Edgars Vasiļevskis, Mihails Arons, Ināra Logina: Sāpes

Sāpes ir viena no lielākajām veselības aprūpes problēmām, jo tās skar absolūti lielāko iedzīvotāju daļu – vismaz kādā dzīves posmā. Sāpes ir svarīgs veselības saglabāšanas faktors, kas brīdina par iespējamām lielākām briesmām, kas varētu rasties, ja sāpes tiktu ignorētas.

Šajā rakstā runāsim par pacientiem mazāk zināmajām lielo locītavu un sejas sāpju ārstēšanas invazīvajām metodēm.

Kas ir sāpes un sāpju medicīna

Nobela prēmijas laureāts (1932) neirofiziologs Čārlzs Šeringtons (Charles Sherrington) sāpes ir vērtējis šādi: “Fiziskās sāpes jāuzskata par ķermeņa aizsardzībai nepieciešamā refleksa psiholoģisko papildinājumu.”

Sāpes visbiežāk rodas, ja ir bojājums mīkstajos audos (muskuļos, saitēs), kaulos, locītavās vai arī dažādu orgānu iekaisumu gadījumos. Visbiežākie hronisko sāpju veidi ir muguras sāpes un locītavu sāpes.

Sāpju medicīnas jeb algoloģijas galvenais uzdevums ir hronisku identificētu dažādu sāpju sindromu aprūpe, īstenojot multimodālu terapiju. Akūtu sāpju remdēšana ir sāpju medicīnas daļa, ko veic anestezioloģijas dienests. Hronisku sāpju gadījumā par sāpju remdēšanu rūpējas sāpju speciālists algologs.

Lielo locītavu osteoartrīts

Tas ir neiekaisīgs deģeneratīvs locītavu bojājums, kas visbiežāk parādās vidēja vecuma cilvēkiem un kam raksturīgs pakāpeniska locītavu skrimšļa slāņa samazināšanās.

Lielo locītavu (gūžas un ceļa) osteoartrīts biežāk attīstās pēc 45–50 gadiem.

Sievietes slimo biežāk nekā vīrieši. Simptomātisks (kopā ar sūdzībām) osteoartrīts skar 10–15% no populācijas vecumā virs 63 gadiem. Asimptomātisks (bez sūdzībām) osteoartrīts radioloģiskās izmeklēšanas laikā tiek konstatēts 25–30% cilvēku vecumā no 63 līdz 69 gadiem.

Riska faktori:

- dzimums – sievietes saslimst biežāk;

- vecums – osteoartrīta attīstības biežums strauji pieaug ar vecumu;

- pārmērīgs svars ir osteoartrīta riska faktors;

- C vitamīna deficīts;

- osteoporoze;

- locītavu ievainojumi anamnēzē;

- paaugstināta locītavu slodze (darbs, kas saistīts ar smagumu celšanu un pārvietošanu);

- iedzimtība;

- iedzimtas attīstības anomālijas.

Simptomi

Osteoartrītam raksturīgas sāpes skartajā locītavā. Sākumā sāpes rodas tikai tad, kad skartā locītava ir pakļauta slodzei. Laikam ejot, sāpes uztrauc arī miera stāvoklī. Ļoti raksturīgi ir tā sauktās starta sāpes jeb sāpes, kuras rodas, sākot kustības pēc ilgstošas atpūtas. Rīta stīvums – raksturīgs osteoartrīta simptoms, kurš parasti ilgst ne vairāk kā 10–15 minūtes. Locītavu deformācija, tilpuma palielināšanās, ierobežotas kustības locītavā – tipiski simptomi locītavas bojājuma gadījumā.

Ārstēšana

Medikamentoza – lai samazinātu osteoartrīta simptomus, parasti tiek ieteikts paracetamols (līdz pat 4 g dienā) un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ibumetīns, diklofenaks un citi). Taču jāatceras, ka ilgstoša nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana var izraisīt kuņģa un nieru gļotādu bojājumus.

- Hormonālo pretiekaisuma zāļu ievadīšana locītavas dobumā parasti nodrošina labu, bet īslaicīgu iedarbību.

- Hialuronskābes preparātu ievadīšana locītavā dažos gadījumos var mazināt osteoartrīta simptomu smagumu.

Tā saukto hondroprotektoru jeb līdzekļu, kam būtu jāsamazina skrimšļa nodilšana, – hondroitīna un glikozamīna – lietošanas lietderīgumam nav pārliecinošu pierādījumu.

Nemedikamentoza ārstēšana – nepieciešamas regulāras ilgstošas slodzes – staigāšana, peldēšana, velobraukšana –, lai stiprinātu muskuļus un saglabātu locītavu kustīgumu.

Svara korekcija – svara zudums parasti panāk osteoartrīta simptomu samazināšanos.

Ķirurģiskā – smagos gadījumos vienīgā izeja ir ceļa vai gūžas locītavas endoprotezēšana.

Alternatīvas ārstēšanas metodes – tiek izmantotas gadījumā, ja medikamenti un fizioterapija nesniedz ilgstošu rezultātu un ir kontrindikācijas ķirurģiskai ārstēšanai, piemēram, ir smagas blakusslimības. Viena no šādām alternatīvām metodēm ir locītavas denervācija. Procedūras būtība ir tāda, ka nervu šķiedras, caur kurām sāpīgas sajūtas tiek pārnestas no skartās locītavas, tiek iznīcinātas.

To var panākt divos veidos – ar konvencionālo radiofrekvences nervu destrukciju vai ar zemas temperatūras iedarbību – kriodestrukciju. Sāpes skartajā locītavā pazūd tūlīt pēc procedūras. Efekta ilgums ir 6–8 mēneši. Pēc 6–8 mēnešiem nervu šķiedras sāk reģenerēties, un skartās locītavas var atkal sāpēt. Tomēr tas nenotiek vienā dienā, un, ja ir ļoti sāpīgas sajūtas, procedūru var atkārtot.

Krioneiroablācija, kas pazīstama arī kā krioanalgēzija, ir speciāla metode, lai nodrošinātu ilgtermiņa sāpju mazināšanu. Krioanalgēzijas procesā uz laiku tiek pārtrauktas neironu un motoro nervu funkcijas nervu sistēmā, izmantojot aukstumu. Krioanalgēzija kļūst arvien populārāka metode sāpju remdēšanai. Atsāpināšana balstās uz ledus izveidotajiem kristāliem, kas iznīcina nervu šūnas, kuras pārvieto informāciju par sāpēm. Krioablācijas laikā nervu struktūra netiek iznīcināta pilnībā, tāpēc nervu audi var atjaunoties, tādējādi neveidojot risku attīstīties neirītiem. Metode ir droša un minimāli invazīva. Tā ir ieteicama gadījumos, kad konservatīva ārstēšana izrādījusies neefektīva.

Priekšrocības:

-           mazinvazīva procedūra;

-           augsta efektivitāte: sāpju samazināšana no 6 mēnešiem līdz pat 2 gadiem;

-           zemādas procedūra ar vietējo anestēziju;

-           ātra atgriešanās ikdienas aktivitātēs;

-           nav nepieciešama hospitalizācija;

-           iespējams atkārtot.

Trīszaru nerva jeb trigeminālā neiralģija

Tas ir visizplatītākais sejas sāpju veids pacientiem, kuri ir vecāki par 50 gadiem. 90% gadījumu pirmie simptomi sāk parādīties pēc 40 gadiem. Sievietēm trīszaru nerva neiralģija novērojama pusotras reizes biežāk nekā vīriešiem.

Simptomi

Trīszaru nerva neiralģiju raksturo vienpusējas, akūtas, lēkmjveida, elektriskās strāvas triecienam līdzīgas sāpes, kas izpaužas vienā vai vairākos trīszaru nerva zaros. Sāpes var provocēt jebkura sejas kustība – ēšana, mazgāšanās, skūšanās u.c. –, ārējie karinātāji: aukstums un siltums.

Ārstēšana

Ar medikamentiem – viens no efektīvākajiem medikamentiem ir karbamazepīns. Pētījumi liecina, ka karbamazepīns var samazināt sāpes par 70%. Līdzīga efektivitāte ir okskarbamazepīnam.

Labi rezultāti ārstēšanā ir gabapentīnam, pregabalīnam un baklofēnam.

Ja ar medikamentu palīdzību nevar sasniegt vēlamo rezultātu vai arī tas ir saistīts ar nopietnām blakusparādībām, var izmantot invazīvu ārstēšanu.

Invazīva ārstēšana

• Ķirurģiskā mikrovaskulāra dekompresija ir ieteicama jauniem pacientiem, jo šīs procedūras efekts ir vislielākais.
• Vecākiem pacientiem, ārstējot trīszaru nerva neiralģiju, iesaka konvencionālo radiofrekvences nervu destrukciju – tas ir saistīts ar zemu iespējamo komplikāciju līmeni, kas iespējama, ārstējot ķirurģiski.
• Stereotaktiskais starojums jeb gamma nazis – metodes būtība ir tāda, ka īpaša iekārta nosūta lielu starojuma devu uz trīszaru nervu, un tas izraisa tā daļēju iznīcināšanu. Efektivitāte ir 60–70%. Efekts ilgtermiņā nav zināms.

Jaunu pacientu ārstēšanā ir ieteicama ķirurģiskā mikrovaskulāra dekompresija. Attiecībā uz vecākiem pacientiem ieteicamā metode ir konvencionālā radiofrekvences nervu destrukcija.

Medikamentozā terapija ir vismazāk labvēlīgā ārstēšanas metode – panāktais efekts bieži vien ir saistīts ar nopietnām blakusparādībām, jo medikamenti jālieto visu mūžu.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada oktobra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!