Dzīvnieki un bērni - absolūta pieaugušo atbildība

Nereti ziņu portāli informē par traģiskiem gadījumiem, kad dzīvnieks ir sakodis bērnu. Lai kā gribētos tajā vainot kārtējo agresīvo suni, patiesībā par notikušo vienmēr atbildīgi ir pieaugušie – bērna vecāki un suņa saimnieki. Par to, kāpēc šādi negadījumi notiek tik bieži un vai vainojams dzīvnieks, sarunā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītāju profesoru AIGARU PĒTERSONU un veterinārārsti LITU KONOPORI.

Katru dienu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā pēc dzīvnieku kodumiem palīdzība tiek sniegta vidēji trīs bērniem. 2012. gadā palīdzība tika sniegta 857 bērniem, 2013. gadā – 1125, 2014. gadā – 889, bet 2015. gadā – vairāk nekā 900. “Turklāt jāņem vērā, ka šie dati ir tikai no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un lielākā daļa sakosto bērnu ir no Rīgas vai tuvākajiem rajoniem, no citām pilsētām cietušie pie mums nokļūst vien smagos gadījumos. Tātad visā Latvijā šie skaitļi kopumā ir vēl lielāki,” norāda bērnu ķirurģijas profesors Aigars Pētersons. “Prevalē, protams, suņu kodumi, kam seko kaķu un citu mājdzīvnieku – peļu, žurku, kāmju, šinšilu, putnu u.c. dzīvo radību – radītie miesas bojājumi.”

Traumas ir dažādas – sākot no sīkiem, nenozīmīgiem skrāpējumiem beidzot ar dzīvību apdraudošām traumām. “Visbiežāk pēc dzīvnieku kodumiem bērniem ir traumēta seja, ausis, galvas matainā daļa, kakls un rokas. Neatliekamās palīdzības ārsti dažkārt sastopas arī ar ļoti nopietnām traumām: galvaskausa lūzumiem, smadzeņu bojājumiem. Esmu redzējis bērnus ar nokostām auss gliemežnīcām, ekstremitāšu multipliem kodumiem. Man kā ķirurgam četras stundas nācies pavadīt operāciju zālē, lai uzmanīgi izmazgātu, sakoptu un sašūtu dzīvnieku radītos miesas bojājumus,” stāsta profesors. “Pēc šādām traumām veidojas rētas, kas diemžēl visu mūžu cilvēkam atgādina par šo negadījumu. Tomēr lielākoties traumas ir nelielas kostas brūces vai nobrāzumi, kas sadzīst pēc virspusējas apstrādes, un rētas neveidojas.”

Visas bērnu vecuma grupas ir pakļautas dzīvnieku kodumu un citu savainojumu riskam. “Zīdaiņi un mazi bērni līdz trīs gadu vecumam visbiežāk šādas traumas gūst mājās, un tas noticis saskarē ar mīļo mājas suni, kaķi, šinšilu vai žurku. Gandrīz vienmēr tas notiek zonā, ko dzīvnieks ir uzskatījis par savu, piemēram, pie suņa bļodas. Pirmsskolas un skolas vecuma bērni traumas visbiežāk gūst pagalmā, spēlējot futbolu vai braucot ar velosipēdu, kad negaidīti uzrodas kāds suns un iekož bērnam kājā. Tāpēc es nenogurstoši skaidroju vecākiem un dzīvnieku saimniekiem – nekad nedrīkst bez pieskatīšanas atstāt dzīvnieku un bērnu. Par zīdaiņiem vispār nevar būt runas! Mirkļi, kuros notiek šie negadījumi, ir ļoti, ļoti īsi. Pēcāk, analizējot situāciju, parasti izrādās, ka konflikta provokators ir bijis mazais pilsonis, taču samaksa par to ir pārāk augsta. To vecākiem vajadzētu atcerēties jebkurā diennakts laikā.”

Kad jādodas pēc palīdzības

Profesors Aigars Pētersons uzsver, ka itin visos gadījumos, kad bērnam saskarsmē ar dzīvnieku ir bojāta āda vai gļotāda, arī tad, ja trauma ir neliela, ir jādodas uz tuvākās ārstniecības iestādes neatliekamās palīdzības nodaļu un jāsaņem palīdzība.

(..)

Galvenā problēma – cilvēciskotie dzīvnieki

Veterinārārste Lita Konopore skaidro, ka galvenā problēma starp cilvēku un mājdzīvnieku rodas tāpēc, ka vēlamies cilvēciskot savus mājdzīvniekus. “Saimnieki dzīvniekos cenšas saskatīt tādas rakstura īpašības un uzvedību, kāda mājdzīvniekiem nepiemīt un nevar piemist. Sunim un kaķim nepamatoti tiek piedēvētas prāta spējas un analīze, par intelektā zemākajiem grauzējiem nemaz nerunājot,” norāda veterinārārste. “Pārpratumi veidojas tāpēc, ka daļa pieaugušo paļaujas uz sava suņa spēju analizēt, uzskatot, ka suns izprot – viņš ir mans saimnieks, bet tas ir viņa bērns, tāpēc man šis bērns ir jāciena.

Patiesībā suns pakļaujas cilvēkam, jo cilvēks ir barvedis, kas viņu baro, ved pastaigās un spēj kontrolēt, tāpēc suņa un saimnieka attiecību savstarpējo attiecību princips ir citāds – barveža un bara locekļa modelis. Savukārt bērns sunim nekādā veidā neizskatās pēc barveža. Saskaņā ar zoopsihologu novērojumiem lielākoties sunim un kaķim mazs bērns asociējas ar nezināmu dzīvnieku, kura smaržu un arī uzvedības modeli mājdzīvnieks neatpzīst. Jo vairāk bērns sāk izskatīties pēc pieaugušā, jo vairāk mājdzīvnieki sāk viņu atpazīt kā cilvēku, kuram varētu būt jāpakļaujas.”

Visu rakstu lasiet veselības žurnāla \"ārsts.lv\" marta numurā!