Guna Bīlande: Gremošanas process

Šoreiz aplūkosim visiem zināmo, bet reizē arī tik fascinējošo gremošanas procesu, jo kā gan citādi raksturot to, ka kaut kas no ārējās vides kļūst par daļu no organisma iekšējās vides?!

Organismam ir nepieciešamas uzturvielas, ko gūstam no uzņemtās pārtikas un dzērieniem. Uzturvielas nodrošina to, ka organisms darbojas pareizi un mēs esam veseli. Olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, vitamīni, minerālvielas un ūdens ir galvenās uzturvielas. Mūsu gremošanas sistēma visu uzņemto sadala sīkākās vienībās, kas ir pietiekami mazas, lai organisms tās varētu absorbēt un izmantot enerģijai, augšanai un šūnu atjaunošanai.

Gremošanas sistēmu veido kuņģa un zarnu trakts un papildorgāni – aknas, aizkuņģa dziedzeris un žultspūslis. Kuņģa un zarnu trakts ir dobu orgānu virkne, kas savienota garā, līkumotā caurulē no mutes dobuma līdz tūplim. Dobie orgāni, kas veido kuņģa un zarnu traktu, ir mute, barības vads, kuņģis, tievā zarna, resnā zarna un tūplis.

Gremošanas procesā notiek šādas izmaiņas:

• olbaltumvielas tiek sadalītas līdz aminoskābēm;
• tauki tiek sadalīti līdz taukskābēm un glicerīnam;
• ogļhidrāti tiek sadalīti līdz vienkāršiem cukuriem.

Gremošana ir process, kurā mehāniski un fermentatīvi ēdiens tiek sadalīts sīkākās vienībās, lai tās varētu absorbēt asinsritē. Ar uzturu lielākoties uzņemam trīs makroelementus, kuriem pirms uzsūkšanas un izmantošanas nepieciešama gremošana, – taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas. Gremošanas procesā šie makroelementi tiek sadalīti molekulās, kas var šķērsot zarnu epitēliju un nonākt asinīs, lai organisms varētu tās tālāk izmantot.

Gremošana ir katabolisma vai vielu sadalīšanās forma, kas ietver divus atsevišķus procesus: mehānisko un ķīmisko gremošanu. Mehāniskā gremošana ir uzturvielu fiziska sadalīšana mazākās daļiņās, lai efektīvāk veiktu ķīmisko gremošanu. Ķīmiskās gremošanas, precīzāk, šķelšanas, uzdevums ir vēl vairāk noārdīt uzņemto savienojumu molekulāro struktūru ar gremošanas fermentu palīdzību, kas absorbējama asinīs. Efektīva gremošana ietver abus šos procesus, un mehāniskās vai ķīmiskās gremošanas defekti var izraisīt malnutrīciju un norāda uz kuņģa un zarnu trakta patoloģiju (sk. attēlu).

Caur kuņģa un zarnu trakta sistēmu uzturvielas, minerālvielas, vitamīni un šķidrumi nonāk organismā. Lipīdi, olbaltumvielas un saliktie ogļhidrāti tiek sadalīti mazās un absorbējamās vienībās, kuras galvenokārt tiek sagremotas tievajās zarnās. Tālāk šie gremošanas produkti kopā ar vitamīniem, minerālvielām un ūdeni šķērso gļotādu un nonāk limfā vai asinīs (notiek absorbcija).

Galveno uztura makroelementu gremošana ir organizēts, secīgs process, kuru veicina virkne gremošanas fermentu. Siekalu un mēles dziedzeru fermenti sagremo ogļhidrātus un taukus, kuņģa fermenti sagremo olbaltumvielas, savukārt aizkuņģa dziedzera eksokrīno dziedzeru fermenti sašķeļ ogļhidrātus, olbaltumvielas, lipīdus, ribonukleīnskābes un dezoksiribonukleīnskābes. Citi fermenti, kas piedalās un palīdz gremošanas procesā, atrodas lūmena membrānās un šūnu citoplazmā, kas atrodas tievās zarnas gļotādā. Fermentu darbību veicina sālsskābe, ko izdala kuņģis, un aknu ražotā žults.

Izmantotā literatūra:

Patricia, J. J., Dhamoon, A. S. 18.09.2020. Physiology, Digestion. In: StatPearls [Internet]. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK544242/

Webster-Gandy, J. 2011. Oxford Handbook of Nutrition and Dietetics. 2nd revised ed. Oxford Medical Handbooks, Oxford University Press.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!