Elīna Skaida: Iekaisīgo artrītu cēloņi un ārstēšanas principi

Iekaisīgs artrīts

Sāpes locītavās ir viena no biežākajām sūdzībām, kā dēļ cilvēki vēršas pie ārsta. Sāpes locītavās rada ne tikai subjektīvu diskomfortu, bet arī ietekmē cilvēka spēju pārvietoties, veikt ikdienas pienākumus, doties uz darbu. Sūdzības par sāpēm locītavās izteikti pieaug, palielinoties vecumam. Biežākais sāpju iemesls ir mehāniskas sāpes, kas radušās osteoartrīta, traumas, pārslodzes dēļ.

Mazākais daļas locītavu sāpju iemesls ir iekaisīgs artrīts. Atbilstoši definīcijai, tas ir simptomu kopums, kas rodas, kad organisma imūnās šūnas “uzbrūk” locītavu šūnām, veicinot iekaisuma procesu, un kaulu, skrimšļa bojājumu. Par iekaisīga artrīta diagnozi jāaizdomājas, ja izpildās kritēriji - persiostējošs locītavas iekaisums ir vismaz četras nedēļas, un vismaz divi no kritērijiem - 1. tūska trīs un vairāk locītavās, 2.tūska plaukstu un/vai pēdu sīkajās locītavās, 3. pozitīvs saspiešanas tests metakarpofalangiālajās, metatarsālajās locītavās, 4. asins analīzēs persistē paaugstināts c reaktīvais proteīns (CRO), kas augstāks par 10 g/l. Iekaisīgam artrītam raksturīgs rīta stīvums, kas ilgst vairāk nekā vienu stundu, sāpes mazina locītavu iekustināšana, taču pasliktina miera periodi, ir samazināta locītavas funkcionālā spēja, kopā ar locītavu sāpēm ir arī sistēmiski simptomi, kā paaugstināta temperatūra, svara zudums, nogurums, anēmija.

Autoimūnu artrītu iemesli vēl arvien ir neskaidri, taču zināms, ka liela nozīme ir gan apkārtējās vides faktoriem, gan dzīvesveidam. Tieša saistība ar autoimūnu slimību attīstību un potenciāli agresīvāku slimības gaitu ir smēķēšanai, alkohola lietošanai. Liela nozīme ir liekajam svaram, kas ir kā papildus faktors locītavu bojājumam. Svarīga ir arī ģimenes anamnēze, nozīmīgs riska faktors ir autoimūna iekaisīga locītavu slimība 1. pakāpes radiniekam.

Biežākie iekaisīgā artrīta veidi

• Vīrusa izraisīti un septiski artrīti

 Septisks artrīts biežāk skar vienu locītavu, lielākoties lielo locītavu (celis, gūža), sākas pēkšņi, ar paaugstinātu temperatūru, locītavas tūsku, apsārtumu, stiprām, pulsējošām sāpēm. Bieži anamnēzē zināma locītavas artrocentēze vai bakteriāls iekaisums ķermenī. Visbiežāk iekaisums ir ar monobaketriālu floru - streptokoks vai stafilokoks, nereti tuberkulozes nūjiņa. Septisks artrīts ir dzīvību apdraudoša situācija, kurai nepieciešama neatliekama palīdzība.

Vīrusa izraisīts artrīts lielākoties sākas pāris dienas pēc virālas infekcijas sākuma, var skart vienu vai vairākas locītavas un ir ar pavadošiem sistēmiskiem simptomiem - temperatūru, nogurumu, katarāliem simptomiem. Visbiežāk noris ar mērenām sāpēm locītavās, mērenu tūsku. Sūdzības izzūd līdz ar vīrusa simptomātikas mazināšanos, retos gadījumos simptomi var turpināties līdz 30 dienām.

• Kristāliski artrīti

Podagrisks artrīts, biežāk skar vīriešus nekā sievietes. Klasiski sākas ar sāpēm, tūsku, apsārtumu pēdas pirmajā pirkstā, sāpju dēļ ir grūtības staigāt, uzvilkt apavus. Sāpes biežāk sākas naktī uz rīta pusi, un maksimumu sasniedz 24 stundu laikā, spontāni izzūd pāris dienās, un atkārtojas, it īpaši, ja pieļautas diētas kļūdas. Pirmreizējas lēkmes bieži pāriet bez sekām, ja podagru neārstē, lēkmes atkārtojas regulāri, ieilgst, skar arī citas locītavas - potītes, ceļus, plaukstas. Bieži zemādā var novērot podagriskus tofus - zemādas veidojumus, kuriem atveroties, izdalās biezpienam līdzīga masa. Lēkmes provocē alkohola lietošana, liela apjoma sarkanās gaļas lietošana. Podagras pamatā ir metaboli traucējumi, kad asinīs ir paaugstināts urīnskābes līmenis, un urīnskābe kristālu veidā nogulsnējas locītavās, radot iekaisuma reakciju. Lēkmes laikā urīnskābes līmenis asinīs var būt normāls vai mēreni paaugstināts. Urīnskābes kontroli būtu vēlams veikt starplēkmju posmā. Jāņem vērā, ka paaugstināta urīnskābe ir podagras attīstības provocējošs faktors, taču tikai 20% cilvēku ar paaugstinātu urīnskābes līmeni attīstīsies podagra. Par urīnskābes līmeņa  medikamentozu pazemināšanu bez podagriska artrīta simptomiem, jālemj ārstam. Neārstēts podagrisks artrīts izraisa smagas, neatgriezeniskas locītavu deformācijas, invalidizāciju.

• Pseidopodagra jeb kalcija pirofosfātu izgulsnēšanās

Visbiežāk slimība skar cilvēkus pēc 60 gadu vecuma. Pētījumi liecina, ka vecumā pēc 85 gadiem, gandrīz 50% cilvēku locītavās atrodami kristāli, taču tikai nelielai daļai attīstās sūdzības. Biežāk skarti ir ceļi, taču var skart arī citas locītavas. Sākas pēkšņi ar tūsku, stiprām sāpēm, locītavas funkciju zudumu, taustot, locītava ir karsta. Slimība noris ar uzliesmojumiem, un simptomu brīviem periodiem.

• Autoimūni artrīti

Biežākais autoimūnais artrīts ir reimatoīdais artrīts, nedaudz biežāk slimo sievietes, slimība var attīstīties jebkurā vecumā taču biežāk no 25 līdz 45 gadiem.

Reimatoīdais artrīts lielākoties noris simetriski. Klasiski artrīts skar plaukstu, sīkās locītavas - metakarpofalangiālās, perifērās intefalangiālās locītavas, ceļus, plecus, potītes, pēdu sīkās locītavas. Viss biežāk noris kā poliartrīts, skarot trīs un vairāk locītavas, taču var būt arī monoartrīts.

• Reimatoīds artrīts noris ar plašu simptomātiku

Konstitucionālie simptomi - artrīts noris ar izteiktu iekaisuma sindromu - attīstās vispārējs vājums, svara zudums, muskuļu sāpes, astēnija, paaugstinās ķermeņa temperatūra, ir vispārēji slikta pašsajūta.

Rīta stīvums - viena no galvenajām sūdzībām iekaisīgu artrītu gadījumos, taču jāņem vērā, ka ne tikai, ja ir reimatoīdais artrīts. No rīta ir izteikti grūti saliekt pirkstus dūrēs, izkāpt no gultas, uzsākt iešanu, stīvums attīstās arī pēc īsāka mazkustības perioda, ne tikai nakts miega. Par diagnostiski nozīmīgu uzskata rīta stīvumu, kas ilgst vairāk par vienu stundu.

Locītavu tūska - klasiska reimatoīdā artrīta norise ir ar locītavu tūsku, biežāk tūskainas ir plaukstu sīkās locītavas, ceļi, potītes, atkarībā no diennakts laika, tūska nemainās.

Ārpuslocītavu izpausmes - reimatoīds artrīts nereti noris ar sistēmiskām izpausmēm, acu iesaisti - attīstās radzenes čūlas, plaušu bojājums - gan reimatoīdie mezgliņi plaušās, gan intersticiāls plaušu bojājums, aknu bojājums. Reimatoīdie mezgliņi biežāk attīstās uz ādas noslodžu virsmām - elkoņiem, ceļiem, rodas pirmā un otrā  kakla skriemeļa specifisks erozīvs bojājums.

Liela nozīme ir savlaicīgai artrīta diagnostikai un ārstēšanai. Reimatoīda artrīta sekas galvenokārt ir masīvas neatgriezeniskas locītavu deformācijas, kaula un skrimšļa eroziju dēļ, deformācijas biežāk skar plaukstas- gulbja kakla deformācijas, deformācijas, kad plaukstu pirksti novirzās prom no 1. pirksta. Kā jebkurš hronisks iekaisuma process, artrīts uzliek papildus slodzi kardiovaskulārai sistēmai paaugstinot infarkta, insulta riskus.

• Psoriātisks artrīts

Atbilstoši pieejamajiem literatūras datiem, psoriātisks artrīts attīstās 20% cilvēku ar ādas psoriāzi, vienlīdz bieži kā sievietēm, tā vīriešiem. Zināms, ka pat 33 līdz 50% cilvēku ar pozitīvu ģimenes anamnēzi – psoriāze, pirmās pakāpes radiniekam attīstīsies psoriātisks artrīts. Līdz pat 70% cilvēku ar psoriāzi, kādā dzīves posmā attīstās iekaisīgs artrīts, 15% ādas bojājumu attīstās vienlaikus ar artrītu, 17% artrīts attīstās pirms ādas psoriāzes izpausmēm, padarot psoriātiska artrīta diagnostiku ārstam samērā izaicinošu.

Artrīta klīniskā norise nereti ir variabla - asimetrisks oligoartrīts ar trīs līdz piecu locītavu iesaisti, poliartrīts ar klīnisku norisi, līdzīgu kā reimatoīdais artrīts, distāls artrīts, skarot distālās interfalangiālas locītavas, spondiloartrīts ar asimetrisku sakroileītu, spondilītu, ar/ bez perifēra artrīta.

Psoriātiska artrīta gadījumā iekaisums skar entēzes jeb zonas, kur saites piestiprinās kaulam, saitēm, cīpslām, locītavu kapsulai. Specifiska psoriātiska artrīta pazīme ir daktilīti jeb visa pirksta iekaisums, kad viens, vai vairāki pirksti ir izteikt tūskaini sāpīgi, ar ierobežotu kustīgumu. Raksturīgi, ka līdz pat 90% pacientu ar psoriātisku artrītu ir arī specifiski nagu bojājumi - nagi ir drūpoši, nespodri, bieži notiek naga atdalīšanās no gultnes. Psoriātisks artrīts nereti izraisa arī muskuļu sāpes, kustoties, ātru nogurdināmību slodzes laikā. Galvenā psoriātiskā artrīta atšķirība no citiem artrītiem ir mugurkaula iesaiste, kad iekaisums skar sakroileālās locītavas, lielākoties asimetriski, un iekaisumu mugurkaula skriemeļos. Sakroileītu pacienti mēdz atainot kā sāpes muguras lejas daļā, kas izstaro uz gluteālo rajonu, nereti gūžu locītavu rajonu. Sāpes nav saistītas ar fizisku slodzi. Tās izteikti traucē naktī, savu maksimumu sasniedzot rīta pusē.

• Ankilizējošs spondiloartrīts

Ankilizējošs spondiloartrīts biežāk skar vīriešus nekā sievietes un pirmās sūdzības 80% pacientu attīstās līdz 30 gadu vecumam, tikai 5% sūdzības attīstās pēc 45 gadu vecuma. Slimības galvenā izpausme ir muguras lejas daļas sāpes un stīvums, sāpes nereti izstaro uz gluetālo rajonu, gūžu locītavām. Ņemot vērā, ka slimībai ir ļoti variabla norise, daļai pacientu sūdzības ir vieglas, ar epizodiskiem paasinājumiem, taču daļai slimība noris ar izteiktu sāpju sindromu, kas nepāriet. Slimībai raksturīgi, ka sāpes un stīvumu mazina fiziska slodze, vingrošana, kas ir pretrunā muguras sāpēm, kas saistītas ar diska trūci, mugurkaula traumu un citu. Sāpes bieži pastiprinās naktī, no rīta ir izteikts stīvums, grūtības piecelties no gultas. Iekaisumam mugurkaulā progresējot, tiek bojātas mugurkaula saites, veidojas ankiloze jeb saaugšana, un mugurkauls zaudē savu kustīgumu. Iekaisumam skarot krūšu daļu, var būt sāpes pa ribu gaitu, elpošanas, kustību laikā. Daļai pacientu var attīstīties arī perifērs artrīts ar enetzītiem. Šai slimībai ir saistība ar mutāciju HLA B 27 gēnā, taču jāpiebilst, ka pozitīva mutācija paaugstina risku attīstīties ankilizējošam spondiloartrītam, nevis apstiprina diagnozi.

Sāpes locītavās bieži var būt tikai simptoms, kādai citai saslimšanai, piemēram, sistēmiskām saistaudu slimībām - sistēmas sarkanajai vilkēdei, Šegrēna slimībai, vaskulītam, paraneoplastiskam sindromam.

Diagnostika

Pats svarīgākais diagnostikā ir saruna ar pacientu, un skrupuloza izjautāšana par sūdzībām, sāpju raksturu, pavadošajiem simptomiem. Precīzai kaulu struktūras izvērtēšanai jāveic rentgens vismaz divās projekcijās. Mīksto audu izvērtēšanai jāveic muskuloskeletālā ultrasonogrāfija, kuras laikā iespējams izvērtēt locītavu apvalkus, saites, noteikt vai locītavā ir patoloģisks šķidrums, izvērtēt iekaisuma raksturu, aktivitāti. Magnētisko rezonansi jāveic gadījumos, ja rentgenogrāfija, un ultrasonogrāfija nesniedz pietiekamus datus, un pacientam klīniski ir raksturīgās sūdzības. Saišu bojājumu/plīsumu diagnostikai precīzāka metode ir magnētiskā rezonanse. Tā ir zelta standarts ankilizējoša spondiloartrīta izraisīta sakroileīta, spondilīta diagnostikai. Tas ir precīzākais izmeklējums, lai izvērtētu sakroileīta aktivitāti. Lai noskaidrotu iekaisuma raksturu, jāveic artrocentēze un iegūtā šķidruma laboratoriska diagnostika, izvērtējot šūnas, kristālu klātbūtni. Lai pierādītu baktēriju klātbūtni, nepieciešamības gadījuma veic šķidruma uzsējumu. Laboratorā diagnostika - pilna asins aina, sistēmiska iekaisuma marķieri - EGĀ (eritrocītu grimšanas ātrums), ferritīns, cro, seruma amiloīds A, olbaltumvielu elektroforēze. Iekšējo orgānu funkcijas laboratora izvērtēšana. Imunoloģiskās analīzes - ANA (antinukleārās antivielas), ENA (ekstraģētās nukleārās antivielas), RF (reimatoīdais faktors), anti CCP (antivielas pret ciklisko citrullinēto peptīdu), HLA B 27, imūnglobulīni IgM, IgG, IgA. Jāņem vērā, ka imunoloģiskās analīzes būtu jāveic tikai, ja ir attiecīgas sūdzības, nevis profilaktiski. Lai izvērtētu vispārējo veselības stāvokli, jāveic arī plaša iekšējo orgānu funkciju diagnostika, - vēdera dobuma, vairogdziedzera ultrasonogrāfija, plaušu izmeklējumi - rentgenogrāfijas, plaušu kompjūtertomogrāfija, sirds un asinsvadu izmeklēšana, kaulu blīvuma pārbaude.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!