Gunārs Trimda: Brāļu un māsu sāncensība, 1.daļa

Pirmā sastapšanās ar psihiatriju bija, mācoties 9. klasē Rīgas 47. vidusskolā, kur lielā cieņā bija basketbols. Līdzās skolai atradās sieviešu kopmītnes, tāda kā internātskola. Tur dzīvoja gara auguma meitenes, kuras nāca uz mūsu skolu trenēties.

Vienas basketbola spēles laikā kāds zēns no 8. klases pēkšņi paņēma basketbola bumbu un vairākas reizes meta pretējās komandas zēnam tieši pa seju. Viņš izskatījās  ļoti satraucies un nebija nomierināms. Tad aptuveni nedēļu viņš kaut kur pazuda, un kad atgriezās skolā, bija neparasti kluss un mierīgs. Neviens skaļi neko neteica, kas īsti notika, kur viņš bija pazudis, bet gaisā virmoja sajūta, ka zēns bijis pie psihiatra.

Trimda

1. attēls. 1. septembris Rīgas 47. vidusskolas 5. klasē. Pie sevis nodomāju: " 12. gadi.. par ko?.. un fonā sēru vītols"

Pēc 9. klases beigšanas man radās doma kļūt vai nu par pavāru, vai nu par automehāniķi. Vecāki tomēr ieteica turpināt mācības vidusskolā. Tagad gan esmu vecākiem pateicīgs, ka turpināju mācības vidusskolā un, pabeidzot Medicīnas akadēmiju (tagad RSU), kļuvu par ārstu-psihiatru.

Trimda

2. attēls. Gandrīz pilnā ekipējumā. Trūkst vēl sombrero cepure.

Bērnībā mēdzu ik pa laikam iegriezties pie sava tēva rūpnīcā “Komunaļņiks”, kas atradās līdzās skolai. Tur mans tētis strādāja pa inženieri. Viņam parasti priekšā bija liela rasēšanas tāfele un lieli lineāli. Skatoties uz rasējumiem, izjutu apbrīnu. Tas man šķita kaut kas īpašs, lai gan no tā visa neko nesapratu. Reizēm ar tēvu komplektējām ūdens sūkņus, viņš par pāris stundu darbu man maksāja 10 rubļus. Tā bija liela nauda. Saldējums “Pols” tolaik maksāja 25 kapeikas, limonāde “Fiesta” 30 kapeikas. Vēl pie tēva rūpnīcā man patika “braukt” ar elektrokāriem. Protams, ka braukšana bija vairāk manās domās, bet man ļoti patika uzrāpties uz mīkstā elektrokāra sēdekļa un šurpu turpu grozīt lielo stūri. Vēl jaukas atmiņas palikušas no pusdienas pārtraukumiem, kad kopā ar tēvu devāmies uz ēdnīcu.

Savukārt vasaras brīvlaikos mēdzu doties uz Sarkandaugavu, 2.poliklīniku, kur mamma strādāja par terapeiti. Poliklīnikā, līdzās mammas kabinetam, pieņēma kāds ginekologs. Viņam bija ļoti augsta un smalka balss. Kad ārsts runāja, viņa balsi varēja dzirdēt visā poliklīnikā. Ginekologs bija ļoti pieprasīts, pie viņa pacientes ar šokolādes kārbām un konjaka pudelēm stāvēja rindās.

Netālu no poliklīnikas atradās rūpnīca “Latvijas bērzs”, kur no Vjetnamas bija atbraukuši viesstrādnieki. Mamma paralēli darbam poliklīnikā bija ārste arī vjetnamiešiem. Hmm, nu gluži, kā tagad, kad ārsti strādā vairākās darba vietās. Redzēju, kā vjetnamieši, gribēdami slimības lapu, pa kluso līdzās medpunktam smērē sev padusēs sāli, lai būtu augstāka ķermeņa temperatūra. Vjetnamieši galvenokārt pelnīja naudu Rīgas centrāltirgū pārdodot Montana pulksteņus un dažādus apģērbus, ko toreiz Latvijas veikalos nevarēja dabūt. Sievietes no Vjetnamas strādāja šūšanas rūpnīcā Imantā. Bieži notika kāzas ar dejām un vjetnamiešu tradicionāliem ēdieniem.  Tie bija jautri laiki, tas viss šķita ļoti īpaši.

Savu artavu, izvēloties darba gaitas, man devis arī vectēvs. Spilgti atceros, kā ar vectēvu lauzos ar pirkstiem - es uz savu pusi vilku ar īkšķi, vectēvs - ar rādītājpirkstu. Es viņu todien uzvarēju un tad vectēvs man smaidot teica: “ Es vēlētos, lai Tu kļūsti par dakteri!”

Trimda

3. attēls. Ar vectēvu viņa 80. gadu jubilejā Trikātas ciemā.

Trimda

4. attēls. Es un tētis

Trimda

5. attēls. Tētis pie savas rasēšanas tāfeles rūpnīcā "Komunaļņiks"

trimda

6. attēls. Vecāki kāzu dienā

Mācoties Medicīnas Akadēmijā, 4.kursā vēl tā īsti nezināju, kādu specialitāti izvēlēties. Zināju, ka noteikti nebūšu ķirurgs, man ļoti nepatika fizioloģijas nodarbības, kur vajadzēja preparēt vardes. Tad mana grupas biedre Inta Barengo, kura arī šobrīd strādā par psihiatri, uzaicināja mani apmeklēt “RPNS” psihiatrijas pulciņu. Nodomāju – kāpēc gan ne!

Pirmajā tikšanās reizē profesore Raisa Andrēziņa stāstīja par depresiju, uzaicināja pastāstīt par sevi arī kādu pacienti. Klausījos un brīnījos, kā 40 gadus vecai, izskatīgai sievietei var būt zudusi interese par dzīvi un viss kļuvis drūms un nomācošs. Nolēmu regulāri apmeklēt psihiatrijas pulciņu un piedalījos arī kādā pētījumā, kas deva man zināmu priekšrocību, stājoties psihiatrijas rezidentūrā.

4.kursā sākās arī apmācību cikls psihiatrijā. Profesore Biruta Kupča, psihiatrs Elmārs Tērauds interesanti stāstīja par dažādiem psihiskiem traucējumiem, psihiatre un narkoloģe Sarmīte Skaida bija pasniedzēja narkoloģijā.

Savukārt profesore Gunta Ancāne, mācot psihoterapiju, piedāvāja apmeklēt psihodinamiskās psihoterapijas kursus trīs gadu garumā, kam arī labprāt piekritu.

Trimda

7. attēls. BKUS "Gaiļezerā" bērnu psihiatrijas nodaļā ar Dr. Larisu Razdaibedinu, Dr. Arni Riževu, Prof. Raisu Andrēziņu un Dr. Iju Cimdiņu.

Uzsākot bērnu psihiatrijas ciklu, toreizējā BKUS “Gaiļezers” bērnu psihiatrijas nodaļas vadītāja Sabīne Strupoviča jautāja, kādi ir mani nākotnes plāni. Teicu, ka noteikti palikt tepat, Latvijā, un strādāt psihiatrijas jomā. Bērnu psihiatrija man šķita kas īpašs.

Atceros, - kāds bērns palātā sāka raudāt, un man bija grūti to izturēt, bija šī bērna ļoti žēl. Līdzās stāvēja kolēģe Daiga Bauze, zīmīgi uz mani paskatījās un prasīja, vai es te varēšu strādāt? Sapratu, ka pārlieka emocionāla iesaistīšanās kaut kādā mērā traucē racionāli domāt un būt labam ārstam-psihiatram. Tas bija brīdis, kad uzsāku savu individuālo psihoterapiju, un šī ciešanu tēma bija viena no tām, ko varēju “atnest” pie sava psihoterapeita.

2005.gadā pabeidzu psihiatrijas rezidentūru RSU Pēcdiplomu izglītības fakultātē.

Bērnu psihiatrijas pamatus apguvu, 13 gadus strādājot BKUS “Gaiļezerā” bērnu psihiatrijas klīnikā.

Strādājot par ārstu, bērnu un pieaugušo psihiatru, ģimenes psihoterapijas speciālistu, man nav bijis svešs arī tā sauktais “izdegšanas sindroms”. Zinu, kā tas ir, ka no rīta pamostoties pirmā doma ir: “Atkal. Atkal tas viss sākas no sākuma!” Tad smagi nopūties un sāc ikdienas gaitas.

Strādājot psihiatrijā un psihoterapijā, ir ļoti svarīgi sevi pazīt. Jau sesto gadu esmu “nodevies” psihoanalīzei, ar savu psihoanalītiķi tiekos trīs reizes nedēļā.

Brīvajā laikā apmeklēju trenažieru zāli, patīk dejot salsu, bačatu. Kādus 15 gadus pie dažādiem pasniedzējiem mācījos improvizācijas teātra mākslu. Pāris pēdējos gadus regulāri jautrā kompānijā nodarbojos ar lāzertagu.

Kāda ir atšķirība starp psihologu, psihiatru un psihoterapeitu?

Psihologs vairāk strādā ar klientu psiholoģisko testēšanu, veic kognitīvos un emocionālās sfēras testus, psiholoģisko konsultēšanu.

Psihiatrs vairāk koncentrējas uz medikamentozu ārstēšanu.

Psihoterapeits palīdz pacientam “tikt pāri” psiholoģiskām traumām, iepazīt sevi, savus psihiskos aizsargmehānismus, atbrīvoties no trauksmes.

Ģimenes psihoterapeits palīdz saskatīt, kas notiek attiecībās vienam ar otru.

Savukārt psihoanalīze ir metode, ar kuru visdziļāk var izpētīt mūsu psihiskās pasaules uzbūvi un darbības mehānismus. Apmeklējumi pie psihoanalītiķa ir vismaz trīs reizes nedēļā vairāku gadu garumā.

Nevienam nav bijusi ideāla bērnība, ideālas attiecības. Katrs ir piedzīvojis kādas vilšanās, psiholoģiskās traumas.

Ir cilvēki, kuriem jau dzirdot vārda sākumu “psi…”, “uzmetas zosāda”.

Reizēm nav viegli atnākt pie speciālista ar kādu savu grūtību vai vājību. Tas ir tāpēc, ka otrs kādreiz nav palīdzējis, kad palīdzība bijusi nepieciešama, un ir sajūta, ka ar visu jātiek galā pašam.

Apmeklējot psihiatru, reizēm ir bažas, ka cilvēks nonāks “uzskaitē”, “ka būs svītra pāri nākotnei”.

Tās visdrīzāk ir pagātnes stigmas, kam nav viegli tikt pāri.

Ir arī vecāki, kuri nepiekrīt bērna stacionēšanai slimnīcā, jo bērns tad iekavēs skolu. Tad saku, ka pirmajā vietā ir psihiskā veselība, un, ka arī slimnīcās notiek mācību process.

Pavisam noteikti ieteiktu, - ja ir ciešanas, - nebaidīties, nejust kaunu vai vainas sajūtu un doties pie attiecīgajiem speciālistiem, un saņemt  atbalstu un nepieciešamo palīdzību.

Dzīve paiet ātri un būs ļoti skumji, ja tās beigās, atskatoties atpakaļ, vienīgais, ko  smagi nopūšoties varēsim nodomāt, būs: “Beidzot! Beidzot tas viss ir beidzies!”

Un skumji būs arī, ja mūsu bērni ar šo “vēsti” turpinās bez prieka dzīvot ciešanās un šo smago sajūtu nodos atkal tālāk saviem bērniem.

Brāļu un māsu sāncensība

Siblingu (brāļu un māsu) attiecības ir vienas no pašām ilgākajām un svarīgākajām. Kā norādīja (Marsels Rufo, 2006) siblingu attiecības ir ilgstošākas nekā bērnu - vecāku attiecības. Jo par māsu un brāli mēdz palikt ilgāk nekā par dēlu vai meitu. Siblingu attiecības sākās samērā noslēgtā sistēmā, kur bērnam nav izvēles iespēju attiecībā uz to, kāda dzimuma būs viņa siblings un cik daudz uzmanības viņš saņems no vecākiem. Tās veidojās no kopīgiem vecākiem, dzīvesvietas un apkārtējās vides (Kuzmina, 2000). Siblingu attiecībām ir divējāda daba. No vienas puses tās ir radniecīgas saites: siblingi ir kā ģimenes apakšsistēma, kuras locekļi ir saistīti ar ļoti ciešām emocionālām un praktiskām saitēm, kā arī audzināšanas un attīstības apstākļiem, ģimenes vērtībām un tradīcijām. No otras puses, tās ir attiecības ar vienaudžiem, tas ir – ne ar pieaugušajiem. Siblingi ietekmē ģimenes sistēmu kaut kādā mērā to pārveidojot. Ilgu laiku psiholoģiskie pētījumi bija saistīti nevis ar attiecībām starp siblingiem, bet ar siblingu pozīciju (vienīgais bērns, vecākais, vidējais, jaunākais). Ā. Adlers, F. Galtons, Ā. Anastazi un citi autori aprakstīja Es koncepcijas, sociālo sasniegumu, intelekta līmeņa, komunikatīvās kompetences, deviāciju risku katrā no siblingu pozīcijām. O. A. Karabanova (2008) pētīja laulību komplementaritāti ar dažādām siblingu pozīcijām. Viņa uzskatīja, ka attiecību modelis starp māsām un brāļiem viegli tiek pārnests uz savu laulāto un bērniem. Pēdējo 30 gadu laikā tika pētītas aktīva siblingu attiecību specifika un lomas bērnībā. Sākotnēji uzmanību pievērsa brāļu un māsu attiecībām, galvenokārt, sāncensības, greizsirdības un vecākā bērna lomas samazināšanai pēc jaunākā bērna piedzimšanas (Kraig, Bokum, 2006).

Džudī Dan (Dunn, 1996) amerikāņu pētniece bija pirmā, kura pētīja attiecības starp siblingiem. Viņa izdalīja piecas kategorijas attiecībā starp brāļiem un māsām – sānsensība, pieķeršanās, uzticība, tuvība un kopējās fantāzijas. Ilgu laiku norisinājās diskusijas, kāda ir optimālā vecuma starpība starp siblingiem, lai viņi pēc iespējas labāk psiholoģiski attīstītos. M. Kuzmina (2000) uzskatīja, ka optimālais vecums ir trīs līdz četri gadi. Pirmos trīs gadus māte ar bērnu ir kā viens vesels. Triju, četru gadu vecumā bērnu apziņa būtiski mainās, rodas tendence būt patstāvīgam (gribu un varu). Šajā vecumā bērns apgūst pienākumus, atbildību, vēlas visu darīt pats, tāpēc viņam būs vieglāk rūpēties par jaunāko māsu vai brāli. No psihoanalītiskās teorijas viedokļa M.Rufo (2006) norāda uz sešu līdz septiņu gadu intervālu. Autors uzskata, ka personības organizācija, kas ir “piedzīvojusi” edipa kompleksu ļauj sevi labāk identificēt ar radinieka lomu. Šajā vecumā bērnam izveidojušās savas atmiņas par attiecībām ģimenē, ir bijusi iespēja ģimenē izbaudīt vienīgā bērna pozīciju, šajā vecumā ir iespēja izveidot draudzīgas attiecības ar citiem, kas ir ārpus ģimenes.

Vēl viens aspekts, ko pētīja M. Feinbergs un T.Heteringtons (Feinberg, Hetherington, 2000), ir vecuma starpību atkarībā no diviem parametriem – apkārtējās vides līdzības un atšķirības, kas saistīta ar diferenciācijas procesu. Diferenciācijas procesā katrs bērns cenšas atrast savu vietu, kā arī apkārtējie, tajā skaitā vecāki, cenšas uzsvērt atšķirības starp siblingiem.

Autori uzskatīja, ka, jo mazāka atšķirība ir starp siblingu vecumiem, jo vairāk viņi atšķiras viens no otra diferenciācijas procesa rezultātā. Šī hipotēze apstiprinājās, ja starp siblingiem bija vecuma atšķirība vairāk nekā viens gads.

Siblingu attiecības pieaugušo vecumā

Attiecības starp pieaugušiem siblingiem ir mazāk pētītas nekā attiecības starp māsām un brāļiem bērnībā un pusaudžu vecumā. 1990. gadā šai tēmai pievērsa pastiprinātu uzmanību. Kang, 2002, pētīja:

  1. kādas ir siblingu attiecības pieaugušo vecumā;
  2. kāda ir šo attiecību struktūra un tipoloģija;
  3. kādi faktori ietekmē siblingu attiecības pieaugušo vecumā.

Siblingu attiecību loma

Pieaugušie siblingi viens otram nodrošina ne tikai emocionālo, bet arī praktisko palīdzību (Kang, 2002).

V.Bedfords (Bedford, 1996) pētīja siblingu konfliktus. Autors akcentē tradicionāli uzskatīto negatīvo siblingu attiecību labvēlīgo ietekmi. Secināts, ka siblingu konflikti bērna un pieaugušo vecumā paaugstina bērnu audzināšanas efektivitāti, palīdz apgūt sociālās iemaņas, rada atklātu un godīgu attiecību pieredzi, palīdz veidot adekvātu pašvērtību un reālistisku pasaules redzējumu.

Šajā darbā V. Betfords konstatēja, ka svarīgs ir siblingu konfliktu kognitīva pārdomāšana.

Siblingu attiecību struktūra un tipoloģija

Var izdalīt trīs siblingu attiecību tipoloģijas veidus. Divi no tiem ir empīriski, viens atkarīgs no dzimuma un piederības. Atkarībā no dzimuma piederības iedala trīs veidus: “brālis- brālis”, “brālis - māsa”, “māsa - māsa”. Dž. Liders (Leder,1993) norāda, ka pāris “māsa-māsa” ir emocionāli tuvāks un “brālis - brālis” – konkurējošs. R. Stivards ar kolēģiem (Steward at all, 2001) veica pētījumu, kurā piedalījās vairāk nekā 500 cilvēku. Klasifikācijas kritēriji bija siblingu piesaiste vienam pie otra, konkurence, vienaldzība, attrakcija un kriticisms. Izmantojot viņu izveidoto anketu (The Sibling Type Questionnaire), autori iedalīja piecus siblingu attiecību tipus.

  1. Atbalstošo (26% - supportive group, no respondentiem – attiecībās, kurās ir augsti piesaistes rādītāji un zemi konkurences rādītāji).
  2. Tie, kuri jūt nepieciešamību vienam pret otru – (24% - longing group, attiecības, kurās ir augsts piesaistes līmenis un attrakcija).
  3. Vienaldzīgie (19% - apathetic group, attiecības ar zemiem piesaistes rādītājiem, augstiem apātijas rādītājiem).
  4. Naidīgas (hostile group – 16%) attiecības ar zemiem rādītājiem – pieķeršanās skalā un augstiem kriticisma un vienaldzības rādītājiem.
  5. Konkurējošie (Conpetitive group 15% - attiecības, kas raksturojas ar augstu konkurences līmeni).

Ver secināt, ka aptuveni pusei siblingu attiecības ir ļoti nozīmīgas pieaugušo vecumā. Autori norāda, ka konkurence starp siblingiem pieaugušo vecumā kļūst vājāka, savukārt vienaldzīgas attiecības starp pieaugušiem siblingiem ir biežākas nekā bērnībā un pusaudžu vecumā. Šajā pētījumā piederība noteiktam dzimumam nebija nozīmīga. Otrajā tipā – tendence bija vairāk sievietēm, bet 5.tipā vairāk vīriešiem. Līdzīgu pētījumu veica Indiī Š. Nandvana un N.Katošs (Nandwana, Katoch, 2009). Viņu mērķis bija noskaidrot siblingu tipoloģiju vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Šis vecums raksturojas ar divām īpatnībām:

  1. bērni pamet “vecāku ligzdu” (mācības, laulība);
  2. vecāki kļūst bezpalīdzīgi (vai nomirst).

Šo iemeslu dēļ attiecības starp siblingiem kļūst īpaši nozīmīgas. Pētnieki izmantoja viņu izstrādāto aptauju (Adult Sibling Relationship Scale), kas sastāv no 50 apgalvojumiem, vērtējot atbilstoši četru baļļu Laikerta skalai. Izdalīti četri faktori:

  1. rūpes, emocionāla tuvība;
  2. uzticēšanās siblingam;
  3. konkurence un konflikti;
  4. kontaktu pozitīvā noskaņa un to biežums.

Pētījumu analīzē izdalīti pieci attiecību tipi:

  1. ļoti tuvas un draudzīgas attiecības (intimate). Starp siblingiem bija emocionāli tuvas, nekonfliktējošas, uzticēšanās pilnas attiecības, biežas savstarpējās tikšanās (8% no respondentiem – 0% vīriešu un 14 % sieviešu);
  2. radniecīgas, dvēseliskas attiecības (Congenial – siblingi ar ciešām, draudzīgām attiecībām, kur viens otru atbalsta, bet attiecības nav tik ciešas kā pirmajā tipā, kontakti un tikšanās starp māsām un brāļiem ir bieži un regulāri, rada prieku un apmierinājumu, 24 %  līdz 27 % vīrieši un 22% sievietes);
  3. Lojālie (loyal) – siblingi, kuri grūtās dzīves situācijās viens otru atbalsta, tiekas regulāri, bet ne bieži, šis attiecību tips atbilst sociālām gaidām un lielākā mērā veidojas pienākuma, nevis brīvas izvēles dēļ - 33 % (35% vīrieši, 32 % sievietes);
  4. vienaldzīgie (apathetics) – siblingi, kuri neinteresējas viens par otru, viņu dzīves ris paralēli, tikšanās ir retas un virspusējas, 29 %  līdz 38 % vīriešu un 20 % sieviešu;
  5. naidīgas – (hostile) kontaktu praktiski nav, siblingi viens pret otru jūt negatīvas emocijas, 6 % līdz 0% vīriešu, 12 % sieviešu.

Atšķirībā no R.Stivarda (Steward et al, 2001) pētījuma secināts, ka 40 līdz 60 gadu vecuma grupā konkurējošie motīvi zaudē savu aktualitāti, jo ir skaidrs ko katrs sasniedzis ģimenes un profesionālajā jomā. Tas, ka pētījuma galējos tipos ir vairāk sieviešu pētnieku, skaidrojams ar viņu lielāku emocionalitāti un empātiju.

Faktori, kas ietekmē siblingu savstarpējās attiecības – Ī.Konidiss un L.Kembels (Connidis, Campbell, 1995) savā pētījumā secina, ka attiecības starp pieaugušiem siblingiem atkarīgas no trim faktoriem:

  1. dzimuma. Sievietes atšķirībā no vīriešiem veido ciešākas saites ar saviem brāļiem un māsām;
  2. ģimenes stāvokļa. Vientuļie un atraitnes, atraitņi ar siblingiem  veido ciešākas attiecības;
  3. vecāku statusa – siblingi, kuriem nav bērnu, cenšas veidot ciešākas attiecības.

H. Riggio (Riggio, 2000) apgalvo, ka sievietes biežāk dalās personīgajā informācijā un biežāk tiekas ar siblingiem nekā vīrieši. Pētījumā netika konstatētas dzimuma atšķirības attiecībā uz siblingu pieķeršanos un apmierinātība no attiecībām. Vīrieši savādāk veidoja attiecības (sarokojās, lietoja alkoholu un sarunājās par seksuālām tēmām).

I. Konidis (Connidis, 1992) konstatēja, ka šķiršanās, ģimenes locekļa nāve, bērna piedzimšana lielākoties veicina siblingu emocionālo satuvināšanos.

T. Lī uun Dž.Mančīnī (Lee. Mancini, 1990) savā pētījumā konstatēja, ka veidot kontaktus ar siblingiem ierosina ne tikai emocionāla satuvināšanās, bet arī teritoriāla tuvība.

L. Vaits un Ā.Riedmans (Wait, Riedmann, 1992) savā pētījumā konstatēja, ka emocionālu tuvību ietekmē ģenētiski faktori. Izdalītas piecas respondentu grupas:

1. monozigotiskie dvīņi;

2. dizigotiskie dvīņi;

3. siblingi ar kopējiem vecākiem;

4. brāļi un māsa, kuriem ir viens kopējs vecāks;

5. tie, kuriem nav kopīgu gēnu, bet ir izauguši vienā ģimenē.

Tiem, kuriem nav ģenētiskas radniecības, pieķeršanās bija vājāka, spēcīgāka pieķeršanās konstatēta monozigotiskiem dvīņiem. Būtiskas atšķirības attiecībās starp dizigotiskiem dvīņiem un starp bērniem, kuriem ir viens kopīgs vecāks, nekonstatēja.  Ā.Folvels ar kolēģiem (Folwell et al., 1997) savā pētījumā konstatēja trīs faktorus, kas ietekmē siblingu attiecības pieaugušo vecumā.

  1. Svarīgu notikumu un grūtību piedzīvošana.
  2. Savstarpējās līdzības atzīšana.
  3. Grūtības, kas saistītas ar novecošanos.

Pieaugušo siblingu attiecību empīriskie pētījumi

Metodoloģija.

Izmanto divas adaptētās aptaujas – Adult Sibling Relationship Questionnaire (Stocker et al., 1997) un Lifespan Sibling Relationship Scale items (Riggio, 2000).

Izmantojot pirmo anketu, iegūti dati par trim faktoriem.

  1. Sirsnīgums.
  2. Konkurence un konflikti.
  3. Greizsirdība atkarībā no vecāku attieksmes.

Otrajā anketā vērtēti trīs parametri:

  1. pozitīvais vai negatīvais komunikācijas biežums, raksturs;
  2. emocionālais attiecību aspekts;
  3. uzticēšanās.

Visi trīs parametri attiecināti ne tikai uz pētījuma brīdi, bet arī respondentu bērnību.

Rezultāti.

Izdalīti četri attiecību tipi:

  1. nekonfliktējošas un tuvas attiecības (45 % respondentu) – attiecības starp siblingiem ir tuvas un nekonfliktējošas, gadu gaitā tām ir tendence uzlaboties, turklāt vecāki vairāk atbalsta siblingu nevis respondentu;
  2. tuvas, konkurējošas attiecības – 31 % - attiecības uztvertas kā ciešas, bet konkurējošas un konfliktējošas. Ar laiku tuvība attiecībās mazinās kā bērnībā.

Atbilstoši respondentu domām, tēvi atbalsta vairāk viņus nekā sibligus;

  1. vienaldzīgās -19 % - attiecības ar siblingu nav tuvas, nav arī konkurences, attiecību raksturs nav mainījies kopš bērnības. Tēvi biežāk atbalsta respondentu nevis siblingu;
  2. konfliktējošas, konkurējošas attiecības, distancētas – (5%) – ar laiku attiecības pasliktinās, tēvi vairāk atbalsta siblingu nevis respondentu.

Pētījumā konstatēta arī dzimuma loma:

  1. sievietes siblingiem pievērš vairāk uzmanības nekā vīrieši;
  2. praktisko palīdzību vairāk nodrošina māsas - māsām, nekā brāļi – māsām. Māsas - brāļiem un brāļi- brāļiem nodrošina vienādu praktisko atbalstu;
  3. vīrieši biežāk atzīst brāļu un māsu pārākumu;
  4. brāļi mazāk dominē pār māsām. Dominēšana vairāk rodas pāros – brālis-brālis, māsa-māsa;
  5. tēvs biežāk atbalstīja meitu nekā dēlu;
  6. bērnībā aktīvākas un ciešākas savstarpējās attiecības bija starp brāļiem nekā starp brāļiem māsām;
  7. bērnībā uzticēšanos novēroja pāros brālis - brālis.

Pētījumā apstiprināta arī hipotēze, ka mazāka vecuma starpība starp siblingiem nodrošina labākas attiecības bērnībā, savukārt pētot attiecības pieaugušo vecumā starp brāļiem un māsām, atšķirība vecuma starpībā nebija nozīmīga. Vēl pētījumā  konstatēts, ka jaunākie siblingi labāk pazīst vecākos siblingus, vairāk izrāda emocionālu atbalstu kā arī vairāk cer to saņemt. Siblingi, kuri dzīvoja viens otram tuvāk – vairāk viens otru atbalstīja, kā arī vairāk savstarpēji konkurēja. Kopumā viņu attiecības bija pozitīvākas nekā attiecības starp siblingiem, kuri dzīvo tālu viens no otra.

Ja runā par laulāto statusu, esot attiecībās ar laulāto, ir tendence veidot pozitīvākas attiecības starp siblingiem.

Foto: pexels.com un autora personīgais arhīvs

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!