Dārta Deksne, Kristīne Rasnača, Sandra Tapiņa: Krampji jaundzimušajiem un maziem bērniem - ko par to būtu jāzina?

Galvas smadzenes ir veidotas no miljoniem nervu šūnu, kas ir savstarpēji saistītas. Smadzenēs nepārtraukti elektrisku impulsu veidā norisinās saziņa starp šīm šūnām, tādējādi nodrošinot cilvēkiem nepieciešamās pamatfunkcijas, tomēr dažreiz šis process var būt traucēts un tad cilvēkam attīstās krampji, kas ir neparasta elektriskā aktivitāte smadzenēs un var izraisīt izmaiņas uzvedībā, kustībās vai sajūtās. Krampji ir viena no biežākajām neiroloģiskajām problēmām bērnu vecumā un var ietekmēt bērnus neatkarīgi no vecuma, rases vai etniskās piederības. Literatūrā minēts, ka līdz gada vecumam krampjus piedzīvo viens līdz pieci bērniņi no 1000. Tomēr ne visiem bērniem, kuriem attīstījusies viena krampju lēkme, būs arī nākamās. Ir daļa bērnu, kuriem novēros regulāras, atkārtotas krampju lēkmes, ko sauc par epilepsiju, kas var turpināties arī pieaugušo vecumā, turpretim citi bērni izaugs no krampju lēkmēm un tās vēlākā dzīvē vairs neatkārtosies.

Cilvēkiem var būt dažādu veidu krampji. Tie izpaužas atbilstoši smadzeņu zonai, kur noris izmainītā elektriskā aktivitāte: tas var būt kā lokāls perēklis vienā konkrētā smadzeņu vietā vai skart abas smadzeņu puslodes, tādējādi iedalot krampjus divās kategorijās – lokāli krampji, kad skarta viena smadzeņu daļa, un ģeneralizēti krampji, kas skar abas puslodes. Ģeneralizēti krampji bieži būs ar samaņas zudumu, savukārt lokāli krampji sākotnēji var sākties bērnam esot pie samaņas. Bieži krampju epizodi bērns pats neatcerēsies. Pēc lēkmes būs apjukuma periods ar izmainītu apziņu, iespējamām galvassāpēm, kas var būt ilgāks par pašu krampju epizodi.

Krampji var būt gan motori – skar muskuļus, gan sensori - ietekmējot “jušanu”, proti, lēkme var sākties arī ar konkrētām sajūtām bez izskaidrojuma. Ņemot vērā, ka mazi bērni nespēs pastāstīt par jušanas vai pašsajūtas izmaiņām, svarīgi pamanīt, vai katras lēkmes sākumā pirms citām redzamām izpausmēm (kustībām) ir brīdis, kad bērns pēkšņi sāk citādi uzvesties – it kā sabīstas vai kaut ko vēro, vai it kā ieklausās. Pēkšņa reiboņa sajūta var izpausties kā sagrīļošanās staigājot, var novērot arī acu šaudīšanos.

Ģeneralizētiem krampjiem var būt izpausmes, kas skars lielās muskuļu grupas un rezultēsies ar muskuļu spazmām, ritmisku vai neritmisku raustīšanos, kombinējoties ar saspringumu un bezsamaņu. 

Bērniem kā krampjus var novērot arī tā sauktos automātismus - nekontrolētas kustības, kas līdzinās mērķtiecīgām, apzinātām kustībām. Tā var būt nekontrolēta čāpstināšana, siekalu rīšana, tveršanas kustības plaukstās, sišana ar plaukstu pa gurnu.

Vēl bērniem raksturīgi absansi, kas ir īpašs lēkmju veids, ko mēdz sajaukt ar aizsapņošanās epizodēm. Bērns pēkšņi pārstāj darīt iesākto un uz īsu brīdi (līdz 30 sekundēm) nereaģē uz uzrunu, pieskārienu, skatās taisni uz priekšu, bet var arī mirkšķināt. Pēc lēkmes viņš turpina pirms tam iesākto, it kā nekas nebūtu bijis, pēc absansa nav apjukuma.

Lokāli krampji izpaužas kā muskuļu spazmas, nostiepšanās vai trīce konkrētā ķermeņa daļā, tie var izpausties arī ar pēkšņu, strauju acu plakstiņu mirkšķināšanu, acu šaudīšanos, čāpstināšanu.

Šie krampju veidi var arī kombinēties, piemēram, lēkme iesākties ar lokāliem krampjiem vienā konkrētā ķermeņa daļā, bet pēc tam pāriet ģeneralizētos krampjos visā ķermenī.

Krampjiem var novērot tā sauktos priekšvēstnešus:

-       skatiena fiksācija vienā punktā, bieža mirkšķināšana;

-       galvas ritmiska kustināšana uz priekšu un atpakaļ;

-       neatbild uz uzrunu, paņemšanu rokās, nekontaktējams;

-       pēkšņi zaudē samaņu, ja rāpojis, staigājis – pēkšņi nokrīt, neceļas, neraud;

-       pēkšņa nekontrolēta urinācija, vēdera izeja;

-       elpas aizture vai nekontrolēta, neritmiska elpošana;

-       guļot vērojams muskuļu stīvums vai nedabīga poza;

-       pēkšņas nekontrolētas kustības ķermeņa daļās kopā ar izmainītu samaņu.

Krampju iemesli dažāda vecuma bērniem var būt atšķirīgi, it īpaši atšķirīgi tie ir jaundzimušajiem, kuriem nereti normālas kustības vai atbildes reakcijas uz kairinājumu var tikt sajauktas ar krampjiem. Ja aizdomīgās kustības zīdaiņa vecumā atkārtojas, ārstam var palīdzēt, ja vecāks šo epizodi nofilmēs. Sava bērna ārstam ir ļoti svarīgi sniegt pilnīgu informāciju par notikušo, lai viņš varētu izvērtēt situāciju un pēc rūpīgas bērna izmeklēšanas pieņemt lēmumu par turpmāk nepieciešamajiem izmeklējumiem vai terapiju.

Viens no biežākajiem krampju iemesliem bērnu vecumā ir febrili krampji, kas var attīstīties iespējamas, piemēram, urīnceļu, augšējo vai apakšējo elpceļu infekcijas dēļ. Visbiežāk tas notiek, jo bērna nervu sistēma vēl nav pietiekami nobriedusi, lai tiktu galā ar straujajām temperatūras izmaiņām ķermenī. Lielākoties febrili krampji attīstās, ķermeņa temperatūrai paaugstinoties virs 38,00 C. Tipiskais vecums, kad var novērot febrilus krampjus ir no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem, visbiežāk tos piedzīvo mazuļi 12 līdz 18 mēnešu vecumā. Mēdz būt arī gadījumi, kad ģimenē jau vairākās paaudzēs bērniem paaugstinātas temperatūras gadījumā raksturīgi krampji, kam iemesls var būt ģenētiski faktori. Lielākoties temperatūras izraisīti krampji ilgst divas līdz trīs minūtes, taču tie var ilgt no pāris sekundēm līdz pat 15 minūtēm. Lai arī visbiežāk šie krampji bērnam nav bīstami, tomēr arī febrilu krampju gadījumā  jāsauc Neatliekamā medicīniskā palīdzība. Mediķi jau telefoniski izvērtēs situāciju un sniegs vecākiem padomus, kā rīkoties līdz brigādes atbraukšanai. Jāpiebilst, ka vienas un tās pašas saslimšanas laikā krampji atkārtojas reti. Tie var atkārtoties nākamās paaugstinātās ķermeņa temperatūras epizodes laikā, īpaši slimības pirmajās dienās, kad nereti novēro visstraujāko temperatūras kāpumu.

Citi krampju iemesli bērnu vecumā var būt infekcijas, kas skar centrālo nervu sistēmu, piemēram, meningīts. Tas var izpausties kā miegainība, nepatika pret gaismu un skaņu, paaugstināta temperatūra, atteikšanās ēst. Iespējami arī dažādu smadzeņu traumu vai audzēju izraisīti krampji. Krampju iemesli var būt arī izmaiņas elektrolītos, piemēram, ja ir izteikts šķidruma zudums gastroenterīta jeb vēdera vīrusa gadījumā, kā arī, ja bērnam ir zems cukura līmenis asinīs.

Kā retākus krampju iemeslus bērnu vecumā var minēt ģenētiskus sindromus, saslimšanas, kas saistītas ar vielmaiņas izmaiņām, epilepsijas sindromus un citu.

Bērna vecumā ne vienmēr izdodas atrast konkrētu krampju iemeslu. Bērnam augot un attīstoties, kā jau iepriekš minēts, krampju lēkmes var izbeigties arī pašas no sevis un turpmāk dzīvē neatkārtoties.

Kā rīkoties krampju gadījumā?

Pats svarīgākais vecākiem šajā brīdī ir saglabāt mieru un noguldīt bērnu uz sāna, lai novērstu aizrīšanās risku.

• Sākoties krampju epizodei, jāizvērtē objektus apkārt bērnam, lai viņš nesatraumētos, kā arī jāvēro, lai bērns neizkrīt no gultas vai dīvāna, ja krampju epizode sākusies tur.
• Svarīgi palikt ar bērnu visu krampju epizodes laiku.
• Ieteicams fiksēt krampju sākuma laiku un ilgumu. Krampju brīdī nedrīkst neko likt mutē, lai nebūtu aizrīšanās vai zobu traumēšanas riska.
• Jāpārbauda arī, vai nav ciešs apģērbs, kas var saspiest kaklu. Ja nepieciešams, bērna kakls no apģērba jāatbrīvo.
• Krampju laikā bērnam nedrīkst dot ēst vai padzerties, kā arī nedrīkst dot medikamentus sīrupa vai tablešu veidā, jo tādējādi pastāv aizrīšanās risks.
• Pēc krampju epizodes bērns var būt apmulsis, raudāt, pieskarties galvai, tādējādi norādot par galvassāpēm. Svarīgi ir nodrošināt mieru, lai viņš varētu atgūties.

Kad saukt Neatliekamo medicīnisko palīdzību (113)?

•  Ja tā ir bērna pirmā krampju epizode;
• ja krampji ilgst vairāk nekā piecas minūtes;
•  ja krampju epizodei ir atkārtojumi;
•  ja bērnam saglabājas bezsamaņa, izteikts muskuļu stīvums;
• ja krampji sākušies ūdenī;
•  ja bērns pēc krampjiem sevi ir traumējis;    
• ja bērnam pēc krampjiem un miera režīma saglabājas nomākums, netipiska uzvedība;
• ja bērnam ir apstiprināta epilepsija un bijis nepieciešams izmantot pretkrampju medikamentus.

Kāpēc svarīgi vērsties pēc palīdzības? Visbiežāk febrili krampji ir pašlimitējoši jeb beidzas paši no sevis un līdz brīdim, kad atbrauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde, tie jau ir beigušies, tomēr, ja krampji turpinās ilgāku laiku, būs nepieciešams ievadīt pretkrampju medikamentus. Citu iemeslu dēļ radušos krampju gadījumā biežāk būs nepieciešami specifiski izmeklējumi vai terapija. Tomēr lielākai daļai bērnu krampji pārsvarā sastopami tikai bērna vecumā un neturpinās visu atlikušo mūžu vai arī tie ir diagnosticēta epilepsijas sindroma gadījumā. Lietojot nepieciešamo pretkrampju terapiju, iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bērns var apmeklēt ārpus bērnudārza/skolas aktivitātes - dažādus pulciņus, sporta nodarbības, pusaudža gados mācīties vadīt automašīnu.

Taču vienmēr jāatceras arī par bīstamiem ar krampjiem saistītiem stāvokļiem. Divi nopietnākie stāvokļi ir krampji, kas turpinās ilgāk par 30 minūtēm un ir dzīvībai bīstami. Šādi krampji saucas Status epilepticus un visbiežāk terapija tiks turpināta Intensīvās terapijas nodaļā. Savukārt otra bīstama situācija krampjiem ir pēkšņa negaidīta nāve no epilepsijas (no angļu valodas Sudden Unexpected Death in Epilepsy - SUDEP). Lai mazinātu SUDEP risku,  svarīgi regulāri lietot medikamentus, ko izrakstījis ārsts.

Ja bērnam attīstījušies krampji, ārsts centīsies noskaidrot to iemeslu, tāpēc, iespējams, būs nepieciešams veikt dažādus izmeklējumus. Lai pierādītu infekciju, biežākie nepieciešamie izmeklējumi varētu būt asins un urīna analīzes. Kā papildus speciālists var tikt pieaicināts bērnu neirologs. Svarīgi neirologa konsultācijas laikā atcerēties par nesenām infekcijām, temperatūras pacēlumiem, nesen veiktu vakcināciju, arī to, vai citiem ģimenes locekļiem nav bijušas līdzīgas epizodes, vai bērnam ir kādas iedzimtas vai hroniskas saslimšanas, kādi ir ikdienā lietotie medikamenti.

Pēc anamnēzes  datu ievākšanas un rūpīgas bērna izmeklēšanas neirologs, lai precizētu krampju rašanās iemeslus un veidu, var lemt veikt arī papildus izmeklējumus:

• elektroencefalogrāfiju (EEG), kuras laikā pieraksta smadzeņu elektrisko aktivitāti;
• lumbālpunkciju, lai izslēgtu smadzeņu vielas vai apvalku iekaisumus, kā arī punktāta šķidrumu iespējams tālāk analizēt, lai noteiktu ģenētiskus vai vielmaiņas sindromus;
• neirosonogrāfiju (NSG) jaundzimušajiem un zīdaiņiem, lai iegūtu galvas smadzeņu attēlus, kamēr vēl nav slēdzies lielais avotiņš;
• lai iegūtu ļoti detalizētus galvas smadzeņu attēlus - magnētisko rezonansi (MRI) vai kompjūtertomogrāfiju (CT).

Kā jau iepriekš minēts, febrilu krampju gadījumā visbiežāk specifiska pretkrampju terapija nav nepieciešama, bet citu iemeslu dēļ radušos krampju gadījumā terapijas pamatā izmantoti pretkrampju medikamenti, kas neārstē pašus krampjus un to izraisošos iemeslus, bet kontrolē krampju biežumu. Pēc izmeklējumu veikšanas bērnu neirologs lems par konkrētajā gadījumā vispiemērotāko terapiju. Svarīgi ievērot medikamentu lietošanas regularitāti un nozīmētās devas. Lai sasniegtu vēlamo efektu un bērnam krampju lēkmes neatkārtotos vai tās būtu pēc iespējas retākas, visbiežāk medikamentus nepieciešams lietot ilgstoši. Dažreiz ir situācijas, kad vajadzīgs ilgāks laiks, lai atrastu atbilstošāko medikamentu un tā devu, tāpēc varētu būt nepieciešamas atkārtotas un regulāras vizītes pie speciālistiem.

Izmantotā literatūra:

https://www.nationwidechildrens.org/specialties/epilepsy-center/seizure-information-for-parents

https://www.hopkinsmedicine.org/health/conditions-and-diseases/epilepsy/seizures-and-epilepsy-in-children

https://kidshealth.org/en/parents/seizure.html

https://www.cdc.gov/epilepsy/about/types-of-seizures.htm

https://www.rch.org.au/kidsinfo/fact_sheets/seizures_safety_issues_and_how_to_help/

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!