Evija Griškeviča, Līga Timmermane-Caunīte: Orofaciālā miofunkcionālā terapija
Citkārt vārdu salikumu “miofunkcionālā terapija” būtu jāskaidro ar definīcijām vai aprakstošiem skaidrojumiem, kā tas ierasts, runājot par medicīniskiem terminiem. Tomēr miofunkcionālā terapija apzīmē ne tikai kādu noteiktu ārstēšanas metodi, drīzāk noteiktu veselības traucējumu ārstēšanas filozofiju jeb visaptverošu traucējuma novēršanas pieeju. Tas nozīmē, ka miofunkcionālajā terapijā viens no svarīgākajiem posmiem ir diagnostika un ārstēšanas plāna sastādīšana.
Pirms tiek uzsākta ārstēšana, neatkarīgi no pacienta vecuma ir jāveic detalizēta izmeklēšana, kas norit vairākos posmos. Lai nodrošinātu šādu izmeklēšanu, nepieciešama cieši saliedēta ārstu un ārstniecības personu komanda, kuri ir labi kvalificēti ne tikai savā specialitātē, bet arī izglītoti paralēlās disciplīnās. Piemēram, ja esmu sertificēts audiologopēds un piedalos miofunkcionālu traucējumu diagnostikā, man jābūt zināšanām par sakodienu (ortodontija), zobu anatomiju un to šķilšanās fizioloģiju (zobārstniecība), man jāsaprot elpošanas orgānu funkcijas (ausu-deguna-kakla specialitāte), kā smadzenes regulē muskulatūras darbību un analizē jušanu (neiroloģija) un kāda ietekme uz traucējumu ir, piemēram, nepareizai stājai (fizioterapija). Viens speciālists to nevar apgūt, strādājot izolēti savā kabinetā vai paļaujoties tikai uz savas specialitātes zināšanām, pat ja tas skar šķietami tikai mutes un sejas rajonu. Tāpēc diagnostikas procesā ir jāpiedalās speciālistu komandai, kuri tiek iesaistīti pacienta veselības stāvokļa novērtēšanā atkarībā no sūdzībām. Retos gadījumos pacienta izmeklēšanai pietiek ar vienu 45 minūšu garu konsultāciju, kurā piedalās zobārsts osteopāts un audiologopēds.
Izvērtējot sejas skeleta un sakodiena anatomisko attīstību, novērtējot skaņu izrunu un elpceļu funkciju, tiek iegūti objektīvi mērījumi, kuri norāda uz nepieciešamiem papildu izmeklējumiem – rodoties aizdomām par nepietiekami labu spēju elpot caur degunu, pacientam nozīmē objektīvu deguna izmeklēšanu pie otorinolaringologa (ausu-deguna-kakla) speciālista. Ja tiek konstatēta saīsināta zemmēles saitīte, tad pacientu pārvirza pie sejas-žokļu ķirurga, lai veiktu atbilstošu korekciju. Visai bieži ārstēšana jāsāk ar vizīti pie ortodonta, lai mainītu augšžokļa platumu pirms miofunkcionālās terapijas uzsākšanas.
Būtībā ir divu speciālistu diagnostiskās komandas kodols, kura galvenais uzdevums ir radīt pēctecīgu ārstēšanas plānu, maksimāli paredzot visus sarežģījumus, kuri varētu rasties ārstēšanas gaitā. Miofunkcionālā terapija ir interdisciplinārs ārstēšanas modelis, kurā pacients ir centrālā persona, savukārt speciālistu komanda veic veselības aprūpi saskaņā ar pacienta vajadzībām un ievērojot pēctecības principus.
Kad ārstēšanas gaita ir noskaidrota, tiek uzsākta terapija. Šeit būtiski ir paskaidrot miofunkcionālās terapijas saturu. Latvijā šobrīd miofunkcionālo terapiju kā ārstēšanas tehniku neapgūst katrs, kurš absolvējis medicīnas augstskolu. Tā ir metode, ko mācās ārsti un ārstniecības personas pēc diploma iegūšanas. Pārsvarā miofunkcionālās terapijas pakalpojumu nodrošina audiologopēdi, kuri ir ieguvuši atbilstošu izglītību.
Sabiedrībā pastāv maldīgs priekšstats, ka miofunkcionālā terapija ir 10 vingrinājumu komplekss. Tā nav recepte no pavārgrāmatas, kur priekšā uzrakstīts, cik reizes jāpilda lūpu vai mēles vingrinājumi. Protams, eksistē noteikts vingrinājumu pamata saturs, bet tas ir tikai, lai veiksmīgāk organizētu terapeitisko darbu. Speciālistam ir jāizprot katra individuālā situācija, katra atsevišķa pacienta veselības stāvoklis un tad jāizvērtē, ar ko sākt, kādus vingrinājumus pielietot, lai pēc iespējas drīzāk sasniegtu terapeitisko rezultātu. Tāpēc ir nepieciešamas zināšanas no paralēlām medicīnas disciplīnām, lai speciālists spētu pieņemt šo lēmumu un prasmīgi organizētu miofunkcionālās terapijas saturu.
Starp vārdiem “miofunkcionālā terapija” un “logopēdija” vai “miofunkcionālā terapija” un “izrunas vingrinājumi” nekad nevar likt vienlīdzības zīmi. Tās ir pilnīgi dažādas lietas. Miofunkcinālā terapija ir kā auglīga augsne, kurā vēlākos posmos var stādīt vajadzīgos augus. Miofunkcionālās terapijas galvenais uzdevums ir primāri veicināt pareizu mēles un lūpu miera stāvokli. Tas ir tik svarīgi, jo pirms jebkuras kustības ir miera stāvoklis. Mirklis, kad kustība vēl nav sākta. Tātad, ja es vēlos skriet, bet guļu uz grīdas, es varētu trenēties vismūsdienīgākās skriešanas tehnikas, tomēr, kamēr es nepiecelšos kājās, skriet man tik un tā neizdosies. Lai es varētu skriet, manam ķermenis jāatrodas vertikāli, tad es varēšu atsperties ar kājām un veikt skriešanai vajadzīgās kustības. Ar runu ir tas pats. Kamēr mana mēle neatrodas pareizā miera stāvoklī, proti, pie aukslējām, es varu trenēties izrunāt pareizi burtus, bet lietot šo pareizo izrunu vārdos man neizdosies, jo katru reizi mēles kustības veikšu no nepareiza izejas punkta. Tās arī ir vienas no biežākajām sūdzībām gan bērniem, gan pieaugušajiem – ilgstoša logopēdiskā terapija bez noturīgiem rezultātiem. Cilvēka ķermenis ir ļoti sistematizēts, visā organismā valda pēctecība, tāpēc, veicot ārstēšanu, to nedrīkst ignorēt. Kā jau iepriekš tika minēts, miofunkcionālajā terapijā viens no galvenajiem principiem ir pēctecība.
Sūdzības, ar kādām vēršas pacienti, ir visai dažādas. Biežākās, protams, ir saistītas ar skaņu izrunu, nepareizu sakodienu un pastāvīgi pavērtu muti. Miofunkcionālā terapija var būt nepieciešama pat vismazākajiem pacientiem – zīdainīšiem. Šādos gadījumos jaunās māmiņas sūdzas, ka jaundzimušajam ir zīšanas grūtības vai pavērta mutīte gan dienā, gan miega laikā. Vecākiem bērniem tiek konstatētas problēmas ar skaņu izrunu, nevēlēšanās košļāt un grūtības elpot caur degunu, jo ir palielinātas aizdegunes mandeles, viņi bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām. Skolēnu vecumā vecāki norāda uz problēmām ar sakodienu, aizvien saglabātām izrunas problēmas, grūtībām koncentrēties. Savukārt pieaugušo pacientu grupa sūdzas par krākšanu, elpas aizturēm miegā, sāpēm deniņu žokļa locītavā, izklaidību un ātru nogurdināmību, paaugstinātu asinsspiedienu un mūžīgo cīņu ar astmu kopš bērnības. Sūdzības ir tik dažādas, tāpēc arī miofunkcionālā terapija nevar būt tikai 10 unikāli vingrinājumi, kas līdzēs gan zīdainim, gan senioram.
Jo ilgāk mēs strādājam šajā nozarē, jo labāka veidojas izpratne par ķermeni kā vienotu veselumu, kur nevar ārstēt tikai nelīdzenu zobu rindu vai problēmas ar “R” burta izrunu. Meklējot sūdzību cēloņsakarības, bieži vien ir jānonāk pie agrīniem traucējumiem, kas ir saistīti ar grūtniecības posmu un dzemdībām. Agrīns skābekļa trūkums ar rezultējošo muskulatūras tonusa pazeminājumu ir biežākais cēlonis agrīnam lūpu nenoslēgumam un tālākai ķēdes reakcijai orofaciālajā sistēmā. Tāpēc bieži vien starpdisciplinārās komandas ietvaros tiek rekomendēts vērsties pie osteopāta.
Miofunkcionālā terapija ir kā lietussargs, kas cenšas apkopot visus pacienta veselības aspektus vienā grozā, tālāk tos sašķirot un apzināt vajadzīgās rīcības, lai uzlabotu pacienta veselību un dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Tas ir iespējams tikai cieši saliedētā komandā ar prātu un bez steigas, kur pacienta vajadzības ir centrālā vietā. Lai mums visiem laba veselība!
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada decembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
