Gunārs Trimda: Līdzatkarība 7. daļa
Līdzatkarīgais kabinetā pie psihoterapeita (sākums Ārsts.lv 2023.gada februāra numurā)
6.solis
Centīšos nebūt dusmīgs un nosodošs vecāks.
Zinu, ka ikvienam cilvēkam ir patīkami, ja viņu saprot, pieņem un atbalsta. Mēģināšu ieraudzīt un paslavēt katru viņa centienu uzņemties atbildību par saviem darbiem, vārdiem un domām. Mūsu dēls/meita, kurš agrāk bija smaidīgs, atsaucīgs, gudrs, tagad pārvērties par tādu kā briesmoni, kurš melo, zog, ņirgājas par citiem, tikai, lai gūtu sev baudu. Nav brīnums, ka esam kļuvuši viegli aizkaitināmi un dusmīgi. Kā gan mums gribētos izraut šo ļaunumu ar visu sakni! Bet diemžēl mēs visas pūles liekam ne tajā virzienā, koncentrējamies uz upuri nevis iemeslu. Visas pret narkotikām radušās dusmas novirzām uz to, kurš slimo ar šo atkarību. Un šī atkarība diemžēl ietekmē ne tikai atkarīgo, bet arī mūs, visu atkarīgā ģimeni.
Jāsaprot, ka aizvainojums un dusmas nav labākie padomdevēji, meklējot kādu risinājumu. Lai pieņemtu lēmumus, jābūt noteiktā līdzsvarā.
Ja mums šķiet, ka “tā viņam vajag’’, atsakāmies no vēlmes viņam palīdzēt.
Rādot atkarīgajam dusmu un aizvainojuma pilno noskaņojumu, viņa vēlme bēgt no dzīves būs vēl spēcīgāka.
Labāks rezultāts veidosies, ja atkarīgo atbalstīsim, uzslavēsim. Tas ir ļoti svarīgi brīžos, kad viņš centīsies tikt ārā no “purva’’ un “atgriezties pie normāliem cilvēkiem”. Labu vārdu, smaidu un pieskārienu reizēm novērtē.
Vecāki kļuvuši tik trauksmaini, nobažījušies, ka gluži vienkārši baidās kļūt draudzīgi. Daudzas reizes, esot mīlošiem pret atkarīgo, bijusi pamatīga “apdedzināšanās”, tāpēc tagad vecāki kļuvuši ieturēti.
Tomēr daudz atkarīgs no apkārtējiem, no tā, vai būs iespējams pārvarēt radušās sāpes, izmisumu, vilšanos, bailes un aizvainojumu.
Mums jārāda savam bērnam piemērs, kā nest atbildību par savu dzīvi un laimi, kā kļūt par cilvēku, kurš veido attiecības ar citiem. Un kāpēc gan nekļūt no nervoza, viegli aizkaitināma, pārmetoša cilvēka par labsirdīgu, pacietīgu, prātīgus lēmumus pieņemošu cilvēku?
7.solis.
Centīšos būt reālistisks savās pretenzijās attiecībā pret atkarīgo dēlu/meitu. Tajā pašā laikā nospraudīšu robežas attiecībā uz atkarīgā uzvedību mājās un ārpus tās. Jāsaprot, ka atkarīgais jūt emocionālu sajukumu, var redzēt, ka viņš mainās dažos mirkļos - vienu brīdi ir nomākts, sevī ierāvies, tad pēkšņi sadusmojas, kļūst nedabiski atvērts, runīgs un draudzīgs. Šos stāvokļus lielā mērā bioķīmiski ietekmē narkotiskās vielas un alkohols. Līdzatkarīgo dzīve tad kļūst atkarīga no atkarīgā garastāvokļa pārmaiņām.
Kā var būt reālists savās prasībās un gaidās? Jācenšas saglabāt cerību, jānovelk robežas, jābūt attiecīgiem noteikumiem. Ja to nedarām, tad atdodam savu māju haosam, ko rada atkarīgais.
12 soļu programma māca pieņemt savu bezspēcību centienos mainīt otra dzīvi, bet tā mūs iedvesmo, mums ir tiesības un iespējas izmainīt pašiem savu dzīvi uz labāko pusi.
Termins “stingrā mīlestība’’ atgādina, ka ikvienam ir tiesības uz savu personīgo dzīvi, ka mums ir savas vajadzības, kas jāapmierina. Mums ir tiesības dzīvot zem mierīgas un drošas pajumtes. Mums ir tiesības atteikties no nemiera pilnām naktīm ar skaļu mūziku, telefona zvaniem un kliedzieniem. Mums ir tiesības noteikt, kas ir nepieņemams atkarīgā uzvedībā. Mums ir tiesības pateikt stingru “nē” jebkurām atkarīgā neprātīgajām prasībām.
Vecāku pienākums ir noteikt robežas un tās ievērot.
Nereti vajadzība būt mīlētiem padara mūs par atkarīgā vēlmju vergiem, un tas dzen postā gan mūs, gan atkarīgo.
Protams, nevajag arī gaidīt neiespējamo, bet ir nepieciešams cienīt sevi tik daudz, lai neatļautu atkarīgajam mūs izmantot. Ja paši necienīsim savas tiesības, to nedarīs arī citi un tas velk iekšā purvā arvien dziļāk un dziļāk.
8. solis
Zinu, ka cilvēks nevar būt ideāls, tāpēc negaidīšu maksimāli to labāko ne no sevis, ne atkarīgā. Papūlēšos godīgi izvērtēt savas kļūdas un nepilnības, centīšos būt labāks.
Reizēm gribas, lai otrs būtu ideāls. Kamēr citu uzvedība tiešā veidā mūs neietekmē, esam iecietīgi pret apkārtējo nepilnībām.
Vērtējot citu trūkumus, varam tos pieņemt, bet nereti sevī šos pašus trūkumus pieņemt nekādi nevaram.
Daudzi atkarīgo vecāki jūt vainu un kaunu, ka bērns ir bezatbildīgs. Tad rodas jautājums: “Kas un kad palaists garām?”
Vecākiem ir tendence uzņemties par visu atbildību. Sevis vainošana un šaustīšana gan nepalīdz. Protams, ir labi, ka varam atzīt un pieņemt to, ka esam kādos brīžos kaut ko darījuši ne tā. Brīdī, kad atkarīgais nonācis briesmās, nepieciešams atgūt paškontroli, atjaunot spēkus.
Šāda pieeja nepieciešama arī attiecībā pret atkarīgo. Protams negaidīsim nereālo, bet būsim vērīgi pret atkarīgā centieniem radīt kādas pozitīvas pārmaiņas.
Svarīgi ir mācīties risināt ikdienas grūtības, negaidot ideālo ne no sevis, ne no atkarīgā.
9. Solis
Zinu, ka lielākā daļa vecāku glābj atkarīgos no grūtībām, ko tie paši ir radījuši. Saprotu, ka atbildības uzņemšanās par otru nesniedz neko labu. Centīšos, lai bērns pats uzņemtos atbildību par savām izvēlēm un darbībām.
Lai palīdzētu atkarīgajam nereti tiek tērēts daudz laika, spēka un naudas.
Ja atkarīgais uz savas ādas pats neizjutīs fiziskas un emocionālas ciešanas, viņam nebūs iemesla ko mainīt. Narkotiskā viela rada baudu, atvieglojumu, tad kāpēc no tā būtu jāatsakās?
Kad paejam malā no atkarīgā problēmām, radam iespēju, lai viņš pats izjustu uzvedības dēļ radušās sekas. Tikai tā atkarīgais var sākt meklēt kādu risinājumu. Tad atkarīgais beidzot pats var mācīties būt patstāvīgs, uzņemties atbildību. 12 soļu programma māca, lai atkarīgajam palīdzētu, ir jāļauj viņam ciest. Un tikai ciešanas var radīt stimulu izaugsmei.
10. Solis
Katram jāatbild par sevi. Centīšos pretoties vēlmei būt ar atkarīgo “kā pāris”, “vienā spēlē”. Kad atkal “pavelkos” uz atkarīgā izgājieniem, tas rada dusmas un aizvainojumu, kas savukārt ļauj atkarīgajam bēgt.
Daudziem, lai justos nozīmīgākiem, nepieciešams iejaukties citu dzīvēs. Tā pakāpeniski rodas atkarība no citiem, citu viedokļiem un gala rezultātā, cik paradoksāli tas nebūtu - pašu nozīmība mazinās vai izzūd pavisam.
Pēc šī principa veidojas attiecības ar atkarīgo. Jo vairāk viņš kļūst atkarīgs no dažādām vielām, jo vairāk viņš citiem liek darīt to, ko vajadzētu darīt pašam.
Lielākoties atkarīgais zaudē darbu un ērti iekārtojas uz apkārtesošo cilvēku rēķina.
Atkarīgais kļūst neapmierināts, ja apkārtējie nenodrošina to, ko vēlas. Vaino citus, sauc par skopuļiem, līdz kamēr apkārtējie padodas viņa iegribām. Lielākoties tas notiek, pateicoties apkārtējo vainas sajūtai.
Pretoties atkarīgā iegribām nav viegli. Jo vairāk iesaistāmies līdzatkarīgās attiecībās, jo neapmierinātāks kļūst gan atkarīgais, gan mēs paši. Sākumā tas nav tik acīmredzami. Kad ko darām, ceram, ka tas padarīs atkarīgo laimīgu, un viņš mums būs pateicīgs par visu. Bet notiek tieši pretējais, atkarīgais kļūst arvien naidīgāk noskaņots pret mums, viņš sāk mūs neieredzēt. Viņš sāk ienīst tos, kuri padarījuši viņu par bezpalīdzīgu. Tādējādi viss, ko dodam atkarīgajam, viņam nodara postu.
Tāpēc mums jāiemācās teikt stingru nē. Mums jāatsakās piedalīties procesā, kur atkarīgais “krīt”, kur zūd viņa cieņa pašam pret sevi.
11. Solis
Zinu, ka vienīgais cilvēks, par kuru varu uzņemties atbildību - esmu es pats. Un tas nav viegli. Centīšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai ar savām emocijām, domām, darbībām nenodarītu ļaunumu sev un apkārtējiem. Esmu spējīgs tikt galā ar vainas sajūtu un dusmām.
Ir lietas, ko nevaram darīt otra vietā, piemēram, kaunēties vai elpot. Rūgtā dzīves pieredze liecina, ka nevaram atturēt atkarīgo no vielu lietošanas. Protams, ir brīži, kad varam sniegt tuvākajam atbalstu un palīdzību. Bet darīt otra vietā to, ko viņš var iemācīties pats, nozīmē nodarīt otram pāri, kaitēt.
Atdalīšanās brīdis ir vitāli svarīgs atkarīgajam. Mēs mācamies pret problēmu izturēties citādi. Mēs visu savu uzmanības centru sākam pārvirzīt no atkarīgā rīcības un ieradumiem uz sevi.
Būs daudz darāmā, ja pievērsīsimies paši sev. Sākumā mums vajag atjaunot pašu psihisko veselību. Un atdalīšanās no atkarīgā ir pirmais solis.
Esam pieņēmuši savu bezspēcību pret atkarību, samierinājušies, ka nespējam otru mainīt.
Tagad sākam virzīt visus spēkus uz to, ko varam mainīt, tas ir paši uz sevi.
Cenšamies būt līdzsvarotāki, iegūt jaunas iemaņas, kas palīdzēs turpmākajā dzīvē.
Pārstājam lamāties, draudēt, “lasīt morāli”, žēlot sevi.
Pakāpeniski cenšamies mainīt attieksmi pret atkarīgo, vadoties pēc principa “Es nevaru viņu mainīt, bet parūpēšos pats par sevi, lai dzīve kļūtu labāka!”
Tikai šāda attieksme nāks par labu man, atkarīgajam un visai ģimenei.
12. Solis.
Apkārtējie man ir vajadzīgi un es esmu nepieciešams apkārtējiem.
Protams, mēs viens otram esam nepieciešami. Mūsu vieta sabiedrībā atkarīga no citu rīcības, arī no tiem, kurus nepazīstam (telefona operators, autobusa šoferis, pārdevējs veikalā).
Savā ģimenē esam atkarīgi no tuviniekiem.
Kad apgūstam jaunas zināšanas un iemaņas, labāk iepazīstam paši sevi un mācamies izveidot veselīgas attiecības ar atkarīgo. Protams, nebūsim ideāli, bet iegūstam jaunu pieredzi, kas var padarīt mūs nedaudz labākus. Savukārt citi, raugoties uz mums, tādējādi arī iegūst veselīgu pieredzi, kas viņiem var palīdzēt kļūt priecīgākiem un gūt gandarījumu pašiem no sevis, no saviem darbiem un attiecībām ar citiem.
Turpmāk vēl.
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada septembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
