Gunārs Trimda: Līdzatkarība. 2.daļa

(sākums Ārsts.lv 2023.gada janvāra numurā)

 

Trešais līdzatkarīgā psiholoģiskais portrets ir cilvēks ar sadistiskām nosliecēm.

Galvenais te ir tiekšanās pēc absolūtas varas. Lielākoties, dzirdot vārdu “sadists”, prātā nāk cilvēks, kurš otram nodara fiziskas ciešanas. Bet tas ir tikai viens no veidiem, kā var iegūt varu.

Lai valdītu pār otru, viņu pirmām kārtām jāpadara bezpalīdzīgu, pazemīgu, tas ir,  jāpārveido par tādu kā dzīvu mantu, salaužot viņa dvēseli.

Ir trīs veidi, kā iegūt absolūto varu.

1.Izdarīt tā, lai citi būtu atkarīgi, tādējādi iegūstot absolūtu vai daļēju varu, ar iespēju “otru mīcīt kā mālu”. Var otram iedvest: “Esmu tevi radījis!”, “Tu kļūsi tāds, kādu es vēlos tevi redzēt”, “Tu esi manis radīts, tātad tu esi mana talanta, pielikto pūļu produkts!”, “ Bez manis tu neesi nekas!”

2. Ne tikai iegūt absolūto varu, bet arī otru izmantot. Izmantot ne tikai fiziski, bet emocionāli, izmantojot otra morālās īpašības.

3. Radīt otram ciešanas, un skatīties, kā otrs mokas. Visbiežāk tas attiecas uz emocionālām ciešanām. Te parādās vislielākā vara, jo tiek radītas ciešanas tam, kurš nespēj pats sevi aizsargāt.

Psihoanalītiķe Kārena Hornija runāja par tipiskiem sadistiskiem uzstādījumiem.

1. Upura audzināšana. Sadistam nepieciešams partneris, kuram nav iniciatīvas, savu vēlmju, emociju un mērķu. Tātad viņam nebūs nekādu pretenziju arī pret savu “saimnieku”. Upurim tiek iedvests: “Tavi vecāki tevi nav audzinājuši, viņi tevi ir pavisam izlaiduši un izlutinājuši. Tagad es tevi pareizi audzināšu!”

Attiecības ar savu paša bērnu tiek veidotas pavisam vardarbīgi, bērns kļūst par absolūtu vergu. Reizēm viņam ļauts priecāties, bet tas notiek tikai tad, kad prieka avots ir pats “saimnieks”.

Audzināšana ir pēc principa “jo vairāk kritikas, jo labāk”. Uzslavēt, nozīmē ļaut otram sajust, ka viņš kļuvis ar kaut ko līdzīgs “saimniekam”, bet to pieļaut nedrīkst. Ja arī “saimnieks” upuri uzslavē, tam ir tāda kritikas deva, lai upurim pat prātā neienāktu, ka viņš varētu būt kaut cik vērtīgs. Sadists vienmēr jūt to, par ko upuris šaubās, un kas tam ir ļoti svarīgs. Tieši šīs īpašības, prasmes arī visvairāk kritizē. Sadists riskēs ar savu karjeru, atteiksies no baudas, no tikšanām ar citiem cilvēkiem, tikai lai upuris nespētu just kaut mazāko neatkarību no sadista.

2. Spēles ar upura emocijām. Vara nozīmē ietekmēt upura emocijas, to, ko pats upuris nespēj vadīt. Sadists smalki jūt upura emocijas, tāpēc “izsauc” tieši tās, ko vēlas konkrētajā brīdī. Upurim var rasties milzīgs prieks vai dziļa bezcerība, erotiskas vēlmes vai vēlme norobežoties. Sadists zina kā to izraisīt un gūst baudu no savas varas. Netiek pieļauts, lai upuris justu prieku no citu cilvēku esamības. Arī ciest citu dēļ vai pēc paša iniciatīvas nav ļauts. Ja tas gadījumā  noticis, tad sadists izdarīs tā, lai jaunās ciešanas upuri “atvirzītu” no ciešanām, ko radījuši citi. Reizēm sadists mierina savu upuri, bet tas ir tikai tāpēc, lai kārtējo reizi sajustu savu varu. Sadistam vajadzīgs ne tik daudz upura ciešanu, cik paša absolūtās varas sajūtas. Visbiežāk šīs spēles notiek neapzināti. Sadists jūt nepārvaramu tieksmi rīkoties šādā vai citādā veidā, pats īsti nesaprotot savas rīcības iemeslus. Visbiežāk viņš savas darbības skaidro, izmantojot aizsardzības mehānismu-racionalizāciju.

3. Upura izmantošana. Varas sajūtas dēļ prasības pret partneri tikai pieaug. Lai ko darītu partneris, viņš saņems kritiku un tiks apsūdzēts, jo “slikti izturas pret mani”.

Sadista uzdevums ir parādīt, ka upuris nekad nebūs viņa cienīgs. Sadista dziļākā vēlme ir, lai partneris nodrošinātu visu nepieciešamo – karjeru, mīlestību, rūpes, seksuālu gandarījumu, prestižu un komfortu, jo sadists nejūt, ka pats varētu to sagādāt. Interesanti, ka arī upuris to nespēj sajust.

4. Upura frustrācija. Vēl viena sadistam raksturīga īpašība ir tieksme sagraut citu plānus un cerības, iznīcināt citu prieku. Sadists gatavs izpostīt partnera veiksmi, pat ja tā izdevīga viņam pašam. Ja partneris ļoti vēlēsies tikties, sadists kavēs un būs pikts. Ja partneris gribēs seksu, sadists izturēsies vēsi un distancēti. Psihoterapijā, ja terapeits teiks, ka ir kas sasniegts, sadists uzreiz to noliegs, bieži vien psihoterapeitam radot sajūtu, ka viņš nav pietiekami kompetents.

5. Upura pazemošana. Sadists jūt upura vājās vietas, un, ja arī upurim būs kādas īpašības, kas sadistam patiks, tāpat tas tiks iznīcināts, lai:

-upuris pat neiedomātos līdzināties sadistam;

-nespētu būt labāks ne savās, ne sadista acīs.

Piemēram, atklāts cilvēks tiks vainots viltībā, melīgumā un manipulācijās, būs bezdvēselisks, mehānisks egoists.

Sadists nereti savas īpašības projicē citos, piemēram, izraisot upurī zināmu satraukumu, viņu vēl apvaino emocionālā nenoturībā, sauc par “histēriķi”, un līdzjūtīgā tonī iesaka vērsties pēc palīdzības pie ārsta. Par savu izturēšanos sadists vienmēr atbildību novels uz citiem, jo citi “provocē”, “liek’, “noved” izturēties slikti. Tik, ja vien ne partneris, tad sadists pats varētu izskatīties balts un pūkains. Citu izprovocēto darbību dēļ viņš nevar būt mierīgs, līdzsvarots, apbrīnas vērts. Sadists tic šim skaidrojumam, un rodas vēl viens iemesls, lai upuri sodītu. Viņam jāuzņemas šis “netīrais darbs”, lai pāraudzinātu upuri un ieviestu taisnīgumu.

6. Atriebība. Sadists apzināti tic, ka ir nevainīgs. Visas attiecības ar citiem tiek veidotas pēc projekcijas principa. Viņš citus redz tieši tādus, kāds ir pats. Negatīvā attieksme pret sevi tiek izstumta zemapziņā. Ja sadists apzinātos šīs agresīvās jūtas pret sevi, tad tas radītu milzīgu psiholoģisku traumu. Tāpēc sadists citos redz niecīgus cilvēkus, kuri pret viņu ir nelabvēlīgi noskaņoti, jebkurā brīdī gatavi pazemot, atņemt pilnīgi visu. Vienīgais, kas var aizstāvēt, ir viņa paša spēks, apņēmība un absolūtā vara. Šo iemeslu dēļ sadists nespēj būt līdzjūtīgs. Atriebība šķiet vienīgais veids, kā aizstāvēties.

Sadists sadusmojas, ja apkārtējie izrāda iniciatīvu un nepakļaujas. Aiz šīm dusmām slēpjas milzīgas bailes otru “palaist brīvībā”, kas nozīmē, atzīt sevi par uzvarētu. Tātad viņš nebūs absolūtais valdnieks, un ar viņu tagad arī varēs manipulēt, pazemot un iemīdīt dubļos.

Sadistam nepārtraukti nepieciešams turēt sevi noteiktā uzbudinājuma stāvoklī, jo vienīgais, kas aizpilda viņa tukšum - ir dusmas un triumfs. Viņš ir psiholoģiski miris, tāpēc viņam nepieciešami spēcīgi emocionāli saviļņojumi, lai kaut cik varētu sajusties dzīvs. Zaudējot par citiem varu, viņš jūtas nožēlojams un bezpalīdzīgs.

Sadisms nereti tiešā veidā var arī neparādīties, tas slēpjas zem dažādām maskām:

- padevīgais tips partneri ietekmē “mīlestības” vārdā. Viņš slēpjas zem slimības, bezpalīdzības maskas, liekot otram darīt visu viņa vietā. Partnerim vienmēr jābūt līdzās, jo ir grūti izturēt vientulību. Pārmetumi ir netieši, demonstrējot to, ka citi rada viņam ciešanas;

- agresīvais tips ir tiešs, demonstrē nepatiku, agresiju, uzskatot to par attaisnojamu;

- norobežotais tips citu mieru ietekmē ar gatavību aiziet, radot iespaidu, ka citi viņu ierobežo un uztrauc, slepus gūstot gandarījumu par viņu apjukumu.

Reizēm sadistiskie impulsi netiek apzināti, tie slēpjas zem hiperaprūpes un “superlabā” cilvēka maskas.

K. Horneja slēpto sadismu apraksta tā:”Ja būs nepieciešams otram ko aizrādīt, viņš intuitīvi atradīs vārdus, lai otram izteiktu labvēlīgu piezīmi. Viņš automātiski visā vaino sevi. Pat ja viņu kāds atklāti aizvaino, viņš teiks, “ka saprot” otru. Viņš izvairīsies no situācijām, kur nepieciešams izrādīt agresiju, uzmanīgi rīkosies situācijās, kur būtu jādod otram kāds padoms. Situācijās, kas nenotiek pēc viņa prāta, var sākt sāpēt galva vai vēders, rasties depresija. Viņam ir paššaustīšanas tendences, nespēja izteikt savas vēlmes, citus uzskatot par svarīgākiem. Neraugoties uz pievilcīgo izskatu, viņam var būt sajūta, ka viņš nav simpātisks. Cauri mazohistiskai attieksmei pret sevi jūtamas sadistiskas notis.

Viņš neieredz tos, kuriem nav sevišķi augsti morāli principi.

Vienā brīdī viņš samierinās ar pret sevi vērsto sadistisko uzvedību, citā brīdī ir hiperjūtīgs pret mazāko citu spiedienu.

Katrā sīkumā viņš redz pret sevi vērstu netaisnību.

Viņš piesaista tos, kuri izturas atklāti sadistiski pret viņu. Pazemojums nerada baudu, bet tas rada viņā iespēju ar otra palīdzību pārdzīvot savus sadistiskos impulsus.

Sadistiskas tendences rada:

- emocionālās pamestības sajūta agrā bērnībā. Vecāki vai nu daudz strādāja, slimoja vai nebija spējīgi izveidot ar bērnu emocionāli siltas attiecības. Tikai pamestības sajūta nespēj radīt sadistiskas tendences. Nepieciešama arī cietsirdīga un aizvainojoša apkārtējo attieksme;

- emocionāla vai fiziska vardarbība, sods. Turklāt sodam jābūt daudz reizes lielākam par to, ko būtu ne tā izdarījis bērns. Sods tad atgādina tādu kā izrēķināšanos. Reizēm bērnu soda par to, ko viņš nav izdarījis, vai arī tāpat vien, kā mēdz teikt - “pagadījies pa rokai”. Visbiežāk pazemojums ir nevis fizisks, bet emocionāls;

- vecāku alkohola vai narkotiku atkarība, kā rezultātā bērns saņem nemotivētu agresiju;

- neprognozējama vide, kad nav iespējams saprast, par ko var saņemt sodu un ko darīt, lai to nesaņemtu;

- vecāku emocionālā labilitāte, kad par vienu un to pašu darbību bērns var saņemt sodu, uzslavu vai vienaldzīgu attieksmi.

Vecāku vēstījumi:

- “Tu neesi nekas. Tu esi mans īpašums, kuram pievēršu uzmanību tad, kad gribu”;

- “Tu esi mans privātīpašums un es ar tevi daru visu, ko gribu!”;

- “Esmu tevi radījis, tādēļ man ir tiesības rīkoties ar tavu dzīvi tā, kā es to vēlos!”;

- “Tu esi tas, kurš pie visa ir vainīgs!”

Bērns secina:

- “Esmu tik slikts, ka mani nav iespējams mīlēt”;

- “Esmu tik slikts, ka vienalga, ko darītu, esmu pelnījis sodu”;

- “Nespēju kontrolēt savu dzīvi. Dzīve ir bīstama un neprognozējama”;

- “Vienīgais, par ko varu būt pārliecināts, ka sods ir neizbēgams. Tas ir vienīgais, kas šajā dzīvē ir stabils un nemainīgs”;

- “Man pievērš uzmanību tikai tad, kad vēlas sodīt. Rīkoties tā, lai saņemtu sodu, ir vienīgais veids, kā pievērst uzmanību”;

- “Cilvēki, kas apkārt, ir bīstami!”;

- “Cilvēki nav mīlestības un cieņas vērti”;

- “Mani soda un es varu sodīt”;

- “Nav vajadzīgi iemesli, lai piedzīvotu pazemojumu”;

- “Lai izdzīvotu, nepieciešams cīnīties!”;

- “Lai izdzīvotu, nepieciešams kontrolēt citu domas, emocijas un darbību!”;

- “Lai izdzīvotu, sevi ir nepieciešams piespiest baidīties.”

- “Vajag apsteigt citus, izdarīt tā, lai citi no manis baidās,

lai pats netiktu sāpināts”;

- “Vajag panākt, lai citi man pakļaujas, tā viņi nespēs man radīt ciešanas”;

- “Vardarbība ir vienīgais izdzīvošanas veids”;

- “Es labi saprotu citu sajūtas, kad viņi cieš. Kad piespiežu apkārtējos ciest, viņi kļūst man saprotami!”;

- “Dzīvei nav vērtības”.

Šie secinājumi rodas neapzināti, nevis prāta, bet sajūtu līmenī. Tie cilvēku sāk ietekmēt kā iekodēta programma.

Rezultātā:

- zūd cēloņu un seku sakarības izpratne;

- rodas trauksmainība;

- savas negatīvās attieksmes projicēšana uz apkārtējiem;

- impulsivitāte, nespēja mainīt savu rīcību;

- emocionāla labilitāte;

- tieksme dominēt un totāli kontrolēt;

- apzinātas paaugstinātas vērtības un neapzinātas sevis neieredzēšanas apvienojums;

- aizvainošanās;

- atriebības kāre;

- agresivitāte, nosliece uz vardarbību;

- centieni otru vardarbīgi “aprīt”;

- centieni otru sāpināt, lai sajustu savu nozīmīgumu;

- neapzināta vēlme no citiem veidot neaizsniedzamo ideālo “es” priekšstatu;

- tendence lietot alkoholu, narkotikas, spēlēt azartspēles, lai mazinātu savu sasprindzinājumu;

- tendence radīt līdzatkarīgas attiecības;

- tieksme pēc pašiznīcinošas uzvedības.

Jāpiebilst, ka ikviena cilvēkā zemapziņā ir tieksme uz vardarbību. Lielākajai daļai cilvēku šī tieksme “guļ”, kamēr nerodas kādi ekstremāli apstākļi. Prātā nāk filma “Eksperiments”, kur parādīts, kas notiek, ja daļa cilvēku ielikti cietumnieku un daļa uzraugu lomā.

Tāpat arī šādas tendences rodas tiem, kuri piedalījušies karā.

Sadista vispiemērotākais partneris būs tāds, kuram būs pašiznīcinošas tendences.

Lai apmierinātu sadistiskās tendences, nepietiek ar to, ka otrs pakļaujas. To sasniedzot, sadists zaudē interesi par savu partneri.

Sadistu interesē pats otra individualitātes “salaušanas” process, jo tad viņš var pārliecināties par savu spēju ietekmēt otra emocijas, domas un uzvedību. Otra cilvēka ciešanas sadistā rada enerģijas pieplūdumu, kas līdzinās orgasmam.

Nereti vētrains sekss mēdz notikt pēc kārtējās pazemošanas epizodes, kas ir kā āķis, uz kura uzķēries partneris. Ja otrs pakļaujas, sadists vairs nejūt tādu baudu un cenšas otru pazemot vēl vairāk, pāriet jau uz fizisku vardarbību. Tad otrs atkal pretojas un tieši to sadistam vajag.

Jebkurš veids, esot līdzatkarīgās attiecībās, rada otra psiholoģiskās teritorijas ieņemšanu, iztukšošanu un pakļaušanu (ja vien otrs nepamet sadistu agrīnās attiecībās).

Sadistam nepieciešams, lai otrs pretojas, viņš ilgstoši nespēj būt attiecībās ar otru, kurš ir pilnībā pakļāvies.

Sadistu vilina cilvēki, kuri ir aktīvi, piepildīti, ar savu dzīvo robežu, ko nepieciešams salauzt. Turklāt otram jābūt zināmā mērā mierā ar sadistisko attieksmi pret sevi, jo viņi daļēji ir pārliecināti, ka ir šādas attieksmes vērti.

Šī pretruna ir iemesls, kāpēc sadisti nav apmierināti ar attiecībām un meklē aizvien jaunus partnerus, kurus varētu pakļaut.

Sadists nebūt nevēlas iznīcināt to, kam ir pieķēries. Viņam nepieciešams uzticams partneris, ar kuru kopā var justies kā valdnieks. Tikko rodas apstākļi, ka partneris var “nozust no āķa”, sadists nedaudz atkāpjas un cenšas izrādīt rūpes un mīlestību, tādējādi mēģina upuri pēc iespējas dziļāk “uzsēdināt uz āķa”.

Sadists ir atkarīgs no sava upura, šī atkarība visbiežāk ir neapzināta. Vīrs, kurš pazemo sievu var teikt: “Tu no manis vari aiziet jebkurā laikā, es par to tikai priecāšos!” Un, ja sieva mēģinās aiziet, vīrs tūdaļ centīsies lūgties, un visādi citādi rīkoties, lai tikai sieva paliktu pie viņa. Bet tikko viņa piekrīt palikt, “spēle” sākas no jauna.

Daudzos attiecību ciklos notiek viens un tas pats. Sadists “aplido” savu upuri, pērk dārgas mantas, slavē, ir asprātīgs, bārsta jokus, demonstrē rūpes. Viņš var upurim dot visu, izņemot tiesības uz brīvību un neatkarību.

Nereti šādas attiecības notiek starp vecākiem un bērniem.

Bērnu psihiatrijas un sistēmiskās ģimenes psihoterapijā varu vērot, kā vecāki savas sadistiskās tendences slēpj zem aprūpes maskas, it kā vēloties “bērnu pasargāt”. Bērns var vēlēties visu, bet ar noteikumu, ka nemēģinās tikt ārā no “būra”. Rezultātā pieaugušā vecumā rodas bailes no mīlestības, jo mīlestība viņam nozīmē verdzību.

Sadists pieskata, lai upuris nemēģinātu aizmukt. Viņš upurim iedveš, ka ir neaizstājams visās jomās, ka viņa rīcība ir tikai un vienīgi rūpes un mīlestība.

Šādās attiecības ilgstoši spēj būt cilvēks, kuram ir bailes tikt pamestam un kurš jūtas bezpalīdzīgs.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!