Epidurālā blokāde nav brīnums adatas galā

Viens no biežākajiem pacientu jautājumiem, ar ko saskaras neiroķirurgs savā praksē, ir: “Dakter, man sāp mugura. Es gribu, lai man uztaisa blokādi, jūs varētu?” Bet, no otras puses, arī jādzird pacientu iebildumi: “Blokāde? Nē, man tas nederēs, negribu vēl lielākas problēmas, un man ir bail no adatas, kur nu vēl dūriena mugurkaulā.” Kas tad ir blokāde – brīnumlīdzeklis vai drauds? Kas pacientiem būtu jāzina par to, pirms piekrist vai nepiekrist to veikt?

Blokādes muguras sāpju ārstēšanā praksē lieto samērā bieži. Faktiski tās ir viena no visbiežāk veiktajām pretsāpju procedūrām pacientiem ar muguras problēmām. Blokāžu galvenais uzdevums ir noņemt iekaisumu un sāpes no starpskriemeļu locītavām, mugurkaula izejošajām saknītēm un citiem audiem ap mugurkaulu, ievadot iekaisuma skartajā zonā, ļoti tuvu sāpju cēlonim, medikamentus. Faktiski blokādes ir ātrā palīdzība stipru muguras sāpju gadījumā. Blokādes var veikt neiroķirurgi, vertebrologi, algologi vai neirologi.

Kopumā ir vismaz pieci dažādu blokāžu veidi. Viena no visbiežāk lietotajām ir epidurālā blokāde, ko pasaulē pazīst jau no 19. gadsimta, bet aktīvi lieto sāpju medicīnā apmēram pēdējos 40 gadus. Pašu pirmo epidurālo blokādi 1885. gadā veica ASV neirologs Džeimss Leonards Kornigs, injicējot mugurkaula apakšējās struktūrās starp mugurkaula skriemeļiem kokaīnu (kā vietējas iedarbības anestēzijas līdzekli). Šo injekciju viņš vispirms veica sunim, tad kādam vīrietim, toreiz ar mērķi ārstēt “spermas nesaturēšanu”. Vēlāk pēc vairākiem nopietniem pētījumiem par galveno indikāciju epidurālās blokādes veikšanai kļuva nervu saknīšu iekaisuma jeb radikulārās sāpes. Nopietnākie pētījumi tika veikti ap 1986. gadu, kad ārsti pētnieki ziņoja par iespējām veikt augstas precizitātes un efektivitātes epidurālās blokādes, izmantojot fluoroskopiju, dažādas pieejas, katetrus un adatas. Arī šodien turpinās nopietns pētnieku darbs, meklējot pacientam drošākos un efektīvākos epidurālo blokāžu veikšanas veidus, nepārtraukti precizējot indikācijas un meklējot efektīvākos medikamentus.

Epidurālo blokāžu veikšanai izmanto fizioloģisko šķīdumu, anestēzijas līdzekļus vai steroīdu grupas medikamentus. Anestēzijas līdzekļi darbojas ar izteiktu pretsāpju efektu, kortikosteroīdiem ir pretsāpju un pretiekaisuma iedarbība, tie jāievada ļoti precīzi un stingri noteiktās devās. Fizioloģisko šķīdumu lieto medikamentu šķīduma pagatavošanai. Epidurālas blokādes var veikt gan radioloģiskā kontrolē (datortomogrāfija, fluoroskopija), gan bez tās. Protams, svarīgi ir blokādes veikšanas apstākļi – ārsta kabinets, speciāls procedūru kabinets vai operāciju zāle, kā arī pacientam un ārstam drošāk, ja ir iespējas to veikt adatas vizuālā kontrolē, izmantojot fluoroskopu vai datortomogrāfu. Fluoroskopa izmantošana epidurālām blokādēm ir svarīga precīzai adatas ievadīšanai nepieciešamajā lokalizācijā, sevišķi pacientiem, kam grūti noteikt anatomiskos orientierus (piemēram, skriemeļu izaugumus) – korpulentiem pacientiem, vecākiem cilvēkiem vai pacientiem ar dažādām deformācijām. Fluoroskopija nodrošina dažādu struktūru, īpaši kaulu, vizualizāciju dūriena laikā. Dažkārt tiek izmantota kontrastviela asinsvadu un epidurālās telpas vizualizācijai. Tomēr jāmin arī nevēlams blakusefekts – fluoroskopijas lietošanas laikā gan pacients, gan ārsts saņem nelielu, bet apstarojošu radiācijas devu. Lai mazinātu šo devu, ir pēc iespējas jāievēro drošības pasākumi, samazinot apstarošanas ilgumu un lietojot drošības līdzekļus.

Raksta turpinājumu par to, no kā ir atkarīgs epidurālās blokādes efekts, kādi blakusefekti un komplikācijas ir novērojamas pēc epidurālās blokādes, lasiet žurnāla "ārsts.lv" 2017. gada janvāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!