Gunārs Trimda- Narcisims. 1.daļa.

Izdzirdot vārdu “narcisisms”, pirmā asociācija lielākoties ir ar “toksiskām” attiecībām, izmantošanu, emocionālo vardarbību. Visbiežāk, “uzspiežot zīmogu” jeb otru nosaucot par narcisu, mēs tādējādi cenšamies mazināt mūsu pašu trauksmi.

Cenšamies atrast vārdu, kas visu izskaidro un tad it kā “viss kļūst skaidrs” un iestājas miers.

Narcisisms un narcistiskas organizācijas personības tips nav viens un tas pats.

Man ļoti svarīga šķiet teorija, ko ieviesa psihoanalītiķis Ž. Ž. Lakāns. Viņš runāja par psihiskās attīstības spoguļa stadiju (6. līdz 18.mēnesis), kur māte ir kā spogulis, kurā bērns atrod pats sevi. Te svarīgi, ko vecāki saka. Lakāns īpašu vērību pievērsa vecāku runai, kas ir piesātināta ar priekšstatu par bērnu. Īpaša nozīme ir tam, ko saka tēvs. Kad bērns jau sāk teikt vārdu “es”, paralēli tam izveidojas ļoti svarīga turpmākās attīstības funkcija – ideālais “Es”. Tā ir forma, atspulgs, kurā cilvēks šķiet pats sev pievilcīgs. Atkarībā no tās rodas viņa vēlme sekot šim ideālam. Sākotnēji bērns spogulī ierauga Otru (pieaugušo). Var teikt, ka Es rodas no identifikācijas ar Otra tēlu, kas palīdz izveidot ar Otru attiecības. Var teikt, ka narcisisms ir empātijas pamatā, jo “ieliekot” sevi Otrā, mēs varam saprast un sajust kā jūtas otrs. Bērns, mācoties saprast citus, iepazīst pats sevi. Tāda narcistiskā identifikācijas ar otru, otra vēlmi, kā saka Lakāns, - veido Es struktūru. Narcistiskie mehānismi veido psihi. Uz esošajiem sevis priekšstatiem uzslāņojas jauni. Un šāds sevis formēšanās process notiek visu mūžu.

Nancy Mc Williams saka, ka termins “narcistisks” attiecināms uz tiem, kuru pašvērtība atkarīga no citu attieksmes.

Sākotnēji jēdziens “narcisisms” meklējams grieķu mītā par jaunekli Narcisu, kurš iemīlējās savā atspulgā un pārvērtās par ziedu.

1898. gadā angļu psihologs Hevloks Ellis, runājot par seksuālām novirzēm, izmantoja jēdzienu “Narcisam līdzīgs”. Viņš ar to apzīmēja cilvēku, kurš pats sevi apjūsmo, glāsta, izturas pret sevi kā pret seksuālu objektu.

1899. gadā Pols Neke pirmo reizi jēdzienu “narcisisms” ieviesa, runājot par seksualitāti un saistīja to ar pašsaglabāšanās instinktu.

1914. gadā Freids savā darbā “Par narcisismu: ievads” - narcisismu ieviesa kā psiholoģisku terminu, ar to viņš domāja  sevis priekšstata libidozo kateksi (libidozās enerģijas virzību). Viņš uzskatīja, ka veselīgais narcisisms ir psihiskās attīstības sastāvdaļa.

Psihiskās enerģijas lielums un virzība ir daudz sarežģītāka, tāpēc turpmāk psihoanalītiskajā literatūrā narcisisma jēdzienu izmanto, lai atainotu četrus fenomenus:

1. pašvērtību (gan narcistiski augstu, gan izteikti pazeminātu);

2. libidozās attīstības stadiju;

3. narcistisku objektu attiecību modeli;

4. seksuālās perversijas jeb novirzes.

Narcisisma koncepcija radās laikā, kad Freida dziņu teorijā bija “Es” dziņu un seksuālo dziņu duālisms.

1914. gadā Freids izvirzīja narcisisma enerģētisko koncepciju, lai parādītu kā “Es” zaudē libido (seksuālo enerģiju), ja tas vērsts uz objektu. Pēc tam libido no objekta atgriežas pie Es.

Kā piemēru šim procesam Freids min iemīlēšanās stāvokli, kad libido koncentrējas uz iemīļoto cilvēku, un tas, kurš mīl, - aizmirst pats par sevi un sapņu stāvokli, kad cilvēks zaudē interesi par apkārtējo pasauli un koncentrējas pats uz sevi. Tam, kurš iemīlas, ir paaugstināta narcistiskā pašvērtība un arī sapnī notiek vētrainas attiecības ar iekšējiem objektiem.

Kas liecina par narcisisma attīstību bērnībā?

• Pirmkārt, mātes un bērna savstarpējās attiecības.
• Otrkārt, neskaidras atmiņas un vēlmes par “paradīzes dārzu”.
• Treškārt, regresīvos stāvokļos, kas vērojami noteiktos psihopatoloģiskjos traucējumos.
• Ceturtkārt, vēlme atgriezties šajā “paradīzes dārza” stāvoklī.

Freids un daudzi citi autori piedāvāja konceptu, kur bērna attīstība notiek, atsakoties no tā sauktā primārā narcisma, kas savukārt rada vēlmi to atkal atgūt.

Sākotnēji zīdainis un māte ir savstarpējā harmonijā, bez spriedzes, drošībā. Dziņu neitralizācija notiek galvenokārt fizioloģiskajos procesos. Zīdainis vēl nespēj nodalīt sevi no barojošās un aprūpējošās mātes.

Freids postulēja, ka libido var vērst pret sevi vai apkārtējiem. Viņš uzskatīja, ka narcisms ir starpstadija starp autoerotismu un “objektu mīlestību”. Bērns tad iemīlas sevī. To sauc par primāro narcismu. Tā bērns var iepazīt pats sevi.

Savukārt sekundārais narcisisms nozīmē pieauguša cilvēka seksualitātes vēršanu pašam pret sevi.

Runājot par homoseksualitāti, Freids uzskatīja, ka “homoseksuālisti seksuālo objektu redz sevī, un, vadoties no narcistiskā uzstādījuma, meklē citus, kas ir līdzīgi viņam, lai viņus varētu mīlēt tāpat kā sevi pašu.”

Pacientiem, kuri slimo ar šizofrēniju, mēdz būt lieluma mānija un intereses zudums par apkārtējo pasauli. Viņi vērš uzmanību paši pret sevi, radot grandiozitātes sajūtu. Psihožu pētījumos varēja konstatēt narcisisma galējo pakāpi. Freids narcisismu izmantoja savā libido teorijā, sakot, ka libido, kas ir vērsts pret sevi, reizēm “atbrīvojas” un pavēršas pret citiem, un tad dažādu ārēju apstākļu dēļ (piemēram, fizisku sāpju vai tuvinieka zaudējuma gadījumā) atgriežas pie Es. Narcisisms bija kā noteikts virziens libido valstībā.

Raugoties no morālā aspekta, narcisms ir jāminimalizē, bet no bioloģiskās izdzīvošanas viedokļa, narcisisms ir normāla parādība. Ja netiks izvirzīti mērķi un vajadzības augstāk par citu mērķiem un vajadzībām, tad kā var izdzīvot? Citiem vārdiem sakot, bioloģiskie mērķi ir saistīti ar zināmu narcisisma līmeni, bet ētiski reliģiozi orientētiem cilvēkiem narcisisms jāmazina līdz pat nullei.

Daudzi autori uzskata, ka pašvērtība ir kā mediators starp narcismu un psihisko veselību. Tie, kuriem ir augsta pašvērtības sajūta ar augstu narcisma līmeni, mazāk sēro un ir mazāk trauksmaini. Narcisisms asociējas ar grūtībām izveidot veselīgas savstarpējās attiecības. Sākumā šādi cilvēki var radīt pozitīvu iespaidu par sevi, bet vēlāk rodas sarežģījumi attiecībās. Te var runāt par vienu no personības tipiem - narcistisko personības tipu.

H. Kohuts (1971) izdalīja narcisismu - mīla pret sevi un mīla pret otru. Narcisisms noteiktās devās nepieciešams, piemēram, kad vecāki ar apbrīnu uzlūko savu bērnu. Tas bērnam ir nepieciešams. Savukārt, ja vecāki ir pārlieku prasīgi vai izturas varmācīgi, tad rodas tā sauktā narcistiskā trauma (trūkst apliecinājuma no ārpuses, ka bērns ir “pietiekami labs”).

J. Bowlby savā piesaistes teorijā norāda māti kā tādu spoguli, kur bērns, atkarībā no mātes izturēšanās, izveido priekšstatu par sevi. Narcisisms veidosies tad, kad drošu atbalstu uzskata par nevajadzīgu, tas tad tiek meklēts sevī.

Ē. Fromms min piemēru, kad viņam piezvanīja kāds pacients - vīrietis un vēlējās ar viņu tikties. Fromms atbildēja, ka šonedēļ ir aizņemts, un tikties var nākamajā nedēļā. Pacients teica, ka dzīvo tepat netālu un var ātri vien atnākt. Fromms teica, ka tas ir ērti, bet tas nemaina faktu, ka viņam šonedēļ nav brīva laika. Pacients to neņēma vērā un turpināja izklāstīt savus argumentus. Fromms to uzskatīja par nopietnu narcistisku pataloģiju, jo pacients nespēja sajust atšķirību starp savām un otra vēlmēm.

Daudzas narcistiskas personības ir talantīgi mākslinieki, aktieri, rakstnieki un politiķi. Viņu narcisisms netraucē darbā, tieši otrādi - palīdz. Viņi izrāda to, ko subjektīvi jūt, un jo svarīgāka ir viņu subjektivitāte viņu “spēlei”, jo labāk viņi “spēlē’’.

Narcistiska personība bieži ir pievilcīga tieši sava narcisma dēļ. Varam iedomāties, piemēram, kādu Gada Kino festivāla vadītāju. Viņš ir pārņemts ar sevi, demonstrē savu ķermeni, ir asprātīgs, par sevi nešaubās, ir spožs un apkārtējie apbrīnā aplaudē. Viņš tīksminās par to, kā viņš runā un ko dara, kā kustas. Gluži tāpat kā sajūsmināts fans priecājas par lielisku izrādi.

Fromms uzskatīja, ka narcistiska personība izveido savu tēlu tādu, kādu vēlētos parasts cilvēks - tādu, kas nešaubās, ir par sevi pārliecināts, vienmēr ir uzdevumu augstumos. Savukārt “parastais” cilvēks nav tik ļoti par sevi pārliecināts, viņš bieži šaubās, sajūsminās par citiem, uzskatot tos par labākiem nekā pats.

Tā vietā, lai talantīgam, narcistiskam politiķim prasītu “Kā tu drīksti tā darīt?”, daudzi narcisma apžilbināti saredz tikai talantīga cilvēka spožo pašvērtību.

Narcistiskas personības neapzināti mēdz slēpt savu narcismu, rūpējoties un palīdzot apkārtējiem cilvēkiem.

Viņi mēdz būt pieticīgi un kautrīgi. Slēpjot savu narcisismu, vienlaikus viņi to apmierina. Nāk prātā kāds joks, kur mirstošais dzird, ka draugi saka, cik viņš bijis gudrs, labsirdīgs, cik viņam ir paticis rūpēties par apkārtējiem. Mirstošais klausījās, klausījās un kad draugi apklusa, dusmīgi nokliedzās: “Jūs taču aizmirsāt pateikt, cik es esmu pieticīgs!”

Narcisisms var tikt dažādi maskēts – kā taisnīgums, pienākuma pildīšana, labestīgums, mīlestība, pieticība, lepnums. Ja narcistiskai personībai izdodas pierādīt, ka viņš ir sajūsmas vērts, tad viņš ir apmierināts. Savukārt, ja šo “pūsli caurdur’’, tas radīs milzīgas narcistiskas dusmas vai depresiju.

Vēl interesants fenomens ir grupas narcisisms. Tam ir spēcīga politiska nozīme. Lielākoties attīstīties narcismam traucē apkārtējā vide. Ko var izdarīt narcistiska personība, kas ir nabadzīga, bez sociālā prestiža, kura bērni viņu uzlūko “no augšas uz leju”? Bet, ja viņš savu narcisismu saista ar nāciju, tad gan! Ja tāds cilvēks teiks: “Es esmu pats labākais, gudrākais, interesantākais, strādīgākais cilvēks uz pasaules!”, apkārtējie padomās, ka “tam gan visi nav mājās!’’. Bet, ja viņš teiks: “Mana nācija ir pati spēcīgākā, kulturālākā, draudzīgākā!”, tad citi uz viņu lūkosies kā uz īstu patriotu!

Tas pats attiecas arī uz reliģisko narcismu. Ir pieņemami, ka miljoniem cilvēku, kuri pieder kādam reliģiskam novirzienam, uzskata, ka tikai viņi zina patiesību, ka tikai viņu reliģija ir ceļš uz izglābšanos.

Vēl var minēt politiskas un zinātniskas grupas. Pats par sevi cilvēks nav nekas, bet kā grupas pārstāvis – “liels cilvēks!”  Tad kritika, kas vērsta pret grupu, tiek uztverta personīgi.

Grupas narcisisma mobilizācija ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai cilvēkus gatavotu karam. Tai jāsākas nedaudz agrāk nekā pašam karam.

Arī lūkojoties pagātnē, laikā, kad notika Pirmais pasaules karš, var redzēt, ka, valdot narcisismam, - saprāts klusē. Piemēram, britu kara propaganda vēstīja, ka vāciešu kareivji dūra bērnus Beļģijā, vācieši savukārt angļu nāciju sauca par blēžiem -tirgotājiem.

Vjačeslavs Kostikovs savā rakstā “Faršs no entuziastiem” saka, ka krievu tautības pašapmāna un pašmīlestības simbols atrodams Gogoļa “Mirušo dvēseļu” “putnā – trijotnē”, kura priekšā “citas tautas un nācijas dod ceļu”. Savukārt pēc revolūcijas, kā raksta Kostikovs, iedegās “Iļjiča lampiņa”, kas “prāta miegu” pacēla boļševiku virsotnē, kad “ būs gaisma tumsā”, “noķersim un apsteigsim Ameriku”.

Tad “komunisma ceļā” Hruščova kukurūzas epopeja, kas beidzās ar to, ka gaļa kļuva divas reizes dārgāka.

Pēc Fromma domām, ja cilvēki nevēlas dalīties viens ar otru, palīdzēt viens otram, uzplaukst narcisisms.

Otto Kernbergs raksta, ka “narcistiskie pacienti attiecībās ar citiem orientējas uz sevi, izjūt spēcīgu nepieciešamību tikt mīlētiem, gūt apbrīnu. Viņus raksturo interesanta pretruna starp paaugstinātu pašvērtību un izteiktu nepieciešamību saņemt apbrīnu. Viņiem šķiet, ka ir visspēcīgi, zina visu. Ja pašvērtība tiek “pabarota”, tad rodas prieks, ja ievainota, tad narcistiskas dusmas un depresija.

Kauns un skaudība ir vadošie afekti, ja runa ir par narcistiskām personībām.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!