Gunārs Trimda: Kā izvēlamies savu partneri. 1.daļa.

Kāpēc tieši viņš? Kāpēc tieši viņa?

“Mēs satiekamies tikai ar tiem, kuri jau atrodas mūsu zemapziņā.’’ teica Z. Freids.

Katram no mums ir sajūta, intuīcija, kas atpazīst otra cilvēka noteiktas personības iezīmes, un izveidojot attiecības ar šo cilvēku, var tikt izveidots bērnībā piedzīvots, jau pazīstams tuvu attiecību modelis.

Tādējādi atkarībā no bērnībā piedzīvotā attiecību modeļa ar vecākiem, aprūpes personām, būs atkarīgs pāru attiecību liktenis. Sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā to sauc par ģimenes musturu, ko ģimenes “atnes” uz kabinetu.

Pāru attiecības pieaugušā vecumā būs atkarīgas no tā, - kādas attiecības ar vecākiem ir bijušas edipālā periodā (divu līdz piecu gadu vecumā). Šajā vecumā bērns fiksējas uz to attiecību modeli, kas ir ģimenē starp viņu un pieaugušajiem, un starp pieaugušajiem (ja tādas attiecības ir).

Šis modelis bērnu var gan traumēt, gan arī radīt gandarījumu.

Traumējošo modeli psihoanalīzē apzīmē kā “mirusī mamma’’ vai "mirušā tēva’’ objekts. Vecāki tad izturējās noraidoši, biedējoši, bieži vien nebija līdzās vai tieši otrādi – “smacēja nost” ar savām rūpēm, bērnā radot nesaprotamu, neizskaidrojamu trauksmi.

Psihoanalītiķe Melānija Kleina to novēroja bērnu rotaļās. Bērni ar rotaļlietu palīdzību “izspēlēja” attiecības ģimenē. Tā bērnu konfliktus un pārdzīvojumus no savas psihes varēja iznest ārpusē.

Bērna rotaļa ir pieaugušo brīvo asociāciju paveids. Pieaugot, rotaļlietu vietā rodas jau citi cilvēki, vērtīgas idejas un dzīves mērķi.

Pieauguša cilvēka psihe ir kā iekšējo objektu teātris, kur otrs cilvēks mums ir mīļš un svarīgs vai arī tieši otrādi - nīstams un vienaldzīgs, bet arī nez kāpēc svarīgs.

Pieaugot, bērns mēdz iemīlēties tajā cilvēkā, kurš atgādina viņa vecākus un rada līdzīgas sajūtas.

Asociatīvā līdzība starp reāliem cilvēkiem un pagātnes nozīmīgajiem cilvēkiem rada neapzinātu pievilšanās reakciju, tā saukto iemīlēšanos. Otrs simpatizē, jo viņa tēls jau kopš bērnības atrodas mūsu psihē, saka psihoanalītiķe Tatjana Alavidze, - tātad, brīnišķīgais princis vai princese ir cilvēks, kuru gaidījām un “zinājām” jau sen.

Reizēm kādu satiekot, jau pirmajā mirklī var rasties sajūta, ka tas otrs ir jau bijis pazīstams visu mūžu. Arī te darbojas šī asociatīvā līdzība.

Z. Freids izdala divus partnera izvēles neapzinātos mehānismus.

1. Atbalstošais tips, kad partneris tiek izvēlēts, jo atgādina mīlošo, barojošo mammu vai atbalstošo tēvu. Partneris tad līdzinās tam, kas bērnu var aizstāvēt, pabarot un aprūpēt. Var rasties sajūta, ka, paliekot mazam, bezspēcīgam, otrs mani nekad nepametīs.

Ģimenes psihoterapijā jautājot, kas otrā ir tik pievilcīgs, var dzirdēt: “Man garšo tas, ko viņš/viņa ar mīlestību man gatavo. Es jūtu kā viņš/viņa par mani patiesi rūpējas, un tikai viņa/viņas apskāvienos jūtos droši un aizsargāta/aizsargāts.”

Mums visiem ir svarīgi, lai mūs saprot. Bērnam ir svarīgi, lai viņu saprot bez vārdiem. Ja tas bērnībā nav bijis piedzīvots, tad vēl jo vairāk meklēsim tādu, kurš mūs sapratīs.

Ja vecāki nav snieguši pietiekami daudz uzmanības un mīļuma, būs tendence ar otru veidot atkarīgas vai līdzatkarīgas attiecības. “Jā, viņš lieto alkoholu un mēdz mani sist un kliegt uz bērniem, bet kā es varu no viņa izšķirties? Man ir bail palikt vienai ar bērniem!’’

Mīlestības deficīts tad kļūst par “āķi”, no kura ir grūti atbrīvoties. Tādas attiecības ir “aklas’’, tad “man tik ļoti vajag tavu mīlestību, ka es nespēju padomāt par to, ko vajag tev.’’

2. Narcistiskais tips, kad partneris tiek izvēlēts pēc savas, nevis vecāku līdzības. Partneris tad līdzināsies:

- mums;

- kādai mūsu personības daļai;

- tādam tēlam, kādi mēs paši gribētu kļūt.

Starp citu, pick up jeb otra savaldzinošās tehnikas balstās uz tā, ka sarunas laikā otru spoguļojam, atkārtojam viņa kustības ar nelielu laika nobīdi, elpojam vienā ritmā un tā tālāk.

Attiecības ar otru ir kā deja, kad ir iespēja kustēties kopā vienā ritmā, tajā pašā laikā spēt mainīties vietām, paiet malā vai spert soli uz priekšu.

Bieži vien gados vecākiem pāriem mēdz rasties jautājumi:

- “Vai man izdevās otru iemīlēt?’’

- “Vai spēju otram izstāstīt, kā patiešām jutos?”

- “Vai spēju sajust un saprast savu mīļoto?”

- “Vai mūsu attiecības rada prieku?”

Ģimenes psihoterapijā klienti mēdz teikt: “Viņš bija par sevi pārliecināts, jautrs, atbalstošs un saprotošs. Viņam bija tas, kā man pietrūka – ģimene, tēvs, māte. Man patika, ka viņš man pievērsa uzmanību. Tas man lika justies vērtīgai.’’ Te atklājas scenārijs, kurā otram ir tas, ko vēlamies paši sev.

Savukārt scenārijā, kur otrs mūs papildina, nereti savas paša īpašības, kuras nepieņemam, mēdzam “piedēvēt’’ vai projicēt otrā cilvēkā. Piemēram, neapzināti sevi uzskatot par naivu un neapķērīgu, - ir jāatrod tāds, kurš būtu nobriedis, spējīgs pieņemt lēmumus. Tādējādi atbildība no sevis – neaizsargātas, bezspēcīgas tiek uzlikta otram – pieaugušam un apņēmīgam.

Ieraudzīt otrā otru ir samērā sarežģīti. Var teikt, ka attiecību sākumā satiekas nevis divi, bet vismaz seši cilvēki. Klāt “nāk’’ ne tikai katra mamma un tētis, bet arī vecmāmiņa, vectēvs, pirmā bērnudārza mīlestība, kā arī brālēns vai māsīca, ar kuriem bērnībā bija jautri un interesanti.

Mēs otram varam “nodot’’ īpašības, kuras mums nepatīk pašos. Piemēram, ja ir bail no paša aktivitātes, tad tiks veidotas attiecības ar tādu partneri, kuram ir depresija. Vai arī, nepieņemot sava paša slinkumu, var vainot slinkumā otru.

Junga psiholoģijas pārstāvis Staņislavs Rajevskis saka, ka “Cilvēkus pievelk tas, kas ir “uz vitrīnas’’, bet patiesībā galvenais ir tas, kas atrodas “aiz priekškara”.

“Man patīk jautri, nevis drūmi cilvēki!”- var teikt puisis, kurš izvēlas attiecības ar meiteni, kura vienmēr smaida. Ģimenes psihoterapijas procesā abi var piedzīvot to, ka ir trauksmaini un patiesībā jūtas “tukši’’.

Psihoanalīzes teorija vēsta, ka mēs partneri izvēlamies, vadoties no vecāku tēla. Tas var būt vai nu līdzīgs vai pilnīgi pretējs vecāka tēlam, tas ir, ar plusa vai mīnusa zīmi. Līdzība ir ne tik daudz fiziska, bet gan atkarīga no mūsu zemapziņas (neapzinātiem) priekšstatiem par vecākiem, psihiskajām “attiecību pēdām’’. Tie ir tā sauktie iekšējie objekti. Tie var būt “atraidošie’’ (agresīvie, nosodošie, kritizējošie) un “uzbudinošie’’ (tie, kas sola mīlestību, bet pieviļ).

Partnera izvēli ietekmē arī “ideālais’’ objekts – apzināts priekšstats par to, kādam jābūt partnerim. Bet ir ideāls un viņa “pielikums’’ zemapziņā. Tad, kad notiek satikšanās ar šo “pielikumu’’ – ir vilšanās.

Izveidojot attiecības ar “sliktajiem’’ partneriem, notiek jau zināmo bērnībā piedzīvoto sajūtu rekonstrukcija. Apzināti vēloties laimīgas attiecības, neapzināti notiek to cilvēku atgrūšana, ar kuriem tiešām varētu piedzīvot laimi. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt: “Nu skaista, gudra, bagāta, bet tie vīrieši… netaisnīga tā dzīve…”.

Var teikt, ka iekšējie objekti palīdz “ieraudzīt’’ ārējos objektus. Satiekoties iekšējam un ārējam, notiek kā teica Freids: “Atrast objektu - nozīmē atrast to atkal no jauna.” Dzīvē šis objekts ir konstrukcija no daļējiem objektiem, mātes, tēva veidots, kā mozaīka no daudzām detaļām.

Melānija Kleina teica, ka bērnībā mammu vēl nespējam uztvert kā atsevišķu cilvēku, bet gan kā daļēju objektu – mammas krūti, kas var būt laba - barojoša, vai slikta, kas mēdz pazust.

Pieaugušā vecumā daudzi otrā saskata tikai vienu funkcionālo daļu, piemēram: “man vajag, lai tu vienmēr būtu ar mani”. Tad tiek meklēts “bagāts vīrietis’’ vai “sieviete ar kuplām krūtīm’’.

Gogoļa “Kāzās” galvenā varone saka:  “Ja vien Ņikanora Ivanoviča lūpas varētu pielikt Ivana Kuzmiča degunam…”, notiek manipulācija ar daļējiem objektiem. Tas nozīmē, ka pieaugušā vecumā pilns objekts tā arī nav savākts. Tas ir tāpat kā bērnībā, kad bērnam vajag drīzāk mammas krūti, ne tik daudz pašu mammu.

Attiecībās ar mīnusa zīmi - sieviete, kuras tēvs ir cienījams, visiem zināms profesors, izvēlas vīru – spilgtu rokmūzikas pārstāvi, kurš ir alkohola un narkotiku atkarības gūstā un kuram mūžīgi trūkst naudas.

Te var redzēt izvairīšanos no edipāla attiecību modeļa, jo tas rada incesta bailes.

Ar mātes tēlu lielākoties asociējas aizsargātības sajūta bērnībā. Tad tievs, trausls vīrietis mēdz izvēlēties miesās dūšīgu sievu – “barojošu mammu”. To pašu var darīt arī sievietes, kuras izvēlas dūšīgus vīriešus. Šis pats scenārijs var būt arī tad, ja bērnībā pietrūkusi drošības un aizsargātības sajūta.

Harmoniskas attiecības var izveidoties, jo saplūšana (infantilā pieķeršanās) nonāk zināmā līdzsvarā ar separāciju. Saplūstošās ir mātes - bērna attiecības, kur ir simbioze un nav vietas individualitātei.

Kad rodas bailes saplūst un zaudēt individualitāti, kad abiem kļūst “par šauru’’, notiek separācija.

Piemēram, sieviete ar atkarīgām iezīmēm (silta, pielīpoša, ar bailēm tikt pamestai, ar neskaidrām sevis robežām) ir attiecībās ar kontratkarīgu vīrieti (emocionāli aizvērtu, aukstu, vīlušos), kurš baidās “tikt aprīts’’, ka kāds ielauzīsies viņa robežās, “uzsēdīsies uz galvas’’ un smacēs ar savu mīlestību, sāpinās un pametīs.  Ģimenes psihoterapijā ir iespējamas pārmaiņas. Sieviete iemācīsies “nemirt’’ brīdī, kad otra robežas ir aizvērtas, izdzīvot savu pamestības traumu, izturēt distanci no otra, atrodot citus atbalsta punktus, nepielīpot pie otra. Savukārt vīrietis var pārdzīvot bailes tikt “aprītam’’ un spēt atvērt sievietei savas robežas, izjūtot baudu no tuvības, nebēgot no attiecībām. Tad arī abi pamazām var iemīlēt viens otru, tajā pašā laikā gūstot prieku brīžos, kad otra nav līdzās (man ar tevi ir labi un bez tevis arī ir labi). Abi pamazām spēj atrast balansu starp tuvību un attālināšanos, kas ir dinamisks un nemitīgi mainās.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!