Ēriks Vizulis: No putna lidojuma... Kas notiek veselības aprūpē
Par to, ka notiekošais veselības aprūpē neapmierina ne ārstus, ne pacientus, ne sistēmas birokrātus, droši vien nav jāstrīdas. Kas tad ir noticis ar veselības aprūpes sistēmu brīvvalsts pastāvēšanas laikā? Tā īsti laikam nespēs noformulēt neviens, bet viedoklis, visdrīzāk, būs katram.
Kad deviņdesmitajos gados sāku strādāt par ārstu rajona centrālajā slimnīcā, valsts no repšiem pārgāja uz latiem. Toreiz mana alga bija 27 lati. Tas nešķita daudz, bet normāli, jo visiem bija mazas algas. Tas, ka pusgada laikā nevarēju sakrāt dīvānam, arī šķita tikai pārejošas grūtības. Un tā arī bija, jo tagad alga ir laba. Arī darba apstākļi ir uzlabojušies – ir izremontētas, aprīkotas telpas, nokomplektētas operāciju zāles, moderns aprīkojums, pieejamas mūsdienīgas zāles un metodes.
Bet es neredzu nozares pārmantojamību – kur palikuši jaunie ārsti, māsas, kas spīdošām acīm meklē iespēju pastrādāt nomaļākās Latvijas vietās? Kāpēc iestādes vairs neatzīmē agrāk ikgadējos jauno speciālistu vakarus ar iesvētībām, zvērestiem u.c. atribūtiku? Pa retam iemaldās kāds jaunais rezidents, māsa stažiere uz dažiem gadiem vai valsts noteikto prakses laiku, un viņu pēdas izgaist lielpilsētu – visbiežāk Rīgas – vai pārrobežu virzienā.
Nav jau tā, ka šī problēma ir parādījusies tikai brīvvalsts laikā, un nav arī tā, ka tikai veselības nozarē pastāv šī problēma. Visa valsts pašlaik ieiet tradīciju, dzīvesveida, pat dzīvesziņas krīzes posmā. Latvija varbūt neizmirst, bet izsīkst un iznīkst gan... Un kopumā ņemot – visa Rietumeiropa sirgst ar šo kaiti – strādāt smagu, atbildīgu darbu pat par labu atalgojumu bieži vien vairs nav ne prestiži, ne motivējoši.
Un varbūt nav arī tā, ka Latvijā un citur pasaulē nebūtu cilvēku, kas spējīgi sakārtot valsti, veselības aprūpi, citas nozares, viņi pat, iespējams, ir pie stūres, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņi nespēj, negrib vai viņiem neļauj sakārtot tautsaimniecību,valsti.
Nav jau arī tā, ka neviens nebūtu mēģinājis vismaz sākt kaut ko mainīt tajā, ko sauc par sistēmu. Bet tad, kad tu to sāc, tikai tad saproti, kas ir īstena birokrāta galvenais uzdevums, un tas ir – ne par ko neatbildēt. Sākas ideju un ierosinājumu apspriešana, izvērtēšana, rotācija, un tad kolektīvā atbildība pārvēršas par kolektīvo bezatbildību. Izplēn, izčākst un pazūd idejas, iniciatīva, un reformators pacīnījies un vīlies noiet vai tiek pastumts malā. Un bieži nāk cits, kurš vairs negrib traucēt mieru, un viss birokrātiskais aparāts atkal ieslīgst komforta zonā.
Jaunajai paaudzei, vismaz kādai daļai no tās, būtu jāsaprot, ka uzupurēšanās, ziedošanās, sevis veltīšana kaut kam, arī citu cilvēku interesēm, nav tikai sevi izdzīvojuši pagātnes murgi, bet, iespējams, – nākotnes izdzīvošanas atslēga. Es šoreiz runāju ne tikai par veselības aprūpi, es domāju arī par attiecībām ģimenē, attieksmi pret jebkuru darbu, arī neprestižu. Vai mūsu tumšie priekšteči būtu spējuši nodot mums trauslo dzīvības stafeti, ja viņi, pārdzīvojot epidēmijas, badu, karus, dzīvojot zemnīcās, nebūtu viens otru atbalstījuši, uzupurējušies, pat nezinot šādu vārdu – vai būtu spējuši? Vai viņi to paveiktu, ja visu laiku piesauktu savas tiesības, norādītu uz citu trūkumiem, meklētu iespēju dzīvot uz citu rēķina, neko nedarot? Visdrīzāk – nē. Tāpēc es domāju, ka šīs, gadu tūkstošos sevi apliecinājušās vērtības nedrīkst ignorēt. Mums jāsaprot, ka šīs nodotās zināšanas ir izdzīvošanas noslēpums un atbilde.
Ko Latvija darīs, ja visi jaunie ārsti strādās Rīgā, dažos lielākos centros un izbrauks uz ārzemēm? Palikušie iznīks. Gan vecie, gan jaunie. Tiks pārtraukta dzīvības stafete.
Bet nedrīkst arī aicināt jaunos, patriotiski noskaņotos speciālistus gulties uz ambrazūras, ziedojot sevi. Cilvēkiem, kas veido un atbild gan par veselības aprūpi, gan jauno ārstu, māsu vēlmi palikt un strādāt dzimtenē, ir jāsaprot un jāvada veselības aprūpes stratēģija tā, lai vismaz neveicinātu darbaspēka centralizēšanos un aizplūšanu no valsts.
Te būtu vairāk jādomā par speciālistu tālākizglītības, augšanas programmām ārpus Rīgas, iespējams, diferencētu, motivējošu darba apmaksas modeli. Jāiesaista pašvaldības, jāpilnveido dzīvesvietas nodrošināšanas programmas, citu sociālo pakalpojumu piedāvājums. Galvenais, lai tas jau būtu likumā, garantēts, nevis jaunie speciālisti ietu, meklētu, lūgtos.
Nozares stratēģijas veidotājiem uz visu problēmu kopumu būtu jāpaskatās no putna lidojuma, un tam būtu jābūt miera baloža, nevis plēsoņas (maitu lijas?) lidojumam.
