Elita Zepa, Zane Rožkalne: Stājas attīstība bērniem

Lai bērna stāja ļautu brīvi, kvalitatīvi un bez sāpēm kustēties dažādās aktivitātēs un sagatavotu pamatu patīkamām kustībām arī nākotnē, aprūpētājiem (vecākiem, vecvecākiem, auklēm u.c.) ieteicams pievērst uzmanību dažādiem tās veidošanās aspektiem. Šoreiz liksim uzsvaru uz stājas apzināšanās un veidošanās pirmsākumiem, kā arī vienkāršiem pasākumiem, lai sekmētu funkcionālu stāju visas dzīves garumā.

Kas ir stāja?

Stāja ir neapzināts ķermeņa un to daļu savstarpējais novietojums telpā, kas izpaužas kā reakcija uz gravitācijas spēku gan nekustīgā pozā, piemēram, stāvot un sēžot, gan kustībā, kā staigājot un skrienot.

Tā kā muskuļu un nervu sistēmas darbs kopā ar skeletu, saitēm un saistaudiem nodrošina pozas noturēšanu, stabilitāti vai kustību atsevišķos ķermeņa segmentos vai visam ķermenim kopumā, tiem ir jādarbojas kā orķestrim, gataviem strādāt ātri un spēcīgi vai lēni un ilgstoši, dažiem vai vairākiem kopā – atkarībā no konkrētā uzdevuma. Un, ja šajā grupā ir vismaz viens vājais posms, tas ietekmēs visu saspēli, to apgrūtinot un izjaucot arī citu muskuļu darbu un kopējo sistēmas harmoniju.

Lai arī cilvēkiem ir dažādi stājas tipi, pastāv zelta standarts, ko sauc par optimālu jeb funkcionālu stāju. Tas ir stāvoklis, kurā muskuloskeletālajai sistēmai ir viszemākā slodze un efektīvākais enerģijas patēriņš konkrētajā pozā, vienlaikus nodrošinot normālu muskuļu tonusu un garumu, kā arī harmonisku skeleta segmentu novietojumu citam pret citu. Savukārt izmainītu stāju, kam raksturīgas sāpes, muskuļu tonusa pārmaiņas, pārmērīgs muskuļu saspringums un saīsināšanās, kā arī izjaukts skeleta segmentu novietojums, sauc par nefunkcionālu stāju.

Stājas apzināšanās un veidošanās

Stāja sāk veidoties jau pirms dzimšanas, kad auglis kustas pret dzemdes sienu vai sajūt pretestību kustībai ar amniotisko šķidrumu, specializētiem receptoriem locītavās, muskuļos un saistaudos (proprioreceptori) uztverot signālus, kas ļauj apzināties sava ķermeņa robežas un tā daļu novietojumu telpā. Vienlaikus šīs ziņas palīdz neapzinātā līmenī regulēt muskuļu tonusu un pozas kontroli konkrētu darbību veikšanai.

Šis process turpinās arī pēc dzimšanas. Jo daudzveidīgākas ir kustības, pozas un pieredze, jo vairāk informācijas smadzenes saņem par ķermeņa novietojumu un to daļu savstarpējām attiecībām telpā, kas veicinās precīzāku ķermeņa apzināšanos vēlākā vecumā un funkcionālas stājas attīstību.

Tā kā augošs organisms pastāvīgi mainās gan izmēra, gan fizisko spēju ziņā, paralēli nepārtraukti attīstās arī ķermeņa uztvere, ko var uzlabot daudzveidīga apkārtējā vide un adekvāti stimuli proprioreceptoriem.

Funkcionālu pozu un kustību veicinošie faktori. Pēc dzimšanas liela loma proprioceptīvās informācijas dažādības nodrošināšanā ir aprūpētājiem, kas mazo ceļ, tur rokās, maina apģērbu un autiņus, mazgā un ēdina, kā arī apkārtējai videi, kas rada ķermenim fiziskos atskaites punktus ar spiedienu un svara balstīšanu uz dažādām virsmām. Tā kā jaundzimušajam liela daļa šo sajūtu ir nepieredzētas, aprūpētāju kustībām vēlams būt maigām un lēnām, ieteicams stāstīt bērnam par notiekošo un turpmākajām darbībām. Tāpat vajadzētu vērot, vai bērns ar ķermeni nenorāda, ka šo stimulu ir pārāk daudz, pārāk intensīvi vai ātri, piemēram, mazulis stipri sasprindzina ķermeni vai raud. Jāņem vērā, ka šī ir tikai daļa kairinājumu, pie kā bērnam jāpierod, jo arī redzes, dzirdes, garšas un ožas maņa sniedz daudz jaunas pieredzes.

Vienlaikus jārod līdzsvars, lai šo stimulu nav arī par maz, jo tie ir nepieciešami ķermeņa uztveres attīstībai. Pastāv teorija, ka pieaugušajiem, kuriem šāda ķermeniska aprūpe dzīves sākumā ir bijusi nepietiekama, vēlāk var attīstīties dažādi ķermeņa uztveres traucējumi. Tas var rezultēties, piemēram, ēšanas traucējumos, jo cilvēks nespēj adekvāti novērtēt sava ķermeņa apmēru.

Svarīgs ir ne tikai taustes kairinājums, bet arī saikne ar aprūpētājiem, jo bērnam piemīt spēcīga iekšējā tendence atdarināt viņu kustības un pozas. Nereti vēlākā vecumā var redzēt, ka bērnu un aprūpētāju stāja un kustības ir ļoti līdzīgas.

Zīdaiņa vecumā liela uzmanība jāpievērš tam, lai apkārtējā vide būtu attīstību veicinoša. Piemēram, būtu svarīgi veltīt uzmanību jaundzimušā skatienam un galvas kustībām, runājot ar viņu, sākumā nodrošinot stimulu viduslīnijā. Savukārt, kad bērns sāk izrādīt interesi par galvas grozīšanu, – arī no labajiem un kreisajiem sāniem.

Vēlāk, kad mazais sāk virzīt roku uz muti, būtiski ir netraucēt šīm kustībām, velkot rokās cimdus, ietinot bērnu vai neļaujot piekļūt mutei jebkādā citā veidā. Līdzīgi ir arī ar roka–roka, roka–celis, roka–pēda un pēda–mute kontaktu veidošanu, kā arī velšanos, griešanos, ko var veicināt stingras un plašas vides pieejamība. Visas šīs mazās un arī turpmākās lielākās redzamās kustības bērnam sniedz dažādu informāciju par viņa ķermeni telpā – to varētu dēvēt par ķermeņa kartēšanu smadzenēs.

Funkcionālu pozu un kustību kavējošie faktori. Ir zināms, ka zīdaiņiem kustības ierobežo atrašanās “konteineros”, piemēram, bērnu krēsliņos. Savukārt vēlākā vecumā kustībām un dažādu pozu ieņemšanai var traucēt arī pārāk ciešs apģērbs un stingri apavi, kas neļauj viegli nomainīt pozas. Piemēram, iekštelpās valkājot apavus vai stingra auduma bikses, bērnam var būt grūti pietupties vai ērti un droši no stāvus pozas nolaisties lejā uz grīdas.

Taču tie nav vienīgie ierobežojumi ‒ nereti bērnam sava dabīgā kustību un pozu attīstība ir jāmaina arī aprūpētāju aizrādījumu dēļ. Piemēram, esot ārā, mazuļi bieži vēlas aplūkot un pataustīt priekšmetus uz zemes un nolaižas sēdus uz ceļiem vai garensēdē ar kājām uz priekšu, jo stingrais un biezais apģērbs neļauj pietupties un tupēt ērti. Taču tajā brīdī saņem aizrādījumu par drēbju smērēšanu, un bērnam ir jāatrod veids, kā nolaisties lejā ar traucējošu apģērbu, to nesasmērējot. Rezultātā bērni bieži sāk noliekties ar noapaļotu muguru, saglabājot ceļos taisnas kājas, taču tas var kļūt par nefunkcionālu ierastu stāju, arī kad ārēji ierobežojumi vairs nepastāv.

Taču var būt arī pretēji – bērns tiek novietots pārlieku izaicinošā vidē, kurai mazais nav gatavs. Tad viņam var būt grūti veikt savai fiziskajai attīstībai atbilstošas aktivitātes, jo ķermenis visus spēkus koncentrē pozas noturēšanai, kas bieži vien nav kvalitatīva un optimāla stāja.

Spilgts piemērs tam ir agrīna bērna sēdināšana, īpaši, ja galva un kakls nav sagatavoti šai pozai. Tad mazais sēž ar noapaļotu muguru un pleciem, galva var būt noliekta uz vienu pusi, svara sadalījums iegurnī asimetrisks, taču izolētas galvas un kakla kustības bērns nevar veikt. Respektīvi – nevar pagriezt galvu un paskatīties sānis uz kādu lietu vai aizsniegties pēc tās, lai arī to spētu, piemēram, pozā guļus uz vēdera vai muguras. Pastāv arī risks, ka ķermenis šo asimetrisko pozu apgūs kā ieraduma pozu un tas aizkavēs optimālas stājas attīstību ar muskuļu disbalansu arī stāvus.

Bērniem raksturīgas stājas iezīmes

Bērnam augot, var parādīties iepriekš nemanītas stājas iezīmes, kas mēdz satraukt tuviniekus. Normālā attīstībā dažām no tām ir jāparādās un pēc tam attiecīgā vecumā jāizzūd, savukārt citām ir būtiski izveidoties un stabilizēties, lai veidotu optimālu stāju pieaugušā vecumā.

Pēdējā grūtniecības trimestrī auglis ir saliecies uz priekšu, un, skatoties no sāniem, mugurkauls ir izliecies C formā, ko novēro arī jaundzimušajiem. Ir noformējušies divi mugurkaula izliekumi uz mugurpusi ‒ krūšu un krustu kifoze, kas saglabāsies arī funkcionālā stājā pieaugušā vecumā.

Vēlāk veidojas mugurkaula izliekumi, kas vērsti uz priekšpusi. Kad bērns guļus uz vēdera sāk atcelt galvu un vēlāk arī sēdēt, formējas kakla lordoze, bet, sākot stāvēt un staigāt, ‒ jostas lordoze. Arī šie izliekumi ir vecumam un attīstībai atbilstoši, stabilizējas aptuveni sešos gados un saglabājas pieaugušā vecumā.  Nereti cilvēki šos izliekumus uztver kā novirzi no normas, taču tie palīdz mugurkaulam amortizēt slodzi fizisko aktivitāšu laikā. Dažkārt tie ir arī izmainīti ‒ palielināti vai samazināti, mainot novietojumu arī citos ķermeņa segmentos, piemēram, kombinējoties ar palielinātu plecu noapaļošanos uz priekšu.

Jāpiebilst, ka izliekumi pa labi vai pa kreisi, skatoties no mugurpuses, gan prasa īpašu uzmanību, un šādā gadījumā noteikti nepieciešama speciālista, piemēram, fizioterapeita, konsultācija.

Kad bērns ir nesen sācis stāvēt un staigāt, var novērot platāku pēdu novietojumu, palielinātu jostas daļas lordozi un iegurņa rotāciju uz priekšu, kas liek vēderam izgāzties uz priekšu. Aptuveni līdz pusotra gada vecumam bērna kājas ir izliektas O veidā, un aprūpētāji īpaši to ievēro, kad mazais sāk staigāt un stāvēt. Vēlāk leņķis starp augšstilbu un apakšstilbu mazinās un ap diviem gadiem kājas iztaisnojas, bet process turpinās, līdz izveidojas X veida kājas, kas visizteiktākās ir aptuveni trīsarpus gadu vecumā. Savukārt pēc šī maksimuma sasniegšanas kājas atkal pamazām sāk taisnoties un stabilizējas 6–8 gadu vecumā.

Šīs kāju ass un rotācijas izmaiņas vairākumā gadījumu atbilst optimālai stājas attīstībai konkrētajā vecumā, taču var būt izņēmumi, kad nepieciešams konsultēties ar ortopēdu. Tas jādara, ja izmaiņas ir pārlieku izteiktas, parādās citā vecumā vai nav simetrijas starp labo un kreiso kāju.

Tā kā bērniem raksturīga kustību un pozu daudzveidība, var novērot ļoti dažādas sēdus pozas, piemēram, garensēdi ar iztaisnotām kājām uz priekšu, ar saliektām kājām sānis, turku sēdi, sēdēšanu tupus pozā, kā arī W veida sēdi. Pēdējā iemantojusi nelāgu slavu kā kaitīga attīstībai, taču, ja bērns tajā pavada neilgu laiku un tā ir tikai viena no dažādām sēdus pozām, satraukumam nav iemesla. Savukārt, ja tā ir pamata sēdus poza vai ja stāvus vai kādā citā pozā pastāvīgi novēro spēcīgu asimetriju, piemēram, manāmi atšķiras plecu vai iegurņa augstums labajā un kreisajā pusē, vajadzētu vērsties pie fizioterapeita.

Nobeigumā

Stāja nobriest aptuveni 11 gadu vecumā, tāpēc līdz tam aprūpētāju galvenais uzdevums ir sagādāt bērnam drošu vidi pēc iespējas daudzveidīgu kustību un pozu apgūšanai, tomēr pārlieku nenoslogojot ķermeni ar neadekvātu slodzi. Tad veidosies pamats funkcionālai stājai un kvalitatīvām kustībām bez sāpēm pieaugušā vecumā.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!