Gunārs Trimda: Atkarība no sektas

Sekta ir savrups reliģisks grupējums, kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošiem, ar vienādiem dogmatiskiem uzskatiem, kas pretstata sevi visai pārējai sabiedrībai (tezaurs.lv 21.12.2022).

Kādi ir iemesli, lai gados jauni cilvēki kļūtu atkarīgi no sektas? Šo jautājumu bieži vien izmisīgi uzdod šo cilvēku radinieki.

1. Pirmām kārtām tie ir cilvēki, kuri ne visai labi pazīst sevi. Viņu Es ir difūzs, bez noteiktām robežām, ar nepārtrauktu tukšuma sajūtu. Par sevi viņiem ir pretrunīgi uzskati. Viņi itin viegli var sevi identificēt gan ar likuma paklausīgu pilsoni, gan ar likumpārkāpēju, gan ar perfekcionistu, gan tādu, kuram ir impulsa kontroles traucējumi ar sevis iznīcinošām iezīmēm.

Tas notiek tādēļ, ka jau bērnībā tiek saņemti pretrunīgi savas personības un rīcības vērtējumi. Pieaugot, viņš meklē sev vietu šajā pasaulē, vēlas zināt, kas un kāds viņš ir patiesībā. Priekšstatu par sevi viņš veido no tuvinieku viedokļiem, tad no vienaudžiem, skolotājiem un vienkārši paziņām. Tas notiek tādēļ, ka viņam nav noteikta priekšstata, uz kuru varētu balstīties un nepieņemt citādākus, pavisam ačgārnus priekšstatus. Viņš var noticēt kādam vērtējumam, kā arī tikpat labi to atmest, jo nezina, kas ir patiesībā.

Ja tāds cilvēks satiek sektas līderi, tad šajā vakuumā viegli var nokļūt stingri noteikti uzskati - kā cilvēkam jādzīvo, jādomā, jārīkojas, kas ir labi un kas ir slikti, kāda ir cilvēka vieta šajā pasaulē un kāda ir viņa personīgā, īpašā (tieši viņa!) vieta starp līdzīgi domājošiem. Tas beidzot sniedz “glābjošo” noteiktību, struktūru, skaidru priekšstatu par sevi un savu misiju (!) šajā dzīvē.

2.Tie, kuriem nav noteiktas vērtību sistēmas, kuri nezin, ko vēlas, uz ko tiekties un dzīvo “kur straume nes”. Tās arī ir nenoformējušās Es sekas. Šiem cilvēkiem ir ļoti garlaicīga dzīve. Jēgpilnas dzīves sajūtas trūkums, kā rakstīja Viktors Frankls, noved pie noogēnās neirozes ar kompulsīvu vēlmi aizpildīt tukšumu. Tas nereti rada atkarību no alkohola, narkotiskām vielām, azartspēlēm un cita. Tas lielā mērā atvieglo sektantu darbu. Tiek piedāvāta jau gatava filozofija, kur katram ir zināma jēga, robežas, sava “lieta”.

Varētu domāt, ka cilvēkus saista stingra struktūra, bet tas tā nav. Viss izskatās tā viegli, piedāvājuma formā. Tiek vienkārši piedāvāts paraudzīties uz dzīvi no citu skatu punkta, tiek teikts, ka ir brīvība izvēlēties. Tajā pašā laikā izvēlēties it kā nemaz nevajag, jo ir pavisam skaidrs, ka atrast labāku filozofiju nemaz nav iespējams. Viss pasaules humānisms, taisnīgums un godīgums tiek pasniegts viegli “sagremojamā” veidā. Uzreiz nemaz tik viegli nav iespējams saskatīt pretrunas, starp to, kas tiek sludināts un to, ko dara pats sektas līderis.

3.Tie, kas dažādu iemeslu dēļ baidās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Te ir cieša saistība ar iepriekš minēto iemeslu. Vērtību neesamība ir tikai viens no iemesliem, kāpēc grūti uzņemties atbildību.

Viktors Frankls rakstīja, ka cilvēkiem tiek dota dzīve, bet piepildīt to ar jēgu vajag pašiem. Irvins Jaloms teica, ka dzīve pati cilvēkam uzdod jautājumu, kādu jēgu katrs ieliek savā dzīvē. Tieši šī brīvība rada milzu satraukumu, jo tā nozīmē, ka veiksmīgas vai ne tik veiksmīgas izvēles rezultātā būs jāuzņemas atbildība par savu likteni.

Šajā ziņā sektas vadītājs pats uzņemas atbildību un pats iedod jēgu otra dzīvei. Sākumā tas mazina trauksmainību, var tikt izjusta zināma eiforija, pateicība “skolotājam”, un bauda no dzīves piepildītības sajūtas.

4. Tie, kas jūtas nevērtīgi, nenozīmīgi.

Sektā tiek iedvesta viņa īpašā nozīme, misija šajā dzīvē.

“Viņš man teica: cilvēki, kuri tev blakus, ir netīri, akli un neko nesaprot. Viņi sevī neredz pašu vērtīgāko. Te viss ir pavisam savādāk. Nāc ar mums, un tu redzēsi, cik gan tu esi labāks par tiem, kas bradāja tavu dvēseli!”

5.Tie, kas dumpojas uz saviem vecākiem, kas nevēlas pieņemt citu vērtību sistēmu.

Pusaudžu vecumā tā ir normāla uzvedība, kad nepieciešams “gāzt” apkārtējo uzskatus, jo tā “iekšēji” var atbrīvoties no vecāku ietekmes.

Jo vairāk pusaudža personība netiek cienīta, jo asāk viņš “spurosies”.

Pati par sevi pretošanās nepadara cilvēku patstāvīgu, ja viņš jau ir pieradis pie līdzatkarīgām attiecībām. Līdzatkarība rada ciešanas, bet tā neatbrīvo no atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Tie, kuri cenšas tikt projām no vecākiem, nezina, kā tas ir - rīkoties ar brīvību un uzņemties atbildību. Tādēļ līdzatkarība no vieniem tiek nomainīta pret līdzatkarību no citiem. Galvenais, lai to citu vērtību sistēma atšķirtos no vecāku vērtību sistēmas. Un sekta sniedz atbalstu cīņā ar vecākiem, dod citu filozofiju, un, galvenais, sevis vērtības izjūtu.

Tukšais Es bez piepildījuma meklē, ar ko sevi varētu piepildīt. Sekta uzreiz sniedz šo visu. Šādu izdevību ir grūti palaist garām.

Traģiskā kļūda ir tā, ka turpmāk tiek izmantota shēma “Mīlestība caur absolūtu pakļaušanos un otra psiholoģiskās teritorijas robežu salaušanu”. Sektā cilvēks cieš no psiholoģiskā sadisma, kas balstās uz kādu filozofisku sistēmu.

6. Tie, kuri cenšas būt maksimāli “pareizi’’, “garīgi”, lai tikai atbilstu savam ideālajam Es.

Tas, ka cilvēks tiecas uz pilnību, nav nekas slikts. Slikti ir, ja tas kļūst par pašmērķi,  padarot psiholoģiski aklu un kurlu. Būšana sektā, tās filozofijas apgūšana šķiet kā garīgas virsotnes sasniegšana, bet realitātē pārvēršas par graujošu fanātismu.

7.Tie, kuri ir vīlušies savos iepriekšējos uzskatos par sevi un apkārtējiem. Tāds cilvēks ir dezorientēts, zaudējis dzīves jēgu un savu gribasspēku. Viņš cieš, viņam sāp, viņš meklē atbalstu, bet viņam ir grūti uzticēties citiem. Tādu cilvēki ir viegli “mierināt” piedāvājot citu, īpašu, “taisnīgu” un “dziļu” filozofiju, par ko interesējas “īpaši” cilvēki.

8.Tie, kuriem nav iespējas pašrealizēties. Cilvēks ar attīstītām garīgajām vajadzībām reizēm nespēj tās realizēt. Reizēm apkārtējie viņu nesaprot un viņš jūtas vientuļš.

Piemēram, jaunietis, kura ģimenē valdīja uzskats, ka galvenais ir ēdiens un apģērbs, bet grāmatas un citas netaustāmas vērtības nemaz nav vērtības. Viņš jūtas nospiests, jo viņa tās sauktās garīgās vajadzības netiek apmierinātas. Ir laba sajūta, ja apkārt uzrodas cilvēki ar īpašām garīgajām interesēm. Tas šķiet pareizāk, nekā alkohola vai narkotiku lietošana, bohēma. Šīs ir tās dvēseles stīgas, uz kurām “spēlē” sektu garīgais līderis.

Paiet krietns laiks, kamēr cilvēks saprot, ka kļuvis par manipulācijas objektu un vergu, kurš iesaistījies kāda avantūrās vai neirotiskājās vajadzībās (protams, ja viņš nonāk līdz tādai saprašanai), viņš jau ir kļuvis pilnībā atkarīgs no sektas bez savas gribas un viedokļa.

Stingrā disciplīna un sankcijas sasniedz savu mērķi, nu sektai ir paklausīgs, bez savas gribas, burtiski nozombēts cilvēks, kurš dara visu, ko liek sektas vadītājs.

Radinieki visi kā viens arī saka, ka viņu tuvinieks ir burtiski nozombēts.

Nozombētais nereti arī nesaka sektas vadītāja vārdu, vai arī sauc to kādā pseidonīmā. Savukārt, ja tuvinieki nedzīvo pēc sektas likumiem, viņš ļoti sadusmojas un vēl vairāk distancējas no apkārtējiem.

Nāk prātā kāds video sižets, kurā eksperimenta nolūkā tiek imitēts sektas darbības princips. Aptuveni stundas laikā tā dalībnieki atdeva visu naudu, kas bija makā, un kāds vīrietis atdeva arī savas automašīnas atslēgas pilnīgi svešam cilvēkam, ko redzēja pirmo reizi.

Pirms gadiem 17, kad sāku interesēties par psihoterapiju, man reiz kādā pasākumā prasīja, vai esmu apguvis fonētiku un psihoakustiku* (zinātne, kas pēta skaņu ietekmi uz psihi), jo bija plāns veidot sprediķi tā, lai klausītājs zaudētu kritisko attieksmi un kļūtu pakļāvīgāks.

*mācība par skaņām, piemēram,

- jo vairāk tekstā ir patskaņi, jo vairāk cilvēks uzticas teiktā saturam,

- burts “rrr” aktivē,

- stāstā ir divi galvenie varoņi Lipelis un Žirhoršs. Kurš no viņiem jums, šķiet,  labais, kurš sliktais?

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!