Gunārs Trimda: Līdzatkarība 4. daļa

Līdzatkarīgais kabinetā pie psihoterapeita

Psiholoģiskais darbs, ja klients iesaistījies destruktīvās attiecībās, tajā skaitā līdzatkarīgās attiecībās, nav viegls. Klients var nākt psihoterapijā regulāri, vairāku mēnešu garumā, bet var nenonāk pie pozitīvām pārmaiņām attiecībā pats pret savām grūtībām un attiecībās ar apkārtējiem.

Lielākoties tie ir klienti, kas:

1. vēlas uzzināt, vai ir iespējams “izmainīt problemātisko tuvinieku” un kur to varētu izdarīt;

2. vēlas saņemt gatavu recepti problēmas risināšanai;

3. domā, ka psihoterapeitam ir kāds burvju metožu komplekts, ar kuru palīdzību varēs visu atrisināt;

4. vēlas saņemt morālu, sociālu vai ētisku vērtējumu notiekošajam;

5. neapzināti vēlas saņemt apstiprinājumu, ka, neraugoties uz jebkādām pūlēm, situāciju atrisināt nav iespējams;

6. iegūst sekundāru labumu no problēmas un vēlas nevis kādu situācijas risinājumu, bet gan psihoterapeita uzmanību.

Aplūkosim šo klientu grupas nedaudz detalizētāk.

1. Šie klienti nezin, kā noris psihoterapeitisks darbs, to pašu var attiecināt arī uz otrās un trešās grupas klientiem. Te svarīgi, lai psihoterapeits izstāsta, kā notiek psihoterapija.

Es strādāju kā sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists, izmantoju gan psihodinamisko, gan psihoanalītisko pieeju.

2.Vēloties gatavu recepti, klients uzdod jautājumu un ir pārliecināts, ka no savas puses izdarījis visu nepieciešamo. Patiesībā klients tā īsti neko mainīt nevēlas. Neraugoties uz to, ka psihoterapijas mērķis tiek formulēts kā “darīšu visu iespējamo, tikai pasakāt, ko darīt!”, ieteikums apmeklēt ģimenes vai individuālo psihoterapiju, kas ir skrupulozs un laikietilpīgs darbs pašam ar sevi, rada neapmierinātību, dusmas, vilšanos un vēlmi sameklēt “īstu speciālistu”.

Klienti vienlaikus var būt gan “pasūtītāji”, lai mainītu to otru, gan arī paši ar “savu uzdevumu”- mainīt savu paša psihisko stāvokli. Viņi prasa, lai psihoterapeits izdara “kaut ko”, lai viņi tik ļoti nesatrauktos, nebaidītos un tā tālāk. Sākumā tas izskatās cerīgi, jo ir vēlme mainīt kaut ko sevī. Bet ar laiku tomēr atklājas, ka tādi klienti vēlas, lai viņu pašsajūta mainītos “uz burvju mājiena”, it kā psihoterapeitam rokās vienmēr ir kāda “burvju nūjiņa”. Tādi klienti nevēlas savas problēmas dēļ “iespringt”, viņi cer, ka visu varēs paveikt psihoterapeits.

Ko tādās situācijās darīt psihoterapeitam?

Psihoterapeitam svarīgi sajust un laikus atteikties no viņam uzliktās “visuvarenā lomas” un koncentrēties uz to, ko var darīt pats klients.

To izdarīt var, izmantojot Franklina tehniku:

1. piekrist tam, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli;

2. pieņemt, ka noteiktos apstākļos klienta pārliecībai varētu būt kāds labums un kopā ar klientu mēģināt iedomāties šādu situāciju;

3. paskaidrot klientam, kas notiek pašreizējā situācijā un atrast atšķirības no iepriekš iedomātās situācijas;

4. izklāstīt klientam savu redzējumu par notiekošo, piemēram: “Daudzi klienti domā, ka psihoterapeitam ir kādas īpašas spējas, ar kuru palīdzību viņš var ātri panākt, lai mainās klienta uzvedība. Tas tik tiešām būtu brīnišķīgi. Tad daudzas grūtības jau sen būtu atrisinātas un cilvēki varētu būt laimīgāki.

Bet psihoterapeits ir tikai cilvēks, kuram ir zināšanas, kas palīdz izanalizēt situāciju, ieraudzīt noteiktas likumsakarības, palīdzēt klientam labāk saprast, kas ar viņu notiek. To visu var izdarīt, pateicoties pārneses fenomenam, kad klients kādā brīdī “atnes un iedzīvina’’ problēmsituāciju kabinetā.”

Tas ir brīdis, kad klients nevis tikai runā par savu grūtību, bet ļauj sev sajust šo grūtību drošā vietā - psihoterapeita kabinetā. Tikai tad iespējams ko mainīt. Tad klients ar psihoterapeita palīdzību pats rod risinājumu, jo ir “atnesis grūtību sev līdzi”, piedzīvojis pats savus aizsargmehānismus šeit un tagad.

Tad klients saprot, ka labākais padoms ir viņa paša atrastais un piedzīvotais risinājums:

1. klienti, kuri uzskata, ka psihoterapeitam ir “burvju komplekts”, ar kuru visu var mainīt.  Tie ir klienti, kuriem ir nereālistisks priekšstats par psihoterapiju. Līdzīga situācija ir ar tiem, kuri vēlas padomus;

2. klienti, kuri vēlas saņemt morālu, sociālu un ētisku novērtējumu notiekošajam:

- vēlas izmantot psihoterapeita viedokli, lai varētu attaisnot savu uzvedību;

- vēlas autoritāru atbalstu, apspriežot savu partneri par viņa “netaisno uzvedību”.

Te galvenais mērķis ir novelt no sevis atbildības nastu, atbrīvoties no trauksmes un vainas sajūtas un iegūt autoritāru “aizstāvi”.

Jautājumi tiek uzdoti tā, ka to mērķis psihoterapeitam kļūst skaidrs uzreiz.

G. Abramova piedāvā četrus komunikācijas uzdevumus.

a) Sociālie uzdevumi.

Klients vēlas, lai viņa sajūtas un izturēšanās atbilstu kādām sociālām normām. Viņš domā “pareizi - nepareizi” kategorijās un pārdzīvo, teikdams: “Man nav normālas ģimenes!”, “Ko teiks apkārtējie?”, “Varētu jau iztikt, bet pārējie redz!”. Tieši sociālie kritēriji viņos izraisa diskomfortu. Ja terapeits sāks apspriest, kas ir un kas nav pareizi, viņš ieņems soģa lomu un ienesīs klienta psihisko vērtību sistēmas pasaulē ko pavisam svešu. Psihoterapeits tad saka, ka viņš nevar norādīt, kas ir pareizi vai nepareizi klienta dzīvē.

Vecāki, it īpaši pēdējā laikā, prasa, vai tas ir “normāli”, ka pusaudži reizēm smēķē veipu vai zālīti. Šis ir pavisam cits jautājums, tas nav par sociālo vērtējumu, bet tas skar atkarības attīstības mehānismu. Tā vecāki gūst informāciju, nevis viņu vērtību sistēmā tiek uzspiests kas svešs.

b) Ētiskie uzdevumi. Reizēm klienta pārdzīvojumus vērtē ar “labi-slikti”, “drīkst-nedrīkst”. Ja pats klients nevar to noteikt, tad viņš meklē citu vērtējumu. Klients tad nepārtraukti atrodas kādas izvēles priekšā:

- “ir slikti, ja bērns neklausa?”

- “nedrīkst taču otru visu laiku slavēt?”

- “vai ir labi, ka viņš visu laiku aizkavējas savā darbā?”

Tas klientam traucē būt kontaktā ar savām emocijām un spontāni tās just.

Psihoterapeits tad palīdz izvērtēt klienta vērtējuma sistēmu, palīdz nonākt pie sajūtas, ka viss nav “balts un melns’’.

c) Morālie uzdevumi ir saistīti ar “labs-ļauns” pārdzīvojumiem. Tie ir nosacīti jēdzieni, kas klienta psihiskajā pasaulē neienes kādas pārmaiņas. Te psihoterapeita uzdevums, tāpat kā ētisko uzdevumu gadījumā, ir parādīt, ka šie jēdzieni ir nosacīti un palīdzēt klientam labāk saprast šo pārdzīvojumu īstos iemeslus.

Nereti narkotiku atkarīgā līdzatkarīgie runā par “ļaunumu, kas ienācis mūsu mājās” , “ļauno likteni”, tam pretstatot savas rūpes un labestību. Te maz jēgas būt runāt par to, ka “tā Kunga ceļi ir neizdibināmi”, jo psihoterapeita uzdevums ir būt kopā ar klienta pārdzīvojumiem, kurš visbiežāk atrodas krīzes situācijā un vēlas atbalstu.

d) Psiholoģiskie uzdevumi. Klients vēlas uzzināt pats sava pārdzīvojuma vai rīcības nozīmi. Viņš ir motivēts mainīt savu vērtību sistēmu, rīcību un pārliecību, viņš ir atvērts pārmaiņām. Praksē gan šādi klienti nonāk reti. Ja psihoterapeits var klienta sākotnējo pasūtījumu pārformulēt psiholoģiskā uzdevumā, tad tas jau ir daudz, jo paver klientam iespēju ieskatīties pavisam jaunā psiholoģiskā realitātē.

Ja psihoterapeits nesaprot, kas notiek starp viņu un klientu, tad gluži vienkārši “atkarīgā-līdzatkarīgā” modelis izveidojas psihoterapeita kabinetā. Tad psihoterapeits ir tas, kurš okupē klienta psiholoģisko pasauli ar sava paša psiholoģisko pasauli, “Es” koncepciju;

5. klienti, kuri neapzināti vēlas pierādīt, ka, neraugoties uz visām pūlēm, -situāciju nevar atrisināt. Klienti tad saka, ka ir jau bijuši pie vairākiem speciālistiem, bet neviens no tiem nav varējis viņiem palīdzēt. Psihoterapeiti tad tiek “krāti”, no viņiem izveidots “albums”. Jo lielāks ir šis albums, jo spēcīgāk nostiprinās līdzatkarīgā psiholoģiskās pretestības jebkādām pārmaiņām. Visbiežāk šiem klientiem vadošais personības tips ir sadistiski- mazohistiskais;

6. klienti, kuri iegūst sekundāro labumu no notiekošā un vēlas citu uzmanību.

Šīs un iepriekšējās grupas klienti ir tā sauktie “spēļu klienti”.

Viņi burtiski spēlējas kabinetā. Viņiem ir svarīgi parādīt sev un citiem, ka viņi rūpējas, cenšas atkarīgā dzīvi padarīt labāku, bet no otras puses saglabāt un nemainīt esošo attiecību modeli, kurā tā sauktais “identificējamais pacients” ir svarīgs un šīs problēmas izzušana pavisam sagraus esošo, lai arī destruktīvo attiecību sistēmu.

Ja psihoterapeits uzreiz norādītu šim “spēļu” klientam šo neapzināto uzstādījumu, klients brīnītos un tam nebūtu nekāda terapeitiska efekta.

“Moceklis” jūtas kā “glābējs”, tā apmierinādams savas pašrealizācijas vajadzības. Viņš vēlas izdarīt izvēli, kuras rezultātā neko nezaudēs un neko nemainīs. Pēc būtības viņš vēlas, lai atkarīgais kļūtu vēl ērtāks šajā līdzatkarīgā scenārijā.

Kabinetā nenotiek darbs ar sevi, bet gan manipulācijas, ar kuru palīdzību atkarīgais kļūtu pavisam paklausīgs.

E. Docenko grāmatā “ Manipulāciju psiholoģija” (2000, 48.lpp.) raksta par manipulatoro metaforu, kurai ir trīs pazīmes:

- ideja par otra piesavināšanos, kā “mantiņas iegūšanu”;

- nepieciešamību saglabāt ilūziju, ka atkarīgajam ir iespēja pašam pieņemt lēmumus;

- spēja dabiski, brīvi un nepiespiesti ar otru manipulēt.

Reizēm psihoterapeits tikai pēc kāda laika saprot, ka arī ir iekritis šāda manipulatora slazdā.

 

Ē. Berns grāmatā “ Spēles, kuras spēlē cilvēki” apraksta dažu šādu spēļu variantus:

- “tagad paskatīsimies, kāds jūs esat speciālists”. Klients liek saprast, ka arī pats orientējas psiholoģijā. Viņš it kā piedāvā psihoterapeitam iziet pie viņa atestāciju.

Psihoterapeita kompetences pierādījumus klients uzņem ar prieku un tūdaļ pat uzdod jaunu, citu jautājumu;

- “jūs piekrītat, ka risinājuma nav?” Klients visādi mēģina radīt psihoterapeitā bezcerības sajūtu attiecībā pret savu grūtību, lai gan īstenībā šī grūtība nemaz nepastāv.

Ja psihoterapeits piedāvā kādu risinājumu, tad klients tūdaļ izsaka iepriekš nezināmus faktus, tā tieši vai netieši izsakot speciālistam pārmetumu: “ Vai tad var izteikt tik neapdomīgu priekšlikumu?”

Ja psihoterapeits piekrīt, ka nav situācijas risinājuma, tad klients tūdaļ piedāvā savu risinājumu, pārmetot: “ Nu, redzat, es saprotu daudz vairāk nekā jūs!”

- slavenā “Jā, bet…” spēle, kad klients sākumā piekrīt psihoterapeita teiktajam, bet tad pēdējā brīdī “liek priekšā’’ faktus, kas padara psihoterapeita teikto nenozīmīgu.

Šāda veida saruna, kā reiz teica teologs Juris Rubenis, ir nevis saruna, bet gan paukošanās vienam ar otru:

- “muļķītis”, šīs spēle vēsta: “A, ko darīt, tāds es esmu!” Klients nevēlas neko darīt un kā argumentu nekā nedarīšanai izmanto attiecīgo spēles nosaukumu;

-“invalīds” spēle ir līdzīga iepriekšējai, “nu, ko jūs gribat no invalīda?”

 

E. Šostroms 1996, piedāvā manipulāciju galvenos iemeslus:

- grūtības uzticēties sev un apkārtējiem;

- vēlme iegūt varu pār otra emocijām, tādējādi otru padarot par savu kontroles objektu;

- bēgšana no tuvām attiecībām, jo tās izraisa trauksmi;

- nepieciešamība no citiem saņemt uzmanību un atzinību;

- vēlme pēc totālas kontroles vai attiekšanās no tās, jo dzīve bijusi tik neparedzama. Manipulators, demonstrējot savu bezpalīdzību un bezspēcību, otru padara par savu “spēļmantiņu”.

 

Atkarībā no ietekmes veida cilvēkus, kuri manipulē, var iedalīt:

1.aktīvie manipulatori - mēģina ar citiem manipulēt, izmantojot aktīvas metodes. Viņi, atbilstoši savām lomām, “spēlē” spēcīgus cilvēkus, kā vecākus, skolotāju, priekšnieku un tā tālāk;

2.pasīvie manipulatori - ieņem bezspēcīgā, muļķa, vājā lomu. Atbildību par savu dzīvi uzliek citiem, jo ir “vājais” tuvākais;

3. manipulatori, kuri sacenšas. Viņi dzīvi uztver kā kaujas lauku, bet citus cilvēkus kā pretiniekus. Viņi izmanto gan aktīvās, gan pasīvās metodes, ievelkot otru sacensību cīniņā;

4. vienaldzīgie manipulatori. Iedarbojas uz citiem ar to, ka demonstrē pret citu viedokli vēsu un vienaldzīgu attieksmi. To dara ar mērķi, lai citi, vienaldzīgās attieksmes ietekmēti, censtos “iekarot” vai “nopelnīt” viņu uzmanību.

Jebkurā gadījumā manipulators izmanto visas metodes, lai nejustu savu nepilnvērtību, trauksmi un nedrošību.

Psihoterapeits var:

1. sākumā apzināties, ka ar viņu manipulē;

2. teikt klientam to, kas notiek kabinetā, piemēram, konfrontēt ar notiekošo:

- “ Jūs jau vairākas reizes stāstījāt par savu bezpalīdzību un vājumu, bet tajā pašā laikā tērējāt tik daudz spēku, lai liktu man tikties ar jums ārpus mana darba grafika. Turklāt jūs spējāt paņemt un noturēt manu uzmanību vēl 10 minūtes pēc sesijas beigām. Kurš katrs cilvēks gan to nespētu!”

-“Lai kādu situācijas risinājumu mēs neapspriestu, sākumā jūs piekrītat, bet pēc tam atrodat argumentus, lai tos nepildītu!”;

3. pateikt klientam par savām emocijām, piemēram:

-“Kad jūs tik sparīgi cenšaties sarunāt papildus sesiju, es jūtu, ka jūs manu viedokli nepieņemat, man nepatīk tāds spiediens no jūsu puses.”

-“Man rodas sajūta, ka jūs nevēlaties risināt šo grūtību.”;

4. teikt klientam, ka manipulācijai viņa dzīvē ir kāda noteikta nozīme, piemēram:

-“ Jūsu rīcībai noteikti ir savi iemesli.”;

5. runāt par klienta neapzinātiem mērķiem, piemēram:

-“ Kā jūs domājat, kādas emocijas (vēlmes, pieņēmumi) liek jums rīkoties tieši tā?”

Psihoterapeitam jāsaprot, ka klients visbiežāk neapzinās savas manipulatīvās darbības un ne vienmēr ir gatavs pieņemt psihoterapeita interpretācijas. Svarīgs, protams, ir tonis kā to pasaka. Interpretāciju saka pieņemošā, labvēlīgā, nenosodošā un empātiskā veidā.

Ja psihoterapeits to dara agresīvi, tad klientam var rasties tā sauktās pārneses emocijas uz psihoterapeitu. Tad atmiņā ataust situācijas, kurās klientu vēl kā mazu bērnu vecāki kritizējuši, kauninājuši, vainojuši vai kā citādi pazemojuši. Tajā brīdī psihoterapeits pārvērtīsies par slikto, bargo, nosodošo vecāku un klients var nolemt psihoterapiju pārtraukt.

Ja klients manipulē apzināti, tad kādā brīdī viņš apzināsies, ka manipulācijas uz psihoterapeitu nedarbojas. Tad viņš vai nu psihoterapiju pārtrauks, vai mēģinās atrast citu sarunas veidu, kas varētu sekmēt grūtību atrisināšanu.

Ja psihoterapeits “pavelkas” uz manipulācijām, tad šāds “spēļu” klients kļūst par “uzkārušos” klientu, par tādu kā dadzi, kas pieķeras un nekustīgi turas cieši klāt.

Viņi var regulāri apmeklēt sesijas, nākt laikā, nekavēt maksājumus, lietišķi runāt par grūtībām, bet rezultāta nebūs. Un to arī klientam nevajag. Problēmas risinājums jau ir atrasts, jo ir atrasts kāds, kurš labvēlīgā atmosfērā uzmanīgi, empātiski veselas 45 minūtes nedalīti velta savu uzmanību tikai un vienīgi klientam. Protams kādā brīdī psihoterapeitam radīsies tā sauktā kontransferences jūtas, kad viņš pie sevis padomās: “eh, kaut klients šoreiz neatnāktu!”

Lai ko mainītu attiecībās ar “uzkārušos” klientu, jādara tā, lai šī “uzkāršanās” klientam vairs nebūtu interesanta.

“Uzkārušies” klienti par notiekošo mēdz runāt vispārināti, aktīvi ieņemt visdažādākās lomas un “ievilkt” psihoterapeitu līdzatkarīgā attiecību modelī.

Tāpēc psihoterapeitam nepieciešams:

1.”iziet” sava paša personīgo terapiju, lai spētu labāk saprast, kas notiek kabinetā starp viņu un klientu;

2. pamanīt “spēles” un apspriest tās ar klientu;

3. zināt līdzatkarīgo attiecību modeļu specifiku un spēt par to runāt ar klientu.

Tas būs priekšnosacījums, ka klients ar terapeitu jau “pāries” citā līmenī un starp viņiem spēs izveidoties tā sauktās “terapeitiskās attiecības”.

Ja klients nebūs gatavs “iet tik dziļi” , tad viņš pametīs psihoterapiju.

Savukārt, ja klients būs ieinteresēts atrisināt grūtību, kurā viņš ir gatavs saprast gan savu, gan partnera lomu, ir apņēmības pilns izpētīt savas attiecības un mainīt neefektīvos un destruktīvās uzvedības modeļus, tad tas būs pamats pārmaiņām, kuras klienta dzīvē radīs prieku un gandarījumu.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!