Gunārs Trimda: Līdzatkarība. 6.daļa

(sākums Ārsts.lv 2023.gada februāra numurā)

Līdzatkarīgais kabinetā pie psihoterapeita

Stingrā mīlestība. Šo metodi Lielbritānijā izstrādājusi organizācija “ Narkomānu vecāki”.

Tuvinieki, kuri ir līdzās narkomānam, reaģē vienādi. Viņi dusmojas, jūtas aizvainoti, vainīgi, bezspēcīgi.

Vainas sajūta.

Vecāki lielākoties jūtas atbildīgi par atkarīgā stāvokli un uzdod sev jautājumu: “Ko mēs esam palaiduši garām? Kur esam kļūdījušies?” Atbilde uz šo jautājumu nenodrošinās pārmaiņas. Narkotiku atkarīgajam ir izdevīgi, ka tuvinieki jūtas vainīgi, tas tiek arī skaļi pateikts: “Jūs esat pie visa vainīgi! Jūs nekad mani neesat sapratuši! Jūs vienmēr centāties mani apspiest, komandēt, pazemot vai arī jūs pret mani bijāt vienaldzīgi!” Tas līdzatkarīgo vainas sajūtu tikai pastiprina.

Dusmas.

Ģimenes locekļi jūt pastāvīgu aizkaitinājumu. Nav nekāds brīnums, ka pieaugušie,  piedzīvojot atkarīgā uzvedību, sāk runāt un rīkoties sev neraksturīgi. Vecāki sāk pārmest, draudēt, apsaukāt, pat sist. Bet nekas no tā nespēj mainīt situāciju. Narkomāns jūtas apdraudēts un nepieņemts, un tas vēl vairāk ietekmē viņa pašsajūtu.

Bērna pasargāšana, kas situāciju tikai pasliktina.

Vecāki, vēlēdamies bērnu pasargāt no liekām nepatikšanām, paši sāk atdot atkarīgā parādus, zvana uz skolu vai darbu, izdomā iemeslus, kāpēc atkarīgais tur nav ieradies, melo, atbildēdami uz telefona zvaniem. Vecāki baidās, ka atkarīgais iekļūs nepatikšanās, tāpēc viņi cenšas iejaukties, mēģināt jel kā izlabot atkarīgā rīcību, vēlēdami tikai to labāko. Protams, ka daudzi vecāki domā arī paši par savu reputāciju. Daudzi to dara, jo jūtas vainīgi. Ir grūti noskatīties, kā viņu bērns cieš.

Apbalvojumi par slikto uzvedību.

Tieši atkarīgo glābšana, viņa kļūdu labošana, pastiprina tieksmi iet ierasto ceļu. To pašu, kas noveda viņu nelaimē. Jo par savu slikto uzvedību viņš taču saņem apbalvojumu - sākumā tā ir bauda no narkotikām, un pēcāk vēl atvieglojums par radītajām sekām. Darbā viss ir nokārtots, parādi atdoti, pārdoto mantu vietā uzradušās atkal jaunas mantas. Tādējādi “vecāki, kuri rūpējas” dara visu iespējamo, lai atkarīgais nesajustu savas rīcības sekas un nevarētu izdarīt attiecīgus secinājumus. Bērns, kuram pastāvīgi piedod, ka viņš kavē mācības, vēlāk, pieaugot, zaudē darbu, nepilda mājas pienākumus, zaudē mantas, zog, - kļūst bezatbildīgs, nespējīgs dzīvot sabiedrībā.

Ir nepieciešama stingrā mīlestība.

Kad alkohols un narkotikas atkarīgajam kļūst svarīgākas par viņa tuviniekiem, mīlestība pazūd. Mīlēt savu bērnu ar stingro mīlestību, nozīmē varēt pateikt stingru “Nē!’ kā atbildi atkarīgā vielu lietošanai. Stingrā mīlestība nes vēsti: “Viss, pietiek! Mēs atsakāmies tevi vilkt laukā no grūtībām, kuras pats sev esi radījis! Mēs tevi mīlam un tāpēc sakām: “Ja vēlies ciest, tad ciet. Ja nevēlies ciest, tad meklē, kā tikt laukā no šīm ciešanām!”

Kad vecāki atradīs sevī spēkus un pacietību praktizēt šo stingro mīlestību, tad radīsies iespēja katram pašam par sevi uzņemties atbildību, kas ir sākums atveseļošanās procesam.

12 stingrās mīlestības soļi.

1. Esmu bezspēcīgs/a atturēt dēlu/meitu no narkotiskām vielām. Es vēršos pēc palīdzības pie mīlošā Dieva.

Vecāki pieņem, ka nevar izmainīt otra dzīvi. Tas nenākas viegli, jo nav pieņemama doma, ka varētu atstāt savu bērnu aci pret aci ar viņa problēmu. “Man ir kaut kas jādara. Ja nekas nemainās, man ir vēl vairāk jācenšas”, tā domā vecāki. Viņi ir pārliecināti, ka viss ir viņu rokās, vajag tikai vairāk bārt, draudēt, uzspiest, pierunāt.

Bet pats pirmais solis ir gluži kā sitiens pa pieri: “Likties mierā un atzīt savu bezspēcību.” Kā var neko nedarīt, apgalvot, ka tas ir lieki - censties pasargāt atkarīgo no sekām, ko viņš pats ir radījis. Tikai pēc tam, kad vecāki sevi nomocījuši, zaudējuši visus spēkus, tikai tad var nonākt pie šī secinājuma – “Mēs neko nevaram padarīt. Atkarība ir stiprāka par mums.”

Tikai bezspēcībā vecāki var atzīt, ka nevar ietekmēt otra cilvēka lēmumus. Visi centieni ko mainīt tikai vēl vairāk attālina bērnu no vecākiem. To ir piedzīvojuši citi vecāki, kuri izdarījuši šo loģisko secinājumu. Šī ir citu vecāku pieredze, viņi šo ceļu jau nogājuši paši un nonākuši pie secinājuma: atzīsti savu bezspēcību un “atlaid”. Izdarīt to ir vieglāk, ja var pieņemt, ka ir kāda “augstākā vara” vai Dievs.

Ir vieglāk atkāpties, ja ir ticība Dievam. Dievam, kurš mūs mīl un ir visspēcīgs. Vecāki, protams, nepārtrauc rūpēties un mīlēt savu bērnu, viņi tikai pārtrauc ietekmēt, uzspiest, labot atkarīgā kļūdas.

Tas vecākos rada bailes, bet tās pārvarēt palīdz sajūta, ka ir Dievs un arī citi cilvēki, kuriem ir līdzīgas grūtības un kuri tikuši ar to galā.

2. Manam dēlam/meitai ir savas vajadzības un emocijas, es centīšos pret tām izturēties saudzīgi.

Katrā vecuma posmā ir savas vajadzības. Zīdainim nepieciešamas maigas rūpes, drošība un barošana. Bērniem nepieciešama aizsardzība, godīga audzināšana ar saviem nosacījumiem.

Pusaudzim jāiepazīst pasaule ārpus sevis, jāsaņem atzinība no sava vecuma līdzgaitniekiem. Pieaugušajiem  nepieciešama sevis pilnvērtības sajūta un dzīves mērķi.

Katram ir vajadzība pēc apkārtējo atzinības, miera. Ir grūti sajust otra vajadzības, ja otrs gan pret sevi, gan pret mums ir vienaldzīgs.

Vecākiem ir grūti izrādīt rūpes un mīlestību, kad narkotiku atkarīgais sāk melot, nemācās, zaudē darbu, nerūpējas pats par savu veselību un nākotni.

Pusaudzim ir svarīga savas nozīmības sajūta, viņš protestē pret vecāku centieniem lemt ko viņa vietā. Pārkāpjot aizliegumus, pusaudzis gūst zināmu baudu, jo vienaudžu un pats savās acīs var iegūt vērtības sajūtu.

Vecākiem ir grūti noraudzīties kā pusaudzis, dzenoties pēc savas vērtības sajūtas, “noiet no ceļa”. Ir grūti pieņemt, ka vajadzība “atrast pašam sevi” bez vecāku iejaukšanās ir tik spēcīga, ka pusaudzis no viņiem attālinās, lai nedzirdētu norādījumus. Saprotot pusaudža centienus “atrast savu vietu”, vecākiem ir iespējams būt pacietīgākiem un pieņemošākiem pret pusaudžu “nagiem un ragiem.”

3. Es  atzīstu un pieņemu arī, ka man ir savas vajadzības un emocijas, un es sagaidu, ka mans bērns tās cienīs un pieņems.

Darbojoties sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā, esmu piedzīvojis, ka klientiem ir grūtāk pieņemt nevis otra, bet gan paša vajadzības un emocijas. Līdzatkarīgie ir tik ļoti pārņemti ar atkarīgo, ka aizmirst par sevi. Vecāki samierinās, ja viņu vajadzību pēc miera un atpūtas iztraucē bērna istabā skaļi uzliktā mūzika vai sajūsmas kliedzieni. Vecāku darba un radošo noskaņojumu nereti iztraucē telefona zvans no skolas vai policijas.

Atkarīgais nerēķinās ar otra vajadzībām, viņš sarunā otram visādas briesmu lietas, modina nakts vidu, nevienu iepriekš nebrīdinot pazūd vairākas dienas. Vecāki, atceroties par savām vajadzībām, nereti izjūt vainas sajūtu un ir tādi kā nokaunējušies.

Vecāki pieraduši atsaukties vismazākajām atkarīgā vajadzībām un pamazām “izdeg”.

Ir jāmācās katram parūpēties par sevi, ja to nedara, tad šis ceļš ir uz izdegšanu, depresiju vai kādu psihosomatisku saslimšanu.

Līdzatkarīgie no atkarīgā negaida cieņpilnu attieksmi, jo zina, ka tas ir kā “runāt ar sienu”.

Vienīgais ceļš kā palikt veseliem, ir parūpēties pašiem par sevi, pārstāt būt par kāda “vergiem”. “Vergojot”, līdzatkarīgais atsakās pats no savas dzīves un laimes.

Psihoterapijā pakāpeniski var mācīties teikt “nē” vai “atvaino, bet man arī vajag”. Var mācīties novilkt stingras robežas, darīt otram zināmas arī savas vajadzības un vēlmes.

Psihoterapijā var mācīties parādīt savam dēlam/meitai savu jauno cieņpilno attieksmi pašam pret sevi. Un tai nav jābūt atkarīgai no tā vai dēls/meita to atzīst par labu esam.

4. Es centīšos izdarīt visu, kas no manis, kā no vecāka, ir atkarīgs. Vecāku atbildība nav vienkārša. Nest pavisam bezatbildīga atkarīgā atbildību ir vēl sarežģītāk. Izmisuma pārņemti vecāki mēdz rīkoties impulsīvi , “būt paši ne savā ādā”.

Tādā stāvoklī mācīt bērnam atbildību par savu rīcību nav vienkārši, tas ir sarežģīts process. Vispirms vecākiem vajadzētu “saņemt sevi rokās”, koncentrēties uz šodienu, uz “šeit un tagad”.

Tagad nepieciešams tikt laukā no šī burvju apļa, savest kārtībā pašam sevi, lai labāk spētu palīdzēt savam bērnam.

5. Es sagaidu no sava dēla/meitas līdzdalību ģimenes dzīvē. Šis solis vecākiem raisa izbrīnu: “Kā es varu sagaidīt, lai šis narkomāns darītu kaut ko mājās? Es pat nespēju iedomāties, ka viņš varētu uzvesties kā normāls cilvēks. Viņam taču viss ir vienalga! Ka tik dabū savu kaifu. Pat ja viņš kādreiz ko sola, es tam neticu!”

Tas viss tik tiešām tā ir. No narkomāna vecāki gaida tikai to sliktāko. Šāda pieeja, jau iepriekš atteikties no iespējas, ka atkarīgais uzņemsies atbildību, neradīs pārmaiņas. Ir jāpieņem, lai atkarīgais pats sajustu savas rīcības rezultātu. Ja viņš dara visu, lai “iekristu bedrē”, un vecāki tūdaļ viņu no “bedres cenšas izvilkt”, - tā atkarīgajam tiek ieaudzināta bezatbildība.

Psihoterapijā var mācīties iezīmēt atļautā robežas. Svarīgi jau iepriekš izrunāt,  kas notiks, ja būs zādzības, troksnis, kautiņi, atkarīgo kompānija mājās. Ja iepriekš tas nav izrunāts un nav nekādu prasību, māja pārvēršas par kara lauku, kad jebkurā brīdī var notikt sprādziens.

Ja pieaugušie ļauj narkomānam dzīvot sev līdzās, tad ir svarīgi prasīt no viņa pret sevi normālu attieksmi. Vecāki, kas visu piedod, neko neprasa, ātri vien jūt aizvainojumu, jo saprot, ka tas nesniedz neko labu. “Labdaris” kļūst līdzatkarīgs, jo nepārtraukti cenšas darīt visu otra vietā.

Tāpēc svarīgi, ja vecāks saglabā cerību, ka narkomāns tomēr ir spējīgs uzņemties atbildību. Gaidīt daudz, protams, nevar, bet negaidīt neko, ir uzaicinājums “uzsēsties sev uz kakla”.

Turpmāk vēl.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!