Gunārs Trimda: Aptaukošanās psiholoģiskie cēloņi un psihodinamiskie mehānismi
Šajā rakstā – par aptaukošanās psiholoģiskajiem cēloņiem, raugoties no dažādiem psiholoģijas virzieniem.
Kognitīvā pieeja
Pamatā ir ideja, ka cilvēks ir saprātīga būtne – homo sapiens. Bet vai tā tik tiešām ir? Kāpēc padomi, kas saņemti kognitīvā līmenī nedarbojas?
Ārsts saka – jums ir aptaukošanās 2.pakāpe. Ja tā turpināsiet, tas draud ar nopietnām sirds asinsvadu saslimšanām, insultu, cukura diabētu. Pacients nobīstas un uz kādu laiku cenšas mainīt savus ēšanas paradumus, sāk apmeklēt sporta klubu, skaita kalorijas, izmēģina dažādas diētas, lieto apetīti samazinošos līdzekļus. Tas rada neapmierinātību, dusmas. Ar sakostiem zobiem tiek ievērots plāns. Bet tad… Tad kaut kas notiek un viss sākas no sākuma. Tievēšu rīt! Tievēšu jaunajā gadā! Bet šodien ir šodiena!
Kāpēc tad padomi nelīdz?
Kāpēc mēdzam rīkoties savādāk, kaut gan zinām, ka tas var radīt nopietnas sekas?
Te var minēt Z.Freidu, kurš vairāk nekā pirms 100 gadiem izveidoja zemapziņas koncepciju, kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Freidu savulaik tā neieredzēja.
Arī kognitīvās metodes atbalstītāji pamazām nonāca pie secinājuma, ka ir kāda psihiskā sfēra, kas nav pieejama apziņai. Pētot uztveri, tika atklāti zemsliekšņa kairinātāji, kas, ienākot mūsu psihē, netiek apzināti. Tā, piemēram, 1957.gadā James Vikeri ASV veica eksperimentu ar 25. kadru, pats nedaudz vēlāk, 1962.gadā, tomēr atzīstot, ka eksperimenta rezultātus viltojis. Pēc tam līdzīgus eksperimentus atkārtoja un to rezultāti netika vērtēti kā viennozīmīgi. Katrā ziņā, daudzās valstīs (tajā skaitā Krievijā, “Par reklāmu” N38- FZ no 13.03.2006) 25.kadra reklāma ir aizliegta ar likumu.
Šobrīd noskaidrots, ka mūsu sensorajā uztverē no apkārtējās pasaules vienlaicīgi plūst informācija ar ātrumu 11 miljoni bitu sekundē, bet apzināties mēs varam tikai 40 bitu apjomā.
1965.gadā vācu psihologs Ditrihs Trinkers lekcijā to metaforiski salīdzina ar prožektoru, kas uz skatuves var izgaismot viena aktiera seju, tajā pašā laikā citi aktieri un dekorācijas paliek tumsā. Protams, prožektors var kustēties, bet tas prasa laiku, kamēr tiek izgaismotas citu aktieru sejas.
Tā redzes analizators (nūjiņas un vālītes) aktivējas, saņemot signālu no sveces liesmas, kas atrodas 40 kilometru attālumā, bet, lai to apzinātu, šim signālam jābūt daudz spēcīgākam.
Mūsdienās kognitīvās pieejas ietver sevī zemapziņas koncepciju, kā psihisko traucējumu iemeslu, minot nepareizus uzstādījumus (Albert Ellis). Šos uzstādījumus saprot kā neapzinātu vai daļēji apzinātu psihes struktūru, kas ietekmē uzvedību.
Uzvedības pieeja
Tā balstās uz biheviorisma idejām, ko formulēja Džons Votsons (John Watson), pēc tam Buress Skiners (Burrhus Frederic Skinner). Psihi uztvēra kā “terra incognito” (nezināmā zeme), tika pētīta cilvēka uzvedība, ko var novērot no malas.
Sākotnēji uzvedības pieeja bija kā tāda nosacījumu refleksu psihoterapija. Balstoties uz negatīvu pastiprinājumu, medikamentozi izsaucot vemšanu, mērķis bija radīt noteiktu reakciju uz ēdienu. Līdzīgi darbojas arī tā sauktā “ampulas” metode, ko izmanto alkoholisma ārstēšanā.
Vēlāk ņēma vērā katra individuālās īpatnības, jo stimuls visiem neizraisa vienādu reakciju.
Šobrīd moderna ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kas sevī ietver gan kognitīvās, gan uzvedības komponentes. Attiecībā uz adipozitāti tiek izstrādāts plāns, kas atbilstoši ietver vairākus etapus.
Psihoanalītiskā pieeja
Te var runāt par Z.Freida psihes topisko modeli, - par apziņu, priekšapziņu un zemapziņu. Zemapziņā atrodas instinkti, aizliegtas, sabiedrībā nepieņemamas domas un vēlmes, kas cenšas nokļūt apziņā. To izdarīt neļauj cenzors, psihes struktūra, kas pilda tādu kā sarga lomu. Šis sargs neļauj zemapziņā izstumtajam materiālam nonākt apziņā. To var salīdzināt ar hidraulisku modeli, kad zem ūdens tiek noturēts kāds materiāls, kura apzināšanās radītu nelabvēlīgas sekas. Tas rada zināmu spriedzi, jo šī sarga funkcija patērē daudz spēka. Ja kādu iemeslu dēļ šie spēki mazinās, talkā nāk simptoms, kas ir kā kompromiss starp vēlmi un tās realizāciju.
F.Aleksandra psihosomatiskās medicīnas teorija vēsta, ka noteikts iekšējais konflikts rada attiecīgu simptomu. Arī aptaukošanās rodas kā simptoms, lai psihē uzturētu līdzsvars. Ēdiens pilda psihes stabilizatora funkciju.
Lielākoties stresa ietekmi uz apetīti var apzināties. Apetīte stresa laikā vai nu pieaug, vai samazinās.
Lai labāk varētu saprast, kāpēc rodas aptaukošanās, nedaudz tuvāk pievērsīsimies psihoanalītiskajai teorijai.
Z. Freids psihes attīstību iedalīja vairākās stadijās, un pirmā ir orālā stadija (līdz viena gada vecumam). Ēdiens te ieņem svarīgu lomu, jo tas bērnam saistās ar stabilitāti, drošības sajūtu. Lai varētu saprast aptaukošanās iemeslus, jārunā par traumas teoriju. Ja pieaugot rodas kādas nepārvaramas grūtības, tad psihei ir tendence regresēt, tas ir, atgriezties tajā attīstības stadijā, kad bija labi. Tā, piemēram, pēc garas un grūtas darba dienas vai sarežģītu eksāmenu kārtošanas, mēs nereti vēlamies tikai pagatavot siltu tēju, paņemt ko garšīgu, palīst zem segas un skatīties televizoru līdz pusnaktij.
60 gadus veca sieviete atminas, ka mamma lika viņai iet uz veikalu pēc maizes. Kā maza meitene viņa atceras, cik liela bija rinda pie veikala, un cik neizsakāmi garšīgs šķita šis brīnums- svaigi cepts maizes kukulītis. Dodoties mājās, viņa vienmēr ar baudu iekodās kraukšķošajā maizes garoziņā un jutās bezgala laimīga. Šobrīd sievietei ir liekais svars un galvenais produkts no kā tas rodas, ir baltmaize. Jebkurš pārdzīvojums vai stress tagad rada nepārvaramu vēlmi iekosties kraukšķošajā, svaigi ceptās baltmaizes kukulīša garozā un tad apēst to pavisam.
Kāds kungs gados, veiksmīga uzņēmuma direktors stāsta, ka nespēj iedomāties savu ikdienas dzīvi bez desas. Agrākos laikos tā varēja simbolizēt pārticību, statusu, stabilitāti un pārliecību par gaišo nākotni. Te varam padomāt, ko šim kungam nozīmē desa, pēc kuras rodas izteikta nepieciešamība, īpaši tajos brīžos, kad uzņēmums piedzīvo finansiālu krīzi, radot bankrota draudus.
Objektu attiecību teorija
Spēja ar otru veidot attiecības ir iedzimta ( D.Šterns ). Tā pamazām realizējas ar primāro objektu, kas parasti ir māte. Šo ārējo objektu, kas pilda mātišķās funkcijas, sauc par mātišķo objektu.
Aptaukošanās situācijā var teikt, ka šis mātišķais objekts bijis nepietiekams jeb deficitārs. E.Ēriksona iedalītajās stadijās pirmā ir tā, kas rada drošības sajūtu, uzticēšanos apkārtējai pasaulei. Lielākoties traumas, kas rodas pirmā gada laikā, var radīt kriminālas dabas noslieces vai psihosomatiskas saslimšanas.
Aptaukošanos kā psihosomatisku saslimšanu uzskata par autoagresīvu procesu. Šo mātišķā objekta deficītu kompensē ar projekcijas mehānismu palīdzību. Vajadzība pēc rūpēm lielākoties tiek projicēta uz apkārtējo pasauli, kādu tuvinieku, ģimenes locekli, par kuru tad izrādītas rūpes. Bet, tā kā šis ir kompensācijas mehānisms, tad šīs rūpes ir pārmērīgas (tā saucamā hiperaprūpe). Pēc būtības tas, kurš izpauž rūpes, parāda pats savas vajadzības. Aprūpējot otru, viņš ataino to, ko īstenībā vēlas pats. Negūstot cerēto gandarījumu, rodas vilšanās un tad rūpes par otru tikai kļūst intensīvākas, kas rada vēl lielāku plaisu starp vēlamo un reālo. Tas pastiprina nevajadzības sajūtu, kas apetīti tikai palielina.
Dūšīga vecmāmiņa vienmēr priecājas, ka mazdēls būs pie viņas visu vasaru un savlaicīgi jau sāk cept pīrāgus, kuru smaržu labi jūt arī kaimiņi.
Pieķeršanās teorija
Britu bērnu psihiatrs un psihoanalītiķis Džons Boulbijs pagājušā gadsimta 60 tajos gados izveidoja pieķeršanās teoriju. Tās pamatā ir zīdaiņa un mātes attiecības pirmo dzīves mēnešu laikā, kas ietekmē turpmākās attiecības visa mūža garumā.
Marija Einsvērte (Mary Ainsworth) turpināja attīstīt pieķeršanās teorijas idejas. 20.gadsimta 60 tajos gados tika veikts eksperiments “Savādā situācija” (Strange situation), kurā piedalījās no viena līdz pusotram gadam veci bērni. Tā būtība bija, ka māte ar bērnu spēlējas istabā un tad no istabas iziet. Atkarībā no bērna reakcijas tika izdalīti četri pieķeršanās veidi – drošais, izvairīgi trauksmainais, ambivalentais un dezorganizētais.
Drošas pieķeršanās gadījumā, mātei izejot no istabas, bērns satraucās, bet ātri nomierinājās un turpināja rotaļāties. Kad mamma atgriezās, bērns ļoti priecājās, apskāva mammu un abi turpināja rotaļāties.
Trauksmaini izvairīgās pieķeršanās gadījumā bērns uz mātes iziešanu nereaģēja. Kad māte atnāca atpakaļ, bērns izturējās vienaldzīgi. Te lielākoties audzināšanas veids ir “Spartiešu” stilā, kad emocijas tiek apspiestas.
Ambivalentā pieķeršanās veida gadījumā bērns raudāja un satraucās, gan kad māte izgāja no istabas, gan kad atgriezās. Tas notiek, kad māte uz bērnu nereaģē, tas ir, neatspoguļo. Ja mātei ir depresija vai arī kādu citu iemeslu dēļ viņa savu bērnu nespēj sajust, - bērns tad nespēj mātes acīs sevi ieraudzīt, kā rezultātā viņam ir grūti izveidot savu identitāti. Pieaugot, mēdz attīstīties trauksmaini stāvokļi, panika un depresija.
Lai noteiktu stresa līmeni, kas rodas eksperimenta laikā, bērniem ievadīja kortizolu un mērīja ādas elektrovadāmība. Rezultātā konstatēja, ka vislielāko stresu izjūt trauksmaini-izvairīgās pieķeršanās tipa bērni. Tieši šī tipa gadījumos attīstās visvairāk psihosomatisko saslimšanu. Uzvedība ir kontrfobiska, kad nedrīkst izrādīt vājumu, maigumu, ir tendence iesaistīties riskantos pasākumos, doties tālos ceļojumos. Attiecībās ir grūtības otru pielaist sev tuvu klāt, veidojas narcistiski traucējumi.
Ceturto pieķeršanās tipu - dezorganizēto atklāja vēlāk (Main, Solomon, 1986). Bērna uzvedība bija neprognozējama. Kad māte atgriezās, bērns neskrēja pie viņas, bet piespiedās aukstajai istabas sienai. Šis pieķeršanās stils mēdz būt cilvēkiem ar šizoīdas personības organizāciju un ar psihotiskā līmeņa traucējumiem. Mātes izturēšanās ir pretrunīga, ambivalenta.
Aptaukošanās gadījumos visbiežāk sastopams trauksmaini - izvairīgais un ambivalentais pieķeršanās tips.
Identitāte
Identitātes jēdzienu ieviesa E.Ēriksons. Viņš dzīvi uzskatīja par nepārtrauktu savas identitātes attīstību, kas veidojas, izejot cauri dažādām krīzēm. Piemēram, divus līdz trīs gadus vecs bērns savu impulsivitāti izrāda uzvedībā, - viņš vārtās pa grīdu, pieprasot rotaļlietu, un tas šajā periodā var tikt uzskatīts par normu. Savukārt, ja tā uzvedas piecus līdz sešus gadus vecs bērns, tad tas var liecināt par viņa aizķeršanos jeb fiksāciju iepriekšējā stadijā.
E.Ēriksons par pirmo krīzi uzskatīja zīdaiņa bāziskās uzticēšanās sajūtas izveidošanos. Tā tiešā veidā ir atkarīga no aprūpējošā mātišķā objekta un sociālās vides.
Nenoformējusies identitāte un bāziskā nedrošība ir galvenais aptaukošanās rašanās iemesls.
O. Kernbergs runā par tā saukto difūzo identitāti, kad cilvēkam nav izveidojusies priekšstatu sistēma pašam par sevi, ir grūtības apzināties savas un citu robežas. O.Kernbergs ir izveidojis strukturālu interviju, kad pacientam tiek prasīts pastāstīt pašam par sevi un citiem, kā arī par to, ko citi varētu domāt par viņu un paši par sevi. Cilvēks ar difūzu identitāti nevarēs izsmeļoši atbildēt uz šiem jautājumiem, jo priekšstats par sevi un citiem ir pretrunīgs, ir traucēta sevis uztvere laikā un telpā.
Žaks Lakāns (franču psihiatrs un psihoanalītiķis) runāja par spoguļa stadiju, kurā bērns no bezspēcības, haosa, nediferencētības, ķermeņa fragmentācijas ar nekoordinētām kustībām, iegūst viengabalainu sevis “Es” izjūtu. Bērns sevi redz mātes acīs un šis atspulgs palīdz radīt sevis izjūtu.
Savukārt psihei ir tendence atkārtoti radīt traumatiskās situācijas ar mērķi tā koriģēt. Traģiskums ir tajā, ka tas neizdodas.
Tādējādi diētas, badošanās ir kā mēģinājums izspēlēt no jauna savu agrīno, deficitāro attiecību scenāriju.
Pretrunīgā attieksme pret sevi rada šķelšanu - savas kuplās ķermeņa formas tiek uzskatītas par sliktām, bet ķermeņu aprises no modeļu sfēras – kā labas.
Robežu apzināšanās palīdz atdalīt sevi no citiem, sniedz iespēju sajust spēju ietekmēt pasauli un apzināties tajā savu vietu un lomu. Savukārt iekšējie deficīti radīs vajadzību pēc ārējā objekta ar tendenci salipt, kļūt par vienu veselu. Savukārt pārāk ciešas attiecības rada zināmas bailes, kā rezultātā attiecībās tiek radīta ambivalence. Iekšējais tukšums, kas izpaužas kā garlaicība, rada vēlmi to aizpildīt un paralēli rodas bailes no saplūšanas ar otru. Šis robežu trūkums atspoguļojas arī tiešā veidā, izmainoties ķermeņa aprisēm - te tas palielinās, tad atkal kārtējās diētas laikā samazinās.
Uz ķermeni var raudzīties vēl arī no kāda cita skatupunkta
S. Žižeks (Slavoj Žižek, slovāku psihoanalītiķis, kultorologs un filozofs) filmā “Izvirtuļa kinogids” parāda to, ka mēs savā ķermenī esam kā svešie. Mūsu un ķermeņa savstarpējo attiecību drāma noris visa mūža garumā. Ķermenis ir kā kaut kas, ko iegūstam no dzimšanas un neviens mums neprasa vai tas mums patīk, vai nē.
Arī Jevgēnijs Griškovecs (krievu rakstnieks, režisors, dramaturgs, aktieris) savā izrādē “Vienlaicīgi”, stāstot par savu ķermeni, jautā -
“Vai es to pasūtīju? Man kāds to prasīja?”
Piedzimstot, bērns sevi un māti uztver kā vienu veselu. Laikam ritot, jāsastopas ar frustrāciju, kad bērna vēlmes uzreiz netiek apmierinātas. Audzināšanas pamatā ir vecāku spēja izmantot gan mīlestību, gan frustrāciju. Tas ir laika sprīdis starp vēlmes rašanos un tās apmierinājumu. Zīdaiņa vecumā frustrācijai jābūt maz, bet laikam ritot, frustrācija māca bērnam pašregulāciju. Svarīgi, lai bērns šo frustrāciju spētu izturēt. Ja tās bijis par daudz, bērns nespēj sevī integrēt mātes krūts aizsargājošo un barojošo funkciju. Tad šī krūts tiek meklēta ārpasaulē, kas var būt kā sistemātiska nodarbošanās ar dažādām relaksācijas tehnikām, vizualizāciju, vai arī kā dārga mašīna, “brendu” apģērbs, skaists partneris vai arī ēdiens.
“Iegūt” pēc E.Fromma domām, ir šī nepārtrauktā tiekšanās pēc mātes krūts, kā mēģinājums aizpildīt iekšējo deficītu.
Savukārt “būt” nozīmē stāvokli ar iekšējo saturu, ar šo simbolisko krūti.
Aptaukošanās gadījumā iesaistās vairāki psihes aizsargmehānismi.
Viens no tiem ir maģiskā domāšana. Tiek meklēti dažādi brīnumlīdzekļi, kas palīdzētu samazināt svaru.
Kāda sieviete izmisumā stāsta: “Biju uz vienu piecu dienu retrītu, grupas pasākumu. Pēc tā dažas dienas jutu pacilātību, spēku pieplūdumu, radās sajūta, ka varu pati tikt ar visu galā. Nejutu apetīti, vienā elpas vilcienā zaudēju deviņus kilogramus svara. Pēc pusgada devos uz sanatoriju. Tā bija mana kļūda. Tur bija zviedru galds. Mājās no sanatorijas atbraucu ar plus četriem kilogramiem svara. Darbā bija nepatikšanu periods, vēl plus seši kilogrami. Lūdzu izdariet kaut ko! Man vajag kādu stimulu, pamudinājumu!”
Maģiskā domāšana ir kāda pārdabiska spēka piešķiršana otram, kurš būs glābējs. Tā ir situācija, kad ir sasists celis un bērns lūdz mammu, lai viņa uzpūš celim un atbrīvo no sāpēm. Mamma uzpūš un sāpes tik tiešām pāriet. Pamatā ir maģiska idealizācija, kā mātes tēla meklējums, kas aizpildīs iekšējo tukšumu. Pēc idealizācijas sekos totāla devalvācija, otra nolīdzināšana līdz ar zemi. Tad tiek meklēts cits glābējs.
Cilvēkiem ar aptaukošanos nereti ir raksturīga aleksitīmija (jēdzienu ieviesa Sifneos ) – nespēja atpazīt savas emocijas, ķermeņa sajūtas, tajā skaitā sāta sajūtu un izsalkuma koncentrēšanos uz ārējiem faktoriem, konkrēti situatīvu domāšanu. Tad, piemēram, dusmas tiek sajustas kā izsalkums.
Kognitīvās un uzvedības stratēģijas aptaukošanās gadījumā palīdz īstermiņā. Efekts balstās uz autoritatīvu speciālistu, ar kuru uz brīdi var identificēties un kaut nedaudz aizpildīt iekšējo tukšumu. Speciālists ir kā vecāks, kura pietrūcis agrīnā vecumā.
Vēl pie iemesliem var minēt dažādas kultūras iezīmes, piemēram, tradīciju bērnu cieši ietīt autiņos ar rokām pie sāniem un barot stingri pēc pulksteņa laika. Bērns tad jūtas bezpalīdzīgs. Rodas sajūta, ka pasauli nekādi nevar ietekmēt, tas ir, zūd spēja “varēt”. Tādu pašu ietekmi izraisa tradīcija neņemt bērnu rokās. Bērns bezpalīdzīgi guļ, viņam pietrūkst mātes klātbūtnes, nav ne mazākās iespējas izzināt pasauli, ik pa laikam tiek nomainīti pamperi, bērnu pabaro un atkal pamet. Tas viss rada briesmīgas sajūtas, kas bērnam līdzinās nāvei.
Vēlme būt slaidam balstās uz neapzinātu fantāziju iegūt sev vecāku, kurš
izrādīs interesi un mīlestību. Tas rada vilšanos, jo apkārtējo cilvēku izrādītā uzmanība, kas sākumā piepildīja iekšējo tukšumu - mazinās un izzūd pavisam. Tas notiek tādēļ, ka apkārtējie pierod pie šī jaunā tēla - skaistā, slaidā ķermeņa. Tā rīkojas bērns, kurš intuitīvi meklē dažādus veidus kā pievērst mātes uzmanību. Realitātē notiek simptoma vai slimības neapzināta izvēle, kas rada iespēju atgriezt māti pie sevis. Tad arī svara pieaugums ar apkārtējo negatīvo uzmanību rada ilūziju, ka zaudēto māti tomēr var atgūt. Tādējādi ēdiens kļūst par nepersonificētu mātes objektu, kas kompensējot radušos deficītu rada aptaukošanos.
Šis bāziskā objekta deficīts rada arī citas ciešanas, kas ir saistītas ar trūkumu (naudas, dažādu materiālo vērtību).
Var teikt, ka kultūra ar noteiktu simboliku un tēliem rada simptomus un dāvā tos tiem, kuri kaut kādā mērā neatbilst šiem tēliem. Laikam ritot, skaistuma etalons mainās. Raugoties uz skaistuma industriju un to, ko ievieš francūziete Tara Linna (Tara Lynn), krievu skaistule Jekaterina Žarkova, kas zina, vai tikai pēc kāda laika nebūs aktuāli svaru nevis zaudēt, bet gan uzņemt.
Aptaukošanās psihodinamiskie mehānismi
Psihodinamiskā pieeja raksturojas ar to, ka cilvēks tiek uztverts kā vēsturisks objekts un simptomi veidojas tā attīstības gaitā. Vienkāršākiem vārdiem - simptoma “šeit un tagad” iemesli rodas agrāk - “tur un tad”.
Freids uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa, ka to veido audzināšana, traumas un bērnībā radušās frustrācijas.
Savukārt Otto Ranks (Freida skolēns) grāmatā “Piedzimšanas trauma” uzskata, ka cilvēks kā psihiska būtne veidojas vēl pirms dzimšanas. Mūsdienās zināms, ka bērns emocionāli reaģē uz mātes balsi, mūzikas skaņām u.c.
Atgriežoties pie metaforas par tukšu lapu, var teikt, ka bērna grāmatas lapas pagaidām ir baltas, bet grāmatas struktūra, iesiešanas veids, lapu skaits jau ir noteikts.
Mātes dzemdē ir labi, gluži kā paradīzē. Piedzimšanu var uzskatīt par pirmo traumu, kad no šīs paradīzes jāatvadās.
Melānija Kleina izveidoja teoriju, kas vēsta, ka pirmā dzīves gada laikā bērns iziet paranoīdi šizoīdo un depresīvo pozīciju. Atgriežoties pie grāmatas metaforas, pirmās tās lappuses veltītas mātei. Kāds būs tās apraksts, atkarīgs no cilvēka, kurš veic mātišķās funkcijas (“saturēšanu” pēc D.Vinikota ), rada vidi, kur zīdainis jūtas drošs un pasargāts. Kā tas notiek? Māte smaidot saka bērnam : “Mmm, kādas mums ir actiņas, kāds deguntiņš! Un kāda mutīte, vai, kā tā smaida!” Tā zīdaiņa psihes grāmatā katru reizi paliek mātes pieskārieni. Tā māte dāvā zīdainam viņa ķermeņa tēlu, noturīgi to “piestiprinot” psihei. Tas rada pamatu patības attīstībai, uz kā vēlāk veidosies viņa esības māja.
Bērna psihe veidojas no mazām pieredzes saliņām okeānā, kas pamazām pieaug, savienojas un izveidojas par salu, ko sauca “Es”. Ja kādā brīdī uzpūš spēcīgāks vējš un okeāna viļņi pāršļācas tai pāri, tā tomēr ir, re kur, - te!
M.Bālints raksta, ka šī vajadzība pēc aprūpes, drošības, mātes ir kā gaiss, lai varētu elpot un izdzīvot.
Atgriežoties pie M.Kleinas, bērns piedzimstot pasauli uztver fragmentāri. Pirmā ir mātes krūts, kas tiek sašķelta labajā un sliktajā, dodošajā un frustrējošajā. Tas ir tādēļ, ka māte vienmēr nav blakus, ja bērns to grib.
Pēc D.Vinikota domām, mātei jāiztur zīdaiņa agresīvie impulsi, lai rastos veseluma sajūta un sajūta, ka māti tādējādi nevar iznīcināt. Pretējā gadījumā, bērnam pieaugot, būs sajūta, ka pasaule ir viņam parādā. Pasaule, kura nav spējusi būt stabila, droša, pieņemoša un labvēlīgi noskaņota. Bērns var just vainu par saviem agresīviem impulsiem, par vēlmi iznīcināt māti, brīžos, kad viņas nav klāt. Tad bērns nokļūst tā saucamā depresīvā pozīcijā. Un, ja šajā brīdī māte ilgi nav klāt, bērns šādā depresīvā pozīcijā nofiksējas. Tas arī ir iemesls aptaukošanās rašanās procesam.
Veidojas apburtais loks: vainas sajūta - nosodījums(diētas, ierobežojumi, badošanās, atslodzes dienas) – ”noraušanās” (kā mēģinājums kompensēt zaudēto), kas atkal rada vainas sajūtu par notikušo. Gluži kā ilgi prombūtnē esošā māte soda bērnu, kurš priecīgs par viņas atgriešanos sniedzas viņai pretī, bet māte atkal bērnu pamet, pārmetot, ka viņš uzvedas ne tā kā pieaugušais, bet kā bērns.
Interesanti, ka depresivitātes un aptaukošanās gadījumos antidepresanti var būt samērā efektīvi (A. Boronovskis , V.Vorohobina, 2007).
Psihosomatiskā medicīnā aptaukošanos var pielīdzināt somatizētai depresijai (V.Topoļanskis, V.Strukovskaja, 1986).
Raugoties no psihoanalīzes, depresija nozīmē agresīvo impulsu pavēršanu pašam pret sevi. Vainas izjūtas vadīts zīdainis cenšas atgriezt māti, viņš savus pirkstiņus sniedz pretī mātes mutei, it kā cenzdamies māti pabarot.
Tā bērns iemācās mīlēt, virzīt savu libido enerģiju uz otru. Grūtības rada agresīvie impulsi, kas nav apgūti, tāpēc tiek vērsti pret sevi.
Pieaugot, savs ķermenis tiek uzskatīts par sliktu, bet apkārtējā pasaule par labu.
Lai rastos “Es”, ir nepieciešamas robežas, kas atdala ārējo pasauli no iekšējās.
Hiperaprūpe un pamešana novārtā ir vienas medaļas abas puses.
Simbioze ar māti, kura pirms bērns pats ko vēlas, šo vēlmi apmierina, traucē veidoties robežām. Arī pamešana novārtā, kad nav mātes labvēlīgās attieksmes, un ir tikai frustrācija - rada sevis sajūtas traucējumus, jo tad jāatgriežas vēl agrākā attīstības stadijā, kas izpaužas kā psihoze un autisms.
Bērnam orālā attīstības stadijā tieši mute pārņem dzīvības enerģiju, kas kļūst par attīstības lokomotīvi. Mute ir baudas avots. Kad tā saskaras ar mātes pienu, notiek mijiedarbības un apkārtējās pasaules izzināšanas process. Šajā stadijā zīdainis saskaras ar stāvokļu pretpoliem - sāta sajūtu un badu, mātes roku siltumu un aukstuma sajūtu. Tas paliek atmiņā un dod iespēju pasauli iepazīt caur pretpoliem – labs - slikts, silts - auksts.
Cilvēkiem ar aptaukošanos ir grūti izveidot attiecības, ja savā psihiskajā attīstībā viņi nav tikuši līdz edipālai fāzei, kad attiecībās ienāk tēvs. Tas jau ir stāsts par mīlestību un ievainotību.
Aptaukošanās gadījumos var izdalīt vairākus iekšējos konfliktus, kur tiek iesaistītas divas puses jeb stratēģijas, aktīvā un pasīvā. Tās ir kā vienas medaļas divas puses, kas norāda uz konfliktu.
1.konflikts ir starp autonomiju un atkarību
No vienas puses, - ir vēlme būt tuvās attiecībās, bet, ir arī vēlme būt neatkarīgam un patstāvīgam (nedabiska autonomija kā kontrfobiska reakcija uz tuvību ). Pietiekami nobriedis cilvēks attiecībās jūtas labi dažādos distanču diapazonos. Šī konflikta gadījumā tikai šaura distances josla ir komfortabla. Pasīvās pozīcijas gadījumā tā ir minimāla, bet aktīvajā pozīcijā, tā ir maksimāli liela. Galvenais afekts šajā konfliktā ir bailes.
Pasīvajā pozīcijā: jutīsies komfortabli, esot atkarīgās attiecībās, nebūs vēlmes kļūt neatkarīgam. Dažādās dzīves situācijās - ieņem pakļautā pozīciju. Darbā ir “otrs cilvēks” bez vēlmes konkurēt, pieņemt lēmumus. Svarīgi, ka lēmumus pieņem priekšnieks. Ja attiecības draud sabrukt- jutīs milzīgas bailes. Attiecībās izvēlēsies partneri, kurš kaut kādā mērā ir pārāks. Tajā pašā laikā partneris nedrīkst izrādīt pārāk lielu aktivitāti. Esot atkarīgās attiecībās, pārmaiņas nevēlas, jo “es taču nevaru pamest viņu vienu’’. Pieaugušā vecumā mēdz dzīvot kopā ar saviem vecākiem.
Attieksmē pret sevi arī ir pasīvā pozīcijā, šķiet, ka neko priekš sevis nevajag. Svarīgi piederēt kādai sociālai grupai, kurā nekad nebūs līderis. Būs atkarīgs no ārsta, slimības un “likteņa”.
Aktīvajā pozīcijā: uzsvērs savu neatkarību, patstāvību, finansiālo stāvokli, kas izpaužas “par sevi es maksāju pats”. Būs neapzināta fantāzija, ka būtu kāds, kurš varētu par viņu parūpēties un tajā pašā laikā demonstrē autonomiju. Attiecībās tiek uzsvērta neatkarība, kas rada daudz strīdu un konfliktu. Apkārtējie cieš no viņa aktivitātes. Attiecībās ir bez kompromisiem. Vecāku ģimenē agrīni izsaka un uzsver savu viedokli. Agri “aiziet” no vecākiem. Savus bērnus arī agri “dzen projām” no mājām. Darbā ieņem vadošo pozīciju, ir priekšnieki, nespēj būt no kāda atkarīgi, strādāt komandā, kooperējas ar otru. Finansiāli bankā agri izveido savu kontu vai arī “man neko nevajag, esmu brīvs, neatkarīgs ne no kā”. Nevēlas piederēt kādai sociālai grupai, “esmu pārāks par jebkurām saiknēm”.
Baidās, ka slimība var padarīt viņu atkarīgu, bieži maina ārstus, ir “grūtais pacients”. Bieži mēdz būt infarkti.
Kristīne –vienīgais bērns ģimenē. Kad viņai bija divi gadi, vecāki izšķīrās. Māte apprecējās otrreiz. Vecāki lieto alkoholu. 17 gadu vecumā aizgāja no mājām, apprecējās, piedzima dēls. Pēc gada izšķīrās, atgriezās pie vecākiem. Šķiršanās iemesls bija vīra atkarība no narkotikām. Šobrīd ir finansiāli stabila, labi pelna. Vecāki, kuriem līdz pensijai palikuši pieci gadi, nestrādā, dzīvo uz meitas rēķina. Kristīne pastāvīgi izjūt vainu attiecībā pret saviem vecākiem. Iet projām ar dēlu dzīvot paši savā dzīvoklī nevar, jo “vecāki bez viņas pazudīs”. Bieži tiekas ar savu bioloģisko tēvu, kurš ir kļuvis asociāls, atbalsta viņu finansiāli.
Šobrīd tiekas ar vīrieti, kurš ir par viņu dažus gadus jaunāks. Nekad nelūdz viņam aizdot naudu, arī tad, kad ļoti vajag. Uzskata, ka tā dara “palaistuves, kuras par mīlestību prasa naudu”. Attiecībā pret jauno vīrieti ir atgrūdoša, ik pa laikam saka, lai viņš atrod sievieti “bez tādas pagātnes”, jo viņai taču ir bērns. Kristīnei ir nopietna saslimšana, ir nepieciešama operācija, bet to nevar darīt, jo nedrīkst “iziet no ierindas” - ir jārūpējas par saviem vecākiem. Baidās no domas, ka var “palikt uz gultas”, šī doma šķiet neizturama. Pie psihoterapeita uz otro vizīti neatnāk sakarā ar problēmām darbā. Visdrīzāk jau iemesls ir bailes kļūt atkarīgai no terapeitiskām attiecībām.
2.konflikts starp pakļaušanos un kontroli
Tas ir cilvēkiem, kuriem attiecībās svarīga dominēšana vai pakļaušanās. Vadošais afekts ir trauksmainība, dusmas, kas var tikt vērstas pret sevi pašu, kā arī vaina un kauns. Svarīga ir morāle un ētikas normas. Cilvēks esot šī konflikta aktīvajā pozīcijā dzīvo pēc principa: “ir tikai divi viedokļi – manējais un nepareizais.” Varas un bezpalīdzības sajūtas pirmām kārtāk ietekmē pašvērtību. Pasīvajā pozīcijā svarīgi atšķirt, vai kauns rodas no tā, ka viņš ir pakļautā stāvoklī vai no tā, ka otrs vēlas tiešā veidā radīt apzinātu vai neapzinātu nepilnvērtības sajūtu. Savukārt aktīvajā pozīcijā nepieciešams atšķirt, kas ir svarīgāk: valdīt pār citiem, just no tā baudu vai arī vēlme pazemot, izraisīt otrā mazvērtības sajūtu (lai uz tā fona varētu justies “spēcīgs”) .
Lielākoties šis 2.konflikts ir roku rokā ar pirmo konfliktu. Agresija un nepieciešamība to kaut kā apspiest, noved pie somatiskām saslimšanām (augsts asinsspiediens, sirds asinsvadu slimības ).
Pasīvajā pozīcijā: spēcīga paškontrole, prasme sevi apspiest, neizrādīt iniciatīvu, nerunāt par savām tiesībām. Ir ļoti atbildīgi, izdarīgi. Protestu pauž raudot, vai izdarot kādu kļūdu. Attiecībās reti izrāda iniciatīvu, pakļaujas otra viedoklim, nespēj pateikt “nē”. Svarīgu lomu ieņem noteikumi, plānošana, statuss attiecībās, kas bieži vien ir formālas. Piezemēti, apmierinātu ar savu pakļautā pozīciju. Ģimenē bijušas tradīcijas, hierarhiskas attiecības , “nesu atbildību par savu dzimtu”. Darbā ir pakļautā pozīcijā, izvairās pieņemt lēmumus, neapzināti baidās no atbildības. Savu darbu veic skrupulozi. Attiecībās ar naudu pieticīgi, lai gan finanses ir ieņem nozīmīgu lomu. Sociāli svarīgi piederēt grupai, bet neieņems līdera lomu, kaut grupas ideoloģija saistās ar tirāniju. Slimība tiek uztverta kā liktenis, kam jāpakļaujas, paklausīgi izpilda ārsta norādījumus, grūtības pilnvērtīgi sadarboties.
Aktīvajā pozīcijā ir pret noteikumiem, pienākumiem. Ja kāds cenšas kontrolēt, to uzskata par savu tiesību pārkāpumu. Paši savukārt kontrolē citus, atstāj sadista iespaidu. Attiecībās visam jābūt “kā man vajag”, ir spītīgi, agresīvi. Protestē pret jebkuru mēģinājumu, ja otrs cenšas ko mainīt. Apkārtējiem ir grūti, jo viņi “zina kā ir labāk”, “es taču par tevi parūpēšos”, citiem uzspiež savu viedokli par laimi. Partneri izvēlas pakļāvīgu, rada mājas tirāna iespaidu. Vecāku ģimenē bijuši stingri noteikumi, nav siltu, emocionālu attiecību, nespēja uzklausīt, ko bērns saka -”pateicu un viss”. Darbs ir ļoti svarīgs, svarīga autoritāte, ieņem vadošo lomu. Nauda ir pašapliecināšanās līdzeklis , “nauda – tā ir vara”.
Sociālās grupās realizē savu ietekmi un varu. Pret slimību izturas stēniski, “Visu cīņai pret slimību! Es nepadošos, slimība mani neuzvarēs”. Attiecības ar ārstu ir sarežģītas, cenšas kontrolēt, pašapliecināties uz ārsta rēķina.
Sieviete dzimusi Gruzijā. Pirms trim gadiem mira vīrs, kuru nekādi nevar “atlaist”, domā par viņu, redz sapņos. Ģērbās sēru drēbēs, kamēr tuvinieki lika viņai to pārstāt darīt. Pēc vīra nāves pieņēmās svarā, bija ginekoloģiska operācija, hipertoniskā slimība, pārcieta insultu.
Vecāku ģimenē bija seši bērni, viņa - jaunākā. Sievitei svarīgas radniecīgās saites, tradīcijas. 18 gadu vecumā apprecējās ar vīru, kurš bija trīs gadus vecāks. Kopā nodzīvoja 30 gadus. Pēdējos gadus kopā arī strādāja, bija ģimenes bizness. Vīrs viņai bija balsts it visā, pēdējos gadus slimoja ar sirds asinsvadu pataloģiju, bija vairāki infarkti. Pēc pēdējā infarkta nomira. Apkārtējie vīru cienīja, laulību uzskatīja par laimīgu.
Sieviete ārēji maiga, atsaucīga, iekšēji jūtama stingra struktūra. Par dažādām tēmām runā brīvi, bet, nonākot pie sāpīgām tēmām, pēkšņi apklust. Apmeklē psihoterapeitu, bet ir grūti izveidot psihoterapeitisko aliansi. No mājas uzdevumiem neatsakās, bet nepilda tos kādu objektīvu apstākļu dēļ. Emocionāli ieturēta, noslēgta. Terapijas gaitā pastāstīja, ka pēc gada, kad mira vīrs, piezvanīja kāda sieviete un teica, ka bijusi vīra mīļākā. Neraugoties uz vīra nodevību, radušās emocijas paturēja pie sevis, jo bija svarīgs dzimtas gods. Kā rezultāts bija depresija un aptaukošanās.
Šis ir 2.konflikta pasīvās pozīcijas piemērs.
3.konflikts ir starp pašpietiekamību un atkarību
No vienas puses ir vajadzība kaut ko iegūt (mīlestību, rūpes u.c.) un no otras puses - būt neatkarīgam. Ir sajūta, ka jābalstās tikai pašam uz sevi, jābūt pašpietiekamam, un ir atkarība no apkārtējo rūpēm. Tā rezultātā citus izmanto savu vajadzību apmierināšanai. Šī konflikta cilvēkiem ir spēja veidot ar otru attiecības, izveidot pieķeršanos. Atšķirībā no 1.tipa konflikta ir tā, ka te runa par atkarību vienu attiecību robežās, nevis par atkarību no attiecībām kā tādām.
Vadošais afekts ir skumjas, nomāktība, depresija ar trauksmi, bailēm pazaudēt attiecības.
Pasīvajā pozīcijā ir spēcīga emocionāla pieķeršanās otram, ir svarīga aizsargātības sajūta. Jebkura distance attiecības rada depresiju. Ir “bads pēc attiecībām”, svarīgi nepalikt vieniem pašiem. Attiecībās izvēlas partneri, kurš rūpēsies. Tiek darīts viss, lai šķiršanās būtu neiespējama. Ir tendence strādāt kopā, veidot kopīgu biznesu. Partnerim grūti izturēt šādas attiecības, tas rada dusmas, otru jūt kā “dadzi”, kurš ir pieķēries.
Ir tendence veidot vairākas attiecības ar domu, ka pametīs pirmais, lai pats netiktu pamests. Vecāku ģimenē bijusi vēlme, lai citi viņu apkalpo. Atkarīgi no saviem vecākiem. Darbā nespēj strādāt pastāvīgi. Neieņem amatus, kur būtu jāpieņem lēmumi, “plūst pa straumi”. Var strādāt tikai komandā, izvairās no paaugstinājuma amatā. Ieņem darbā drošības nišu, pie kuras pieraduši. Attiecībā pret sevi – grūtības sevi “atdot”. Ir privātīpašnieciski. Nespēj dzīvot īrētā mājvietā, jo ir svarīga drošības, aizsargātības sajūta. Retos gadījumos notiek pretējais - no visa atsakās, kļūst “nabadzīgi”, “lai par mani parūpējas valsts”. Sociālā grupā neizrāda aktivitāti, apkārtējie viņus uztver kā prasīgus (lai pa viņiem parūpējas, “vienmēr ir par maz”). No ārsta daudz gaida, ir “pielīpoši”- “ārstējiet mani!”, nepatstāvīgi, nespēj sadarboties.
Aktīvā pozīcijā visādi cenšas parādīt, ka ir pašpietiekami, ka ne uz ko nepretendē. Rada altruista iespaidu. Attiecībās ar partneri demonstrē, ka ir pašpietiekami, neaizvietojami, ja dara kaut ko otram. Ir pārliecība, ka rūpes par otru atgriezīsies ar uzviju. Ja tas nenotiek- citus sauc par nepateicīgiem. No vecākiem agri “aiziet”, uzsver savu pašpietiekamību, bet ir sajūta, ka savai ģimenei jākalpo. Ir svarīgi sajust, ka to, ko viņi dara ģimenes labā, neviens cits nespēs izdarīt. Tāpēc grūti nolīgt kādu, kas varētu rūpēties par vecākiem, kuri ir slimi vai veci. Darbā strādā sevi nesaudzējot, pie tam neapzināti gaida uzslavu, pietiek arī ar pavisam nelielu uzslavu. Ja uzslavas nesaņems - jutīsies mazvērtīgi, sāks apšaubīt savu vērtību. Attiecībā uz naudu, rāda, ka nekas nav vajadzīgs, bet no otras puses, precīzi atceras parāda summu. Sociāla grupā ieņem līdera pozīciju, bet ilgstošas attiecības ir grūti izveidot. Tas notiek tādēļ, ka sākumā dara visu maksimāli un bez atlīdzības, bet pēc tam prasa par to atlīdzību, - “kā tu pret mani, tā es pret tevi”. Ar ārstu nespēj sadarboties, jo ir grūti izturēt savu vājumu, bezpalīdzību, bet neapzināti vēlas, lai otrs rūpējas. Parasti ar ārstēšanu nav apmierināti, atsakās no palīdzības.
Martai ir 2.pakāpes aptaukošanās. Pie psihoterapeita vēršas, jo ir neapmierināta ar dzīvi, nav pastāvīgu attiecību. Vēlas ģimenei un bērnus. Pavisam nesen radās bailes sēsties pie auto stūres, parādījās pašnāvības domas. Apmeklēja grupu terapiju, bija neliels uzlabojums, saprata, ka svars saistīts ar viņas emocionālo stāvokli. Ģimenē bija vienīgais bērns. Vecāki ieņēma labus, prestižus amatus. Māte agri pēc viņas piedzimšanas sāka strādāt, atstājot bērnu vecmammai, kura nomira, kad Marta bija deviņus gadus veca. Stāsta, ka agri bija jākļūst pieaugušai. Atceras, ka četru gadu vecumā viena pati brauca ar tramvaju cauri visai pilsētai pie mammas. Atceras, ka 12 gadu vecumā tēvam uzradās mīļākā, mamma to uzzinot, veica pašnāvības mēģinājumu, kas vairāk bija kā demonstratīvs solis. Marta pabeidza skolu, teicami mācījās, šobrīd ir veiksmīga biznesa īpašniece. Darbojas tūrisma jomā.
No ģimenes agri aizgāja – 17 gadu vecumā. Aizbrauca mācīties uz citu pilsētu, un kad atgriezās, sāka dzīvot atsevišķi. Katru dienu apciemo vecākus, rūpējas par viņiem. Šobrīd ir attiecības ar kādu vīrieti, attiecības raksturo kā sarežģītas. Izrāda par savu partneri rūpes un interesi, sagaidot no viņa to pašu. Bet vīrietis izturas kā alfonss. Šobrīd jūtas trauksmaini, nav vēlmes kaut ko darīt, ir slikts garastāvoklis. Sliktāk jūtas brīvdienās, kad paliek mājās viena. Brīvdienās pie viņas brauc vecāki, tad jūtas nedaudz labāk. Pašsajūtu palīdz uzlabot darbs. Marta gandrīz katru mēnesi mēdz doties ceļojumos. Ārzemēs jūtas labi, “it kā kaut kas viņu atlaistu”, ir sajūta, ka “nokļūsti pasakā, kaut saproti, ka tā ir tikai ilūzija”.
Pēc A.Mitčerliha (A.Mitscherlich, vācu psihoanalītiķis ) uzskata, sievietei vērojama pozitīva dinamika, jo somatizētais konflikts (aptaukošanās) rodas neirotiskā līmenī (bailes). Psihoterapijas rezultātā Marta saprata, ka attiecas pati pret sevi kā pret neatkarīgu un pašpietiekamu, kurai neviens nav vajadzīgs. Kaut patiesībā sieviete vēlas, lai kāds par viņu parūpējas un mīl. Tāpēc arī attiecības ar vīrieti neapmierina, jo vēlas ģimeni un bērnus. Attiecības izveidoja, vadoties pēc savas ģimenes scenārija, ko ietekmēja tēvs, kurš bija nepastāvīgs, un kuram nevarēja uzticēties.
4.konflikts saistīts ar pašvērtību, jeb - narcistiskais konflikts
Šī veida konflikts ir visbiežākais. Katram svarīgi just savu vērtību. Pašvērtības konflikts rodas tad, ja pūles, kas pieliktas, lai citi novērtētu nozīmīgumu, ir pārāk lielas un ir kompensatora rakstura.
Konflikts rodas starp spēju šaubīties par sevi pašu un spēju sajust savu pašvērtību. Vadošais afekts ir kauns.
Pasīvajā pozīcijā ir sajūta “Esmu nekas”. Attiecībās ar partneri abiem var būt līdzīgi pagātnes pārdzīvojumi, kas saistīti ar pazemošanu. Ir spēcīgas mazohistiskas tendences (mazohistiskas iezīmes ir mums katram), ir negatīvs paštēls. Vecāku ģimenē piedzīvots pazemojums, savu ģimeni neredz kā vērtību. Darbā cenšas, ir kārtīgi. Ja ir pazemojuma situācija, tas rada apetīti, kas noved pie liekā svara. Sociālā grupa rada pašvērtību, ieņem pakļautā pozīciju, galvenais ir piederēt. Netaisnības, traumas gadījumā apvaino ārstu, Dievu un citas autoritātes.
Aktīvajā pozīcijā ārēji demonstrē pašpārliecinātību, kas kompensē iekšējo mazvērtību. Savu partneri izvēlas tādu, kurš apbrīnos. Pasauli iedala draugos un ienaidniekos. Vecāku ģimene vai nu tiek idealizēta, vai arī par to jūt kaunu. Ja kļūdas, tad vaino citus. Apvainojas, par grūtībām darbā nemēdz runāt. Svarīgs fetišs savai pašvērtībai (dārgs pulkstenis, telefons). Sociāla grupa apstiprina pašvērtību (autogrāfi, foto ar slavenībām). Svarīgs ir ķermeņa kults - skaistuma saloni, fitness. Saskarsmē ar ārstu lielākoties ieņem aktīvo, cīņas pozīciju.
Žilbinoša, skaistās drēbēs tērpusies sieviete. Strādā slavenā kompānijā par menedžeri. Psihoterapijā stāsta, ka nav apmierināta ar savām attiecībām ar vīru, kuru uzskata par neinteresantu cilvēku. Sevi raksturo kā radošu personību, kurai svarīgi pašattīstīties. Pirms vērsties pie speciālista, pamatīgi izpētīja atsauksmes par psihoterapeitu, interesējās par viņa kvalifikāciju. Ģimenē ir jaunākais bērns. Ar vecāko māsu ir vēsas attiecības. Tēvs “armijas cilvēks”, pulkvežleitnants, māte mājsaimniece. Ar vecākiem saspringtas attiecības, pārmet viņiem, ka nesaņēma pietiekami daudz uzmanības, mīļuma un rūpju. Šobrīd apprecējusies, ir bērns. Strīdas ar vīru, jo viņš bieži apciemo savu mammu, ar kuru viņam ir ciešas attiecības. Tas rada dusmas, jo vīrs dara to, ko saka mamma. Tas rada narcistisku traumu, tukšuma sajūtu. Ar lieko svaru cīnās, badojoties. Badošanās iet “roku rokā” ar psihisko dinamiku. Ar laiku uzkrājas spriedze, nepatika pret sevi, savu ķermeni. Tad badošanās palīdz pietuvināties pašai sev, “attīrīties”. Šis piemērs apliecina 4.konflikta aktīvo pozīciju.
5.konflikts ir starp vainu un egoismu
Vainas sajūta rodas, ja šķiet, ka otram cilvēkam nodarīts pāri, aizskarot viņa intereses un tiesības. Šis konflikts rodas starp egoistiskām un sociālām tendencēm. Katru darbību var aplūkota no blakus pozīcijas (sirdsapziņa jeb super ego) un vērtēt, kā rezultāta izveidojas vainas sajūta. Tas rada vajadzību aizsargāties, izmantojot tādus psihes aizsargmehānismus kā projekcija, izstumšana, aizvietošana. Tādā veidā vaina tiek pārnesta uz citiem “no sevis uz citu vainošanu”. Vainas sajūtas un pašvērtības konfliktus ir grūti atšķirt. Atšķirība ir vadošajā afektā, vienā gadījumā tā ir vainas sajūta, bet otrā, kas saistīta ar pašvērtību, - kauns. Vaina ir saistīta ar darbību, bet kauns ar pašvērtību.
Pasīvajā pozīcijā cilvēks uzņemas vainu par visu, kas notiek, nemitīgi sevi šausta pašpārmetumos. Ja apkārtējie ko piedod, tad to nekādā gadījumā nepieņem. Kad apkārtējie mierina, sāk raudāt, dusmoties. Izteikti mazohistiski – “esmu grēcīgs, pelnījis sodu”. Uzņemas vainu attiecībās ar partneri, kuru savukārt attaisno - “piedod, ka esmu piedzimis, elpoju un dzīvoju”. Vecāku ģimenē ieņēma “grēkāža” lomu. Darbā savas kļūdas pārspīlē, citu kļūdas attaisno. Ieņem “grēkāža” lomu, apkārtējie pūles un padarīto neievēro. Ievēro tikai tad, ja darbinieks saslimst, un arī tas notiek reti. Ja otrs ko dāvina, ir grūti to pieņemt, jo jūtas parādā. Ārstiem mēdz dod dāvanas. Sociālā grupā ieņem otršķirīgu lomu, pat, ja ir spējas un iemaņas. Nespēj būt labāki par savu tēti un mammu. Tam traucē vainas sajūta. Ja ārsts kļūdās (un tieši ar šiem pacientiem visbiežāk notiek kļūdas) – tās piedod, neievēro. Slimību uztver kā sodu.
Aktīvajā pozīcijā vaino citus, redz “baļķi otra acī”. Auksti, gatavi iet “pāri līķiem”. Vecāku ģimenē bija pareizības kults, “mums tā nav pieņemts”, “tā ir pareizi”, vaina netika atzīta. Citus ieliek situācijā, kad citi ir viņam parādā, ka “ir tiesības uz to”. Sociālā grupā attiecības ir pataloģiski egoistiskas, gaida privilēģijas. Apvaino ārstu par nepareizu diagnozi, par to, ka ir kļuvis par citu netaisnības upuri.
Karīna, 32 gadus veca sieviete, sūdzas par bezmiegu, trauksmi, galvassāpēm. Ir 1.pakāpes aptaukošanās. Apātiska, lai kaut ko izdarītu, nepieciešamas lielas pūles, piespiešanās. Kļuvusi “emocionāla”, nesen pret sienu sasita šķīvi. Auga pilnā ģimenē, ir jaunāka māsa un brālis. Māte bija stingra, sodīja par mazāko pārkāpumu. Uzņēmās aukles lomu, jo mamma daudz strādāja. Tēvs bija maigs, pieņemošs, daudz lietoja alkoholu. Atmiņas par bērnību bija nepatīkamas, atceras tēva mūžīgo dzeršanu un mātes lamāšanos. Brīvāk sajutās, ka varēja mācīties prom no mājām. Kad izmācījās, atgriezās ģimenē. Apprecējās. Strādā ekonomikas sfērā. Vīrs jūrnieks, pāris mēnešus pavada darbā, pāris nedēļas mājās. Kad vīra nav līdzās, jūtas slikti, mēdz tajā laikā dzīvot pie saviem vecākiem. Šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā, satraucas, ka drīz būs jāatsāk strādāt. Jūtas vainīga par visu, arī par to, ka apmeklē psihoterapeitu, tērējot vīra nopelnīto naudu. Vaino sevi, ka māte viņu burtiski pameta, tā ir vieglāk, nekā atzīt savu nevajadzību. Terapiju pameta brīdī, kad ķermeņa svars normalizējās, bet pati pārņemta ar vainas sajūtu.
6.konflikts – edipāli-seksuālais
Edipālais konflikts rodas trīs līdz sešu gadu vecumā, kas liecina jau par samērā nobriedušu psihisko struktūru. Šajā laikā attiecībās māte - bērns ienāk tēvs, izveidojot attiecību trijstūri, kurā tiecas pie pretējā dzimuma vecāka un konkurē ar sava dzimuma vecāku. Kastrācijas bailes (bailes no tēva soda) šajā stadijā ir vadošais afekts.
Pasīvajā pozīcijā seksu izstumj zemapziņā, dominē nevainības, bērnišķības iezīmes. Attiecībās ar partneri pirmajā vietā ir mīlestība, aizsargātības sajūta, bet seksualitāte tiek izstumta. Partneris lielākoties ir krietni vecāks. Vecāku ģimeni idealizē, deerotizē, konfliktus noliedz. Darbā svarīgi, lai ar visiem ir labas attiecības, lai nebūtu spriedzes. Ieņem padotā lomu. Nekonkurē ar citiem. Sociālā grupā ieņem neredzamu vietu, kā “brāļi un māsas”. No slimības saņem vairāk baudas, nekā no seksa. Slimība ir kā seksa surogāts.
Aktīvajā pozīcijā uzvedība ir pretrunīga, distance un tuvība, ir “maigi kastrējoša sieviete”. Partneri izvēlas pēc edipāla tipa , tādu “kā mamma vai tētis”, kam seko vilšanās. Vecāku ģimenē pieķērusies pretējā dzimuma vecākam. Raksturīga brāļu, māsu sāncensība. Darbā viss tiek seksualizēts, atklāti konfliktē, konkurē, neapzināti apskauž. Tas stimulē panākumus. Uzsver savu seksualitāti, “sieviete ar sarkanu automašīnu”.
Sociālajā dzīvē ir “balles lauva”. Attiecības ar ārstu ir erotizētas vai konkurējošas.
Anna, 33 gadus veca, vērsās pie psihoterapeita pēc grupu terapijas, kuras laikā bija labs rezultāts, nometa 17 kilogramus svara. Stāsta, ka jūt pastiprinātu seksuālu uzbudinājumu, maina seksuālos partnerus, izvēlas vismaz 10 gadus jaunākus par sevi. Bažījas, ka tāds dzīves veids “nenovedīs ne pie kā laba”. Jūt vainu attiecībā pret vīru, kurš “principā ir labs cilvēks”. Jūt tukšumu, diskomfortu, ja neiesaistās attiecībās ar jaunākiem vīriešiem, neaizpilda “to tukšumu”, “psiholoģisko apetīti”.
Vecāku ģimenē vecākais bērns. Ir trīs gadus jaunāks brālis. Nebija gaidīts bērns, vecāki apprecējās, jo mamma “ielidoja”. Dzīvoja vienā lielā istabā. Ar krūti barota līdz sešiem mēnešiem. No viena gada vecuma sāka apmeklēt bērnudārzu. Bieži laiku pavadīja pie vecmammas, tantēm un onkuļiem, kuri viņu audzināja. Trīs gadu vecumā, kad piedzima brālis, “sāka gulēt atsevišķi no vecākiem”. Šajā laikā naktīs rādījās briesmīgi sapņi. Pabeidza skolu, bija teicamniece, priekšzīmīga skolniece. Pēc mātes pieprasījuma, paralēli apmeklēja mūzikas skolu. 16 gadu vecumā mācījās citā pilsētā, kur iepazinās ar savu topošo vīru. Māte nepiekrita attiecībām ar vīrieti, kurš viņai “pa īstam” patika. 23.gadu vecumā apprecējās. Pēc četriem gadiem laulībā, piedzima dēls. Sākumā bija svarīgākas lietas - karjera, mācības.
Šobrīd strādā jomā, kas ir saistīta ar mākslu. Stāsts ir par māti, kuras pietrūka. Partneru maiņa bija kā protesta forma, jo māte noteica, ar ko precēties. Partneru maiņa, izraugoties 10 gadus jaunākus partnerus (tieši tad, kad pati apprecējās), ir kā mēģinājums pārrakstīt ģimenes vēsturi, jo mātes teiktais bija noteicošais, ka “ģimenē precas vienu reizi un visiem laikiem”. Konflikts radās starp vēlmi un vainas sajūtu.
7. konflikts -identitātes disonanse
Identitāte ir priekšstats par sevi, kas radies mijiedarbībā ar apkārtējiem, ieņemot dažādas lomas. Identitātes traucējumi saistīti ar pašvērtējumu un pārliecību pašam par sevi. Identitāte veidojas visa mūzā garumā. Izšķir fizisko, dzimuma, ģimenes, etnisko, reliģisko, sociālo, politisko, emocionālo un profesionālo identitāti.
Pasīvajā pozīcijā sava identitātes piederība netiek novērtēta. Izvēlas partneri ar nestabilu identitāti. Ģimenē lomas netika dalītas, jebkuru darbu veica gan tētis, gan mamma. Darbā ir daudz pretrunu, jo nav zināma sava loma tajā. Identitātes deficītu kompensē “iegūt tajā vietā, lai vienkārši būtu”. Sociālajā grupā ir kā hameleoni, piemērojas, “ir ne ar tiem, un arī ne ar šitiem”. Pret saslimšanu attiecas pasīvi, ieņem “slimā” lomu, grūtības ārstēties.
Aktīvajā pozīcijā identitāti kompensē ar “dzimtas koka” izveidošanu. Izvēlas partneri ar stabilu identitāti, spēcīgu reliģiozitāti, stabilām attiecībām. Veido “ģimenes koku” vai rada jaunu dinastiju. Darbā identificējas ar savu lomu, reti atpūšas, ir darbaholiķi. Tas, kas pieder, palīdz uzturēt identitāti - “es –mana māja”. Piederība sociālai grupai ir ļoti svarīga - “mēs-psihologi”. Attiecībā pret saslimšanu, ieņem “slimā” lomu, organizē biedrības - “diabēta” un citas, vai arī atsakās no “slimā” identitātes.
8.konflikts saistīts ar pazeminātu spēju uztvert emocijas un konfliktus, kas raksturojas ar aleksitīmiju un mehānisko domāšanu. Bieži ārēji demonstrē, ka “viss ir labi”, “mums nav problēmu”, “mēs labi viens otru saprotam”. Attiecības ir pragmatiskas, jebkura emociju izrādīšana tiek vērtēta negatīvi. Konflikti tiek racionalizēti, asie stūri nogludināti - “par visu mēs varam runāt, attiecības noregulēt”.
Pasīvajā pozīcijā partneri uztver kā sabiedrības daļu, ko regulē ar likumu palīdzību. Vēršas pie otra kā “tēvs”, “māte”, “sieva”, “vīrs”, “šķiet, ka viss normāli”. Šķiršanos uztver tikai kā faktu. Vecāku ģimenē nav sarunu, emociju, bet tikai likumi un noteikumi. Darbā izvēlas tehniskas profesijas, konkrētas, “lietišķas”. Darbā kā darbinieki tiek novērtēti. Sociālā grupā aktivitāti neizrāda, bet ir labās attiecībās, jo viņi nekonfliktē. Slimība ir likteņa pavērsiens, ar ārstēšanu samierinās, neprotestē.
Aktīvā pozīcijā otru izvēlas emocionālu, lai kompensētu savu neemocionalitāti. Sekss ir ģimenes harmonijas līdzsvarotājs. Kāzas vai šķiršanās kā darījums, nepieciešamība. Darbā tehniskas profesijas, priekšnieki, lai “viss strādātu”. Kolēģi viņus ciena. Sociālā grupā ieņem funkcionālu lomu , “karjerai”, “labumam”. Attiecībā pret slimību –vēlas tehniski pēc iespējas ātrāk izārstēties, labi sadarbojas ar ārstu.
9.konflikts –stress
Ir svarīgi kā cilvēks reaģē uz stresu. Bioloģiski ir divas reakcijas- uzbrukums vai bēgšana. Psiholoģiski, kad attiecībās ienāk Otrs, agresija nereti tiek bloķēta, izstumta zemapziņā, kas rada neirotisku konfliktu, somatisku konversiju. Briedums paredz spēju rīkoties ar agresīvām un libido enerģijām, tās sublimējot, vēršot konstruktīvā gultnē.
Pasīvajā pozīcijā raksturīga samierināšanās ar likteni, “ieiešana sevī”, noslēgšanās.
Aktīvajā pozīcijā meklē risinājumu līdz pat kontrfobiskai reakcijai.
Katrs mēs esam piedzīvojuši dažādas traumas, kas attiecīgi radījušas sekas. Katram mums ir savi ievainojumi un veidi kā cenšamies ar tiem tikt galā.
Rezumējot var piekrist norvēģu filozofa F. Skerderud (”Ceļš sevī”, 2003) teiktajam, ka “Mīlas laukā tiek ievainoti un aiziet bojā daudz vairāk cilvēku nekā kara laukā.”
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada janvāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
