Garastāvokļa traucējumi pēcdzemdību periodā

Pēcdzemdību periods ir īpašs laiks sievietes dzīvē – tas ir jauns un aizraujošs piedzīvojums, kurā sieviete gūst jaunu pieredzi par sevi gan kā māti, gan sievieti, gan cilvēku kopumā – gan piedzīvojot to pirmo reizi, gan ar katru nākamo bērnu no jauna.

Šis periods ir izaicinājums visam sievietes organismam – notiek hormonālas, fiziskas un psihoneiroloģiskas pārmaiņas. Arī bērna psihoemocionālo, sociālo un fizisko attīstību tiešā veidā ietekmē mātes pēcdzemdību perioda norise, turklāt atstājot ietekmi uz to, kā pieaugušā vecumā cilvēks aprūpēs un audzinās savus bērnus. Tāpēc garastāvokļa traucējumi grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā ir nozīmīga problēma valsts veselības aprūpē.

To, kāds būs sievietes pēcdzemdību piedzīvojums, lielā mērā nosaka gan pašas sievietes ģenētiskā bagāža, gan visa viņas iepriekšējā dzīves pieredze pirms tam. Pēcdzemdību periodā, īpaši pirmā pēcdzemdību mēneša laikā, līdz pat 85% sieviešu piedzīvo garastāvokļa traucējumus. Lielākoties tie ir pārejoši un relatīvi viegli, tomēr daļa jauno māmiņu cieš no ilgstošiem, mokošiem un pat visu viņas dzīvi paralizējošiem traucējumiem. Lai arī pēcdzemdību garastāvokļa traucējumi ir diezgan izplatīti, bieži ne pati sieviete, ne arī viņas aprūpē iesaistītie profesionāļi nepievērš pietiekamu uzmanību depresīvajiem simptomiem.

Psihiskos traucējumus pēcdzemdību periodā iedala trīs kategorijās:

- pēcdzemdību skumju sindroms,

- pēcdzemdību depresija un

- pēcdzemdību psihoze.

Šie traucējumu veidi var arī pārklāties. Katrs no tiem var attīstīties par vēl smagākiem traucējumiem – piemēram, izteiktas pēcdzemdību skumjas ir riska faktors depresijas attīstībai, savukārt neārstēta pēcdzemdību depresija ar lielu varbūtību var izraisīt psihotisku traucējumu pievienošanos depresīvajiem traucējumiem. Jāņem vērā arī tas, ka daļa pēcdzemdību garastāvokļa traucējumu ir turpinājums garastāvokļa traucējumiem jau pirms dzemdībām, grūtniecības laikā.

Pēcdzemdību skumju sindroms, ko mēdz dēvēt arī ar septītās dienas depresiju, var izpausties ar lielu nogurumu, trauksmi, miega un garastāvokļa traucējumiem. Pēcdzemdību depresija parasti sākas četru līdz sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām, bet tā var sākties arī laika posmā līdz vienam gadam pēc dzemdībām.

Ir veikti vairāki pētījumi par pēcdzemdību depresijas izplatību, dati ASV, Eiropas valstīs un Japānā ir atšķirīgi – starp 10% un 20%, tas nozīmē, ka pēcdzemdību depresiju konstatē vismaz katrai desmitajai jaunajai māmiņai. Datu par pēcdzemdību depresijas izplatību Latvijā pašreiz nav.

Pēcdzemdību periodā notiek gan ievērojamas psiholoģiskas un psihosociālas, gan fiziskas un hormonālas pārmaiņas, tāpēc ir grūti precīzi noteikt, kas tieši izraisa pēcdzemdību depresiju. Skaidrs ir tas, ka sievietes organisma hormonālās un fizioloģiskās pārmaiņas padara jaunās māmiņas bioloģiski ievainojamākas psihisko traucējumu attīstībai, īpaši tad, ja garastāvokļa vai citi psihiski traucējumi bijuši jau agrāk vai novēroti jau pēc iepriekšējām dzemdībām. Konstatēts, ka aptuveni pusei sieviešu pēcdzemdību depresija atkārtojas arī pēc nākamajām dzemdībām.

Nereti depresijas sākums rodams jau grūtniecības laikā, bet sieviete ārstu redzeslokā nonākušas tikai pēc dzemdībām. Jaunās māmiņas vispārējais veselības stāvoklis, hroniskas slimības esamība, piemēram, epilepsija, diabēts, arī veicina garastāvokļa traucējumu attīstību pēc dzemdībām.

Īpaši svarīgi ir sniegt profilaktisku psihosociālu palīdzību gadījumos, kad mātei vai bērnam ir radušās veselības problēmām – šajos gadījumos pēcdzemdību depresijas risks ir ļoti augsts. Arī, ja negaidīti mainās dzemdību norise, piemēram, jāveic ārkārtas ķeizargrieziena operācija, jaunajai māmiņai nepieciešams psiholoģisks atbalsts un novērošana.

Nozīmīgi ir arī sociāli ekonomiskie un psihosociālie riska faktori – negaidīta materiālā stāvokļa pasliktināšanās ģimenē, nesaskaņas ar dzīvesdraugu, vājš atbalsts, drošības sajūtas trūkums ģimenē; tas, ja sieviete ir vientuļā māte; slikts sociālais atbalsts. Ievērojami lielāks pēcdzemdību depresijas risks, salīdzinot ar citām vecuma grupām, ir mātēm pusaudzēm (26%). Ekonomisko apstākļu pasliktināšanās līdzi nes ne tikai nedrošību jaunajai māmiņai un visai viņas ģimenei bieži visikdienišķāko vajadzību priekšā, bet arī šaubas par savām spējām uzaudzināt bērnu, kā bija to iztēlojusies. Depresijas attīstību var ietekmēt arī sievietes (īpaši pirmdzemdētājas) personības struktūra un spēja adaptēties mātes lomai.

Pēcdzemdību depresijai ir raksturīgs viss depresijas izpausmju komplekss: nomākts garastāvoklis, intereses trūkums par apkārt notiekošo, vēlmju, prieka zudums, nepamatota vainas apziņa, trauksme, viegla aizkaitināmība, ēstgribas un miega traucējumi, kavētas kustības, kas raksturo depresīvu epizodi vispār. Nozīmīga ir trauksme, kas bieži dominē, kā arī daudzi simptomi, kuri saistīti tieši ar jauno lomu sievietes dzīvē. Bieži jauno māmiņu moka nepamatots izmisums, kad liekas, ka viņa netiek galā ar bērna aprūpi, ka viņa ir “nekur nederīga māte”, kā arī uzmācīgas domas – līdz pat panikai. Bieži satopama ir vainas izjūta par esošām vai iedomātām (pārspīlētām) kroplībām, nepilnībām bērnā, bērna veselības traucējumiem.

Veselīgai bērna psihoemocionālajai attīstībai svarīga ir pilnvērtīga agrīna emocionālā piesaiste, ko var nodrošināt māte, kura ir mierīga un emocionāli atsaucīga savam bērnam. Pēcdzemdību depresija diemžēl kavē šīs piesaistes izveidi.

Mātes, kam ir depresija, mēdz sūdzēties, ka nejūt savu bērnu, “nav nekādas pieķeršanās”, ka visu aprūpi veic mehāniski. Īpaši, ja viņai jau ir kāds vecāks bērns un var salīdzināt savas izjūtas pēc viņa piedzimšanas. Šo simptomu nedrīkst atstāt bez ievērības. Sieviete mēdz ļoti kaunēties par šīm savām izjūtām un nestāsta par tām ne tuviniekiem, ne ārstam, vainodama sevi, ka ir slikta māte, tā padziļinot psihiskos traucējumus. Bieži pasliktinās šīs sievietes attiecības ar tuviniekiem, kuri neizprot jaunās māmiņas izjūtas un uzvedību vai uzskata, ka jāpaciešas un “drīz viss pats pāries”. Bieži māmiņai kļūst jau patiešām grūti tikt galā ar ikdienišķo bērna un pašas aprūpi.

Neārstēta pēcdzemdību depresija var atstāt tālejošu un smagu iespaidu gan uz mātes psihisko veselību, gan bērna attīstību, gan visu ģimenes klimatu kopumā. Depresīvie traucējumi mātei mēdz būt cieši saistīti ar depresīvajiem traucējumiem jaundzimušā tēvam, kuram arī ne vienmēr izdodas veiksmīgi adaptēties jaunajai lomai dzīvē.

Kā smagākās neārstētas pēcdzemdību depresijas komplikācijas mātei minamas psihotisko simptomu pievienošanās pēcdzemdību depresijai, pašnāvība, dubultpašnāvība vai bērna nogalināšana.

Pēcdzemdību depresijas simptomu grupas

Emocijas

- Trauksme – līdz pat panikai. Bailes nodarīt pāri bērniņam. Bailes, ka nespēs tikt galā ar bērniņa aprūpi. Bažas, aizdomas, psihotiskā līmenī jau līdz murgainai pārliecībai, ka bērnam kaut kas nav kārtībā ar veselību, ka ārsti varbūt nestāsta visu patiesību vai nepievērš bērnam pietiekamu uzmanību apskates laikā.

- Vainas izjūta, ka “nav pietiekami laba māte”, ka nespēj nomierināt raudošo bērnu, ka nav pietiekami daudz piena, ka grūtniecības laikā ar kaut ko nodarījusi bērniņam pāri (piemēram, pārslimojot kādu vīrusa infekciju) u.tml.

- Mazvērtības izjūta, kauns, ka nav “pietiekami laba sieva”, ka “ir neglīta”, jo fiziski vēl nav atgriezusies iepriekšējā formā, ka māja ir nekārtīga, jo nav spēka to sakopt u.tml.

- Pārdzīvo, ka “nejūt savu bērnu”, ar to saistīta trauksme – līdz pat šausmām vai murgainām aizdomām, ka tas nemaz nav pašas bērns. Kauns un vainas izjūta par to. “Esmu nederīga sieviete, man nav mātes jūtu.”

- Emociju zudums, apātija. Intereses par apkārt notiekošo zudums. Galējs nespēks. Nespēja, nevēlēšanās vairs celties no gultas, rūpēties par bērnu vai vispār ēst.

- Aizkaitināmība, dusmas. Nespēja vairs izturēt bērna raudas, bezspēcīgums. Dusmas uz radiniekiem un partneri, kurš nepalīdz vai šķietami nepalīdz; ārstiem, kas nav pietiekami rūpējušies dzemdībās vai pēcdzemdību periodā par bērnu un pašu sievieti.

- Pašnāvības domas un nolūki, “esmu slikta māte, viņam bez manis būs labāk”. Vai vēlme atdot bērnu adopcijā – tā paša iemesla dēļ.

Kognitīvie simptomi

• Domāšanas gausums vai domu “skraidīšana pa galvu”, nespēja koncentrēties kādai noteiktai domai, lietai, procesam. Tas viss izraisa izteiktu produktīvas darbības samazināšanos un pazemina spēju adekvāti rūpēties par bērnu.
• Atmiņas pasliktināšanās.
• Uzmanības koncentrēšanas un noturības traucējumi.

Somatiskie simptomi:

• Laktācijas samazināšanās vai pazušana.
• Bieži mastīti.

• Miega traucējumi – iespējami abu veidu: gan bezmiegs, gan pastiprināta miegainība, biežāk gan ir bezmiegs.
• Ēstgribas zudums.
• Smaguma sajūta ķermenī, mokošs nespēks līdz nespējai pastaigāt, piecelties no gultas.
• Galvassāpes.

Psihotiskie simptomi:

• Uzmācīgas domas, kuras pāraug murgainā pārliecībā, ka bērns ir slims, ka ar viņa attīstību kaut kas nav kārtībā, ka apkārtējie tikai slēpj patiesību no viņas.
• Murgaina pārliecība, ka bērns īstenībā nav nemaz pašas bērns, ka ticis samainīts dzemdību namā vai tml., un tas izskaidro pašas mokošo sajūtu, ka nejūt savu bērnu, ka nav mātes instinkta; dažreiz tas kombinējas ar pārliecību, ka īstenībā pašas bērns vēl nav piedzimis, ka dzemdības tikai vēl būs (īpaši, ja bijusi ķeizargrieziena operācija, kurai sieviete nav bijusi emocionāli gatava).
• Murgaina pārliecība, ka bērnā ir iemiesojies sātans vai kāds cits ļaunais gars (bieži šos murgus pavada dzirdes halucinācijas), tāpēc bērns tik briesmīgi visu laiku kliedz un “moka” viņu, tāpēc pašai ir šie briesmīgie pārdzīvojumi. Šajā gadījumā ir izteikts risks, ka māte var nogalināt bērnu.
• Dzirdes halucinācijas – visbiežāk komentējošas, pašapvainojošas. Otras biežākās ir imperatīvas dzirdes halucinācijas – kuru iespaidā bieži arī notiek pašnāvība, dubultpašnāvība un bērna nogalināšana. Piemēram, balsis, kuras sievietei liek nogalināt savu bērnu, jo tas nemaz nav viņas bērns, bet ļaunais gars, un tādējādi viņa spēs izglābt savu bērnu, kurš tiks atdots šī ļaunā gara vietā.
• Derealizācijas un depersonalizācijas sindroms.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc depresija un citi pēcdzemdību psihiski traucējumi netiek laikus ārstēti, ir slikts sociāli ekonomiskais stāvoklis, arī informācijas trūkums par to, kur meklēt palīdzību; nepārliecinātība par to, ka psihiatrs vai cits ārsts spēs palīdzēt; psihiatrijas nozares stigma; kauns un mazvērtības izjūta.

Diagnostika un ārstēšana

Ginekologam, pie kura sieviete novērojas grūtniecības laikā, ģimenes ārstam un vecmātei jau grūtniecības sākumā būtu jāapzina iespējamie depresijas attīstības riska faktori, jāinformē topošā māmiņa par iespējamām garastāvokļa svārstībām, jāiedrošina garastāvokļa traucējumu attīstības gadījumā nevilcināties un vērsties pēc palīdzības. Ja pastāv tādi pēcdzemdību depresijas riska faktori kā psihiski traucējumi sievietes dzīves anamnēzē (neatkarīgi no tā, vai tie tikuši ārstēti vai ne), psihiski traucējumi kādam no radiniekiem, atkarība no psihotropām vielām vai medikamentiem, tiek lietoti psihotropi medikamenti, sievietei būtu jāvēršas pie psihiatra un jālūdz konsultācija.

Ja sieviete jūt garastāvokļa svārstības, īpaši, ja tām ir pievienojušies miega traucējumi, viņai nekavējoties būtu jāvēršas pie ārsta. Depresīvās simptomātikas smaguma noteikšanai var izmantot īpašu pašaptaujas skalu, kuras latviskā versija ir pieejama mājaslapā depresija.lv.

Ārsts savukārt sniegs atbalstu pacientes ģimenes locekļiem, nodrošinot viņu līdzdalību pacientes ārstēšanā. Protams, tas jādara ar pašas jaunās māmiņas piekrišanu un jāievēro nepieciešamā konfidencialitāte.

Ārstēšanas taktika ir atkarīga no traucējumu smaguma pakāpes, pieejamajiem resursiem (piemēram, vai sieviete var atļauties psihoterapiju) un tā, vai ir arī citi veselības traucējumiem. Vieglu traucējumu gadījumā parasti izmanto kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju. Var izmantot arī individuālu psihodinamisko psihoterapiju un atbalsta psihoterapiju. Pēcdzemdību depresijas gadījumā ir noderīga sistēmiska ģimenes psihoterapija. Vidēji smagu un smagu psihisko traucējumu gadījumā nepieciešama medikamentozā terapija (serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru grupas antidepresanti), ko vēlams kombinēt ar psihoterapiju. To, kurš no terapijas veidiem un līdzekļiem ir vispiemērotākais, izlems ārsts.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!