Saņemot apstiprinošu atbildi, māte, noliekot malā tālruņa klausuli, izjusti nosaka: “Dorisa, mums izdevās!’’
Arī šķirtās ģimenēs bērns var tikt izmantots kā vecāka narcistisks paplašinājums. Piemēram, māte idealizē bērnu, pieprasa, lai viņš par viņu parūpētos un dzīvotu tā, kā viņa to vēlas. Sākumā tika idealizēts arī bērna tēvs, līdz brīdim, kad notika vilšanās un šķiršanās. Bērns tad lielākoties piedzīvo dubulto traumu, jo ir spiests izveidot neīsto es, un saņemt no greizsirdīgā tēva atraidījumu vai pazemojumu sakarā ar to, ka šis “neīstais es” ticis izveidots.
Pieaugušā vecumā ar NPT būs grūtības attiecībās, ja otrs nebūs pieejams visu laiku. Būs greizsirdība un dusmas pret partnera darbu, hobijiem un citām aktivitātēm, kas ierobežo partnera pieejamību. Tas pats attiecas arī uz psihoterapeitu.
Īstā “es’’ bauda tiek aizstāta ar “neīstā es’’ varu - manipulācijām, kontroli, ietekmi uz apkārtējiem. Apmierinājums būs vairāk intelektuāls, nevis kinestētisks savā ķermenī.
Zaudēt “neīsto es’’, iespēju kontrolēt un izmantot citus ir bīstami, jo tādējādi var nākties nokļūt savā bērnības situācijā, kur pieaugušais izmantoja, kontrolēja, pazemoja un manipulēja.
Turpmāk vēl.
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada maija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
