Eva Strīķe: Kā izaugt
Dzīvība nav statiska, bet gan mainīga un nepārtraukti kustībā esoša. Tas ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kas padara dzīvību tik daudzveidīgu un interesantu.
Laikam tāpēc jau skolas gados kā brīvā laika pavadīšanas veidu izvēlējos sportu. Volejbola treniņi iemācīja komandas sajūtu, drauga pleca atbalstu, spītību zaudējot, un neatlaidību virzīties tālāk. Sportiskie sasniegumi (dalība Latvijas junioru izlases komandā) un komandas biedru traumas bija iemesls domāt par nākotnes profesiju, - tolaik vēlējos kļūt par sporta ārsti. Ja vēlāk mainīju sākotnējo nodomu pievērsties sporta medicīnai, tad vēlme studēt medicīnu palika noturīga. Mana augstskola bija Rīgas Medicīnas institūts, kas līdz studiju beigām pārtapa Medicīnas akadēmijā, bet rezidentūru un doktorantūru pabeidzu jau Rīgas Stradiņa universitātē. Visu rezidentūrā pavadīto laiku paralēli strādāju Sarkanā krusta, plaušu slimību un tuberkulozes slimnīcu Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļās.
Sports, šķiet, pavada manu dzīvi visā tās garumā, - slēpošana, joga un teniss ir tās aktivitātes, ko vēlme uzturēt un spodrināt. Ja agrāk tās bija iemesls veselīgam dzīves veidam un vispārējās labsajūtas uzlabošanai, tad tagad - izklaide, prieks, iespēja laiku pavadīt aktīvi ar ģimeni, draugiem, sasniegt mērķus, mazināt stresu un veicināt emocionālo labklājību.
Lēmumu par iespējamo ārstniecības virzienu anestezioloģijā un intensīvajā terapijā, pieņēmu studiju pirmajos gados. Šķiet, galvenais iemesls bija tēva smagā slimība, kuras dēļ bija nepieciešama ilgstoša terapija Intensīvā terapijas nodaļā. Smagā stāvokļa dēļ nācās piesaistīt speciālistus no Sirds un asinsvadu anestezioloģijas nodaļas (Dr. Maija Māliņa), kādēļ toreiz pacientam izdevās izvairīties no paliekošas invaliditātes. Jau vēlāk, rezidentūras laikā, savas virsstundas tērēju, voluntējot sirds un asinsvadu anestezioloģijas nozarē. Tā, 1997.gada 10 februārī, uzsāku darba gaitas PSKUS Sirds ķirurģijas centra anestezioloģijas dienestā. Tā laika Ķirurģijas centra vadītājs profesors J. Volokolakovs gan šķita skarbs, bet acs kaktiņi smaidīja, arī nozares speciālisti, kuri bija mani pirmie skolotāji – Dr. Maija Māliņa, Dr. Ilze Kreile, Dr. Igors Marcinkēvičs un nodaļas virsmāsa Alvīne Lāce, neraugoties uz ilgajām darba stundām sarežģītajās operācijās, bija atsaucīgi, lieliski kolēģi un teju otra ģimene priekos un bēdās.
Sirds ķirurģijas centrs tajā laikā uzsāku savu straujo attīstību no gadā paveiktām 127 operācijām uz maksimāli sasniegtajiem rezultātiem virs 1200 atvērtām sirds operācijām gadā.
Minētais operāciju apjoms, jaunu metožu pielietošana šajā ķirurģijas nozarē mainīja arī anestezioloģijas taktiku. 1999.gadā jau bijām ieguvuši pieredzi vairākās Eiropas klīnikās, Latvijas kardioanesteziologu grupa, ko pārstāvēju es (toreiz tikai septiņi ārsti), iestājāmies Eiropas kardioanesteziologu asociācijā (European Association of Cardiothoracic Anaesthesiology and Intensive Care), un, strādājot komandā ar Sirds ķirurgiem, piedalījāmies jaunu metožu ieviešanā (mazāk invazīvu hemodinamikas monitorēšana metožu pielietojums, koagulācijas sistēmas novērtēšana un terapija masīvas asiņošanas laikā, miniinvazīvas sirds operācijas, sirds transplantācija, hemodinamikas atbalsta sistēmu pielietojums). 2006.gadā, palielinoties operēto pacientu skaitam, bija nepieciešams palielināt IT apjomu, tāpēc pieņēma lēmumu toreizējo nodaļu dalīt divās. Man uzticēja izveidot Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu, kur sirds un asinsvadu pacientu ķirurģiskā ārstēšanā iesaistītie speciālisti darbotos saliedētā komandā. Kopā ar diviem virsārstiem – Dr. Vladimiru Harlamovu un Dr. Noru Porīti veidojām jauno speciālistu komandas. Izaicinājumu netrūka, kā arī darba tempa pieaugums bija zibenīgs.
Atgriežoties vēsturē, jāpiebilst, ka sirds ķirurģijas īstie izaicinājumi saistīti ar mākslīgās asinsrites ēru, ko 1953.gadā aizsāka Johns Gibbons. Mākslīgās asinsrites tehnika pavēra iespēju veikt daudz plašākas sirds operācijas. Katrai tehnoloģijai nepieciešamas arī papildus zināšanas. Sirds ķirurgu un anesteziologu atbalsts šādās operācijās ir speciālisti, kuri rūpējas par mākslīgās asinsrites tehnisko drošību, darbību - perfuzionisti. Minētie speciālisti ir neatņemami komandas dalībnieki arī ekstrakoporālās membrānas oksigenācijas (EKMO) metodes ieviešanā Latvijā, par kuras ieviesēju komandu vēlos pastāstīt vairāk.
EKMO… . Stāsts
Ekstrakoporālā membrānas oksigenācija (EKMO) ir ārstniecības metode, kas spēj palīdzēt gadījumos, kad zināms novēršams vai atgriezenisks sirds un/vai plaušu bojājums. Tā ir viena no ekstrakoporālām dzīvību uzturošām metodēm, kas ar savu sarežģīto, daudzveidīgo konfigurāciju nodrošina laiku lēmumu pieņemšanai, veido tiltu, uz atveseļošanos vai arī tālāku intervenci, kā, piemēram, perkutānu koronāru intervenci vai ķirurģisku iejaukšanos (4.attēls).
Mehānisko palīgcirkulācijas ierīču vēsture Latvijā aizsākusies līdz ar 21. gadsimtu, kad izmantoti mākslīgie sirds kambari, kas implantēti gan pacienta krūškurvī, gan ārpus tā. Rezultāti visām šīm metodēm bija dažādi, bet tika sperti nozīmīgi soļi sirds ķirurģijas attīstībā un pacientu veselības aprūpes pieejamībā Latvijā.
2023. gadā apritēja 15 gadi, kopš pirmā EKMO gadījumā Latvijā, kas notika Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā (PSKUS), kad 2008. gadā pacientam pēc atkārtotas sirds operācijas, kurā veica aortālā un mitrālā vārstuļa protezēšanu, starpkambaru defekta slēgšanu, nebija iespējams pārtraukt mākslīgo asinsriti, tādēļ implantēja centrālo EKMO sistēmu. Tās implantācijā piedalījās sirds ķirurgs Dr. Jānis Volokolakovs, anestezioloģe Dr. Nora Porīte un perfuzioniste Dr. Biruta Mozule. Tas bija pirmais solis, kad Latvijā aizsākās EKMO vēsture . Turpmākajos gados metodes pielietošanas apjoms un indikācijas tikai palielinājās, augot arī zināšanām un izpratnei par tehnoloģiju. Labākos rezultātus novēroja 2011. gada H1N1 gripas epidēmijas laikā, ārstējot pacientus ar vīrusa izraisītu masīvu plaušu bojājumu. Jāpiebilst, ka metodes izmaksas ir iespaidīgas, un līdz pat 2022. gadam pielietojums bija iespējams, pateicoties Sirds ķirurģijas centra resursiem. 15 gadu laikā EKMO pielietojums palielinājies piecas reizes, sasniedzot ap 30 gadījumiem gadā vienas slimnīcas ietvaros.
2021. gadā PSKUS attīstība sasniedza nepieciešamos standartus un kvalitātes kritērijus, kas sniedza iespēju spert nākamo attīstības soli un izveidot ekstrakorporālo orgānu atbalsta centru. Jāpiebilst, - kvalitātes rādītājs ir pielietoto gadījumu skaits un rezultāti uz vienu miljonu iedzīvotāju, pēc kā arī vērtē veselības iestādes sniegtā pakalpojuma lietderīgumu un pacientu drošību metodes izmantošanā. Vadoties atbilstoši starptautiskajiem ieteikumiem, veselības aprūpes iestādei nepieciešams nodrošināt vismaz desmit pacientu terapiju ar EKMO metodi uz vienu miljonu iedzīvotāju viena gada laikā (ELSO,2021), bet augstu profesionālo kompetenču nodrošināšanai jāīsteno vairāk nekā 20 gadījumu gadā. (Combes et al., 2014). Izpildot kritērijus un domājot par nākotnes attīstību, 2021.gada novembrī PSKUS izveidots ekstrakorporālo orgānu atbalsta centrs (EKOATC), par kura vadītāju iecelts dr. Roberts Leibuss. Viens no pirmajiem centra uzdevumiem bija iekšējo normatīvo aktu, tajā skaitā vadlīniju izstrāde, lai EKMO kļūtu pieejams, kā arī nodrošinātu sistēmas pārvaldīšanu un izsekojamību. Šobrīd EKOATC vadītāja pienākumus izpilda Dr. Edgars Prozorovskis, kurš līdz šim darbojās kā EKOATC koordinators, un Dr. Biruta Mozule – perfuzionistu komandas līdere, kuras zināšanas un padoms ir noderīgs katrā saspringtā situācijā.
Nākamais lielais solis ir padarīt metodi pieejamu un izmantojamu medicīnas iestādē, kurā ir atbilstošs aprīkojums un medicīnas tehnoloģijas. Pirmām kārtām, stingri balstoties uz ELSO ieteikumiem un pasaules pieredzi, nācās definēt, kuras specialitātes pārstāvji ir atbildīgi par katru metodes posmu. Protams, tas ir liels komandas darbs un bez tā nekas nebūtu iespējams.
Pēc visu formalitāšu izpildes PSKUS 2022. gada 4. janvārī iesniedza Zāļu valsts aģentūrā pieteikumu par jaunas medicīnas tehnoloģijas izveidi, ar tālāku saskaņošanu Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā un Latvijas Ārstu biedrībā, 2022. gada 24. janvārī ar Zāļu valsts aģentūras lēmumu nr.1-50/11, apstiprināta jauna medicīnas tehnoloģija - ekstrakorporālā membrānu oksigenācija (EKMO). Sākot ar šo dienu, izpildot visus nepieciešamos kritērijus, EKMO metodi iespējams pielietot jebkurā medicīnas ārstniecības iestādē, kas to spēj nodrošināt. Atzīmējama ir arī ekstrakorporālo orgānu atbalsta centra (EKOATC) atbilstība un uzņemšana ELSO (no angļu valodas - Extracorporeal Life Support Organization), kas sniedza iespēju būt daļai no lielākās EKMO kopienas, kurā pārstāvētas vairāk nekā 50 valstis un ir vairāk nekā 20 000 lietotāju, kas sniedz pētniecības platformu vairāku specialitāšu pārstāvjiem, kā arī iespēju popularizēt Latvijas vārdu pasaulē.
Ar šiem pirmajiem soļiem radītais haoss sāka sakārtoties, bet bija nepieciešami vēl turpmāki un radikālāki soļi metodes attīstībā. Vēlos izteikt pateicību PSKUS Sirds ķirurģijas centra un Sirds ķirurģijas intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas darbiniekiem, kā arī perfuzionistiem, kuri, uzsākot šīs sarežģītās iekārtas izmantošanu Latvijā, izrādījuši degsmi un pašaizliedzību un turpina to darīt arī šodien. Jāmin arī kolēģi no Intensīvās terapijas nodaļas un slimnīcas kardiologi, kuri palīdz pacientu identificēšanā un ārstēšanā. Kolēģu ir ļoti daudz un visus vārdos nenosaukt, bet katrs ir maza daļiņa no lielā darba.
Turpinot par sevi - profesionālo izaicinājumu nākamais nopietnais lēmums 2001.gadā bija uzsākt akadēmisko darbību RSU Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedrā, 2011.gadā aizstāvēt promocijas darbu un daļu laika veltīt studentu, rezidentu apmācībai, aktīvi iesaistīties Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas darbā, valdē un, vadot un darbojoties zinātniskās komisijas sastāvā, vadīt Eiropas anesteziologu asociācijas tālākizglītības kursu Latvijā. Arvien vairāk iesaistoties jauno speciālistu sagatavošanā, nācās atskārst, ka, sniedzot iespēju veidot zināšanu pārnesi no Eiropas labāko klīniku pieredzes un atverot robežas mūsu speciālistiem, zaudējam darba spēku nesakārtotas vides un atalgojuma dēļ. 2009.gada krīze bija graujoša, jo trīs labākie speciālisti no sirds asinsvadu anesteziologiem izlēma par labu darbam ārpus Latvijas.
Tāpēc radās vēl viens izaicinājums manā dzīvē – censties palīdzēt nozarei, iesaistoties slimnīcas vadībā, sākotnēji valdē, sapņojot īstenot PSKUS uzsākto būvniecības projektu, tad no 2018. gada kā galvenajai ārstei, kādu brīdi arī Veselības ministrijā pildot valsts galvenās speciālistes amatu. Iegūtā pieredze veselības nozares pārvaldībā bija laba skola, lai pārskatītu intensīvās terapijas darba organizācijas un apmaksas modeli, ieviestu ļoti nepieciešamas metodes tās darbā. Pateicoties uzsāktajam darbam, Covid 19 pandēmijas sākumā bija vieglāk atvērt un organizēt intensīvi ārstējamo pacientu plūsmu, pārvarot nemitīgus nepiemērotas infrastruktūras, neesošu tehnoloģiju un, galvenokārt, personāla trūkumu. Jāatzīst, man ir gods darboties profesionālākajā un atbildīgākajā kolēģu komandā.
Atlabšanas periods pēc smagām slimībām (lasīt – krīzēm), bieži ir divas reizes garāks nekā pati slimošana, kas pierādījās arī pēc pandēmijas – vairāk pacientu ar nopietnām saslimšanām un to blaknēm, kas palielinājis pacientu agresivitāti un neuzticēšanos ārstniecības personām, ilgāks vairāku projektu īstenošanas laiks, kas audzē darbinieku neapmierinātību. Tā nav laba ziņa, jo no šodienas pārmaiņu procesos iesaistītajiem profesionāļiem, ārstiem, viņu spējām iesaistīties pēc krīzes seku novēršanā, atkarīgs, kāda būs rītdienas medicīna.
Mēs dzīvojam jaunas “normālās” realitātes apstākļos ar nepieciešamību veikt pilnvērtīgu ārstniecību ar izteiktiem ierobežojumiem, samazinātiem resursiem un ārstniecisko profilu izmaiņām. Kopumā tas nozīmē nemitīgu procesu un pacientu pārplānošanu, atbilstoši ārstēšanas prioritātei un pieejamajiem tehniskajiem, personāla un infrastruktūras resursiem.
COVID-19 pandēmijas izraisītie traucējumi noteikti ietekmēs arī pēdējās desmitgadēs sasniegto, piemēram, sirds slimību mirstības samazināšanos daudzos pasaules reģionos. Svarīgi kopumā nezaudēt ieguvumus, kas gūti veselības nozarē pēdējos 20 gados. Ja problēmas risināšanai būtu vienkārša formula, tad šodienas statistika pasaulē arī nebūtu tik nomācoša – pēc OECD datiem pieciem biljoniem pasaules iedzīvotāju 2030.gadā nebūs iespējas saņemt medicīnisko palīdzību vispār, ja nākošajos desmit gados medicīnas resursi nepalielināsies divas reizes. ...bet globāla pandēmija var būt inovāciju un progresa dzimšanas diena. Dažreiz ir vajadzīga šāda mēroga krīze, lai palīdzētu mums to saprast.
Nobeigumā ir vieta Jura Rubeņa citātam:
,, Krīze vai slimība ir zīme līdzsvara trūkumam. Tādēļ, lai rastu izeju no krīzes, ir jāatrod līdzsvars. Nākotne piederēs tiem, kas iemācīsies atrast pareizo līdzsvaru. Jā, protams, vispirms sevī. Līdzsvars ir lielais, pats lielākais ar nākotni saistītais vārds.”
Foto: Autores personīgais arhīvs
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
