Dzīves finiša taisnē jāpaļaujas uz profesionāļiem

Ārsts.lv sarunājās ar trim paliatīvās aprūpes profesionāļiem: pediatre ANDA JANSONE ir Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta dibinātāja un vadītāja, ikdienā strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, onkologs ķīmijterapeits, algologs VILNIS SOSĀRS jau daudzus gadus ir Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs, ne mazāk pieredzējusi ir onkoloģe ķīmijterapeite ZINAIDA ŠTARA – Liepājas reģionālās slimnīcas Ķīmijterapijas, hematoloģijas un paliatīvās aprūpes nodaļas virsārste.

Cilvēki, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe aizņem gultasvietas slimnīcās, daudziem vairāk noderētu sociāla, ne vairs medicīniska palīdzība, un kopumā šie cilvēki tiek apzīmogoti ar vārdu slogs – tuviniekiem, valsts budžetam, medicīnas personālam. Šādi pēc sarunām ar jomas speciālistiem īsumā raksturojama situācija paliatīvajā aprūpē pieaugušajiem. Citādi ir ar nedziedināmi slimajiem bērniem – par viņu dzīves kvalitāti tiek gādāts augstākajā mērā, tomēr tas ir, pateicoties nevalstiskajām organizācijām un ziedojumiem. Ārsti, kas ikdienā strādā ar pacientiem, kuru slimība nav izārstējama, un rūpējas, lai pacientu dzīves pēdējie mēneši, dienas un stundas būtu, cik vien tas iespējams, bez sāpju un citu problēmu smaguma, par situāciju paliatīvās aprūpes jomā stāsta labprāt, atzīstot, ka to darīt nenākas bieži – sabiedrībā šī tēma, tāpat kā viss ar nāvi saistītais (ikdienas nāvi, ne skandalozām traģēdijām), nav ausīm un acīm tīkama. Lai gan tā ir tikpat dabiska lieta kā piedzimšana.

Pacients plus viņa piederīgie – paliatīvajā aprūpē tā ir viena aprūpes vienība, kas speciālistiem nozīmē dubultu, pat trīskāršu slodzi – nodrošināt slimnieka dzīves kvalitāti viņa pēdējās dienās, izglītot un sniegt psiholoģisku palīdzību tuviniekiem. Kā ilgstoši iespējams tikt galā ar šādiem pienākumiem? Par to vaicāts, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs VILNIS SOSĀRS atzīst – no garīgas pārslodzes neizbēgt: “Atceros reizi, kad mājās pārnācu ļoti iztukšots un sagadīšanās pēc ieslēdzu raidījumu, kur kādam krievu kosmonautam vaicāja: jums ir tik grūts darbs – mēnešiem ilgi atrasties slēgtā telpā, bez svaigas pārtikas un gaisa – kā to var izturēt? Uz ko kosmonauts atbildēja: “Mēs esam profesionāļi.”” Ar tādu apziņu savu darbu veic arī Vilnis Sosārs.

“Īsumā par paliatīvo aprūpi var teikt tā – jādara viss, lai noņemtu slimības izpausmes fiziskā, psihiskā, eksistenciālā, garīgā un sociālā plānā. Ja runājam par mūsu nodaļu Latvijas Onkoloģijas centrā – pareizā izkārtne būtu Paliatīvā medicīna, jo 90 procentos te tiek sniegta medicīniska palīdzība un pārējos desmit – risinātas sociālas, psiholoģiskas problēmas, depresija, motivācijas trūkums un garīgu vērtību zudumi, kas reducējas jautājumos: “Kāpēc tādas ciešanas?” un “Kāpēc tieši ar mani?” Ja cilvēku no šīm problēmām atbrīvo, ja cilvēkam nekas nesāp, tad viņš ēd, guļ, staigā, smaida – uzlabojas dzīves kvalitāte.”

Slimnīca ir tikai alternatīva

Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā ikdienā uzturoties vidēji 25 pacienti, bet lielākā daļa atrodas mājas aprūpē, par ko atbildīgi ģimenes ārsti: “Caur viņu rokām iet visi kompensējamie medikamenti, un šī iemesla dēļ ļoti svarīga ir mediķu izglītība – jo labāk viņi pārzina atsāpināšanas un izgulējumu kopšanas metodes, to, kas darāms elpas trūkuma, asiņošanas gadījumos, jo labāku dzīves kvalitāti pacientam iespējams nodrošināt, un cilvēkam nav jāatrodas stacionārā. Slimnīca vajadzīga tikai tad, ja nav iespējams tikt galā mājās, ja terapija ir pārāk sarežģīta, jo slimība norit dramatiski, ātri progresē.”

Vaicāts par robežpunktu, kad pacients no ārstējama kļūst par paliatīvās aprūpes saņēmēju, Vilnis Sosārs saka, ka paliatīvā aprūpe jāsniedz jau kopš diagnozes noteikšanas brīža: “To nevar norobežot no speciālās terapijas, ķirurģijas, starošanas, ķīmijterapijas, imunoloģijas – viss ir saistīts, jo mēdz būt vajadzīgas paliatīvas operācijas, paliatīva ķirurģija, paliatīva staru terapija.” Onkoloģija esot lielākā sadaļa, uz kuru attiecas paliatīvā aprūpe, un nereti sarežģījumi rodas arī slimniekiem, kam ir pirmā, otrā vēža stadija. Ir arī gadījumi, kad paliatīvā aprūpe vajadzīga pēc staru vai ķīmijterapijas, ja pacienta organismā radusies pretreakcija un būtiski pasliktinājies veselības stāvoklis. Daudz paliatīvās aprūpes saņēmēju ir no neiroloģijas nodaļas, kā arī cilvēki ar psihiatriskām izmaiņām, kaulu un locītavu slimībām, kur jākoriģē smagi slimības simptomi.

Esošā paliatīvās aprūpes kvalitāte neesot salīdzināma ar situāciju pirms 15 gadiem, uzskata V. Sosārs: “Protams, vienmēr var vēlēties, lai ir labāk, jo pieaug standarti un prasības. Varētu vēlēties labāku nodrošinājumu reģionālajās slimnīcās, lielākajās slimnīcās visā valstī vajadzētu dienas aprūpes centrus, kur šādi pacienti uzturas dienas laikā, jo vajadzīga, piemēram, brūces iztīrīšana un pārsiešana vai kādu sarežģītāku izmeklējumu veikšana. Tā būtu nākotnes vīzija.”

Latvijas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes komandas iespējas, lai šai vīzijai tuvinātos, esot ierobežotas un, pēc V. Sosāra domām, iniciatīvai būtu jānāk arī no Veselības ministrijas: “Var atvērt valdības apstiprināto Onkoloģisko slimību kontroles programmu 2009.–2015. gadam un paskaitīt, kas izdarīts paliatīvajā aprūpē. Tas būs tas pats, kas ar zaļo koridoru, agrīnu diagnostiku un profilaktiskajām apskatēm. Mēs, mediķi, varam izdarīt tik, cik varam un cik ļauj resursi. To, ko es varu izplēst, izlūgties, to es daru. Šogad ir pirmais gads, kad nav aizpildītas divas vietas rezidentūrā paliatīvās aprūpes specializācijā. Tie, kas izmācās par ģimenes ārstiem, lielākoties paliek strādāt Latvijā, bet 50–60 procenti jauno speciālistu dodas uz ārzemēm. Tas nav ne labi, ne slikti, būtībā Eiropas Savienības līmenī tas ir pareizi, ka ļauj cilvēkam izbraukt un strādāt, taču mūsu valstij tas rada zaudējumus.”

V. Sosārs norāda, ka Latvijā jau pašlaik trūkst dažādu medicīnas nozaru speciālistu, un pēc pāris gadiem situācija varētu kļūt kritiskāka, īpaši jomās, uz kurām jaunie cilvēki neraujas, – paliatīvā aprūpe ir to vidū. Ārsts gan uzsver, ka paliatīvās aprūpes pamati tiek mācīti visiem rezidentiem un ģimenes ārstiem, 5. un 6. kursa studentiem jāapgūst sāpju terapija.

Varētu atsāpināt pat ziloni

Paliatīvās aprūpes jomā Latvijā ir vairāki sasniegumi: “Esam izrāvušies priekšā Lietuvai, Igaunijai medikamentu arsenāla pieejamībā – mēs varētu pat ziloni atsāpināt! Tas nozīmē, ka ne tikai Paliatīvās aprūpes nodaļā, bet arī kompensējamo medikamentu sarakstā ir spēcīgas zāles, ar kurām iespējams atsāpināt 90 procentus onkoloģijas pacientu.\" Tomēr esot viens bet – lai gan zāles it kā ir pieejamas, tās ne vienmēr iespējams pilnībā izmantot, un šajā ziņā Latvija būtiski atpaliek no daudzām citām valstīm: “Svarīgi, vai mēs zāles lietojam, efektīvi atsāpinot, vai arī muļļājamies uz vietas, skatoties, kā slimnieks cieš.” Tas nozīmē, ka ārstus ierobežo limits – cik zāļu drīkst izrakstīt. Ar šo apstākli izskaidrojams fakts, ka iedarbīgas zāles ārsti atļaujas likt lietā tikai īpaši kritiskos gadījumos: “Ja ir indikācijas, tad neviens no kontrolējošajām iestādēm nekad nepārmetīs, ka pacientam nozīmētas konkrētas devas.”

V. Sosārs atklāj, ka vidēji četri pieci pacienti gadā interesējas par eitanāziju – ārsta asistētu pašnāvība, kas tiek veikta, izdzerot nāvējošas iedarbības vielu: “Tie pārsvarā ir neatsāpināti pacienti, kas īsti nav bijuši ģimenes ārstu uzraudzībā, bet gan ārstējušies paši ar alternatīvām metodēm. Tikko sāpes noņem, tā interese par eitanāziju mazinās. Taču pašlaik atšķirībā no situācijas pirms pāris gadiem pacientiem dominē eksistenciālas ciešanas, kad cilvēks neredz jēgu dzīvot, viņš ir zaudējis darbu un ienākumus, viņu pametis dzīvesbiedrs. Lūgums pēc eitanāzijas liek mums, ārstiem, būt sevišķi modriem un rast cēloni, kas visbiežāk ir depresija.”

Trūkst psihoterapeitu

Kā novērojusi Liepājas reģionālās slimnīcas Ķīmijterapijas, hematoloģijas un paliatīvās aprūpes nodaļas virsārste ZINAIDA ŠTARA, mirstošo pacientu piederīgie nereti ļaunprātīgi apelē pie Hipokrata zvēresta, norādot, ka medicīnas personāla pienākums ir tikt galā ar sarežģīto situāciju – atsāpināt, apkopt un palīdzēt arī emocionāli. Ārsti saka, ka no saviem pienākumiem neizvairās, taču viss atduras pret atbalsta personāla trūkumu – salīdzinoši zemā atalgojuma dēļ palīdzīgu roku ir maz, visizteiktākais slimnīcās ir psihoterapeitu deficīts: “Paliatīvās aprūpes pacienti ir problemātiski, situāciju neatvieglo no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem sabiedrībā iesakņojusies stigma, ka onkoloģijas diagnoze nozīmē beigas. Pasaules praksē psihoterapeits strādā ne tikai ar pacientiem, bet arī ar piederīgajiem, un var iedomāties, ar kādu informācijas un emociju apjomu šim ārstam jāsaskaras, ja dienā viņam ir vairāki klienti. Neviens normāls psihoterapeits nebūs ar mieru strādāt slimnīcā par pārsimt eiro, ja viņš studējis sešus gadus un vēl vairākus gadus rezidentūrā.”

Tomēr nemainīgs paliek fakts, ka psihoterapeits darbā ar paliatīvās aprūpes pacientiem ir atslēgas figūra – šis speciālists, atvieglojot dzīvi pacientam un viņa tuviniekiem, atvieglo darbu arī mediķiem: “Ja psihoterapeita nav, viss nāk pār mūsu, ārstu, galvu. Piederīgie grib izrunāties, bieži vien – pateikt visu, ko domā par radušos situāciju. Morāli ir ārkārtīgi grūti, jo vēža ārstēšana ir laikietilpīga, un, kad terapija ieilgst trīs, sešus, desmit mēnešus, cilvēks un viņa ģimene nogurst, nesaprot, kā tas tā var būt, un pārmetumi jāuzklausa ārstiem: “Savaldīt cilvēku vajag, taču nolikt pie vietas nevienu nevar – tad, kad viņš nāk pie ārsta, viņš pats sev ir galvenais, man tajā brīdī jāpievērš viņam visa sava uzmanība, jāsaprot, kā runāt.”

Z. Štara, tāpat kā V. Sosārs, novērojusi, ka daudziem vēža un paliatīvās aprūpes pacientiem ir nomākti garastāvokļi: “Un to ļoti labi var saprast. Depresiju var konstatēt un diagnosticēt vienīgi speciālists, un es iesaku pacientiem apmeklēt psihoterapeitu, taču ļoti daudzi kautrējas iet, citiem vēlme atduras pret maksātspēju, bet vēl daudzus bremzē ģimenes locekļi, pasakot, ka viņi neies kopā ar pacientu, lai gan tieši kopīgs apmeklējums dotu labākus rezultātus.” Tas esot mazākais – nereti tuvinieki demonstrē teju pilnīgu vienaldzību: “Ir objektīvi apstākļi, kad cilvēks atklāti pasaka, ka viņiem jāstrādā vairākos darbos, nav laika dienām sēdēt pie gultas, un to var saprast. Tad pieslēdzas sociālais darbinieks, un meklējam risinājumu. Bet ir nodrošināti, pat augsta statusa cilvēki, kas atved pacientu uz slimnīcu un diezgan tieši norāda, ka tā tagad ir mediķu problēma, pēc tam atbrauc dažas reizes apraudzīt. Ir, protams, arī ļoti atsaucīgi un jauki piederīgie – un tam nav nekādas saistības ar materiālo statusu.”

Māsiņas spēj izbraukāt pa visu novadu

Nepatīkama tendence esot, ka ģimenes savas problēmas mēģinot risināt, izsaucot neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, kas pacientu atved uz slimnīcu, un tad piederīgie cenšoties panākt, lai cilvēks tur arī paliek, lai gan atbilstošāka būtu aprūpe mājās: “Piederīgie pamūk, un slimnīcai jāatrisina viss – kopšana, kur pacientu izguldīt, par kādu naudu aprūpēt.” Īpaši izteikta šī tendence esot pirmssvētku laikā, taču slimnīcā arī ikdienā nepietiekot gultu. Ķīmijterapijas nodaļā tādas ir septiņas, vēl vairākas vietas atvēlētas Aprūpes nodaļā, kur tiek sniegta pārsvarā kopšana, ne terapija, un lielākā daļa šo slimnieku kvalitatīvi savas dzīves pēdējās nedēļas būtu varējuši pavadīt mājās, ierastajā vidē – kā norāda Z. Štara, paliatīvā aprūpe nenozīmē, ka cilvēks ir gulošs un nespējīgs – kad sastādīts atbilstošs pretsāpju terapijas plāns, cilvēks var doties mājās, kur vajadzības gadījumā pie viņa ierodas paliatīvās aprūpes personāls.

“Mājas aprūpi spējam nodrošināt tikai liepājniekiem, bet ne visā reģionā, jo mājas aprūpi organizējam no šīs slimnīcas, māsiņas nespēj izbraukāt pa visu novadu, jo viņas strādā arī uz vietas slimnīcā – atsevišķa mājas aprūpes dienesta nav – tās pašas māsiņas nes arī mājas aprūpes slogu. Liepājas apkārtnē dzīvojošie ir ģimenes ārstu aprūpē, taču tur ne vienmēr iespējama pilnvērtīga palīdzība, jo ģimenes ārstu māsiņas mēdz atteikties izbraukt uz mājām.”

Pēc Z. Štaras domām, būtisku atšķirību paliatīvajā aprūpē starp Rīgu un reģioniem neesot: “Tikai tas, ka valsts centrā ir lielāka koncentrācija un Latvijas Onkoloģijas centrā ir atsevišķa paliatīvās aprūpes nodaļa. Liepājā labi ir tas, ka slimnīca uzņēmusies veidot aprūpes nodaļu, jo citādi nebūtu kur izvietot pacientus – viņu ir ļoti daudz, ne tikai no onkoloģijas bloka, bet arī no neiroloģijas, kardioloģijas nodaļām – atsāpināšana un atbalsts dzīves pēdējās dienās vajadzīgs daudziem.”

Bērniem aprūpe parasti ilgāka

ANDA JANSONE un viņas dibinātā un vadītā Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta komanda ir neaizstājams atbalsts ģimenēm, kurās kā nelūgta viešņa ienākusi slimība, ieperinājusies bērnā un sākusi nepielūdzami progresēt. Diemžēl pēdējos gados palielinājies bērnu skaits, kurus skārusi nedziedināma slimība vai kuri jau guļ uz nāves gultas, – pēc A. Jansones teiktā, pērn bija 164 pacienti, bet šā gada pirmajos astoņos mēnešos – jau 168.

Tas nav tikai vēzis, kura pēdējās stadijas liek gatavoties aiziešanai citā saulē, – situācija bērnu paliatīvajā aprūpē no pieaugušo aprūpes atšķiras, pirmkārt, ar aprūpes ilgumu – bieži tā nepieciešama vairāku gadu garumā. Otrkārt – mazajiem pacientiem mēdz būt smagi centrālās nervu sistēmas bojājumi, iedzimtas ģenētiskas un vielmaiņas slimības, ar kādām līdz pieauguša cilvēka vecumam neviens nenodzīvo: “Bērnu paliatīvās aprūpes pacientu slimības ir ļoti atšķirīgas, bet tās vieno kas kopējs – neviena no tām nav izārstējama, pat ja ļoti tic brīnumiem. Tomēr ar situāciju var iemācīties sadzīvot. Lai arī fiziski slimo bērns, tas ir trieciens visai ģimenei, tāpēc palīdzību sniedz psihoterapeits un kapelāns. Savukārt ārsti izglīto vecākus, vajadzības gadījumā pārskata terapiju, tādējādi paliatīvā aprūpe ir visaptveroša. Esam izveidojuši arī dokumentālu filmu, kur paliatīvajā aprūpē bijušo bērnu mammas dalās pieredzes stāstos, uzsverot, cik liela nozīme ir atvērtai komunikācijai starp ģimenes locekļiem, spējai runāt par bērna aiziešanu, dzīves pēdējām vēlmēm,” saka A. Jansone.

Kamēr bērns sadzīvo ar slimību, paliatīvās aprūpes komandas speciālistu uzdevums ir darīt visu, lai palīdzētu ģimenei iegūt iespējami labu dzīves kvalitāti bērna slimības laikā un arī pēc tās, savukārt mazajam pacientam – pilnvērtīgu aprūpi mājās: “Lielākajai daļai šo bērnu nepieciešama īpaša medicīniskā aparatūra, piemēram, bērni, kuriem ir nervu sistēmas bojājumi, bieži paši nespēj norīt siekalas un ēdienu, tāpēc viņiem vajag gan sekrētu atsūcēju, gan barošanas sūkni. Pasaules praksē paliatīvā aprūpe vērsta tieši uz pacienta atrašanos mājās, ierastajā vidē, starp tuviniekiem.” Vai bērnam tiek skaidrots, kas ar viņu notiek? “Vienas atbildes nav – katra situācija ir atšķirīga, atkarīga no bērna veselības stāvokļa, jo citiem ir traucēta uztvere un domāšana. Ja bērnam ir audzējs, tad mūsu uzdevums ir vispirms skaidrot vecākiem, kas ir šī slimība, kā tā varētu attīstīties, kādas ir prognozes, iespējamā dzīvildze. Vairāk nekā 15 gadu laikā, kopš Latvijā pastāv bērnu paliatīvās aprūpes dienests, bijušas tikai divas ģimenes, kuras nevēlējās atklāt bērnam viņa diagnozes neizbēgamo rezultātu. Ir ļoti būtiski, ko, kā, kāpēc mēs sakām bērnam. Bērns nekad neuzdod jautājumus, uz kuriem nav gatavs saņemt atbildi. Daudzos gadījumos bērni intuitīvi jūt, ka viņiem jāaiziet, un mēs esam tie, kas palīdz vecākiem veidot šīs atklātās sarunas.”

Anda Jansone bērnu paliatīvās aprūpes jomā strādā jau kopš 1997. gada, un gadu vēlāk Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā darbu sāka paliatīvās aprūpes dienests, kam pievienojās Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība. Kopš tā laika bijis daudz izmaiņu: “1998. gadā komandā bija tikai ārsts, medicīnas māsa, sociālais darbinieks un kapelāns, un visi strādāja nepilnu slodzi. Toreiz sākām īstenot mājas aprūpi piecām ģimenēm.” Kas tolaik palīdzēja citiem smagi slimajiem bērniem? “Tuvinieki mēģināja vai nu tikt galā paši, vai arī bērni ilgstoši gulēja slimnīcā.” Tagad paliatīvajā aprūpē esošajiem bērniem ceļš uz stacionāru mērojams vien brīžos, kad jāveic kādi izmeklējumi vai ķirurģiskas manipulācijas, piemēram, gastrostomas uzlikšana, lai bērnu varētu paēdināt un viņš nekristos svarā. Latvija pagaidām ir vienīgā Baltijas valsts, kur ģimenēm pieejama bērnu paliatīvā aprūpe mājās, taču reģionos dzīvojošiem – ne pilnā apmērā, un te akmens metams veselības aprūpes politikas veidotāju un finansējuma dalītāju dārziņā – bērnu paliatīvā aprūpe jau gadiem ilgi atstāta novārtā, un lielu daļu naudas nodrošina ziedojumi, kā arī ar dažādu projektu palīdzību piesaistītie līdzekļi. “Paliatīvās aprūpes komanda ir Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un Liepājas reģionālajā slimnīcā. Līdz šim esam apmācījuši komandas arī Ventspilī un Līvānos, bet naudas trūkuma dēļ tās nav turpinājušas darbu. Mēs ļoti vēlētos, lai reģionos veidotos mobilas paliatīvās aprūpes komandas, lai pacientiem, kas atrodas tālāk no Rīgas, būtu pieejama regulārāka palīdzība un atbalsts. Pašlaik ārpus Rīgas esošu pacientu apmeklēšana mājās iespējama reti, šo ģimeņu aprūpei izmantojam telemedicīnu un visu diennakti nodrošinām konsultācijas pa telefonu.”

Bērnu paliatīvās aprūpes speciālisti ir daudzpusīgi izglītoti un izaugsme ir nepārtraukta – tiek studēti ārvalstu kolēģu pētījumi, apmeklēti Eiropas un pasaules kongresi, Latvija iesaistījusies bērnu paliatīvās aprūpes starptautiskajā organizācijā. Dažkārt – specifisku diagnožu gadījumā – bērnu paliatīvās aprūpes dienests konsultējas ar saviem kolēģiem Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā. “Bieži vien ir tā, ka situācija ir unikāla, līdzīgu pacientu nav, un arī citās valstīs šādi gadījumi ir vien daži, tāpēc izmantojam iespēju īpašā interneta vietnē apspriesties ar citu valstu kolēģiem.”

Kā ir darbiniekiem strādāt šādā dienestā? “Ļoti ilgi – vairāk nekā desmit gadus – komandai nodrošinām supervīzijas, ko veic neatkarīgs, grupu terapijā specializējies psihoterapeits. Supervīzijas ir iespēja katram analizēt savas izjūtas un tikt galā ar ilgtermiņā esošām negatīvām emocijām, ar ko saskaramies ikdienā. Jo stāsti, ko mēs dzirdam, reti ir priecīgi. Nav tā, ka kāds izveseļojas pilnībā.” Lai gan – mēdz būt gadījumi, ka bērna veselības stāvoklis nostabilizējas un paliatīvā aprūpe vairs nav nepieciešama: “Tas nozīmē, ka slimība nav pazudusi, bet bērns ar to sadzīvo tik labi, ka nav vajadzīga speciālistu palīdzība un īpaša aprūpe. Mums ir prieks, ka daudzās ģimenēs šie bērni jau izauguši, sākuši iet bērnudārzā vai skolā,” atklāj Anda Jansone un piebilst, ka visām ģimenēm tiek lūgts īpašā anketā novērtēt Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta darbu, vērtējot tostarp komunikāciju ar komandas cilvēkiem, medicīniskā un garīgā atbalsta kvalitāti: “Apmierinātības rezultāti ir augsti – 85 procenti aprūpēto ģimeņu vienmēr bijušas apmierinātas.”

Bildē - Dr. Anda Jansone, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada oktobra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!