Dr. med. Liene Sīle: Romantiskas attiecības - psihes aizsargājošs vai riska faktors

Mūsdienu dzīves ritms kļūst arvien intensīvāks - dzīves kvalitāte aug, vairāk iespēju attīstīties profesionāli, bet ir arī vairāk prasību pret sevi un vairāk vēlmju personisku vērtību piepildījumam. Ir tik daudz un dažādas informācijas sociālajos tīklos un mediju telpā, kas rada pārsātinātību izpratnē - ko katram cilvēkam īsti vajag, lai labi justos? Faktiski nav iespējams atrast labsajūtas definīciju, kas būtu universāli piemērota katra cilvēka individuālajām vajadzībām, lai veidotu veiksmīgu un laimīgu dzīvi. Noteikti ir svarīgi pieturas punkti, kurus izvērtējot, varam saprast, vai emocionālā dzīve ir “normālā temperatūrā”, vai arī katru dienu emocijas “ir uzkarsētas” un nav iespējams produktīvi ikdienā funkcionēt – komunicēt cieņpilni ar apkārtējiem, dibināt sociālos kontaktus, organizēt savu ikdienu, veikt darba pienākumus un ieraudzīt savus panākumus, just gandarījumu par tiem, atrast laiku vaļaspriekiem un varbūt vissvarīgāk – justies laimīgam partnerattiecībās.

Interpersonālās attiecības ir, iespējams, lielākā mūsu dzīves vērtība, ne tikai daļa no ikdienas cilvēka dzīvē. Katru dienu piedzīvojam sociālo stimulu radītas emocionālās reakcijas – vai tās ir palīdzošas un atbalstošas, vai gluži pretēji - rada trauksmi, bailes vai vainas sajūtu?

Lai vēl vairāk sarežģītu jau tā komplekso interpersonālo attiecību veidošanu - nedaudz padomāsim par romantiskajām attiecībām, kuru klātbūtne ir gandrīz vai eksistences pamatnosacījums, tomēr laikmetiem mainoties, arī romantisko jūtu koncepts kļūst ne izdzīvošanas jautājums, bet savā ziņā dzīves kvalitātes rādītājs.

Šī raksta mērķis nav atbildēt uz slaveno jautājumu: “Why she/he is not into me?” (Kāpēc es viņai/viņam nepatīku?) vai skaidrot personības iezīmes, kas ir tendētas sāpināt, izmantot, nejust otra cilvēka jūtas un pārdzīvojumus. Arī bērnības pieredzes smalkus iztirzājumus un to ietekmi uz visu atlikušo dzīvi atstāsim citu profesionāļu pārziņā. Šis raksts varētu būt kā neliela “čekliste”, lai rosinātu pārdomas par savām romantiskajām attiecībām un izvairītos no liekiem psihoemocionālajiem pārdzīvojumiem, kas var pārtapt psihiskos simptomos – nogurumā, trauksmē, nomāktībā, miega traucējumos un citos.

Kas ir romantiskas attiecības?

Dzīves laikā mācīties un veidot romantiskas attiecības ir viens no personības attīstības pamatuzdevumiem un, fokusējoties uz ilgtermiņa attiecību veidošanu, tiek veicināta gan fiziskā, gan psihiskā veselība. Protams, romantisku attiecību centrālais elements ir mīlestība. Raksturojot mīlestības stilus, izmantosim vēsturisku un klasisku pieeju ar sešām klasifikācijas vienībām, kas atvasinātas no grieķu valodas: eros (veselīga, erotiska un priekpilna mīlestība), ludus (mīlestība kā “spēle”, bez saistībām, ar flirtēšanu, koķetēšanu un vairākiem iekāres objektiem), storge (draudzības mīlestība, platoniska), pragma (racionāli izvēlēts mīlestības objekts, noteiktas  personības īpašības, kuras ir vēlamas un partneri piemeklē pēc tām un tad kopīgi īsteno iepriekš zināmu mērķi, “attiecības kā statuss”), agape (altruistiskā mīlestība, “pienākums mīlēt”) un mānija (obsesīva, greizsirdīga un atkarīga pieķeršanās).

Nav vienas normālas mīlestības, bet ir noteiktas pazīmes, kas liecina, ka esošajās romantiskajās attiecībās vienam vai abiem partneriem mīlestība ir saistīta ar cilvēka grūtībām adaptēties un regulāri notiek psihoemocionālās veselības pasliktināšanās. Patoloģisku mīlestību var definēt kā nekontrolētu uzmanības pievēršanu mīlestības objektam, bezlimitu altruismu, savu vajadzību noliegšanu, partnera vēlmju automātisku uztveršanu kā prioritāti pār jebkurām savām aktivitātēm vai interesēm. Pretēji gaidītajam apmierinājumam, sniedzot partnerim visu, cilvēks romantiskajās attiecībās izjūt tieši pretējo - ievērojamu neapmierinātību un hronisku nepiepildījuma sajūtu. Jāpiebilst, ka patoloģisku mīlestību var raksturot ar trauksmaini - ambivalentu piesaistes stilu - no vienas puses tiek izjusta trauksme un bailes no pamešanas, no otras puses, atrodoties attiecībās, nav rasta piepildījuma, miera un mīlestības sajūta.

Ja romantiskas attiecības varētu uzskatīt par procesu un pragmatiski to iedalīt fāzēs, tad noteikti jāmin, ka neirobioloģiskie komponenti (neirotransmiteru sintēze un aktivitāte) ir dažādi izteikti dažādos attiecību veidošanās posmos. Būtisks ir pats attiecību sākums, kas patiesībā veido tālāko attiecību norisi, pieķeršanos, uzticēšanās spēju un attiecību ilgumu. Literatūrā aprakstīta “romantiskās nostaļģijas” nozīme visos tālākos attiecību posmos. Pirmais randiņš, pirmais skūpsts, pirmā nakts, pirmie kopīgie īstenotie plāni, pirmās jubilejas - visi šie it kā mazie notikumi, ja partneris bijis patiesi iemīlējies un izrādījis rūpes pret otru cilvēku, ilgtermiņā nodrošina attiecību jēgpilnumu, optimismu, dabisku turpināšanās sajūtu, stabilu pašvērtējumu un dziļi personisku un intīmu piederības sajūtu attiecībām. Savukārt, ja šajā posmā ir tikai viena cilvēka ieguldījums “nostaļģijas veidošanā ” un no otra šajā brīdī ir miksēti signāli ar neprognozējamām plānu maiņām - gribu/negribu, braucam/nebraucam, patīk/nepatīk, darām/nedarām, vajag/nevajag - arī vēlākos attiecību posmos būs grūtāk pārvaramas pavisam ikdienišķas sarežģījumu situācijas un tās strauji var eskalēties konfliktos “ne no kā”. Banāls piemērs varētu būt, ka ik katrs emocionāli silts un mīļš “mēs” teikums attiecību sākumā atmaksāsies ilgtermiņā tālākos attiecību posmos, pat tad, kad aktīvās iemīlēšanās molekulas jau sen būs izgaisušas.

Lai arī varam atrast romantisko attiecību lielu labo ietekmi cilvēka dzīvē, jāatceras, ka neveiksmīga romantisko attiecību pieredze rada uzticēšanās grūtības, nevērtības sajūtu, traumatisku pieredzi, atstumšanas un atraidījuma sāpes, kā arī var izraisīt ne tikai reaģēšanu ar depresiju vai trauksmi, bet var arī provocēt esošu psihisko traucējumu paasinājumus. Visbiežāk minami garastāvokļa traucējumu paasinājumi, neirotisko traucējumu simptomu saasināšanās, risks paškaitējumam un suicidālai uzvedībai, un vielu lietošanas recidīvi.

Romantisku attiecību veidošana

Personības (rakstura) iezīmes kā ekstravertums, augsts apzinīgums un zems neirotisma līmenis tiek saistīts ar izteiktāku apmierinātību romantiskās attiecībās. Savukārt personības struktūrā esošs augsts jūtīgums uz atraidījumu var būt traucējoša iezīme, veidojot ilgtermiņa romantiskas attiecības, lielākoties turpinot ciest cilvēkam, kuram, iespējams, ir jau nelabvēlīga attiecību pieredze un trūkst iepriekš dzīves laikā piedzīvotas beznosacījuma mīlestības pieredzes. Domājot, kādas ir romantisko attiecību zelta sastāvdaļas, droši vien daudz tiek apspēlēts modernais vārds “kopīgas vērtības”, kas pēc savas būtības ir patiesi, bet ir vērts minēt vēl kādu īpašību – kopīga humora izjūta. Ja pārim piemitīs spēja pasmieties gan priecīgos, gan neveiklos, gan sarežģītos brīžos, tad, visticamāk, kopīgie izaicinājumi netiks pārvērsti katastrofā, bet gan pārvarēti ar humoru kā nobriedušu aizsargmehānismu.

Viens no faktoriem, kas ietekmē attiecību dinamiku, ir novērošana, cik lielā mērā partneriem piemīt emocionālā inteliģence. Emocionālā inteliģence ietver prasmi atpazīt savas un otra emocijas, izprast to rašanos un reaktīvo nozīmi, un spēt gan pašregulēt savas emocijas, gan radīt vidi otra cilvēka emocionālam komfortam. Emocionālā inteliģence ietver arī spēju empātiski būt līdzās, kas nodrošina labāku savstarpējo komunikāciju, konfliktu risināšanu, sadarbību kopīgos mērķos un arī optimistiskas kopīgas attiecību perspektīvas veidošanā. Attiecību perspektīva reizēm var būt viens no sensitīvākajiem jautājumiem, jo ne visām attiecībām ir lemts rezultēties ar kopdzīvi vai ģimenes veidošanu, bet ir ļoti būtiski, kā šis jautājums tiek savstarpēji nokomunicēts – bez otra cilvēka devalvācijas un viņa pašvērtējuma ievainošanas. Ja abiem partneriem piemīt līdzīga emocionālā inteliģence - attiecībās noteikti būs augstāks abpusējs apmierinātības līmenis.

Romantiskas attiecības kā motivācija

Romantisku attiecību centrālais divu cilvēku vienojošais elements, kā pieņemts uzskatīt, ir mīlestība. Vienotas atbildes, kas ir mīlestība, īsti nav. Sociāla paradigma paredz, ka tā ir emocija, līdzīgi kā prieks, dusmas, skumjas, vaina un cits, bet tas nonāk pretrunā ar emociju neirobioloģiskajām īpašībām - emocijām, kā fizioloģiskām atbildes reakcijām un attieksmes paušanu uz dažādas intensitātes un rakstura stimuliem, un emociju izpausmēm ir ierobežojums laikā. Mīlestība pielāgojas, mainās līdzi apstākļiem, ir ar saviem pacēlumiem un pazeminājumiem - mīlestība ir dinamisks un ilgstošs process. Viena no teorijām, ko pēta, arvien vairāk balstās uz atziņu, ka mīlestība ir motivācija - līdzīgi kā izsalkums, miegs un sekss. Mīlestība cilvēkam no pirmajām dienām ir nepieciešama, lai izdzīvotu, vēlākos dzīves posmos, lai dzīvotu pilnvērtīgi, izjustu baudu, pašapliecinātos, justos piederīgs un novērtēts. Ir tendences, kas sliecas mīlestību saistīt ar motivāciju caur dopamīna regulētajiem apbalvojuma neironu lokiem pēc atkarības modeļa līdzības. Respektīvi, iegūstot mīlestības objekta atbildes reakcijas, tuvības sajūtu, smadzenēs tiek aktivizēta apbalvojuma sajūtu radošās daļas - orbitofrontālās smadzeņu daļas, insula, ventrālā tegmentālā daļa, cingulate gyrus un nucleus accumbens. Tāpat kā rodoties atkarību uzvedībai, arī agrīnos romantisko attiecību posmos mīlestība aktivizē dopamīna izdalīšanos vidussmadzeņu reģionos, kas atbild par motivācijas sajūtu un vēlmi “iegūt”, un apbalvojuma sajūtu, sasniedzot vēlamo. Mīlestību nevar tikt skatīta atrauti tikai kā fizioloģiski regulētu “draivu”, jo tai ir spēcīga uzvedības komponente, piemēram, lai varētu teikt, ka esam kādā iemīlējušies, būtu jāizpildās dabiskai vēlmei pasargāt, rūpēties, būt kopā, ilgoties, atbalstīt un saņemt atbalstu. Praktiski, tas ir idealizācijai līdzīgs stāvoklis - tiek idealizēts mīlestības objekts un arī pašam ir spēcīga vēlme kļūt labākam. Ja šādu uzvedību nenovēro, bet ir tikai uzmanības apliecinājumi, tiekoties randiņos, vai ar seksu kā “patīkamu fizisku aktivitāti” un pēc tam ar pazušanu uz vairākām dienām un neinteresēšanos, kā otrs jūtas, ar lielāko varbūtību, nav runa par romantiskām attiecībām, bet gan par kādiem to elementiem. Tikai jāatceras, ka oksitocīns, hormons, kas piedalās attiecību veidošanā, var nebūt lietas kursā par kognitīvajiem plāniem attiecības neveidot, un pieķeršanās attīstās kādam no partneriem mīlestības pilna, otram vairāk kā izklaide un ilgtermiņā šādas attiecības būs disfunkcionālas.

Oksitocīna “tumšā puse” un psihiski simptomi

Psihiatrijā, pacientam stāstot savus simptomus, ārsts aiz tā redzēs daudzas mazas molekulas, kas dzīvojas smadzeņu neironos un, atkarībā no līdzsvara izjaukšanas veida, molekulu vai nu ir par daudz, vai par maz. Romantiskās attiecībās noteikti ir “iepītas” šādas molekulas - adrenalīns, kortizols, serotonīns, dopamīns, vazopresīns un galvenais varonis - oksitocīns. Stāstot par oksitocīnu, vienmēr gribas smaidīt - tas ir “mīļuma hormons”- jau no pirmajiem dzīves brīžiem okstiocīns nodrošina primārā aprūpētāja un bērna beznosacījuma mīlestību, maigumu un rūpes, kas nepieciešamas pamatvajadzību, tajā skaitā vajadzības pēc drošības, apmierināšanai. Augot, oksitocīns ir klātesošs sociālo saikņu veidošanā, tas uzlabo sociālai uzvedībai nepieciešamās prasmes un to atpazīšanu kontekstā, kā arī veicina spēju sajust otra cilvēka ar mīlestību saistītās emocijas un uz tām reaģēt ar iejūtību, uzticēšanos, sapratni, dāsnumu un vēlmi sadarboties. Oksitocīnam piemīt īpašība iesaistīties sociālo atmiņu veidošanā, līdz ar to attiecību ilgums potencē oksitocīna labvēlīgos efektus. Bet diemžēl arī neiropeptīdi nevar būt tikai labi - oksitocīnam ir sava “tumšā puse”. Ar to pašu potenciālu, ar kuru oksitocīns veido pieķeršanās un mīlestības sajūtas, oksitocīns ir iesaistīts situācijās, kas saistītas ar “mīlamā objekta” nosargāšanu, jūtot, ka tiek apdraudētas robežas un no tā izrietošajām emocijām - greizsirdību, kas var ietvert bailes, trauksmi, aizvainojumu, dusmas, pazemojuma sajūtu. Ir būtiski atšķirt vai šī apdraudējuma sajūta ir īsta, vai saistīta ar personību izveidojušu trauksmainas/nedrošas piesaistes stilu. Tas nav slikti, ka ir izteiktas emocijas, vēloties nosargāt kādu, kas ir mīļš un svarīgs. Reizi pa reizei visām emocijām ir sava vieta, bet, ja situācijas ar greizsirdību atkārtojas pārlieku bieži un jau ir atkārtota stresa cēlonis (ar adaptācijas reakcijas traucējumu pazīmēm), kādam  no partneriem būtu kārtīgi jāizsver, vai attiecībās ir izrunāti noteikumi par robežām un uzticēšanos un abi partneri ar vienādu cieņu pret tiem izturas. Nav attaisnojuma nevienā situācijā gūt sev “draivu” vai “padarīt dzīvi interesantāku”, izmantojot otra emocionālās ciešanas, radot tīšu greizsirdību, pielietojot sarunās un konfliktu uzturēšanā dažādas manipulatīvas stratēģijas, otram cilvēkam radot trauksmi. Pastāvīgas bailes no pamešanas un apdraudējuma sajūta ir uztverama, kā ievērojams signāls, lai šīs attiecības izbeigtu. Te bieži būs vajadzīgs atbalsts no malas, jo cilvēkam, esot attiecībās, kurās notiek manipulēšana ar emocijām, nemaz nav iespējams tik viegli saskatīt realitāti, ja to regulāri sagroza. Savukārt, ja greizsirdība atkārtojas visās personai esošajās attiecībās ar dažādiem partneriem un bieži ir romantisko attiecību pārtraukšanas iemesls, tad būs jāiegulda krietni ilgstošāks darbs psihoterapijā ar piesaistes stila modeļiem, kas, visticamāk, ir veidojušies visas dzīves laikā jau no agras mazotnes.

Vai mīlestība sāp?

Evolucionārās, bioloģiskās, sociālās un kognitīvās romantisko attiecību komponentes ir plaši aprakstītas, bet arvien ir diskutabls jautājums - vai attiecības var fiziski sāpēt? Kā rodas sirdssāpes? Pavisam reāla saruna starp psihiatru un kardiologu varētu skanēt aptuveni tā: “Es nevaru aizmigt, jo sāp sirds” un kardiologs atbild: “Uztaisīsim koronarogrāfiju, ieliksim stentu un vairs nesāpēs, guli mierīgi”. Romantisku attiecību radītas ciešanas gan nav tik vienkārši atrisināt, jo smadzenes pašas var neizprast sāpju cēloni. Pieķeršanās, intimitāte un mīlestības izjušana pret otru cilvēku smadzenēs aktivizē augstākos kognitīvos centrus prefrontālajā garozā, iesaista plašus emociju regulējošus reģionus hipotalāmā un amigdalā.  Pētīts arī, kā tiek skarti somatosensorie un motorie lauki. Empātija pastiprinās gadījumos, ja situācijā iesaista romantiski tuvu personu, - smadzenēs aktivizējās ne tikai sociālās empātijas reģions, bet arī daudz primitīvākās smadzeņu daļas, kas piedalās termoregulācijā un fizisku sāpju sajūtas radīšanā. Ar funkcionālo magnētiskās rezonanses izmeklējumu palīdzību izpētīts, ka intimitātes klātbūtne attiecībās var būt kā faktors, kas izraisa empātiskas sāpes - pietiek ar domu par to, ka cilvēkam, ko mīlam sāp, lai paši varēju izjust fiziskas sāpes. Viena no retajām sirds slimībām, kas saistīta ar psihoemocionāliem pārdzīvojumiem – Takotsubo kardiomiopātija jeb “salauztās sirds sindroms”. Tas izpaužas, cilvēkam piedzīvojot pārmērīgus stresa apstākļus, kā rezultātā rodas fiziski sāpju simptomi, kas līdzinās, piemēram,  miokarda infarktam jeb vienkāršā valodā - sirdstriekai. Interesanti, ka “stresu sirdij” var izraisīt gan negatīvi, gan pozitīvi psihoemocionāli notikumi. Respektīvi, lai kardioloģijā noteiktu diagnozi “lauztās sirds sindroms”- var būt gan laimīgas, gan nelaimīgas romantiskās attiecības. Tiesa gan, literatūrā nav viennozīmīgi atrasta saistība starp Takotsubo kardiomiopātiju un psihiskiem riska faktoriem.

Kad nepieciešama profesionāla palīdzība?

Starptautiskajā slimību klasifikatorā 10. redakcijā romantisku attiecību radītas grūtības neizdala kā atsevišķu diagnozi. Mīlestība kā vārds minēta sadaļā pie psihiskiem un uzvedības traucējumiem apakšnodaļā par seksuālās izvēles un uzvedības traucējumiem. Savukārt attiecību grūtības minētas citā sadaļā (Z63.0) - problēmas, kas saistītas ar laulāto vai partnerattiecībām. Jāpiebilst, ka šajā rakstā neakcentēju vardarbības (fizisku, seksuālu, emocionālu un finansiālu) problemātiku, kas noteikti prasa vairāku institūciju proaktīvu palīdzību cietušajam. Šobrīd vairāk fokusējos uz izglītoto sabiedrības daļu, kur romantiskās attiecības ir klātesoša ikdienas sastāvdaļa un daļai cilvēku balansē uz robežas - palīdzošas vai kaitējošas. Tādi, ar romantiskajām attiecībām saistīti notikumi, kā mīļotā cilvēka zaudēšana un šķiršanās, noteikti ir stāvokļi, kas var izraisīt psihoemocionālus traucējumus, kur varētu būt nepieciešama ārsta speciālista palīdzība un, iespējams, arī īslaicīga, simptomātiska medikamentoza ārstēšana. Būtisks ir intensitātes, ikdienas funkcionēšanas un traucējumu laika kritērijs, lai traucējumus atzītu par indikāciju medikamentozai ārstēšanai. Tajā pašā laikā jāvērš uzmanība, ka jebkuri neārstēti traucējumi (bezmiegs, trauksme, panikas lēkmes), var ieilgt un vēlāk izraisīt sarežģītāk koriģējamas grūtības. Attiecību problēmu risināšanā un veidošanā visspēcīgākā ir psihoterapija, pat īpaši neizceļoti kādu virzienu, bet uzsverot, ka psihoterapeita personība un terapeitiskās attiecības būs instruments terapijas procesā.  Tāpat jāmin, ka krīzes situācijās, tajā skaitā ar partnerattiecībām saistītajās, ir būtiski atbalsta resursi no ārpuses - varbūt tieši draugi, ģimenes locekļi vai uzticami darba kolēģi būs tie, kas palīdzes atrast vēlamo atlabšanas ceļu un sniegs praktisku atbalstu, kādu speciālistu izvēlēties konkrētajā situācijā. Iespējams, ir jāsāk ar situācijas pieņemšanu. Ja dzīvē sanācis, ka romantiskām attiecībām nav iespējas attīstīties un virzīties uz priekšu, tām trūkst labvēlīgi sagaidāmas mīlestības ietekmes, romantiskās attiecībās nav iespējams rast kompromisus kopīgām baudāmām un vēlmēm, tad jābūt drosmīgam un no šādām attiecībām maziem solīšiem jāiet prom. Ir kāds teiciens, kas vēsta, ka izeja no bezizejas ir tur, kur bija ieeja.

Izmantotā literatūra:

1. Lacey C, Mulder R, Bridgman P, Kimber B, Zarifeh J, Kennedy M, Cameron V. Broken heart syndrome -- is it a psychosomatic disorder? J Psychosom Res. 2014 Aug;77(2):158-60. doi: 10.1016/j.jpsychores.2014.05.003. Epub 2014 May 20. PMID: 25077859.
2. Jelena-Rima Ghadri and others, International Expert Consensus Document on Takotsubo Syndrome (Part II): Diagnostic Workup, Outcome, and Management, European Heart Journal, Volume 39, Issue 22, 07 June 2018, Pages 2047–2062, https://doi.org/10.1093/eurheartj/ehy077
3. Karolina Sarzyńska, Joanna Rajchert, Dark Triad, aggressiveness and influence techniques in romantic relationships, Personality and Individual Differences,Volume 204,2023,112046,ISSN 0191-8869, https://doi.org/10.1016/j.paid.2022.112046.
4. Mandira Mishra, Mark S. Allen, Rejection sensitivity and romantic relationships: A systematic review and meta-analysis, Personality and Individual Differences,Volume 208,2023,112186,ISSN 0191-8869,
5. Cann, Arnie and Calhoun, Lawrence G. "Perceived personality associations with differences in sense of humor: Stereotypes of hypothetical others with high or low senses of humor" , vol. 14, no. 2, 2001, pp. 117-130. https://doi.org/10.1515/humr.14.2.117
6. Łukasz Jach, Dominika Kubicius, Peter K. Jonason, “Do they fit together like the Joker and Harley Quinn?”: Joking, laughing, humor styles, and dyadic adjustment among people in long-term romantic relationships, Personality and Individual Differences, Volume 199, 2022,111859,ISSN 0191-8869,
7. Burunat E. Love is a physiological motivation (like hunger, thirst, sleep or sex). Med Hypotheses. 2019 Aug;129:109225. doi: 10.1016/j.mehy.2019.05.011. Epub 2019 May 17. PMID: 31371074.
8. Cheng Y, Chen C, Lin CP, Chou KH, Decety J. Love hurts: an fMRI study. Neuroimage. 2010 Jun;51(2):923-9. doi: 10.1016/j.neuroimage.2010.02.047. Epub 2010 Feb 24. PMID: 20188182.
9. Stravogiannis ALDC, Kim HS, Sophia EC, Sanches C, Zilberman ML, Tavares H. Pathological jealousy and pathological love: Apples to apples or apples to oranges? Psychiatry Res. 2018 Jan;259:562-570. doi: 10.1016/j.psychres.2017.11.029. Epub 2017 Nov 13. PMID: 29179138.
10. Zik JB, Roberts DL. The many faces of oxytocin: implications for psychiatry. Psychiatry Res. 2015 Mar 30;226(1):31-7. doi: 10.1016/j.psychres.2014.11.048. Epub 2014 Dec 5. PMID: 25619431.
11. Fetterman AK, Evans ND. Remembering our first date brings back those fuzzy feelings: The role of romantic nostalgia in relationship functioning. Curr Opin Psychol. 2023 Feb;49:101524. doi: 10.1016/j.copsyc.2022.101524. Epub 2022 Nov 28. PMID: 36542878.
12. Brittany B. Jardine, Sarah Vannier, Daniel Voyer, Emotional intelligence and romantic relationship satisfaction: A systematic review and meta-analysis, Personality and Individual Differences,Volume 196,2022,111713,ISSN 0191-8869,https://doi.org/10.1016/j.paid.2022.111713.
13. Arnett JJ. Emerging adulthood. A theory of development from the late teens through the twenties. Am Psychol. 2000 May;55(5):469-80. PMID: 10842426.
14. Gómez-López M, Viejo C, Ortega-Ruiz R. Well-Being and Romantic Relationships: A Systematic Review in Adolescence and Emerging Adulthood. Int J Environ Res Public Health. 2019 Jul 7;16(13):2415. doi: 10.3390/ijerph16132415. PMID: 31284670; PMCID: PMC6650954.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada jūlija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!