Gunārs Trimda: Līdzatkarība.1.daļa

Atkarība no psihoaktīvām vielām, datorspēlēm un cita, ir saslimšana, kur iesaistīta visa ģimene.

Ģimenes psihoterapijā var redzēt, ka vienā ģimenē var būt vairāki atkarīgi ģimenes locekļi, kā arī to, kā atkarība tiek nodota no vienas paaudzes nākamajā, piemēram tēvs un dēls pastiprināti lieto alkoholu. Ja kāds no ģimenes ir atkarīgs, tiek iesaistīta visa ģimene, vismaz emocionāli. Tie, kuri ir līdzās, kļūst līdzatkarīgi.

Reizēm līdzatkarīgie cieš vairāk, jo neizmanto sāpju remdināšanai alkohola narkozi.

Runājot par alkoholatkarīgajiem, palīdzību visbiežāk meklē viņu sievas vai pieaugušie bērni. Savukārt narkotiku atkarīgo sievas palīdzību meklē retāk, galvenokārt pēc palīdzības vēršas vecāki. Tas ir tāpēc, ka narkotiku atkarīgajiem ir grūtāk izveidot attiecības, radīt bērnus.

Līdzatkarīgie tad visbiežāk prasa: “Palīdziet, izdariet tā, lai viņš/a kļūtu labs.” Labs nozīmētu tāds, kurš būtu pa prātam līdzatkarīgajam. Interesanti, ka ģimenes psihoterapijā līdzatkarīgie praktiski nemaz nestāsta par sevi, savām grūtībām. Galvenā grūtība ir otrs. Ir grūti pieņemt domu, ka viņiem pašiem vajadzētu saņemt kādu palīdzību. Viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai padarītu otru ērtu pašiem sev.

Aicinājumu pašiem nākt psihoterapijā līdzatkarīgais visbiežāk atraida, sakot, ka:

- “nav laika’’;

- “psihoterapiju uzskata par muļķībām’’;

- “netic, ka tā palīdzēs’’;

- “neuzskata, ka pašam varētu būt kādas grūtības”

un cits.

Nereti ir vēlme, lai iemācu, kā varētu ietekmēt atkarīgo, vai arī, lai es pats ietekmētu atkarīgo kādā noteiktā veidā, kad viņu atvedīs uz psihoterapiju.

Līdzatkarīgais ir nelaimīgs, viņš cieš. Viņam visbiežāk ir priekšstats, ka psihoterapeits sniegs veselu padomu un gatavu stratēģiju sarakstu, gluži kā jau gatavu recepti, lai ātri spētu atrisināt problēmu. Nesaņemdams to, ko vēlas, līdzatkarīgais meklēs citu speciālistu, vai arī iegrims skumjās un depresijā.

Piedāvāju līdzatkarīgajam tikt skaidrībā, kā viņš veido attiecības ar apkārtējiem, un ko varētu darīt citādi, lai šīs attiecības mainītos. Tad psihoterapijas laikā līdzatkarīgais pats pamazām sajūt, kādu lomu viņš pilda ģimenē un kā tas ietekmē radušās grūtības. Protams, ne vienmēr terapija būs sekmīga, jo līdzatkarīgais var nebūt gatavs pārmaiņām vai arī centīsies turpināt  ietekmēt un mainīt otru. Labvēlīgākā gadījumā līdzatkarīgais vēlēsies iemācīties kādus konstruktīvus uzvedības, izturēšanās veidus vai arī virzīties tālāk un iepazīt pats savas uzvedības motīvus, neapzinātās vēlmes, psihiskās aizsardzības, tādējādi radot iespēju savā dzīvē ko mainīt un atbrīvoties no ciešanām.

Iedziļināties pašam savā psihiskajā pasaulē nemaz nav tik viegli. Var paiet daudz laika, lai no vēlmes “izmainīt otru”, nonāktu līdz vēlmei “izmainīt sevi”. Nepieciešams uzņemties atbildību pašam par savu dzīvi un atbrīvoties no visvarenības mīta, maģiskās domāšanas, ka var otru cilvēku “padarīt par cilvēku”.

Iespējams radīt tikai apstākļus, kuros otrs varētu mainīties, bet nevar tieši mainīt otru. Protams, var izmantot biedēšanas stratēģiju, tēlaini izsakoties, pieliekot ieroci pie deniņiem, bet šajā gadījumā pārmaiņas nebūs ilgākas par trim līdz četriem mēnešiem, un pēc tam attiecības kļūs vēl sarežģītākas un destruktīvākas.

Psihoterapeitam terapijā ar līdzatkarīgo nereti var rasties vēlme viņam pēc iespējas ātrāk palīdzēt, “izvest viņu no meža pa taisno”. Tas ir tādēļ, ka līdzatkarīgais ar terapeitu arī par varītēm cenšas veidot līdzatkarīgas attiecības. Bet ir jāsaprot, ka taisna ceļa nav, pārmaiņām nepieciešams laiks, ka iespējams uzsist pamatīgu punu, jo agrāk vai vēlāk priekšā gadīsies kāds koks. Tā ir līdzīga situācijai, kur līdzatkarīgais vēlas padomus vai arī, lai terapeits “salabotu” atkarīgo. Abās šajās situācijās pretosies gan līdzatkarīgais, gan atkarīgais un nebūs nekāda rezultāta.

Līdzatkarīgie terapijā ir jūtīgi, atkarīgi no terapeita viedokļa. Jebkurš neapdomīgi pateikts vārds līdzatkarīgo ievaino, tas var tikt uztverts kā pārmetums vai nosodījums, kā rezultātā klients pārtrauc terapiju.

Līdzatkarīgās attiecības veido tie, kuri “labu” attiecību dēļ vēlas otru mainīt. Tad pastāvība, robežas, otra unikalitāte, neatkarība, personīgā “psiholoģiskā telpa” ir nesaprotami jēdzieni, kas rada pat sevis apdraudošas sajūtas.

Kas ir līdzatkarīgas attiecības?

Veidojot “pietiekami labas” attiecības mēs vienmēr emocionāli būsim atkarīgi no otra. Atšķirībā no līdzatkarīgām attiecībām te vienmēr ir gan psiholoģiskā, gan fiziskā telpa sava paša vajadzībām, vēlmēm, hobijiem. Tas veicina personīgo izaugsmi, kā arī uztur interesi vienam par otru. Vīrs, piemēram, otrdienās dodas spēlēt futbolu, bet sieva apmeklē gleznošanas nodarbības. Abi tad brīvi var nodoties savam vaļaspriekam, kas satiekoties rada tādu kā “dzīvīgumu” attiecībās, uztur interesi vienam par otru, rada tēmas, par ko parunāt.

Savukārt, ja nav šīs “neatkarības zonas”, ja vienmēr un visur viss tiek darīts kopā, tad agri vai vēlu kādam no partneriem radīsies neapmierinātība, dusmas, kas attiecības veidos plaisu, distanci, kas savukārt attiecības nevis uzlabos, bet gan sabojās.

Līdzatkarīgajam šīs “neatkarības zonas” nav, viņš ir pārņemts ar Otru. Tādējādi viņš dzīvo nevis savu paša, bet otra dzīvi. Līdzatkarīgais vairs nespēj atšķirt savas paša vēlmes un vajadzības no otra cilvēka vēlmēm un vajadzībām. Vairs nenotiek personīgā izaugsme, viņa domas, jūtas, rīcība, izturēšanās veids virzās pa tādu kā noslēgtu trajektoriju, cikliski veidojot situācijas, kur tiek pieļautas vienas un tās pašas kļūdas.

Izsakoties shematiski, viena cilvēka psiholoģiskā teritorija pārtrauc pastāvīgi funkcionēt, jo to pārņem un “aprij” otra cilvēka psiholoģiskā teritorija. Tādēļ uz jautājumiem: ”Ko jūs vēlētos esošās situācijas vietā?”, “Kas jums ir svarīgi jūsu attiecībās?”, līdzatkarīgais atbild: ”Es gribu, lai viņš laicīgi nāktu mājās”, “Es vēlos, lai viņa pārtrauktu uztraukties par sīkumiem”, “ Man ir svarīgi, lai viņš vairāk uzmanības veltītu bērniem.”

Psiholoģiskā teritorija ietver:

- sevis reprezentācijas sistēmu (kāds esmu, kas manī ir labs un, kas ir slikts, kādas īpašības man piemīt, sava izskata vērtējums un cits);

- likumu un principu sistēmu, pēc kuriem veido atiecības ar apkārtējo vidi;

- veidus un stilus, kā tiek veidotas attiecības ar citiem cilvēkiem;

- vajadzības, vēlmes, mērķus un priekšstatu, kā tos sasniegt;

- sistēmu, kas ietver dzīves jēgu, notiekošo notikumu jēgu un nozīmi, atbildības un vainas sajūtu, mīlestību un vientulību, atkarību un brīvību, personīgās iespējas vai ierobežojumus, lēmumu pieņemšanu, izvēles veikšanu, sevis radošo izpausmi;

- tiesības radīt un realizēt kādas idejas;

- noteiktu fizisko teritoriju, kur ir mantas, priekšmeti, objekti, kas ir “mani” (istaba, māja, apģērbs, darba vieta).

Psiholoģiskās teritorijas robežu pārkāpšana ir viena cilvēka iedarbība uz otru bez viņa piekrišanas, ar mērķi izmainīt otra priekšstatu sistēmu pašam par sevi, savām iespējām, resursiem, izmainīt noteikumus un principus, uzspiest savas idejas, realizācijas iespējas, kā arī patvaļīga viņa fiziskās teritorijas vai mantu piesavināšanās.

Līdzatkarīgu attiecību veidi.

1. Esmu viņa daļa. Viņš ir labāks, gudrāks, interesantāks, nozīmīgāks par mani. Tīrā laime, ka viņš atļāva man būt viņa daļa. Dzīvoju, lai būtu blakus viņam. Eksistēju, lai piepildītu visas viņa vēlēšanās. Viņš ir visa mana dzīve. Bez viņa neesmu nekas, bez viņa nav manis.

Attiecības tiek veidotas, atsakoties no savas suverenitātes, savai psiholoģiskai telpai izšķīstot otra telpā.

Tas, kurš atsakās no savas suverenitātes, dzīvo, vadoties tikai no otra interesēm. Viņš uzņem (inkorporē) otra uzskatus, gaumi, vērtību sistēmu, pieņem to visu bez kritikas un apdomāšanas. Tāpat viņš pieņem arī sava partnera novērtējumu, priekšstatus par sevi.

Partneris ieņem vecāka lomu, kas aizpilda līdzatkarīgā psiholoģisko tukšumu. Atbildība par savu dzīvi pilnībā tiek atdota nozīmīgajam Citam. Līdz ar to notiek atteikšanās no sava paša vēlēšanām, mērķiem, virzību. Partneris kļūst par tādu kā mātes dzemdi, kurā ir viss nepieciešamais, tas ir veids kā izdzīvot.

2. Bez manis viņš nevar dzīvot. Bez manis viņš nespēs tikt galā ar grūtībām. Esmu spēcīgāks, gudrāks, aktīvāks. Zinu, kā vajag. Dzīvoju viņa dēļ, lai viņam viss būtu labi. Attiecības veido, “aprijot” otra psiholoģisko teritoriju, atņemot otram suverenitāti. Te vecāka lomu spēlē līdzatkarīgais, kurš meklē mīlestību un piepildījumu. Otrs tiek kontrolēts, atbildību par otru pilnībā uzņemas līdzatkarīgais. Paša vēlēšanās, mērķi ir tādi, lai tie būtu noderīgi otram. Otrs tiek vērtēts un kontrolēts kā mazs bērns. Jebkura partnera patstāvība ir bīstama, jo tā izjauc paša robežas un struktūru. Otram jāieņem aprūpējamā bērna loma, jāattaisno kontroles, rūpju nepieciešamība, kas atbilstu līdzatkarīgā priekšstatu sistēmai par sevi.

3. Esmu viss, bet viņš ir nekas. Esmu kungs, otrs ir kalps. Viņam man ir pilnībā jāpakļaujas. Man ir jābūt pārliecinātam, ka varu darīt ar viņu visu, ko vien vēlos. Pilnīga vara, tā ir vara pār mantu. Viņš ir mana manta. Šajā situācijā var rīkoties divējādi:

- lai piepildītu savu tukšumu, šo vēlmi var ieprojicēt otrā. Un tā vietā, lai aizpildītu savu tukšumu, notiek partnera aizpildīšana ar priekšstatu par savu ideālo Es. Bet partnera psiholoģiskā struktūra jau ir aizņemta. Tāpēc to vajag sagraut, iznīcināt, iztukšot, lai partnerī varētu ieraudzīt pats sevi. To var darīt tieši vai arī manipulatīvi. Tas ir veids, kad partneris tiek ne tikai “aprīts”, bet arī iznīcināts;

- nav iespējas aizpildīt sevi un nevar arī partnerī “izveidot” savu ideālo es. Līdzatkarīgais var tikai iznīcināt, tas ir, darīt to, ko kādreiz darījuši ar viņu. Graujot, var just nelielu gandarījumu, jo tas nozīmē, ka līdzatkarīgais nav vienīgais, kurš piedzīvo ciešanas. Vēl rodas sajūta, ka otru var kontrolēt un pārvaldīt, ka, iznīcinot otru, paturot visu laiku līdzās sev,- rodas spēka, nozīmīguma un patstāvības sajūta, jo partneris, būdams pakļāvīgs, demonstrē absolūtu pakļāvību. Tiek runāts par atbildību par partneri, bet īstenībā partneris gluži vienkārši tiek izmantots. Uz viņu katru dienu  pārbaudīta spējas kontrolēt, pārvaldīt ne tikai rīcību, bet arī emocijas.

4. Mīlestība pret otru ir slogs. Bet man ir nepieciešams just, ka esmu īpašs cilvēks. Viņam ir mani jāapbrīno, jāparāda man sava mīlestība. Viņam ir jāizpilda visas manas vēlēšanās. Viņam ir jāparāda, ka esmu labāks par citiem, ka esmu mīlestības cienīgs.

Šajā gadījumā uz partneri pārliek atbildību par savu labsajūtu. Otram jāuzvedas tā, lai līdzatkarīgo piepildītu ar mīlestību. Nozīmīgajam otram jāparāda, ka viņš ir attiecībās ar otru, kurš atbilst ideāla “es” standartiem.

Partneris pilda spoguļa lomu, kam, gluži kā pasakā par Sniegbaltīti, pastāvīgi tiek uzdots jautājums: “Gaisma mana, spogulīti, - pasaki, kurš uz šīs pasaules ir vismīļākais, visskaistākais un visgudrākais?” Būtībā šim “spogulim”, redzot savā priekšā tukšumu, ir uzticami jāatspoguļo ideālais es, apliecinot to ar vārdiem un darbiem. Ja partneris pārtrauc būt par spoguli, tad ir vairāki turpmākie scenāriji:

- partneri pamet un meklē jaunu “spoguli”;

- veic “sānsoļus”, meklējot papildus “spoguli” mīļākajā;

-  mēģina izdarīt spiedienu, veic ar partneri dažādas manipulācijas - iežēlināšanu, bezpalīdzības demonstrēšanu, cenšanos apelēt pie “taisnīguma”, šantāžu, cenšanos iegalvot, ka viņam nepārtraukti būtu jāparāda uzmanība un mīlestība, ka viņš pats bez tā nespētu dzīvot;

- cenšanās iekarot otra mīlestību ar jebkuriem paņēmieniem, pazemojot pašam sevi.

Visos šajos gadījumos sevis aizpildīšanas mēģinājumi ir neveiksmīgi, jo to var izdarīt, izmantojot tikai paša iekšējos resursus.

Sevi aizpildīt ar otru nav iespējams. Tukšums rada trauksmi, tādēļ līdzatkarīgie vienmēr cenšas būt kopā ar kādu, vienatne rada bojāejas sajūtu, ko izturēt ir ļoti grūti.

Līdzatkarīgajiem ir grūti attiecībās izturēt nenoteiktību, ir jābūt garantijai, ka iekšējais tukšums tiks nepārtraukti aizpildīts. Tajā pašā laikā laikā līdzatkarīgie vienmēr ir neapmierināti.

Ja partneris ir tiešām iemīlējies, tad līdzatkarīgais devalvē šīs sajūtas:

- šis cilvēks saka, ka mīl mani. Bet tā nevar būt patiesība, jo mani mīlēt nav iespējams. Tātad viss, ko viņš dara un saka, ir meli. Viņa mērķis ir iemidzināt manu modrību un izmantot mani;

- šis cilvēks saka, ka mīl mani, un izklausās, ka viņš saka patiesību. Bet viņš kļūdās. Viņš mīl nevis mani, bet to tēlu, ko pats izveidojis. Vai arī viņš pietiekami labi nav mani iepazinis. Ja vien viņš zinātu, kāds esmu patiesībā, viņš riebumā novērstos no manis;

- šis cilvēks saka, ka mīl mani, un, šķiet, ka viņam ir taisnība. Bet, tas nozīmē tikai to, ka viņš ir tāds pats kā es, nepilnīgs, mīlestības necienīgs cilvēks. Ja viņš būtu patiesi labs cilvēks, tad nespētu mani iemīlēt, jo patiesi labs pa īstam mani iemīlēt gluži vienkārši nevarētu.

Tā uztverot mīlestību, līdzatkarīgie gluži vienkārši nespēj gūt gandarījumu no patiesām jūtām.

Jebkura klasifikācija un tipoloģija ir nepilnīga un nosacīta, var tikai aptuveni izšķirt vairākus līdzatkarīgo cilvēku psiholoģiskos portretus.

1.Cilvēks ar tā saukto pašiznīcināšanās kompleksu.

Ir vēlme vienmēr un visur atrasties “ēnā”, jo tā ir mierīgāk. Ir pārliecība, ka vienalga ko darītu, tas nesīs neveiksmi. Nav iespējams attaisnot citu gaidas, nav lemts būt veiksmīgam. Vislabākais veids, lai neradītu citiem vilšanos, ir pēc iespējas mazāk “pīties citiem pa kājām”.

Izskats būs nekārtīgs, frizūra un apģērbs vēsta: “Nepievēršat man uzmanību, es neesmu tās vērts!” Nekad netiks ieņemts kāds atbildīgs amats, tas netiek ne plānots, ne gribēts. Notiek samierināšanās ar vissliktākajiem apstākļiem, jo viņš nav labākas dzīves vērts. Reizēm šī tipa cilvēki dzīvo nabadzībā, lieto alkoholu, narkotikas. Ja arī kas tiek darīts, tad sasniegumi ir minimāli, jo panākumi rada bailes. Sasniegtais nešķiet viņu nopelns: “Tā tik bija tādu apstākļu sakritība. To varētu izdarīt jebkurš. Nākamo reizi man tas var neizdoties. Es tikai apkārtējos izraisīšu vilšanos.” Ja kāds cenšas paslavēt, mēģina pārliecināt, ka no viņa nekas nebija atkarīgs. Turpmāk viņš centīsies darīt visu iespējamo, lai tikai “veiksme neuzkristu uz galvas”.

Ņemot vērā, ka šāds cilvēks nav par sevi pārliecināts, izvairās pastāvīgi pieņemt lēmumus, viņam nepieciešams kāds gudrāks, kurš pateiktu visu priekšā, uzņemtos par viņu atbildību. Izvairoties no atbildības, notiek izvairīšanās arī no izvēles brīvības. Tādējādi viņš dzīvo nevis savu vajadzību vadīts, bet gan, izpildot citu gribu un vajadzības.

Šāda attieksme pret sevi rada savu vēlmju apspiešanu un izstumšanu zemapziņā. Tādējādi rodas hroniska neapmierinātība ar dzīvi. Attīstās depresīvs domāšanas veids, atceroties pagātni, prātā nāk tikai neveiksmes un vilšanās, to pašu attiecīgi sagaida arī nākotnē.

Neraugoties uz sevis noniecināšanu, viņam ir skaidrs, kādam jābūt “krietnam cilvēkam”. Plaisa starp ideālo es un sevis uztveri, rada mazvērtības sajūtu.

Cenšoties izpatikt citiem, viņš koncentrējas uz sevi, domā, kā citi viņu redz, ko  izdarījis nepareizi, kad bijis vainīgs. Kalpojot otram, viņš cenšas būt labs, mīļš un neuzkrītošs. Viņš nedrīkst citos radīt vilšanos, neapmierinātību, dusmas. Viņš nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem. Viņš nemitīgi atvainojas, jo sajūt citus esam labākus par sevi pašu. Viņš brīdina citus par savu nekompetenci, jo nevēlas, lai citi justu vilšanos. Šādi viņš rada pieticīga, neuzkrītoša, paškritiska cilvēka tēlu, kam piemīt sirdsapziņa.

Jebkura apkārtējo kritika šķiet neizturama. Interesanti, ka, ja apkārtējie piekrīt kritikai, brīdī, ka viņš pats sevi kritizē - viņš jūtas sāpināts un dusmīgs. Ja jūs piekrītat, ka viņš nekam neder un neko nespēj, viņš savas dusmas pret jums apslāpēs, paturēs sevī. Viņš sevi pazemina tādēļ, lai apkārtējie nepiekristu tam, un tādējādi viņam beidzot būtu iespējams sajust savu paša vērtību. Diemžēl apkārtējie sāk arī izturēties atbilstoši viņa paša attieksmei pret sevi.

Rodas iekšējais konflikts, jo dziļi sirdī viņš ir pārliecināts, ka ir niecība, bet tajā pašā laikā ir vēlme būt labākam par citiem.

Viņš netic, ka citi varētu izturēties pret viņu draudzīgi, ja uzzinās, cik briesmīgs viņš ir patiesībā. Līdz ar to komplimenti tiek uztverti kā sarkasms, simpātijas kā žēlastība. Ja arī kāds viņu vēlas redzēt, tad tikai tādēļ, ka no viņa ir kas vajadzīgs. Ja uz ielas kāds viņu pasveicina, tā ir nolaidība, ja izvēršas plašāka saruna - tā ir necieņa, ja kāds labsirdīgi pajoko - to uztver kā mēģinājums pazemot.

Kāds ir iemesls, ka ir radies šāds sevis iznīcinošs komplekss.

Pirmkārt, tās ir vecāku augstās prasības, ko bērns nespēj izpildīt. Vēl, ja viņš nemitīgi tiek salīdzināts ar citiem bērniem. Salīdzinot, nevar stimulēt gūt panākumus, var tikai radīt pretēju rezultātu. Bērnam tikai rodas sajūta, ka nespēj atbilst noteiktām prasībām. Turpmāk viņš pats pret sevi izvirzīs noteiktas prasības (veidosies bargs superego), sevi kritizēs un salīdzinās ar citiem. Bet šobrīd viņš iegūst pieredzi, ja neko nedarīs, tad kritiku saņems mazāk nekā tad, ja darīs un kļūdīsies. Pārlieku prasīgi vecāki nekad nebūs apmierināti ar bērna sasniegumiem. Pamazām bērnam rodas bailes kļūdīties. Tas vēl vairāk sasaista un izraisa vēl lielākas neveiksmes. Sagaidot no savas darbošanās tikai neveiksmes, rodas pārliecība, ka iniciatīvas neizrādīšana, apātija un bezdarbība ir drošākais izdzīvošanas veids. Bet viņam tik ļoti svarīgi ir saņemt mīlestību, tāpēc savu neveiklību un nespēju viņš cenšas kompensēt, būdams mīļš, paklausīgs un tāds, kurš “nekrīt acīs”. Un, ja kādreiz kas ir jādara, viņš jau iepriekš atvainojas par savu nekompetenci, lai “apsteigtu” citu vilšanos. Zems pašvērtējums gan nenozīmē, ka cilvēks neko nevar. Pašiznīcināšanās komplekss iznīcina daudzus talantīgus cilvēkus. Bet arī, ja bērns ko izdara, vecāki vien nosaka: “re, vari, ja gribi!”. Nav ne mazākā emocionālā atbalsta. Un tagad no viņa gaida vēl vairāk, viņam ir jābūt absolūti ideālam. Vecāku prasības pieaug. Izgāšanās draudi līdz ar to – arī. Tā bērnā rodas bailes no veiksmes. Tāpēc nepieciešams savas spējas apspiest, lai pat nejauši nenotiktu biedējošais.

Pēc būtības ģimenes psihoterapijā var redzēt, ja kāds no vecākiem ir “nodevis tālāk” savu pašiznīcināšanās kompleksu. Vecāks saka: “Nebāz galvu laukā, ir daudzi citi gudrāki un labāki par mums. Un viņiem nepatīk tādi kā mēs. Jo mazāk tevi ievēro, jo drošāk ir atrasties starp cilvēkiem!”

Vecāku vēstījumi ir šāds:

- tev jāatbilst mūsu prasībām;

- tev jābūt labākam par citiem;

- lai tu būtu labāks par citiem, tev ātrāk par citiem jāiemācās kaut kas tāds, ko citi neprot. Turklāt, to tev jāspēj darīt ideāli;

- ja neatbilsti mūsu prasībām, tu esi niecība, radi mūsos vilšanos un neesi mūsu mīlestības cienīgs;

- “nelien laukā”, lai citi par tevi nesmietos;

- tu neesi cieņas vērts, tu neesi nekas.

Bērns no tā secina:

- ja nespēju izpildīt to, ko no manis vēlas, esmu nepilnvērtīgs;

- mīl tikai gudrus, veiksmīgus un varošus cilvēkus;

- man ļoti nepieciešama mīlestība, bet neesmu tās cienīgs;

- man ļoti nepieciešama mīlestība, tāpēc pēc iespējas mazāk centīšos satraukt vecākus, kļūšu mīļš un savlaicīgi centīšos viņus brīdināt, kavaru kļūdīties, lai tik viņi pēc iespējas mazāk dusmotos;

 - jo mazāk ko daru, jo mazāk uz mani dusmosies, tāpēc pēc iespējas mazāk vajag izrādīt iniciatīvu un darīt pēc iespējas mazāk;

- jācenšas uzmanīt, lai mani panākumi būtu pēc iespējas mazāk redzami, tāpat tas tikai ir apstākļu sakritības un nejaušības rezultāts. Pēc tam vecākus vēl vairāk pievilšu, un viņi mani mīlēs mazāk.

Rezultātā radīsies:

- egocentrisms, koncentrēšanās uz sevi;

- pastāvīgs kauns un vainas sajūta;

- augstas prasības pret sevi;

- vēlme ar iežēlināšanu saņemt apkārtējo uzmanību;

- bailes no neveiksmes;

- ātra apvainošanās;

- atriebības sajūta, ko turēs sevī;

- jūtīgums pret kritiku;

- izvairīšanās no jebkurām konfliktsituācijām, nodarot sev kaitējumu;

- nespēja izteikt viedokli, par sevi pastāvēt;

- hroniska neapmierinātība ar dzīvi;

- svarīgu lēmumu pieņemšanas laikā - atbildības nodošana citiem;

- tendence izvēlēties valdonīgus, dominējošus partnerus, kas vadītu viņa dzīvi;

- tendence izvēlēties partnerus, kuri kritizē un pazemo otru, tādējādi tiek atkārtots ģimenē piedzīvotais “musturs”;

- slīgšana depresijā.

Attiecības veido pēc principa “Mīlestība, atsakoties no savas suverenitātes, savu psiholoģisko teritoriju izšķīdinot otrā”.

Tas mazina trauksmi, bailes no neveiksmes. Vieglāk ir nejust savas vēlmes, atteikties no mērķiem, ja tad ir kas jādara, jāsasniedz kāds rezultāts, ko vērtēs. Spēcīgs, aktīvs, valdonīgs partneris, kurš ir gatavs rīkoties ar otra dzīvi pēc saviem ieskatiem, diktēt savus likumus un prasības, tāds cilvēks tiek meklēts kā partneris. Ir gatavība izšķīst otrā, izpatikt, jo ir bijis pierasts būt paklausīgam, tādam, kuru neievēro. Dominējošā partnera kritika, protams, sāpina, bet pie tā jau ir pierasts. Vēl jo vairāk, tā ir nepieciešama, jo tad var nonākt jau ierastajā bērnības situācijā, kad, esot tik nepilnīgam, gluži vienkārši nav iespējams izdzīvot bez tuvā cilvēka dominēšanas.

Esot attiecībās ar nobriedušu cilvēku, kurš izturas draudzīgi, kam ir svarīga otra izaugsme, šī pašiznīcināšanās tendence ar laiku varētu mazināties. Tad pakāpeniski varētu atgriezties pašcieņa un ticība sev. Šis process ir samērā trauksmains un rada diskomfortu, jo nobriedušai personai, kas ir pieradusi dalīt atbildību, cienīt otra lēmumus, veicināt savu un otra izaugsmi,- būs gana grūti izturēt otra nepārtrauktu vēlēšanos apliecināt savu niecību un nevarību. Šādu cilvēku savienība bez psihoterapeitiska darba gluži vienkārši ilgi  nav iespējama. Cilvēks ar pašiznīcināšanos reti kļūdās savā izvēlē. Viņu pievelk cilvēki, kuriem ir tendence dominēt. Un tie savukārt saskata viņā iespēju realizēt savu nepieciešamību valdīt un kontrolēt.

2. Cilvēks ar cietēja kompleksu. Šajā situācijā cilvēkam ir pārliecība, ka viņš ir upuris un kāds (tikai ne pats) ir vainīgs pie viņu ciešanām.

Tas ir radies bērnībā, kad bērnam vecāki pastāvīgi vēstījuši, ka viņam  jānopelna vecāku mīlestība, jāsamaksā par to nemieru, kas radies vecākos viņa paša piedzimšanas dēļ. Tās ir tās negulētās naktis, autiņbiksītes, brīži, kad viņš bijis saslimis. Bērnā rodas pārliecība, ka viņa dēļ vecāki ir pamatīgi uzupurējušies un viņam to vajag kompensēt.

No otras puses, lai ko bērns nedarītu, vecāki tāpat paliek nepamierināti. Un kamēr viņš ir “slikts”, nav iemesla viņu mīlēt. Ja viņš saslimst, tad vecāki rūpēsies, bet pēc tam “rēķins” būs pamatīgs. Pamazām bērns sāk dusmoties, sāk justies kā upuris un arī vēlas, “lai viņam par to samaksā”.

Raksturīgi :

- vecāki neizrāda savu mīlestību;

- vecāku pretrunīgā attieksme (dusmas, samierināšanās, vienaldzība), bērnam darot vienu un to pašu;

- neskaidrība, kāpēc vecāki ir tik trauksmaini;

- vardarbīgas audzināšanas metodes (sodi un pazemojumi);

- “no tevis ir tikai vienas problēmas, tu esi mūsu ciešanu cēlonis, neattaisno mūsu cerības”;

- tu nedrīksti dusmoties, raudāt vai satraukties, tev jājūt tikai tās emocijas, kas patīk mums;

- tu esi atbildīgs par manu veselību… es samaksāju ar savu veselību, dzemdējot tevi, “es tevi dzemdēju, nevienu nakti neesmu gulējusi, bet tu …”;

- tu esi atbildīgs par to, ko mēs jūtam, un esi vainīgs mūsu nelaimēs, “ja vien nebūtu tevis… es varētu…man būtu pavisam cita dzīve!”;

- ja tu neatbildīsi mūsu gaidām, saņemsi sodu, “tu redzēsi kā es ciešu”, tu arī cietīsi no vainas sajūtas;

- neiedomājies būt patstāvīgs.

Bērns izdara attiecīgus secinājumus:

- man ir ļoti nepieciešama mīlestība, man tā jāsaņem;

- nesaprotu, ko viņi no manis vēlas;

- ar mani kaut kas nav kārtībā, es radu tikai ciešanas;

- mani nevar mīlēt, es neesmu mīlestības cienīgs;

- nevaru atbilst visām citu gaidām, es nekad nesaņemšu mīlestību;

- nedrīkstu dusmoties vai raudāt, bet  to daru. Tātad es esmu slikts!;

- kad vecāki cieš, viņi saņem vairāk uzmanības nekā es, kad  cenšos atbilst viņu gaidām;

- mīl tikai tos, kuri izpilda citu vēlēšanās, apmierina citu vajadzības, mīlestību var nopelnīt ar savu noderību;

-  maksāju par mīlestību, tātad arī man jāmaksā par mīlestību;

- nevaru piespiest jūs mani mīlē, bet varu radīt jums ciešanas: redzēsiet, kā es ciešu un jutīsieties vainīgi;

-esmu visuvarens, no manis atkarīga citu cilvēku dzīve, veiksme un veselība;

- ja slēpšu to, kāds esmu, tad citi var nodomāt, ka esmu labs un iemīlēs mani;

- esmu pilnīgi bezpalīdzīgs, niecība, bet neviens to nedrīkst zināt;

- apkārtēji var mani jebkurā brīdī sāpināt un nojaust, ka esmu niecība, tāpēc man citi jākontrolē;

- ja esmu viens, mani neviens nemīl, tātad es tiešām esmu pilnīga niecība. Lai citi mani nepamestu, man jādara tā, lai viņi nespētu bez manis iztikt.

Pretrunīgo vecāku vēstījumu dēļ, izveidojas cilvēks, kurš izmisīgi vēlas tikt mīlēts, cieš no mazvērtības sajūtas, cenšas parādīt apkārtējiem, ka tomēr ir mīlestības vērts. Viņš baidās tikt atmaskots, jo ir pārliecināts, ka nelikumīgi zog mīlestību. Projicējot attieksmi pret sevi uz apkārtējiem, cietējs nojauš apkārtējo naidīgumu, kā rezultātā pats kļūst naidīgs. Viņš var būt atriebīgs un mīlestību alkstošs, aprūpējošs un tajā pašā laikā slepus otru nosodošs. Viņš cenšas apkārtējos padarīt no sevis atkarīgus, bet pats ir vēl atkarīgāks no citiem. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus un aizvainojumus, lai tikai netiktu pamests.

Kontrolējot katru tuvinieku soli, cietējs jūtas mierīgāk un ir pārliecināts, ka citiem nebūs kur dēties. Vientulība līdzinās nāvei. Jūtot savu mazvērtību (pat ja to arī neapzinās), cietējs “aizpilda sevi” ar domām un jūtām par citiem. Viņam ir grūti izturēt vienatni, tāpēc izveido attiecības ar pirmo garāmgājēju, lai sevi aizpildītu ar rūpēm par otru (tātad, arī ar varu pār otru). Tādu lomu gatavi uzņemties tie, kuri ir pieraduši uzvelt atbildību citiem. Tāpēc cietēji izvēlas bezatbildīgus partnerus, kuri tādējādi sniedz iespēju sajust savu pārākumu.

Pārākuma sajūta, apkārtējo uzmanība un pateicība cietējam ir nepieciešama kā gaiss, jo viņa pašvērtība atkarīga no apkārtējo attieksmes pret viņu. Tā viņš saņem pārliecību, ka citu acīs ir mīlestības vērts. Lūk, tāpēc jebkuras cietēja rūpes ir egoistiskas, kaut arī šis egoisms saistīts ar alkām pēc mīlestības. Šīs alkas nav iespējams remdēt, jo cietējs netic, ka viņu patiesi ir iespējams mīlēt. Viņš nojauš, ka apkārtējie vien izliekas, runājot par mīlestību. Un izliekas, jo tikai vēlas no viņa saņemt rūpes. Cietējs par savām pūlēm vēlas kārtīgu samaksu, jo uz viņa pleciem gulstas tik daudz pienākumu, viņš nogurst bezspēkā, bet dara citiem zināmu, kādas mocības viņu dēļ izcietis.

Cietējs dusmas neizrāda, tās izpaužas depresijā vai psihosomatiskās saslimšanās. Viņš soda tos, kuri nepasaka paldies par viņa rūpēm un uzmanību.

Bet, paldies viņi nepasaka, jo:

- cietējs izvēlas partnerus vai audzina bērnus, kuri ir pieraduši tikai izmantot, nedodot neko pretī;

- cietējs pats uzņemas apkārtējo problēmas, bet pēc tam dusmojas, ka viņi paši patstāvīgi nerisina savas grūtības;

- ja apkārtējie paši risinātu savas grūtības, cietējs justos atraidīts, nepatiesi aizvainots un atkal viņam būtu tiesības dusmoties.

Cietējam vienmēr atradīsies iemesli, lai apvainotos, tā ir viņa rakstura īpašība. Piedot, nozīmē saprast un pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, bet pēc tam izdarīt izvēli - turpināt attiecības, vai tās pārtraukt. Cietējs nespēj to izdarīt. Viņš vienmēr vēlas otru “pārtaisīt”. Šī vēlme ir  paša tiekšanās pēc nesasniedzamas pilnības. Vieglāk ir censties mēģināt izmainīt otru, nevis pašam sevi. Par saviem ieročiem viņš uzskata mīlestību, varu, cenšanos būt perfektam, bet pēc būtības to vajag tikai viņam pašam, lai justu savu nozīmīgumu. Šī vēlme nekad netiek apmierināta, jo:

- viņam vienmēr šķiet, ka viņa pūles un ciešanas netiek pienācīgi novērtētas;

- dziļi sirdī viņš apzinās, ka īstenībā nav tik labs kā varētu šķis, tas rada trauksmi un nomāktību;

- apzinātais un neapzinātais naidīgums neiet kopā ar cietēja lomu, kas grauj cietēja pašapziņu;

- viņš tiešām nogurst, cieš, zaudē daudz spēka, agri vai vēlu apjauš savu pūļu veltīgumu un smagi cieš no bezpalīdzības sajūtas.

Rezultātā rodas:

- bailes no vientulības;

- uzmācīga vēlme pēc mīlestības, atkarīgām attiecībām;

- vēlme dominēt, kontrolēt, just varu;

- periodiski dusmu uzliesmojumi;

- nemitīga vainas sajūta;

- nosliece uz depresiju;

- slepena atriebības sajūta;

- apvainošanās;

- sevis neapzināta neieredzēšana;

- savas mazvērtības sajūta projicēšana uz citiem, pēcāk ciešot no tā, ka citi viņu pienācīgi nenovērtē;

- aizdomas, ka citi viņu nemīl, bet tikai izmanto un ir nepateicīgi;

- cieš pazemojumu, lai tikai nebūtu vientuļi;

- atbildības pārlikšana, “no manis ir atkarīgs viņu liktenis”/ “viņš ir atbildīgs par manām ciešanām”;

- savstarpēja līdzatkarība, kad apkārtējiem jābūt tik bezpalīdzīgiem, lai cietējs justos nozīmīgs;

- nepieciešamība žēloties tiem, no kuriem nav atkarīgas pārmaiņas, saņemt līdzjūtību tā, lai citi zinātu, kā viņš upurējas;

- atriebības domas un vēlmes, kas izraisa tādu rīcību, kas apkārtējos rada vainas sajūtu, jo upuris nesaņem gana daudz pateicības (tās nekad nebūs pietiekami). Jo arī ciešanas, kas radušās viņa dēļ, apliecina, ka upuris ir nozīmīgs un ieguvis varu, varu pār emocijām;

- jūtīgi uztver kritiku, jo dziļi sirdī tai tic. Tas nozīmē, ka viņš nav tik labs un nozīmīgs kā gribētos būt. Kritika rada bailes, tad kā aizsardzība rodas dusmas, jo kritiķis it kā zinātu to, ko upuris par varītēm cenšas noslēpt. Upuris ir ļoti atkarīgs no citu viedokļiem, jo visu, ko viņš dara, viņš dara, lai saņemtu mīlestību. Kritika savukārt atņem tiesības būt mīlētam, kas rada nāves bailes;

- bieži konflikti un aizvainojumi, bailes, dusmas traucē upurim objektīvi raudzīties uz konfliktsituācijām, atklāti atzīstot, ka viņam nav bijusi taisnība, saprast un pieņemt arī citu vēlmes, būt nozīmīgiem, brīviem, būt ar savu viedokli. Upura paša emocijas liek viņam cīnīties, tā vietā, lai vienkārši pievērstu uzmanību konflikta būtībai un citu vajadzībām;

- depresija, nomāktība, nespēks.

Neraugoties uz ciešanām, upura loma nodrošina gandrīz visas Maslova piramīdas vajadzības:

1. fizioloģiskās vajadzības pēc ēdiena, ūdens, siltuma, seksa, bērnu radīšanas upurim neatšķiras no apkārtējiem;

2. vajadzība pēc drošības un stabilitātes. Te svarīgi prognozēt notikumus, lai būtu attiecībās stabilitāte. Cietējam ir spēcīga nepieciešamība kontrolēt ne tikai savu, bet arī citu dzīves;

3. nepieciešamība piederēt (tikt mīlētam un aprūpētam). Lai izveidotos pozitīvs sevis tēls, nepieciešams radīt tādu vidi, kur varētu justies apkārtējo pieņemts un aprūpēts. Pārmēru rūpējoties par citiem, tādējādi apkārtējos padarot par bezpalīdzīgiem, cietējs “nopelna” citu pieķeršanos un mīlestību. Bet tas notiek tikai tad, ja apkārtējie atklāti izrāda savu atkarību;

4. nepieciešamība, lai apkārtējie cienītu, atzītu (statusa iegūšana).  Lai sasniegtu kādu vienotību, grupa, kolēģi, ģimene vai draugi, katrs no viņiem tāpat centīsies būt individuāls, īpašs, apkārtējo cienīgs.

Ciešot, upurējoties, glābjot, upuris jūt, ka ir apkārtējo cieņas vērts. Tas ir tādēļ, ka nereti tas, ko viņš dara, tiek atzīts par labu esam. “Viņš ir tik labsirdīgs, pret citiem izturas tik uzmanīgi, rūpīgi! Visu citiem! Par sevi nemaz nedomā!” - tāda uzslava cietējam ļauj justies nozīmīgam;

5. nepieciešamība pašrealizēties. Maslovs A. (Pašaktualizācija/personības psiholoģija, 1982. 12lpp) ir teicis: “Cilvēks cenšas būt pirmklasīgs vai tik labs, cik vien viņš ir spējīgs būt”. Plašākā nozīmē šī nepieciešamība tiek saprasta kā vēlme būt radošam. Katrs cenšas realizēt savu potenciālu, pastāvīgi pilnveidoties, atrast dzīvē savu vietu.

Nepārtrauktas rūpes par citiem kļūst par cietēja dzīves jēgu. Pats viņš nespēj apzināties šādas uzvedības iemeslus. Jābūt samērā radošam, drosmīgam, apņēmīgam, tādējādi šāds dzīvesveids nodrošina arī pašrealizācijas vajadzību.

Cietēja (arī citi kompleksi) attīstās apstākļos, kur noteiktu iemeslu dēļ nav iespējams atklāti un tieši šo pašrealizācijas vajadzību apmierināt. Tāpēc izveidojas dažādi aizsargmehānismi.

Upuris šādu ceļu nav apzināti izvēlējies. Savu grūtību iemeslus viņš redz apkārtējo nelaimīgajos likteņos, patiesi pieņemot, ka veic labāko no visa iespējamā, pilnībā atdodot sevi “kalpošanai citiem”. Tā ir visa viņa dzīves jēga. Ņemot vērā, ka apkārtējie šādu upurēšanos atbalsta, sociāli pieņem, tad kritiski palūkoties uz destruktīvo lomu, kas citu personības attīstību ierobežo, - kļūst praktiski neiespējami. Nepieciešamība kontrolēt upurim saistās ar nepieciešamību mīlēt. Un viņš nespēj ievērot, ka viņa rūpes izraisa apkārtējo psiholoģiskās teritorijas okupāciju.

Upura mīlestība pēc būtības nozīmē nepieciešamību izšķīst Otrā, vienlaikus, “apēdot” Otru. Viņam ir svešs otra suverenitātes jēdziens, īpaši, ja tas ir viņa laulātais partneris vai bērns.

Atkarīgas attiecības ir vienīgie apstākļi, kuros upuris jūt vislielāko komfortu, jo tikai tad viņš jūtas maksimāli aizsargāts no savas mazvērtības sajūtas un bailēm no vientulības.

Upuris nevar pašrealizēties ar psiholoģiski nobriedušu partneri, tāpēc viņu vienmēr vilina cilvēki, kuri psiholoģiski ir apstājušies bērna vai pusaudža fāzē. Mazvērtības sajūta, sevis nepieņemšana un vēlme saņemt mīlestību rada nepieciešamību nepārtraukti pierādīt savu noderību. Nekas cits tā nespēj šo vajadzību piepildīt, kā cilvēki, kuri neprot vai nespēj uzņemties par sevi atbildību.

Upura bērni izaug kontrolējošā un hiperaprūpējošā vidē. Viņi vai nu pierod pie tā un kļūst absolūti bezpalīdzīgi un bezatbildīgi, viegli padodas citu ietekmei, vai arī, visbiežāk pusaudžu vecumā, cenšas izrauties no hiperaprūpes un kontroles, protestē, veic asociālas darbības. Tajā pašā laikā viņi paliek bezatbildīgi, jo gluži vienkārši nav bijis tādas pieredzes, kurā būtu jāatbild par izdarīto. Šie bērni nezin, kas ir pašcieņa, jo nav bijis no kā to iemācīties. Cieņu pret sevi viņi saista ar ambīcijām, prasīgumu, iedomīgumu un trauksmainu paštīksmināšanos.

Savukārt tās reizes, kad cietējs nogurst no “cīņas par varu” un uz brīdi “palaiž” apkārtējos – tas nekādi nepadara viņus atbildīgus un  brīvus.

Tie, kuri kādu sava mūža daļu dzīvojuši pāraprūpē, vairs nespēj bez tās iztikt. Un tāpēc samērā ātri atrod kādu citu starp neformāliem līderiem (pusaudžu vecumā) vai citiem. Cietējs veido attiecības pēc principa “Mīlestība nozīmē ieņemt otra psiholoģisko teritoriju, atņemot otram suverenitāti”.

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2023. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!