Evija Priževoite: Kustību nozīme visos dzīves posmos
Kā fizioterapeite strādāju no 2017.gada, taču to, ka vēlos savu profesionālo dzīvi saistīt ar medicīnu, zināju jau vidusskolā, kad apmeklēju Latvijas Universitātes “Jauno mediķu skolu”. To, ka vēlos būt fizioterapeite sapratu 12.klasē, kad apmeklēju Ēnu dienu, kur ēnoju profesoru Aivaru Vētru. Viņš šajā dienā izrādīja Rīgas Stradiņa Universitātes Rehabilitācijas fakultāti, kas tajā gadā bija uzsākusi darbu jaunajās telpās Anniņmuižas bulvārī. Profesors mūs, ēnotājus, aizveda arī uz Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centru, kur ļāva ielūkoties, kā notiek komisijas, kurās pieņem lēmums par tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanu pacientiem. Taču visvairāk palicis atmiņā, kā nonācām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļā. Tur mūs iepazīstināja ar fizioterapeitiem, kas strādā šajā nodaļā. Viņi pastāstīja par darbu ar pacientiem – šajā nodaļā bija pacienti pēc insulta, ar smagiem neiroloģiskiem un funkcionāliem traucējumiem. Pastāstīja par savu ikdienu un tad sapratu, ka šī ir tā profesija ar ko vēlos saistīt savu dzīvi.
Studēt fizioterapiju nebija viegli, tomēr tas bijis to vērts. Pirmā pieredze darbā ar pacientiem bija Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” – pēc 2.studiju kursa brīvprātīgi darbojos Neiroloģijas un spinālajā nodaļā (pacienti ar muguras smadzeņu bojājumiem). Darbs šajās nodaļās bija izaicinājumiem pilns, jo pacientu kontingents nav no vieglākajiem – lielākā daļa paši patstāvīgi nepārvietojas, viņiem ir apgrūtināta tādu aktivitāšu veikšana, kas veselam cilvēkam šķiet pašsaprotama – ēšana, apģērbšanās, mazgāšanās. Tomēr strādājot ar šiem pacientiem, ieguvu pašpārliecinātību, pieredzi, kas man noderēja turpmākajās studijās, un domāju, ka bez šīs pieredzes, nebūtu izveidojusies par tādu speciālisti, kāda esmu tagad.
Pēc studiju pabeigšanas uzsāku darbu Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” stacionārā Jūrmalā Vispārējās rehabilitācijas nodaļā, kur strādāju ar dažāda profila pacientiem. Nedaudz vēlāk pārnācu uz Vaivaru ambulatoro rehabilitācijas klīniku Rīgā, kur ar entuziasmu un lielu prieku turpinu darboties līdz šim. Klīnikā pieejamas dažādas tehnoloģijas, piemēram, iegurņa pamatnes muskuļu trenažieris, virtuālās realitātes terapija, slinga terapija, kas nodrošina to, ka spēju palīdzēt pacientam ne tikai ar vingrojumiem, bet arī ar citām tikpat efektīvām un radošām metodēm. Ikdiena klīnikā ir ļoti dinamiska un interesanta, jo pacienti ir dažādi. Šeit strādāju gan ar muguras sāpju, gan ar onkoloģiskiem, gan neiroloģiskiem, gan ortopēdiskiem pacientiem, kas liek neatslābt un nepārtraukti attīstīties, apmeklējot kursus, lai uzlabotu rehabilitācijas rezultātus un sasniegtu manus un pacientu izvirzītos mērķus. Paralēli darbam klīnikā uzsāku darbu arī vienā no Rīgas poliklīnikām, kurā strādāju ar pacientiem ambulatori. Tomēr jutu, ka strādājot šajā poliklīnikā, mans potenciāls netiek līdz galam atklāts un darbs nesniedz to piepildījumu, kādu vēlos. Un tad pievienojos “Hospiss Māja” komandai.
Tā ir hospisa aprūpes iestāde, kas nodrošina aprūpi neārstējami slimiem pacientiem, kuriem ārstu konsīlijs noteicis dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem un kuriem nozīmēta simptomātiska ārstēšana mājās. Esmu daļa no mobilās brigādes, kas dodas pie pacientiem mājās, lai sniegtu nepieciešamo aprūpi. Mobilajā brigādē ir ārsts, medmāsas, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, podologs, psihologs, aprūpētāji un kapelāns. Hospisa aprūpes galvenais mērķis ir sniegt pacientam komfortu, mazinot sāpes gan ar medikamentu, gan ar kustību palīdzību, kā arī sniegt psihoemocionālo atbalstu un atvieglot jebkurus citus simptomus.
Es kā fizioterapeite dodos pie pacientiem mājās, lai uzlabotu viņu fizisko pašsajūtu, veicot pasīvu izkustināšanu, masāžu, ierādot pareizus vingrojumus, lai atvieglotu ikdienas aktivitāšu veikšanu. Apmācu un izglītoju arī tuviniekus, kā pareizi pagriezt un pozicionēt slimnieku, lai novērstu vai mazinātu komplikāciju riskus. Tomēr, ne mazāk svarīga kā fiziskās labsajūtas uzlabošana, ir arī emocionālā labsajūta. Ticu, ka viens papildina otru un bez emocionālas labsajūtas ir daudz grūtāk sasniegt fiziskās labsajūtas uzlabošanos. Pacienti hospisa aprūpē pārsvarā ir ar onkoloģiskām un neiroloģiskām saslimšanām. Varētu šķist, ka strādāt ar pacientiem, kuru atveseļošanās prognoze nav pozitīva, ir grūti, taču, uzsākot darbu hospisā, esmu guvusi piepildījumu, kāda iepriekš nebija. Un daudzi, uzzinot, ka strādāju hospisā man vaicā: “Kā Tu vari darīt šo darbu? Tas taču ir tik smagi un grūti!” Tomēr man uz šo vienmēr ir atbilde: “Šo darbu darbu ar sirdi un dvēseli, tāpēc tas neliekas tik grūti un ir spēks paveikt vairāk!” Darbs ar šiem pacientiem liek pārdomāt savu dzīvi, vērtības, liek augt un attīstīties ne tikai kā speciālistei, bet arī kā personībai kopumā. Darbs hospisā man nozīmē ļoti lielu cieņu, empātiju, cilvēkmīlestību un nepieciešamību ne tikai dzirdēt, bet sadzirdēt. Lielākais gandarījums ir redzēt pacienta smaidu, izjust un dzirdēt, ka pacients un tuvinieki ir priecīgi, ka esmu ieradusies. Un, protams, lielākais prieks ir, kad izdodas atvieglot kādu no pacienta simptomiem vai nevarēšanu padarīt par varēšanu. Pat, ja tas ir šķietami nieks, kā spēja pagriezties no viena sāna uz otru vai spēja pakasīt degunu. Ar darbu hospisā esmu iemācījusies vairāk pievērst uzmanību detaļām un priecāties par mazām lietām. Saviem pacientiem vēlos novēlēt nezaudēt dzīvotgribu, saglabāt dzīvesprieku un nekad nenolaist rokas – pat, ja prognoze nav iepriecinoša – turpināt dzīvot, baudot ikvienu mirkli, piepildot to ar labestību un mīlestību.
Mani ļoti iepriecina sabiedrības izpratnes pieaugums par to, kas ir fizioterapija. Kad uzsāku darba gaitas, tikai retais zināja, ar ko īsti nodarbojas fizioterapeits – esmu tikusi saukta gan par masieri, gan māsiņu, gan arī “par to, kas liek tās procedūras”. Šobrīd priecē, ka cilvēki aizvien vairāk pievērš uzmanību savai veselībai ne tikai tad, kad jau piemeklējušas sāpes vai kāda saslimšana, bet arī profilaktiski. Tas, manuprāt, būtu galvenais mērķis – katram cilvēkam savu fizioterapeitu, lai profilaktiski novērstu vai mazinātu dažādu saslimšanu veidošanās riskus, kā arī atveseļotos pēc traumām un uzlabotu savu stāvokli hronisku saslimšanu gadījumā. Ir ļoti būtiski apmeklēt fizioterapeitu ne tikai pēc operācijām, bet arī pirms, lai sagatavotu ķermeni gaidāmajam notikumam – jo spēcīgāki būs muskuļi pirms operācijas, jo ātrāk varēs notikt rehabilitācija un atveseļošanās pēc operācijas. Fizioterapija, manuprāt, ir nepieciešama un nozīmīga ikvienā vecumā, sākot ar zīdaini, kad vēlams mazuli atvest pie fizioterapeita, lai pārliecinātos par ķermeņa simetriju, novērtētu muskuļu tonusu un saņemtu norādījumus pareizai un ergonomiskai aprūpei. Fizioterapijai svarīga nozīme ir arī bērnu un pusaudžu vecumā, kad būtiski saņemt novērtējumu no fizioterapeita, kādas korekcijas jāievieš, kādi vingrojumi jāveic, lai nostiprinātu muskuļus vai uzlabotu stāju, tādējādi izvairoties un samazinot sāpju, deformāciju riskus nākotnē. Pieaugušā vecumā, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, fizioterapeits var palīdzēt gan mazināt jau radušās sāpes, gan sniegt ieteikumus par pareizām kustībām, dzīvesveida maiņu. Arī senioriem ir ļoti būtiski apmeklēt fizioterapeitu, lai iemācītos, kā atvieglot ikdienas aktivitātes un pašaprūpi, kā arī uzturēt un uzlabot fizisko sniegumu. Ļoti labi palicis atmiņā gadījums, kad pie manis uz konsultāciju ieradās 91 gadu vecs, kungs. Viņš nenāca ar sūdzībām par sāpēm, bet gan nāca atjaunot savu vingrojumu kompleksu, lai uzlabotu veselību, jo iepriekš cītīgi vingrojis un tagad vēlas iemācīties ko jaunu. Īpašu uzmanību viņš lūdza veltīt vingrojumiem, kas uzlabo vēdera preses muskuļus, jo iepazinies ar draudzeni, uz kuru vēlas atstāt iespaidu. Šis gadījums man pašai ir kā iedvesma, uz kādām vecumdienām tiekties – kustīgām un dzīvespriecīgām. Savā darbā pacientiem vienmēr cenšos atgādināt, ka man viņu diagnoze nav galvenais, bet gan sūdzības un funkcionālie ierobežojumi, jo fizioterapeits strādā ne tik daudz ar pašu diagnozi, kā ar ierobežojumiem – nespēju veikt vienu vai otru darbību. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir noderīgas fizioterapijas nodarbības – vienmēr iespējams ko darīt, vienmēr iespējams strādāt vai nu uzlabojot, vai uzturot esošo stāvokli – svarīgākais mērķis vienmēr ir cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošana. Fizioterapiju uzskata tikai par fizisko spēju uzlabotāju, taču daudzi pētījumi pierāda, ka ar kustību un fizisko aktivitāšu palīdzību iespējams mazināt trauksmes, depresijas simptomus, iespējams mazināt demences attīstības riskus, kas mūsdienu sabiedrībā ir ļoti aktuāli. Veicot fiziskās aktivitātes izdalās arī laimes un prieka hormoni, kas nozīmē, ka sliktu noskaņojumu iespējams uzlabot ar , piemēram, pastaigu vai vingrojumiem mājās uz paklājiņa. Fizioterapija ir viens no rīkiem, kā cilvēks var ilgāk saglabāt savu neatkarību, dzīvesprieku un iemācīties labāk izprast savu ķermeni.
Viens no svarīgākajiem faktoriem veiksmīgam terapijas rezultātam ir medicīnas profesionāļa un pacienta savstarpējās attiecības. Pierādīts, ka, jo vairāk pacients uzticas speciālistam, jo labāks būs ārstēšanas/terapijas rezultāts. Manuprāt, lai sekmētu veiksmīgas attiecības, galvenais ir cieņpilna komunikācija. Speciālistam ir kārtīgi jāiztaujā pacients, lai uzzinātu visas iespējamās nianses par viņa sūdzībām, iepriekš veikto ārstēšanu, funkcionālo stāvokli. Tādējādi pacients jūtas uzklausīts un tas ir pirmais solis, lai rastos uzticība. Jācenšas izskaidrot atradni, ārstēšanas mērķus un terapijas plānu tā, lai viņam viss ir skaidrs. Cenšos izzināt arī to, ar kādu mērķi pacients pie manis ieradies, ko viņš sagaida. Tas ir būtiski, jo sasniegt rezultātus, kas apmierina ne vien mani, bet arī pacientu, iespējams tikai apvienojot manus un viņa mērķus. Viens no galvenajiem faktoriem, lai sasniegtu rehabilitācijā izvirzītos mērķus, ir pacienta līdzestība – viņa iesaistīšanās ārstēšanā un motivācija. Diemžēl diezgan bieži novērota samazināta pacientu līdzestība, kad cilvēks īsti nevēlas līdzdarboties vai arī nepilda norādījums, manas profesijas gadījumā, neveic vingrojumus mājās vai nepilda dzīvesveida maiņas ieteikumus. Tas ievērojami apgrūtina un pagarina rehabilitācijas procesu, tādējādi palielinot arī pacientu neapmierinātību. Tāpēc katrā satikšanās reizē ir svarīgi pacientam atgādināt par izvirzītajiem mērķiem un izrunāt, izskaidrot, kāpēc nepieciešams arī pašam patstāvīgi ievērot sniegtos norādījumus. Šādai izskaidrošanai, atgādināšanai, atkārtošanai ir ļoti liela loma, jo pacients jūtas sadzirdēts, aprūpēts un, sarunājoties ir iespēja, ka spēsim viņu iedrošināt aktīvāk iesaistīties rehabilitācijas procesā. To, ka komunikācija ir ļoti būtiska, apliecinājuši daudzi gadījumi manā praksē. Viens no tiem bija, kad sieviete ieradās uz nodarbībām, uz kurām bija norīkojis fizikālās terapijas un rehabilitācijas medicīnas ārsts. Viņa nevēlējās vingrot, bet gan tikai izrakstu, kurā norādīts, ka viņa pabeigusi fizioterapijas kursu, jo tāds bija nepieciešams, lai iegūtu invaliditāti. Es skaidroju, cik viņas gadījumā nepieciešama fizioterapija, ka viņai tā palīdzētu uzlabot stāvokli, mazinātu sāpes. Dāma sākotnēji bija ļoti kategoriska, taču sarunājām, ka viņa pamēģinās, un ja nepatiks, varēs pārtraukt rehabilitācijas kursu. Paciente pabeidza fizioterapijas kursu, apguva visus mājas vingrojumus, viņai mazinājās sāpes un viņa bija ļoti pateicīga, ka pierunāju pamēģināt. Šī sieviete pat bija sākusi stāstīt un iedrošināt kaimiņus, ka viņiem būtu jāapmeklē fizioterapeits. Šādi gadījumi pierāda, ka, lai sasniegtu rezultātus, ir vērts ieguldīt laiku sarunā ar pacientu. Un, manuprāt, mediķu un pacientu savstarpējām attiecībām jābūt abpusēji cieņpilnām, empātiskām, un, galvenokārt, cilvēcīgām – tad ārstniecības iestādē pavadītais laiks būs patīkamāks gan pašam, gan arī speciālistiem.
Strādājot ar pacientiem, esmu novērojusi ļoti dažādas viņu un tuvinieku savstarpējās attiecības. Tam, kāda vide ir mājās, kādas ir pacienta attiecības ar tuviniekiem, ir ļoti liela loma cilvēka emocionālajā un līdz ar to arī fiziskajā pašsajūtā. Ir ļoti liels prieks noraudzīties tik daudzajos pozitīvajos piemēros, kad ģimenes locekļi ir klātesoši visu pacienta slimības un rehabilitācijas laiku. Šādās ģimenēs var novērot atbalstu pacientam, dzirdēt iedrošinošus vārdus un sajust to mīlestību, iejūtību, labestību un pacietību, ko saņem pacients, neatkarīgi no tā, kāda palīdzība viņam nepieciešama. Tā var būt gan nomazgāšana, gan pabarošana, gan aizvešana pie ārsta, gan vienkārši paslavēšana par kādu sasniegumu. Un šādos apstākļos pacients jūtas droši, viņa emocionālais stāvoklis ir labāks, rehabilitācijas potenciāls ir lielāks un arī dzīves kvalitāte labāka. Diemžēl nereti novērotas arī pacientu/tuvinieku attiecības, kas ietver nosodījumu, atraidījumu, dusmas, kas nekādā veidā nepalīdz slimniekam justies labi. Bieži vien tuvinieki īsti neizprot vai nevēlas iedziļināties pacienta saslimšanā, kas var radīt attiecību saasinājumus. Tuviniekam šķiet, ka pacients nevēlas būt vesels, ka viņš nevingro pietiekami daudz vai pietiekami cītīgi. Ģimenes locekļi bieži vien neizprot, kāpēc progress nav tik ātrs vai tik pamatīgs, kā viņi bija iedomājušies. Protams, grūti pieņemt, ka iepriekš tik varošais ģimenes loceklis vairs nespēj izdarīt ikdienišķas lietas, ir grūti veikt visus aprūpes pienākumus, kas pēkšņi aizpildījuši lielu daļu ikdienas. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka pacients nav izvēlējies saslimt, viņš nav izvēlējies nevarēt. Sasirgušie bieži vingro un cenšas atgūt zaudētās spējas pāri saviem spēkiem un viņiem ir ļoti svarīgi saņemt atbalstu – nevis tikai no fizioterapeita, bet arī tuviniekiem, kas ir kā motivācija turpināt darboties. Citreiz, kad novēroju, ka tuvinieki ir emocionāli izdeguši vai nespēj tikt gala ar savām emocijām, cenšos aprunāties, izskaidrot pacienta stāvokli, viņa spējas, progresu, lai mudinātu tuviniekus neprasīt no slimnieka neiespējamo, un rosinātu apzināties, ka svarīgākais ir būšana līdzās, nenosodot. Dažkārt ar to, ka parunājos ar tuviniekiem, ir par maz, tāpēc iesaku aprunāties arī ar citiem profesionāļiem, kuri var sniegt ieteikumus, kā veiksmīgāk tikt galā ar savām emocijām un sajūtām un kā veiksmīgāk palīdzēt pacientam. Tāpēc ļoti svarīgi visiem iesaistītajiem būt kā komandai – gan pacientam, gan tuviniekiem, gan arī medicīnas profesionāļiem – jo tikai strādājot visiem kopā, iespējams sasniegt labu rezultātu, uzlabot pacienta dzīves kvalitāti jebkurā viņa dzīves posmā un neatkarīgi no funkcionālajām spējām, kas ir visu iesaistīto galvenais mērķis.
Foto: pexels.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada jūnija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
