Ērču encefalīts
Drošu aizsardzību pret ērču encefalītu var panākt tikai ar vakcināciju. Lai iegūtu imunitāti, pirms sākas ērču aktivitāte, kas notiek pavasarī, vakcinācija jāsāk jau ziemas mēnešos. Vakcinācijas shēmu būtu vēlams pabeigt pēc trešās devas tai pašā ērču aktivitātes sezonā vai vismaz pirms nākamās ērču aktivitātes sezonas sākuma.
Informācija par ērcēm
Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas ērču sugas – suņu ērce (Ixodes ricinus) un taigas ērce (Ixodes persulcatus). Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk tās austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces.
Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz – sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 cm augstumā (maksimāli – līdz 1m augstu) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2–3 gadus, un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm.
Izplatība. Epidēmijas rajonā, kur izplatījies ērču encefalīts, infekcijas avots ir lielākā daļa zīdītāju. Īpaši bīstami ir sīkie grauzēji. Savukārt putni var pārnēsāt ērces uz citiem rajoniem. Ērču encefalīta vīrusa dabiskais perēklis ir daudzās Eiropas un Āzijas valstis. Eksistē divi ērču encefalīta vīrusa paveidi: austrumu un rietumu. Rietumu tips izplatīts centrālajā un rietumu Eiropā, Krievijas rietumu daļā, Baltijas valstīs, Skandināvijā u.c. Dabā inficētas ir ap 5–10% ērču, bet Latvijā, pārbaudot cilvēkiem piesūkušās ērces, konstatēja, ka inficētas ir 30–33%. Tas saskan ar zinātnieku izvirzīto teoriju, ka inficētas ērces ir daudz aktīvākas, līdz ar to lielāka ir iespēja, ka cilvēkam var piesūkties tieši inficēta ērce. Cilvēks ar ērču encefalītu var saslimt, arī dzerot inficētu kazas, retāk – govs pienu.
Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet, ja ir labvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi, tā var būt ievērojami ilgāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 °C–+5 °C.
Attīstības cikls. Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas – kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk – nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākamajā attīstības stadijā, bet mātītēm – lai producētu olas. Ērces barojas no daudzu zīdītāju, rāpuļu un putnu sugu indivīdiem. Tās inficējas tad, ja barojas ar tādu dzīvnieku asinīm, kurās nonākuši vīrusi un to ir pietiekami daudz. Ja ērce inficējusies, sūcot asinis no inficēta dzīvnieka, tā paliek inficēta līdz mūža beigām un nodod vīrusu nākamām paaudzēm, kā arī piesūcoties inficē tos dzīvniekus vai cilvēkus, kas nav imūni. Ērces uzzina, kur atrodas upuris, no tā izelpotā gaisa, izstarotā siltuma, kustībām, raksturīgās izdalīto taukskābju un sviestskābju smakas.
Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tās satur vairākus bioloģiski aktīvus komponentus ar plašu darbības spektru – antikoagulantus, pretiekaisuma un vietējās anestēzijas vielas, tāpēc bieži ērces piesūkšanos nemana. Saslimt iespējams arī, inficētai ērcei tikai pārrāpojot pār ādu, kurā ir sīkas mikrotraumas. Apmēram 30% no ērču encefalīta slimniekiem ērci uz sava ķermeņa nav atraduši. Lai inficētos ar Laimas slimību (laimboreliozi), nepieciešams, lai ērce būtu piesūkusies ilgāku laiku. Viena ērce var pārnēsāt gan ērču encefalīta vīrusus, gan Laimas slimības, gan ērlihiozes ierosinātājus, tāpēc cilvēku var inficēt ar visām šīm slimībām.
Slimības norise
Ērču encefalītam raksturīgi divi viļņi. Inkubācijas periods ilgst vidēji 7–14 dienas, bet tas var variēt no 2 līdz 28 dienām. Pirmā slimības stadijā ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz + 38 °C un vairāk, ir galvassāpes, sāpes mugurā un ekstremitātēs, katarāli augšējo elpceļu simptomi, slikta dūša. Pirmais vilnis parasti ilgst 2–4 dienas. Sekojošais bezsimptomu periods ilgst vidēji astoņas dienas. Slimības otram vilnim ir smagāka klīniskā norise, kas izpaužas kā meningīts, encefalīts, meningoencefalomielīts vai meningoencefaloradikulīts. Meningīta galvenie simptomi ir stipras galvassāpes, slikta dūša, sprandas stīvums, augsta temperatūra. Encefalīta gadījumā ir apziņas traucējumi, miegainība vai pretēji – nemiers, hiperkinēzijas (pārspīlētas, liekas kustības), mēles trīce, krampji, runas un psihiski traucējumi. Pēc pārslimota ērču encefalīta var būt galvassāpes, nespēja koncentrēties, depresija, dzirdes pasliktināšanās, muskuļu vājums un atrofija.
Diagnostika
Asinsainā bezsimptomu periodā ir izteikta leikocītu skaita pazemināšanās, kas, sākoties meningoencefalītam, pāriet leikocitozē – kad leikocītu skaits nozīmīgi paaugstinās, kā arī paaugstinās eritrocītu grimšanas ātrums. Likvorā ir paaugstināts limfocītu daudzums un pozitīvs olbaltums – līdz 200 mg%.
Par ērču encefalīta ārstēšanu un vakcināciju lasiet žurnāla "ārsts.lv" oktobra numurā!
