Edmunds Kance: Ātrums un asfalts jeb par drošību, pārvietojoties uz diviem riteņiem...
Līdz ar siltās sezonas sākumu mēs kļūstam aktīvāki, un biežākas kļūst aktivitātes ārpus telpām, arī visdažādāko divu riteņu motorizētu un ne tik motorizētu transportlīdzekļu lietošana gan ikdienā, gan brīvdienās. Runa ir gan par jaudīgo klasiku – motocikliem, gan dažāda veida skūteriem, mopēdiem, velosipēdiem un to dažādiem atvasinājumiem jeb skrejriteņiem, elektrovelosipēdiem u.tml.
Ja pārvietojies uz “diviem riteņiem”
Sākot runāt par traumām, kas gūtas, traucoties ar “diviem riteņiem”, vērts īpaši izcelt motociklus (arī atsevišķus skūterus), kas var braukt ātrāk par 30–50 km/h, un velosipēdus, skrejriteņus, kā arī to atvasinājumus, kurus darbina cilvēka muskuļu spēks, – nelielas jaudas transportlīdzekļus, kas parasti nepārsniedz 30–50 km/h. Kāpēc tieši 50 km/h ir kritiskā ātruma robeža? Vai varbūt tomēr 30 km/h?
Ceļu satiksmes likums un ceļu satiksmes noteikumi paredz, ka robežšķirtne, kas atšķir mopēdu no jaudīga divu riteņu transportlīdzekļa, ir 45 km/h, taču, manuprāt, ir vērts no drošības viedokļa skatīt šos 30 km/h un 50 km/h rādītājus. Proti, pārsniedzot ātrumu 30 km/h, sadursmes gadījumā būtiski pieaug smagu traumu risks, bet, pārsniedzot 50 km/h, satiksmes negadījumos strauji pieaug mirstība. Satiksmes negadījumi mēdz būt dažādi, bet viens no bīstamākajiem – frontāla sadursme, kad abu braucēju ātrumi summējas, kas būtiski palielina letalitāti. Turklāt visi divu riteņu transportlīdzekļu vadītāji un pasažieri ir uzskatāmi par mazāk aizsargātajiem ceļu satiksmes dalībniekiem, jo sadursmes gadījumā viņi ir tieši pakļauti traumām bez vērā ņemamas aizsardzības, kādu sniedz automobiļi.
Ko darīt, lai risku mazinātu? Pirmkārt, jāzina un jāievēro ceļu satiksmes noteikumi. Jāizvairās no bīstamas apdzīšanas un atļautā ātruma pārsniegšanas, īpaši atceroties par bīstamību, izvēloties braukt ar ātrumu, kas pārsniedz intensīvas satiksmes plūsmas vidējo ātrumu. Jāseko, lai transportlīdzeklis vienmēr būtu labā tehniskā kārtībā un, jo īpaši svarīgi, – arī pašam braucējam jājūtas veselam, jo ļoti slikta pašsajūta vai kāda slimība, vadot jebkādu transportlīdzekli, pagarina reakcijas laiku, līdz ar to risks iekļūt satiksmes negadījumā palielinās.
Otrkārt, jāatceras par aizsargķiverēm, kas motociklu un mopēdu vadītājiem un pasažieriem ir obligātas, bet velosipēdu vadītājiem – pagaidām ieteicamas (obligātas tās ir tikai bērniem līdz 12 gadu vecumam). Protams, ķivere nebūs panaceja visām nelaimēm uz ceļa, tomēr daudzos gadījumos tā glābs dzīvību, mazinot tieši ļoti smago – letālo un invalidizējošo – galvas traumu risku. Iegādājoties ķiveri, tā jāizvēlas transporta veidam un galvas izmēram piemērota, jāapgūst tās pareiza lietošana.
Gribu vērst uzmanību vasaras sezonā pieaugošajam bērnu un pusaudžu traumatismam. No visām traumām, protams, izvairīties nevar, jo bērni ir aktīvi, kustīgi, un tādiem viņiem arī jābūt, taču transporta traumas ir tās, kuras var un vajag novērst. Vislabāk to var paveikt vecāki, skaidrojot, stāstot un uzraugot, kur un kā tiek lietoti velosipēdi, skrejriteņi, skūteri u.tml. pārvietošanās līdzekļi, īpaši atgādinot par pareizu gājēju pāreju un krustojumu šķērsošanu, atstarojošo elementu un aizsargķiveru, arī elkoņu un ceļa sargu lietošanu tam paredzētajās situācijās.
Ja tomēr negadījums noticis
Ja esat negadījuma liecinieks, braucot ar auto, vispareizāk būtu pēc sava transportlīdzekļa apturēšanas uzvilkt atstarojošo vesti, paņemt aptieciņu un avārijas zīmi, kas jānovieto tā, lai negadījuma vieta būtu laikus pamanāma, tādējādi rūpējoties gan par savu, gan potenciālo cietušo, gan arī citu braucēju drošību.
Kad par drošību padomāts, jādodas klāt cietušajam, bet nekādā gadījumā nedrīkst viņu uzreiz kustināt vai aicināt celties. Palīdzības sniegšana sākas ar cietušā uzrunāšanu un saudzīgu papurināšanu aiz pleca (ja nepieciešams), lai pārliecinātos, vai cietušais ir pie samaņas. Ja cietušais ir pie samaņas – reaģē uz uzrunu – pareiza rīcība ir nekustināt un nepārvietot cietušo, bet noskaidrot, kas sāp un kas ir noticis. Ja blakus ir vēl kāds palīdzības sniedzējs, otra persona tikmēr zvana 112 – vienotajam ārkārtas tālrunim – vai neatliekamajai medicīniskai palīdzībai 113. Ja citu personu nav, jāzvana pašam, vispirms nosaucot iespējami precīzu adresi, tad pastāstot, kas noticis, un atbildot uz dispečera jautājumiem.
Kā palīdzēt, ja cietušais ir bez samaņas
Gadījumā, ja cietušais ir bezsamaņā – neatbild uz uzrunu un vieglu papurināšanu aiz pleca, tāpat jāsauc palīgā, zvanot uz ārkārtas tālruni, vai, ja ir citi klātesošie, jānorāda, konkrēti kurai personai ir jāzvana uz 112 vai 113. Jāpārliecinās, vai pacients elpo (pieliecot galvu pie pacienta galvas, ar skatu uz krūškurvja pusi 5 līdz 10 sekundes jāklausās elpošana, jāvēro, vai nekustas pacienta krūškurvis, jācenšas sajust uz sava vaiga pacienta izelpas plūsma). Ja jau sākotnēji skaidri vērojams, ka pacients neelpo, tad pirms iepriekš aprakstītās elpošanas pārbaudes ieteicams pacientam saudzīgi atvērt elpceļus – fiksējot pacienta galvu ar savām rokām, jāizvirza pacienta apakšžoklis, jāpaver mute, jāpārliecinās, ka elpceļos nav redzamu svešķermeņu. Šajā procesā jāizvairās no pacienta galvas atliekšanas vai kakla grozīšanas, jo ikviens satiksmes negadījumā (īpaši ar velosipēdu vai mototransportu) cietis cilvēks uzskatāms par pacientu ar iespējamu galvas un mugurkaula traumu, līdz ar to galvas un kakla daļas kustināšana var izraisīt muguras smadzeņu traumu ar sekojošu neatgriezenisku paralīzi. Sargājot muguras smadzenes, baidoties no mugurkaula lūzumiem, būtu labi, ja, sniedzot pirmo palīdzību, šādu traumu pacientus varētu vispār nekustināt. Taču bezsamaņas un elpošanas traucējumu gadījumos jāņem vērā – bez skābekļa cilvēks var iztikt pavisam īsu brīdi. Šādā gadījumā katrai sekundei ir nozīme. Tāpēc, kamēr neatliekamās palīdzības brigāde vēl ir tikai ceļā, pacientu bezsamaņā, ja viņš neelpo, tomēr jānovieto uz muguras un jāsāk atdzīvināšanas pasākumi – krūškurvja kompresijas un elpināšana ar automašīnas pirmās palīdzības aptieciņā atrodamo elpināšanas maisu-masku attiecībā 30:2. Ja elpināšanas maiss nav pieejams, varam elpināt no mutes mutē, atceroties, ka pirmās palīdzības sniedzējs, ja to nespēj vai nevēlas higiēnas un infekcijas riska dēļ, drīkst pacientu arī neelpināt, veicot krūškurvja kompresijas 100–120 reizes minūtē līdz brīdim, kad ierodas neatliekamā palīdzība, pacients atgūst samaņu vai palīdzības sniedzēja spēki izsīkst.
Ja pacients ir bezsamaņā, tomēr spontāni elpo – pareizāk ir viņu nepārvietot, nekustināt, lai izvairītos no mugurkaula bojājumu riska, bet apsegt ar folija segu (ja tā nav pieejama, var izmantot citu materiālu – apģērbu, cita materiāla segu u.c.), lai nepieļautu atdzišanu, kā arī novērot cietušo. Ja uz muguras gulošam pacientam apziņas traucējumu dēļ aizkrīt mēle, kas traucē pilnvērtīgi elpot, var izcelt un turēt uz priekšu un augšu izvirzītu pacienta apakšžokli, vienlaikus neatliecot galvu, – tādā veidā nodrošinot elpceļu caurlaidību (jāatceras – ja cietušais neelpo vai elpošana neatjaunojas pēc elpceļu atvēršanas, tad jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi). Svarīgi zināt, ka neskaidrā situācijā telefonsarunas laikā padomus sniedz 113 dispečercentra mediķis. Ja saruna jau pārtraukta, vienmēr var zvanīt atkārtoti un jautāt, kā pareizi palīdzēt cietušajam, kamēr brigāde brauc.
Jebkurā gadījumā, ja cietušajam konstatējam aktīvu ārēju asiņošanu – asinis tek ar strūklu, straumi –, tās apturēšana ir visaugstākā prioritāte. Pirmās palīdzības sniedzēji asiņošanas apturēšanai uz ekstremitātēm izmanto spiedošus pārsējus, ko liek tieši uz brūces (var izmantot, piemēram, marles saiti, ar ko aizspiež brūci, tad ar citu marles saiti to cieši piesaitē, var likt vairākas saites vienu uz otras, ja uzreiz neizdodas apturēt asiņošanu; ja marles saites nav – var izmantot citu materiālu, piemēram, apģērba gabalu – par sterilitāti nav jāsatraucas, jo kritiskā situācijā spēcīgas asiņošanas apturēšana ir visaugstākā prioritāte), asiņojošo ekstremitāti paceļ uz augšu, un, ja nepieciešams, tur asiņojošo vietu nospiestu, līdz ierodas mediķi. Žņauga uzlikšana, sniedzot pirmo palīdzību, netiek rekomendēta audu bojājuma riska un bieži novēroto kļūdu dēļ. Kaulu lūzumus gan pirmās palīdzības līmenī imobilizēt nevajadzētu – šinu nelikt, bet saglabāt traumēto ekstremitāti nekustīgu, ja nepieciešams, apturēt asiņošanu, pēc tam cietušo apsedzot un uzraugot, līdz ierodas brigāde.
Aktuāls jautājums ir motocikla ķivere – noņemt vai atstāt? Pašlaik tiek rekomendēts ķiveri saudzīgi noņemt tikai tad, ja zem ķiveres ir aktīva asiņošana vai cietušajam ir bezsamaņa, kā arī, ja cietušais pats to cenšas izdarīt – varam palīdzēt. Noņemot motociklista ķiveri, vispirms jāatsprādzē ķiveres sprādze, bet ķiveres noņemšanas laikā jācenšas galvu atstāt nemainīgā pozā, nepieļaujot kustības kakla daļā ievainojuma riska dēļ.
Ko darīt, ja cietušais atsakās no piedāvātās palīdzības
Aktuāli ir gadījumi, kad cietušais jūtas relatīvi labi, pats ceļas un ir gatavs doties prom. Atcerēsimies, ka traumu guvis pacients sākotnēji var justies relatīvi vesels (tā saucamajā gaišajā periodā), bet nopietna veselības stāvokļa pasliktināšanās var iestāties tuvāko stundu, dažkārt pat diennakts laikā pēc negadījuma. Tāpēc svarīgi samaņā esošo cietušo nomierināt un izskaidrot, ka arī pēc it kā nelielas traumas, kas gūta kritienā vai satiksmes negadījumā ar motociklu vai pat velosipēdu, ir jāmeklē ārsta palīdzība. Pilnīgi noteikti jāpārliecina cietušo sagaidīt neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, ja cietušajam bija vai ir vismaz viens no sekojošiem simptomiem: samaņas zudums, atmiņas traucējumi, slikta dūša, vemšana, reibonis, miegainība, galvassāpes, sāpes spranda apvidū, sāpes krūškurvī vai vēderā, elpas trūkums, aizdomas par kaulu lūzumiem. Svarīgi saprast, ka cietušo akūtajā periodā apdraud ne jau sīkas brūces, nobrāzumi vai ārēji redzami sasitumi, bet gan daudz nopietnākas patoloģijas, proti, iekšēji asinsizplūdumi galvas smadzenēs (kas pēc gaišā perioda, turpinot progresēt, var radīt paaugstinātu spiedienu galvaskausā un izraisīt nāvi), vēdera iekšējo orgānu ievainojumi ar iekšējo asiņošanu, tostarp liesas plīsumu, sirds un plaušu ievainojumi, kas var izraisīt asinsrites vai elpošanas apstāšanos. Ja cietušais ir alkohola reibumā, ārstniecības personai šāds cietušais noteikti būtu jāapskata jau notikuma vietā. Protams, pirmās palīdzības sniedzējam nav ne tiesību, ne arī pienākuma kādu ar spēku aizkavēt un piespiest gaidīt brigādi, nevajag arī strīdēties ar nekritiskiem cietušajiem, bet pareizā taktika būtu piedāvāt izsaukt neatliekamo palīdzību un censties izskaidrot cietušajam viņa stāvokļa nopietnību.
Reizēm rodas jautājums, vai palīdzības sniedzējam pietiek ar zvanu 113, vai tomēr pašam jāzvana arī 110? Atbilde pavisam īsa – ja zvans NMPD uz 113 bija sekmīgs, adrese pateikta un brigāde ir ceļā, tad ar to pietiek. Dispečers pats izsauks policiju, ja būs nepieciešams. Svarīgi gan ir 113 dispečeram pateikt, ja cietušais kaut kur iespiests, piemēram, zem automašīnas – jo tad var būt nepieciešama Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku palīdzība cietušā atbrīvošanai. Arī to izsauks pats 113 dispečers. Pēc izsaukuma pieteikšanas, ja nav nepieciešami padomi palīdzības sniegšanai, kamēr brigāde ir ceļā, svarīgi tomēr neaizņemt savu tālruņa līniju, runājot ar kādu citu, jo dispečeram var būt nepieciešamība atzvanīt, lai precizētu adresi vai citu informāciju no notikuma vietas.
Lieku reizi noslēgumā jāatgādina, ka, gaidot mediķus, cietušajam nevajadzētu dot ēst un dzert, jo pilns kuņģis rada vemšanas un aizrīšanās risku gadījumā, ja cietušais vēlāk zaudē samaņu.
Foto: pexels.com
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada jūnija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
