Evija Rozenlauka, Matīss Pudāns: Seniora aprūpe – ko varam darīt lietas labā
Seniora aprūpe – ko lietas labā var darīt tuvinieki, ārsti, sociālās aprūpes speciālisti, sociālie darbinieki, sabiedrība? Šī tēma būs aktuāla vienmēr, jo ikviena ģimene kādā noteiktā dzīves posmā saskaras ar tuvinieka iesoļošanu seniora statusā. Turklāt Latvijas demogrāfiskās tendences nepārprotami liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars sabiedrībā palielinās un nākotnē tikai turpinās pieaugt. Temats ir ļoti plašs, tāpēc raksta autori izvēlējās to nosacīti iedalīt trīs apakšnodaļās, kas attiecīgi skar seniora un viņa tuvinieku tiešu iesaisti aprūpē mājas apstākļos, kā arī ārsta un sociālās aprūpes iestāžu lomu seniora aprūpē un visu pieminēto mijiedarbību un produktīvu sadarbību.
1. Seniors un tuvinieku loma viņa aprūpē
20. gadsimta sākumā reti kuram paveicās iepazīt savu vectētiņu un kur nu vēl vecvectēvu, toties tagad deviņdesmit gadu ilgs mūžs vairs nepārsteidz. Veidojas interesantas situācijas, kad aizvien biežāk bērniem nākas uzņemties vecāka lomu pār saviem vecākiem un veciem cilvēkiem – vienlaikus būt gan vecmāmiņai, gan meitai (vai vectētiņam un dēlam), vai pat vecvecmāmiņai un meitai (vai vecvectēvam un dēlam)… Tas viss prasa elastību ne tikai vienā ģimenē un vienam indivīdam, bet visas sabiedrības līmenī. Un katram ir vērts aizdomāties par sava mūža nogales posmu ne tikai filozofiski, bet arī praktiski.
Ko darīt senioram pašam?
Pirmkārt, der padomāt par savu dzīves telpu no praktiskā redzespunkta, lai to padarītu ergonomiskāku un drošāku. Vai dzīvoklis un māja nav par lielu, lai telpas uzkoptu patstāvīgi, varbūt prātīgāk būtu pārcelties uz platības ziņā mazāku, bet piemērotāku dzīvesvietu? Vai vannas vietā nebūtu pareizāk iekārtot dušas kabīni bez sliekšņa? Vai vannasistaba būs pietiekami plaša ratiņkrēslam, un vai flīzes nav pārāk slidenas? Vai ēkā ir lifts, lai nākotnē nebūtu iesprostots četrās sienās. Vai tiešām istabā jāizklāj paklājs, jo aiz tā taču var aizķerties un nokrist, laužot gūžas kaula kakliņu. Otrkārt, vajadzētu regulāri konsultēties ar savu ģimenes ārstu. Vai kritienu profilaksei tiek darīts viss nepieciešamais: vai tiek lietots kalcijs un D vitamīns, lai mazinātu osteoporozes risku; vai lietotās zāles ir saskaņotas ar ģimenes ārstu, lai izvairītos no galvu reibinošiem medikamentu kokteiļiem; vai vannasistabā ir atbilstoši izvietoti un nostiprināti rokturi; vai pareizi tiek lietoti staigāšanas palīglīdzekļi; vai tiek nēsāts gūžu aizsargs utt.
Jautājumi, kas seniora tuviniekam būtu sev jāuzdod
Kā pareizi rīkoties, ja tuvinieks pamana, ka ir lietas, ko seniors vairs nav spējīgs paveikt, bet vēlas. Piemēram, grīdas mazgāšanu. It kā viņš to veic pats, tomēr pēc viņa jāpārmazgā. Ko darīt? Vai to pateikt vai arī pieciest? Atbilde – vecu cilvēku nereti nomāc pazemojuma izjūta un kauns, ka viņš kļuvis par apgrūtinājumu, ka saņem palīdzību, neko nespējot dot pretī, bet ir spiests ņemt. Un vienlaikus – apziņa, ka nav vainīgs par notiekošo. Pat veci cilvēki ar ierobežotām prāta spējām cieš no šīm emocijām. Tāpēc vecam cilvēkam būtu jāļauj būt aktīvam visās lietās – līdzīgi kā bērnam – tik daudz, cik tas nopietni neapdraud viņa vai citu cilvēku veselību un dzīvību.
Jāpatur prātā, ka vecumā arī laika izjūta ir cita. Veciem cilvēkiem bieži vien raksturīga pārspīlēta sevis un īstenības – realitātes – uztvere un arī laika uztvere. Tas tāpēc, ka viņa ikdiena nav vairs tik notikumiem bagāta kā agrāk. Katrs notikums aizpilda visas veca cilvēka domas un laiku. Tā viņš analizē katru notikumu un nereti nonāk pie spriedumiem, kas nemaz nav saistīti ar objektīvo realitāti. Tas izpaužas, piemēram, izdomātu problēmu pasludināšanā un trauksmē, kam nav reāla pamata. Tāpēc seniora – jo īpaši, guloša veca cilvēka – kopšana prasa milzīgu izturību un pacietību.
Kā pašam kopējam neizdegt?
Vispirms jāsaprot, ka gados vecais vai slimais cilvēks nav jāglābj, bet viņam jāpalīdz. Jārada apstākļi, kas palīdz stiprināt slimnieka ticību sev un rada veidus, kā palīdzēt viņam atveseļoties. Turklāt jāatceras, ka šajā grūtajā ceļā aprūpētājs nav vienīgais palīdzēt spējīgais cilvēks, ir arī citi tuvinieki, draugi, ārsti, psihologi un psihoterapeiti, tāpēc jāapspriež slodzes sadalījums, kas ļauj atpūsties galvenajam aprūpētājam un iekļauj arī aprūpējamā tuvinieka saskarsmi ar plašāku to cilvēku loku, kuri izrāda viņam savu mīlestību un viņa svarīgumu ģimenei un draugiem. Nav pareizi pilnībā pakārtoties aprūpējamā cilvēka interesēm. Jāapspriež ar slimo cilvēku arī savas vajadzības, jāatsakās pildīt neizpildāmus lūgumus un jāpaskaidro, kāpēc jums tie ir nepaveicami. Ja aprūpētājs pamana, ka ievērojami palielinājies nogurums, psiholoģiska spriedze un diskomforta izjūta, palīdzēt var psihologs vai psihoterapeits!
Aizdomas par seniora demenci jeb trauksmes zvans
Fiziski slima tuvinieka kopšana ir grūta, bet tā ir nesalīdzināmi smagāka, kad slimības fiziskajiem simptomiem sāk pievienoties psihiski traucējumi, kas var rasties arī neatkarīgi no acīmredzamas fiziskas likstas. Jākļūst piesardzīgam, kad seniors sāk pastāvīgi aizmirst nesenus notikumus (īslaicīgās atmiņas traucējumi), kamēr atmiņā patur senus notikumus (bērnības un jaunības epizodes) vai sen apgūtu informāciju (dzejoli vai tālruņa numuru). Tad būtu vēlama neirologa vai psihiatra konsultācija.
2. Konsultācijas pie ārsta speciālista
Senioru grupā garīgās veselības problēmjautājumus var raksturot ar trīs D burtiem: delīrijs, demence un depresija.
Delīrijs ir apziņas traucējums, kam raksturīga samazināta uzmanība, pēkšņs sākums un viļņveida norise. Tam ir dažādi predisponējoši faktori (izteikts vecums, demence, samazinātas pašaprūpes spējas, alkohola pārmērīga lietošana anamnēzē, vienlaikus esošas citas slimības, sensora deprivācija jeb sajūtu uztveres zudums smadzeņu garozas darbības traucējumu dēļ, piemēram, redzes traucējumi), kā arī vairāki provocējoši faktori (kardiopulmonālas slimības, anēmija, dehidratācija, dažādi medikamenti).
Depresiju saskaņā ar starptautisko slimību klasifikāciju (SSK-10) definē kā epizodes, kad pacients cieš no nomākta garastāvokļa, enerģijas un aktivitātes samazināšanās. Mazinās spēja priecāties, zūd intereses un koncentrēšanās spējas. Parādās neierasta nogurdināmība, pat pēc minimālas piepūles. Parasti ir miega traucējumi un samazināta ēstgriba. Gandrīz vienmēr ir zems pašnovērtējums un trūkst pašpaļāvības, bieži, pat vieglos gadījumos, māc savas vainas vai mazvērtības idejas. Nomāktais garastāvoklis diendienā mainās maz. Var būt arī ēstgribas trūkums un ķermeņa masas zudums vai, tieši otrādi, – palielināta apetīte un ķermeņa masas pieaugums. Depresija nav rakstura vājums, tā ir slimība, kas ir obligāti jāārstē. Turklāt vairāki medikamenti ir atzīti par piemērotiem arī vecāka gadagājuma cilvēkiem depresijas terapijai.
Saskaņā ar slimību klasifikāciju demence ir sindroms, kas radies smadzeņu slimības rezultātā, parasti ar hronisku vai progresējošu norisi un daudzveidīgiem augstāko galvas smadzeņu garozas funkciju traucējumiem, ieskaitot atmiņu, domāšanu, orientāciju, saprašanu, rēķināšanu, spēju mācīties, runas un spriešanas spēju. Apziņa nav aptumšota. Parasti vienlaikus ir kognitīvo funkciju traucējumi, tie reizēm jau sākumā izpaužas ar emocionālās kontroles, sociālās uzvedības vai motivācijas pārmaiņām. Sindroms sastopams Alcheimera slimības, cerebrovaskulāro slimību un citos gadījumos, ja primāri vai sekundāri tiek bojātas smadzenes.
Iepriekš minēto stāvokļu simptomi var pārklāties, tāpēc diagnoze būtu jānosaka speciālistam pēc rūpīgas klīniskas, laboratoriskas un pat radioloģiskas izmeklēšanas.
Jau fiziskas slimības gadījumos kopšana mājās var būt tik apgrūtinoša un pat neiespējama, ka jāapsver sociālās aprūpes iestādes pakalpojumiem, bet demences gadījumā ir obligāti jāmeklē palīdzība no ārpuses, jo seniors ar demences sindromu var būt bīstams sev un apkārtējiem, jo slimības iespaidā var parādīties situācijai neatbilstoša uzvedība (var atstāt gāzes krānu atvērtu, ziemā doties bez apģērba uz veikalu u.tml.).
3. Sociālā aprūpe iestādē
Latvijas sociālās aprūpes sistēma kopumā būtu jāvērtē kā pietiekami labi attīstīta. Pavisam nesen tika aktualizēti normatīvie akti, kas paredz kārtību, kādā iedzīvotāji var saņemt sociālos pakalpojumus sociālās aprūpes centros (SAC). Tiesību akti paredz, ka sociālā pakalpojuma sniegšanā līdzdarbojas gan sociālā darba speciālisti (sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, sociālie aprūpētāji, aprūpētāji u.c.), gan medicīnas profila speciālisti (dažādu specialitāšu ārsti, medmāsas, fizioterapeits, ergoterapeits u.c.). Starp citu, ne velti lielākās ārvalstu investīcijas šajā jomā ir piesaistītas tieši Latvijā, nevis Lietuvā vai Igaunijā.
Valsts un pašvaldības iestādēs pieteikties aprūpei sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā, kā to ierasts dēvēt, var ar sociālā dienesta starpniecību pēc seniora deklarētās dzīvesvietas. Parasti jārēķinās, ka pakalpojuma piešķiršana būs rindas kārtībā. Jāpatur prātā, ka ne visi sociālās aprūpes centri piedāvā aprūpi specializētā demences nodaļā.
Lai pieteiktos privātā senioru iestādē, formalitāšu ir krietni mazāk – ja privātajā iestādē ir brīva vieta un klientam ir vēlme un nepieciešamie līdzekļi, iestāšanos var noorganizēt kaut vai jau nākamajā dienā. Starp citu, rīdzinieki var vērsties sociālajā dienestā ar lūgumu piešķirt pabalstu uzturēšanās maksas segšanai sociālās aprūpes centrā, ar kuru Rīgas dome ir noslēgusi sadarbības līgumu. Tiesa, pabalsts tiks piešķirts tikai gadījumā, ja sociālais dienests būs atzinis, ka senioram nav iespējama mājas aprūpe un sociālās aprūpes centrs būtībā ir vienīgais risinājums aprūpes problēmu risināšanā. Kā priekšrocība aprūpei sociālās aprūpes centrā jāmin apmācīta personāla diennakts pieejamība, aprūpes nepieciešamā apjoma noteikšana un socializācijas procesa nodrošināšana.
Saskarsme ikdienas darbā ar veciem cilvēkiem aprūpes iestādē uzskatāmi atklāj, ka nespēcīgu vecu cilvēku nomoka četras pamatproblēmas: slikta veselība, nepatstāvība un atkarība no citu aprūpes, finansiālas grūtības un vientulības izjūta. Tieši šādā secībā arī pēc problēmas smaguma. Savukārt vecu cilvēku bērnus nomoka emocionāli un ētiski jautājumi par to, kā rīkoties, lai sirdsapziņa būtu mierīga un pašiem visa dzīve nebūtu pilnībā pakļauta novecojoša vecāka vajadzībām. Vecam cilvēkam ikdiena ir pilna ar bezspēcības un pateicības momentiem, kas nepārtraukti mainās. Gan senioram, gan viņa tuviniekam noteikti palīdzēs psihologa un, iespējams, arī psihiatra konsultācija, par ko nevajadzētu kaunēties, jo pirmo periodu senioru namā var uzskatīt par sava veida krīzes situāciju, kuras risināšanā sava vieta ir psihoterapeitiskai un reizēm pat farmakoloģiskai (prettrauksmes, antidepresīvai) terapijai.
EVIJA ROZENLAUKA: Mg.psych., eksistenciālā psihoterapeite un psiholoģe
• Senioru rezidence ar veselības aprūpi Dzintara melodija Jaunpils ielā 20 Rīgā
Bezmaksas tālrunis 80008008
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada augusta numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
