Gunārs Trimda: Brāļu un māsu sāncensība, 2.daļa

(sākums Ārsts.lv 2024.gada janvāra numurā)

Vienīgais bērns ģimenē var saņemt visu vecāku uzmanību. Jaunākā brāļa vai māsas piedzimšana pirmdzimtajam ir drāma, jo rodas sajūta, ka viņš ir “nogāzts no troņa”, jo tagad lielākā daļa uzmanības tiek veltīta jaundzimušajam.

Izmantojot brīvo asociāciju spēles metodi, A.Pereira, C.Piccinini, R.Lopes, B.Silva (2015) savā pētījumā konstatēja, ka greizsirdību un sāncensību vecākais bērns izjūt jau brīdī, kad viņam par to paziņo, mātei vēl esot grūtniecības stāvoklī ar jaunāko.

Dunn, (1988) savā pētījumā, aptaujājot mātes pirmā mēneša laikā pēc jaunākā bērna piedzimšanas, konstatēja, ka vecākais bērns ir kļuvis prasīgāks (92%), raudulīgāks (53%), agresīvs pret jaundzimušo (74%) un emocionāli noslēgtāks (26%).

Kalugina, 2002, Kowaleski, 2004, pētījumā norāda, ka pēc otrā bērna piedzimšanas mātes attiecības ar vecāko bērnu ir kļuvušas saspringtākas, ka ir samazinājies savstarpējās sapratnes līmenis.

Varga, 200; Brody,1998; Dunn, Munn,1986 pētījumā secinājuši, ka vecāki ietekmē to, kādas būs brāļu un māsu savstarpējās attiecības, savukārt Homentauskas,1999; Brendt,1985; Dunn,1988 norāda arī, ka brāļi un māsas ietekmē visu ģimeni kopumā.

Adlers,1998; Jegorova, 2014; Lisina, 1986 brāļu un māsu attiecībās novēro sāncensību, sadarbību un antagonismu.

Ģimenes psihoterapijā svarīgi zināt, ka bērna piedzimšana ģimenē ir krīze, un nav svarīgi, vai viņš ir pirmdzimtais vai ģimenē jau ir brāļi un māsas.

To apliecina Z. Freids, Bouens, Adlers, Varga un citi autori.

Uz  jautājumu, kāds ir optimālais vecums starp bērniem, lai viņi justos mazāk psiholoģiski traumēti, tā īsti atbildēt nevar.

No psihoanalītiskās teorijas viedokļa, tie būtu trīs līdz pieci gadi, kad bērns jau ir piedzīvojis edipālo periodu, tas ir, identificējies ar sava dzimuma vecāku, piedzīvojis, sapratis un pieņēmis, ka vecākiem ir arī savas savstarpējās attiecības. Protams, te ir svarīgi, vai šī “iziešana” bijusi sekmīga. Tātad galvenais faktors ir, kādas attiecības ir ģimenē.

Pirmdzimtais bieži vien nokļūst parentifikācijas situācijā, tas nozīmē, ka tiek izjauktas attiecības “vecāku- bērna” hierarhijā. Vecākais bērns tad emocionāli ir spiests konteinerēt (saturēt, uzkrāt) vecāku spriedzi un emocijas, jo nereti ir atbildīgs par jaunākajiem brāļiem, māsām, uzņemoties pieskatītāja jeb aukles lomu. Vecākiem vajadzētu izvērtēt, cik lielā mērā vecākajam bērnam šī smagā loma tiek uzlikta. Ir atšķirība, ja vecākajam palūdz atnest dvieli vai pašūpot ratiņus, jo mazā māsa raud. Tas vecākajam var radīt gandarījumu, “svarīguma” sajūtu, ka viņš vai viņa ar lepnumu teiks: “tagad  mazā māsa (brālis) vairs neraud”. Bet, ja “palīdzības” aukles lomas ir par daudz, tad var būt tā, ka vecākajam apstājas viņa paša psihiskā attīstība. Katra nākamā bērna piedzimšana nenozīmē, ka automātiski vecākajam nu ir pašam viss jāvar un jāprot.

Vidējie bērni ir vairāk gatavi sadarboties – viņi nekad nepiedzīvos to, kā ir saņemt visu vecāku uzmanību. Reizēm rodas tā saucamais – vidējā bērna sindroms. Viņš var justies kā “savējais starp svešiniekiem, svešinieks starp savējiem”. Nepietiekamas vecāku uzmanības dēļ vidējais bērns var justies pamests, nevajadzīgs un mazvērtīgs. Viņš var censties līdzināties vecākajam, kā arī regresēt līdz jaunākā bērna līmenim. Tad visbiežāk viņam ir iespēja attīstīt diplomātijas spējas, pieņemt kompromisus vai arī kļūt opozicionāri noskaņotam, lai pievērstu uzmanību. Jaunākais bērns ģimenē nereti jūtas mazāk varošs. Vecāki un vecākie siblingi (brāļi un māsas) viņu mēdz lutināt. Rezultātā jaunākajiem bērniem var attīstīties tādas sociālās iemaņas (piemēram, harizma vai “mūžīgi mazā un neapdomīgā pozīcija”), kas apkārtējos rada vēlmi kaut ko darīt viņa vietā.

Pētījumi liecina, ka jaunākie bērni var būt radoši, bet tajā pašā laikā atkarīgi no citiem, jo, lai ko viņš darītu, neatkarīgi novecuma, ģimenē viņš vienmēr būs “mazulis”.

Ja ģimenē ir vairāk nekā trīs bērni, tad sāk izveidoties koalīcijas jeb grupējumi. Piemēram, mammas atstumtie var vērsties pret viņas “luteklīti”.

Ģimenē ir vēl daudzas citas lomas, piemēram, favorīts, grēkāzis, aizvietojošais bērns.

Favorītisms var būt saistīts ar bērna vecumu (jaunākais ir jālutina), kā arī ar viņa rakstura īpašībām (piemēram, labvēlīgāka attieksme būs, ja bērns ir paklausīgs un ļoti labi mācās, vai arī atkarībā no dzimuma) – bērns, kurš no vecākiem nesaņēma pietiekami daudz uzmanības, jutīsies nevērtīgs, nomākts, aizvainots, izrādīs tiešu vai pasīvu agresiju pret vecākiem un favorītu.

Vēl viena loma ģimenes sistēmā ir grēkāža loma - pret viņu tiek vērstas vecāku negatīvās emocijas. Ja starp vecākiem ir konflikts un, ja to konstruktīvi atrisināt nevar, tad radušās spriedzes rezultātā bērns jūt stresu un, piemēram, sāk slikti mācīties.

Vecāku uzkrātā agresija tiek vērsta pret bērnu, tādējādi mazinot savstarpējo spriedzi. Līdzīgi ģimenes sistēmā var cirkulēt vainas sajūta – ja mamma vai tētis kaut kādās situācijās nespēj pieņemt, ka viņiem nav taisnība, ka ir kļūdījušies, tad kāds no bērniem visdrīzāk kļūs “vienmēr vainīgs”.

Savukārt aizvietojošā bērna fenomens rodas, piedzimstot bērnam pēc iepriekšējā bērna nāves. Aizvietojošie bērni bija – Vincents Van Gogs un Salvadors Dalī, kuriem bija brāļi ar tieši tādiem pašiem vārdiem un kuri bija miruši neilgi pirms viņu dzimšanas. Tādi bērni rodas situācijā, kad vecāki nav izsērojuši zaudējumu, ir emocionāli tukši, depresīvi, tad aizvietojošais bērns dzīvo it kā “otra ēnā”, juzdamies vainīgs (ja viņš nenomirtu, iespējams, manis nemaz nebūtu). Tādam bērnam ir raksturīgi piesaistes traucējumi, sajūta, ka viņš visu laiku kādam ir kaut ko parādā.

Situācija kļūst sarežģītāka, ja viņš nezin par savu brāļu vai māsas nāvi. Šajā gadījumā viņš jūt mokošus simptomus, nesaprazdams iemeslu.

Kā vecāki varētu uzlabot brāļu un māsu savstarpējās attiecības?

Vecākiem nevajadzētu salīdzināt vienu bērnu ar otru. Salīdzināšana var notikt tieši vai netieši (piešķirot bērnam kādu lomu).

Vienā no iepriekšējiem rakstiem jau minēju piemēru, kur māte jūt milzīgas dusmas un greizsirdību pret savu meitu, kas saņem daudz tēva, vectēva un krusttēva uzmanības, jo pati bērnībā piedzīvojusi situāciju, kurā viņas pašas māsai bijusi lielāka piekrišana no vīriešiem viņas pievilcīgā ārējā izskata dēļ (“ģimenes skaistule”).

Viena loma var dot atļauju, bet cita uzliek atbildību, piemēram, “viņa ir mūsu teicamniece.”

Uzliekot “sliktā” lomu, bērnam tiek dota atļauja šādi rīkoties, no viņa to pat kaut kādā mēra sagaida: “Ai, nu viņš jau nekad neklāj savu gultu.” Ja nekad, tad nekad, kāpēc censties, ja ir “kārtīgais” brālis, kuru nekad nevar pārspēt?

Jebkura vecāku uzliktā loma liedz bērnam patiesi izpausties. “Māsa nekad neēd jaunus ēdienus!” - jā, bet kādu dienu viņa tomēr var izlemt pagaršot.

Bērnam, kad viņu citi laipni palūdz pacienāt ar konfektēm, pašam jābūt izvēles iespējai, - tās dot vai nē. Nevis, tā teikt, iet “riebekļa” lomas pavadā vai tieši otrādi tikt piespiestam dalīties, kas radītu nepatiku kā pretreakciju.

Tas, ka viens brālis neprot tik labi peldēt kā otrs nenozīmē, ka “nav jēgas ieguldīt laiku un naudu”, ka viņš no peldēšanas negūst prieku un gandarījumu.

Tas, ka vienai māsai nesanāk tik labi gleznot kā otrai, nenozīmē, ka jāpamet zīmēšanas nodarbības. Ja dzirdam “man nesanāk tik labi kā māsai, es vairs nekad nezīmēšu!’’, tad varam teikt: “ Jā, bet es esmu ievērojis, ka tev patīk zīmēt, turklāt tas tev izdodas arvien labāk un labāk. Nav svarīgi, kas tavai māsai sanāk vai nesanāk. Svarīgākais, ka tas tev pašai sagādā prieku.”

Vai arī piemērs, kad “negausīgais” brālis veikalā saliek pilnu maisu ar konfektēm, bet “atbildīgā, kārtīgā un apdomīgā” māsa paņem tikai vienu šokolādes tāfelīti, jo nebija iedrošinājuma no pieaugušā “tu drīksti ņemt vairāk”. Sanāk, ka brālis tika apbalvots par savu negausību, bet māsa sodīta, ka bija atbildīga, kārtīga un apdomīga.

Ja vecāki saka “viņš ir”, “viņš nekad” vai “viņš vienmēr”, tad bērnam pazūd iespēja būt un rīkoties “dažkārt” vai “dažreiz”. “Jā, viņš tiešām ir ļoti apzinīgs, bet citkārt ļaujas arī savam nebēdnīgajam noskaņojumam.” Tas izklausās atbrīvojoši.

Ģimenē var būt “labiņais”, kuram viss tāpat izdodas un neviens par viņu nepārdzīvo. Un “nabadzīte”, kurai vajag palīdzēt, jo viņai nekad nekas neizdodas. Salīdzinot ar otru, katram tad var rasties sajūta, ka viens otru apdala, otrs tika uzskatīts par veiksmīgāku vai neveiksmīgāku. Šis scenārijs saglabājas arī pieaugušā vecumā, kad partneris, bērns vai darba kolēģis tiek sajusts kā konkurenti, vai var rasties neskaidra, nepamatota sajūta, ka otram varētu kaut ko atņemt.

Jāapzinās, ka tā sauktās siblingu emocijas – skaudība, greizsirdība un sāncensība, ir pilnīgi normālas.

Gaidot ģimenes pieaugumu, nevajadzētu idealizēt situāciju, teikt bērnam, ka drīz nāks pasaulē brālis un māsa, ar kuru būs ļoti interesanti. Agri vai vēlu sekos vilšanās.

Var teikt, ka drīz ģimenē “ienāks” mazulis, pret kuru tu reizēm jutīsi nepatiku, aizvainojumu, dusmas, būsi greizsirdīgs.

Bērnu psihiatrijas praksē nereti uz konsultāciju ierodas visa ģimene. “Pacients” tad lielākoties mēdz būt emocionāli noslēdzies, satraucies, nomākts vai hiperaktīvs. Vārdu “pacients” lieku pēdiņās, vēlāk paskaidrošu kāpēc.

Savukārt jaunākais jeb “normālais” bērns sāk smaidīt, runāt “savā valodā”, dažādos veidos cenšas pievērst sev uzmanību. Ir jūtams, ka lielākā daļa uzmanības tiek jaunākajam. Vecāki mēdz teikt, ka “pacients” “ļoti vai šausmīgi mīl” jaunāko un cenšas par viņu rūpēties. Tad es saprotoši saku “pacientam” apmēram tā: “ Ir taču bijuši brīži, kad tu vēlētos, lai jaunākais aizbrauc uz laukiem un vairs nebrauc atpakaļ!”  Tad “pacients” ar atvieglojumu paskatās man acīs un atplaukst smaidā, jo jūtas saprasts un pieņemts. Priecājos, ka “pacients” sajutis atbalstu var vecākiem pateikt: “Jūs mani nemīlat!” Tā vecāki var piedzīvot un saprast, ka “pacienta” psihisko traucējumu patoģenēzē ir iesaistīta visa ģimene, un tas, kas var līdzēt, ir nevis medikamentoza terapija, bet ģimenes psihoterapija.

Z. Freids teica: “Kā par nelaimi apspiestās emocijas nemirst. Tās tiek apklusinātas. Un tās no iekšpuses cilvēku turpina ietekmēt.”

Kā var atspoguļot emocijas jeb iemācīt tā saukto emocionālo inteliģenci?

Ir jāpieņem, ka mēs ikviens jūtam emocijas, turklāt, nav tādu “labo” vai “slikto” emociju. Ir emocijas, ko vieglāk vai grūtāk pašam sajust, nosaukt vārdos, izturēt un  parādīt otram.

Nosaukt vārdos tās emocijas, ko jūt bērns, piemēram, “man šķiet, ka tagad jūties aizvainots, jo māsiņa paņēma tavu rotaļlietu”, “izskatās, ka tagad esi ļoti dusmīgs, jo brālītis kliedz un traucē tev skatīties tavu iemīļoto seriālu!’’

Bērnam, ir svarīgi sajust un saprast, ka dusmas ir kā reakcija uz bailēm, sāpēm un robežu pārkāpšanu.

Pieņemt bērna jūtas un emocijas, nevis tās noliegt, apspiest vai racionalizēt (“nu kā tu vari dusmoties uz māsiņu, viņa taču ir tik maza” vai “ kāpēc tu tik ļoti kliedz uz brāli, tu taču esi vecāks un tev jābūt gudrākam un jāpiekāpjas!”). 

Tad pieaugušā vecumā sistēmiskā ģimenes psihoterapijas praksē var redzēt, ka grūtības rodas jau attiecībās ar partneri un bērniem. Piemēram, sieva saka: “nav jēgas uz viņu dusmoties” vai arī “ viņš taču redz, ka esmu neapmierināta, bet neko nedara, jo viņam ir vienalga”. Savukārt viņam ir nevis vienalga, bet viņš gluži vienkārši neredz, nezin un nesaprot, kas jādara, jo sieva savas vēlmes un emocijas nav izteikusi vārdos.

Vecāku uzdevums ir parādīt, ka viņi var sajust, pieņemt un izturēt visas, gan jaunākā, gan vecāka bērna emocijas, sākumā tās nosaucot vārdā. Ja ir bijusi iespēja un “vieta”, kur atstāt skaudību, greizsirdību, sāncensību, dusmas, tad rodas arī “vieta” priekam, jautrībai un iespējai izveidot draudzīgas attiecības ar savu brāli un māsu. Šīs attiecības tad varētu saglabāties arī visa mūža garumā.

Iespēju robežās katram bērnam vajadzētu veltīt individuālu uzmanību, piemēram,  kamēr mamma rotaļājas ar jaunāko meitu, tētis ar vecāko dēlu var aiziet uz kino un noskatīties kādu labu multfilmu vai filmu.

Svarīgi, protams, ka vecāks, īpaši daudzbērnu ģimenē, visbiežāk tā ir mamma, atrod laiku arī sev, kaut vai pa vienam prieciņam dienā (garšīga tēja, kāda grāmata vai iespēja “izrauties”, uz stundu aizejot uz kādu fitnesa treniņu). Lai nav tā, kā karikatūrā, kur mamma ierodas pie psihoterapeita un omulīgi ieslīgstot klubkrēslā ar atvieglojuma sajūtu nosaka: “man no jums neko nevajag, es tikai gribu te klusumā un mierā drusku pagulēt.”

Pētījumi liecina, ka brāļu un māsu strīdi ir daudz retāk ģimenēs, kur vecāki paši savus konfliktus risina, izturoties vienam pret otru ar cieņu, protot rast kompromisus.

Katra bērna veiksme vai neveiksme palīdz viņam saprast savu vietu un koriģēt savu uzvedības stratēģiju.

Ja bērnībā šī vieta bijusi neskaidra, kā arī nav bijis “vietas”, kur piedzīvot un izpaust savas emocijas, tad šī vieta var būt psihoterapeita kabinetā. Tur var šos ģimenes scenārija modeļus apzināties, pārstrādāt un turpmāk iet savu, patstāvīgi izvēlēto ceļu.

Vecākiem svarīgi ļaut izveidot pašiem savu brāļu – māsu pasauli.

Brāļu, māsu savstarpējos konfliktos vajadzētu dot iespēju pašiem sakārtot savas attiecības. Ja redzam, ka bērns pavisam netiek galā un prasa palīdzību, tad mēs, kā pieaugušie, varam iejaukties un kopīgi modelēt atrisinājumu konfliktsituācijai, nenostājoties neviena pusē, pieņemot abu emocijas un vajadzības, noskaidrojot, kuram ir taisnība un kāpēc viņš tā domā.

Ir jāapstādina uzvedība, nevis emocijas. “Es redzu, ka tu esi dusmīgs, bet sist māsiņai nedrīkst!”

Protams, ikvienam vecākam šī robežas sajūta būs sava, kas var radīt ģimenē jaunu “sūdzambībeles” vai “upura” lomu.

Nevajadzētu arī nevienu no bērniem īpaši izcelt (“ko tu maisies man tagad pa kājām, tu taču redzi, ka es tagad baroju tavu brālīti”). Tas siblingu jūtas tikai pastiprinās.

Lai ko darītu vecāki, ne tikai vecākais brālis vai māsa izjutīs šīs jūtas, bet arī jaunākais pret vecāko, jo viņš jaunāko kaut kādā mērā tomēr apsteidz (ir lielāks, vairāk prot un zina).

Neizdzīvojot jeb nepārstrādājot brāļu-māsu konfliktu, tas noteikti “parādīsies” jau pieaugušo dzīvē.

Bērniem pieaugot, šī sāncensība neapzināti turpināsies, vajadzēs otram ko pierādīt, svarīgs būs labāks statuss, alga, māja, ceļojumi un tā tālāk. Un būs grūti to visu iegūt ar patiesu prieku vienam par otru, caur piemēru, atbalstu un komandas darbu.

Vienīgajam bērnam “pasaules centra” sajūta var saglabāties arī pieaugušā vecumā, kas var radīt zināmas grūtības veidot attiecības ar citiem, jo “man taču vienīgajam pienākas viss tagad un tūlīt”.

Vecākie bērni arī attiecībās ar partneri turpina palikt “vecākie”, aprūpēt, virzīt otru. Savukārt jaunākajiem ir tendence būt “vadāmiem”.

Ja “vecākais” un “jaunākais” apprecas, tad viņu attiecības var veidoties vieglāk, jo katrs tad ieņem savu ierasto lomu.

Ja attiecībās ir divi “vecākie”, var sākties cīņa par varu. Vai arī divi “jaunākie” sacentīsies, kurš pirmais piekāpsies varai.

“Apspiestais” vai “gāztais no troņa” var visu laiku meklēt attaisnojumus, kas kompensētu viņu reālo un iedomāto vājumu.

“Vienmēr izpalīdzīgā māsa” arī pieaugušo vecumā mēdz turpināt izpalīdzēt vecākiem pat tad, ja ir pārgurusi un pašas ģimenē ir daudz darāmā. Savukārt no otras māsas nekas pat netiek sagaidīts, jo “ar viņu jau nevar rēķināties.”

Tāpat arī, pieaugot, bērns var tikt “iesprostots” “skopuļa” lomā.

Sieva, kura bijusi jaunākā, var vēlēties vairāk lutināt un sargāt savu jaunāko bērnu, jo atceras, ka viņas pašas vecākie brāļi viņu apsmēja un mānija.

Brāļu māsu attiecībās ir iespēja pilnveidoties un nākotnē vieglāk rast kompromisus ar apkārtējiem, konkurēt skolā un darbā.

Psihoanalītiķis Ž. Lakāns ir ieviesis terminu “naidmīlestība”, kas atspoguļo brāļu māsu pretējās jeb ambivalentās emocijas. Ja ir bijusi iespēja bērnībā apzināties, pieņemt un izdzīvot, tā sauktās ”siblingu jūtas”, tad pieaugušā dzīvē uz otru jau ir iespēja skatīties daudz reālistiskāk.

Ja bērnībā nav bijis “vietas”, kur piedzīvot un izpaust savas emocijas, tad šī vieta var būt psihoterapeita kabinetā.

Tur var šos ģimenes scenārija modeļus apzināties, pārstrādāt un turpmāk iet savu, patstāvīgi izvēlēto ceļu.

Es nelabprāt sniedzu padomus, kuri sākas ar “jums vajadzētu”, jo tie gluži vienkārši nedarbojas. Kā saka mans psihoanalītiķis: “Viss nav tik vienkārši.”

Piemēram, padoms: “vecākiem vajadzētu otram izteikt savas emocijas un sajust, pieņemt un atspoguļot ar vārdiem bērna emocijas ”.

Un tagad iedomāsimies kādu ikdienas situāciju.

Pieaugušais strādā klientus apkalpojošā jomā –  aptiekā vai veikalā, kur vienmēr ir labi jāizskatās, jābūt laipnam un smaidīgam. Līdzās atrodas “vērtējošās” pogas, ko klients var uzspiest, lai parādītu “klientu apkalpošanas kvalitāti”.

Ir piektdiena, kārtējā astoņu stundu darba diena. Ir daudz neapmierinātu klientu, kuri pie viņa “atnes” savu ikdienas īgnumu un dusmas. Darba kolēģe kārtējo reizi ir  “saslimusi ar gripu” un jau trešo dienu nav darbā. Viņš sakož zobus, strādā par diviem, smaida un cenšas būt pieklājīgs. Darba dienas beigās priekšnieks, būdams sliktā garastāvoklī, viņam izsaka kādu negodīgu un aizskarošu piezīmi, jo “atkal šajā mēnesī netiks izpildīts darba plāns”. Viņš nopūšas, piekrītoši pamāj ar galvu, atsveicinās, un smaidot novēl priekšniekam labas brīvdienas. Ejot mājās, melns “BMW”, iebraucot peļķē, viņu apšļaksta no galvas līdz kājām. Pienākot pie mājas durvīm var dzirdēt, ka mājās viņa četrus gadus vecais dēls ir neapmierināts, izmisīgi kliedz un raud. Pieaugušajam vairs nav spēka, viņš vairs nejaudā tā mierīgi pateikt: “mīļie mājinieki, man šī  bija grūta darba nedēļa, es tagad vēlētos 30 minūtes atpūsties, pabūt mierā un klusumā”, kur nu vēl pienākt pie dēla, samīļot viņu un teikt: “mīļais dēliņ, zinu, ka tu šobrīd esi ļoti dusmīgs, jo tava māsa tev atņēma tavu pūkaino rotaļu lāci, iesim tagad pie māsas un domāsim, ko varētu darīt lietas labā, lai visi būtu apmierināti”. Viņam vienkārši gribas pagriezties un iet projām uz vietu, kur ir miers un klusums. Viņš pagriežas, sper dažus soļus uz priekšu, bet tālāk netiek, jo viņa nogurumam, spriedzei, dusmām un bezpalīdzības sajūtai klāt “iemirgojas” vēl “viena vērtēšanas poga“ vainas sajūtas izskatā. Viņš nodomā, ka tagad vairs nav “pietiekami labs vīrs un vecāks”,  jo “visu dienu pavada darbā un ģimenei vairs laika nepietiek”. Spēcīgi iesāpas galva. Viņš kabatā atrod divas citramona tabletes, tās norij, uzdzerot ūdens malku. Viņš “saņemas”, jo “ir taču vīrietis” un ver vaļā mājas durvis.

Pirmdien jau atkal ir kārtējā darba diena, kad atkārtojas viss no jauna, gluži kā filmā

“Murkšķa diena”, kad, lai ko viņš darītu, “izrauties’’ no vieniem un tiem pašiem apstākļiem nav iespējams. Galva sāk sāpēt arvien biežāk un divas citramona tabletes vairs nepalīdz.

Šis ir tikai viens no daudzajiem dzīves scenārijiem, kad bērnam pēc šādām pieaugušo “Murkšķu dienām” agrāk vai vēlāk var attīstīties kāda neiroze.

Bērnam pret stresu vēl nav tik labi izveidojušies aizsardzības mehānismi, kā pieaugušajiem, viņš ilgi tā nespēj “sakost  zobus, smaidīt un saņemties”.

Tāpēc arī bieži vien bērns ir pirmais, kurš nokļūst kabinetā pie daktera.

Tāpēc vārdu “pacients” es pirmīt liku pēdiņās.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!