Dainis Balodis: Sekss pusaudžu vecumā
Mūsdienās sekss vairs netiek atlikts uz pirmo kāzu nakti vai līdz pilngadības sasniegšanai. Sekss pusaudžu vidū vairs nav tabu, bet vai mēs par to pietiekami daudz zinām? Un vai viņi paši par to zina tik daudz, lai varētu sevi pasargāt? Skaidro psihoterapeits, seksopatologs RSU docents Dr.med. DAINIS BALODIS.
– Cik svarīga ir seksa tēma un sekss šajā vecumā?
– Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ir ļoti seksualizēta pēc savas būtības. Ik dienu tiek runāts par dažādām seksuālajām izpausmēm, piemēram, atverot jebkuru mediju, mēs atrodam rakstus par to, cik seksīgi vai neseksīgi kāds ir apģērbies, kādas ir sabiedrībā zināmu personu seksuālās attiecības, vai viņam vai viņai ir seksīga balss.
– Pēdējos piecdesmit gados seksuālām kvalitātēm sabiedrībā ir piešķirta augsta vērtība.
– Visi pusaudži skolā ir tādā kā rāmī, un, lai pusaudzis varētu atšķirties un gūt atzinību vienaudžu sabiedrībā, viņam ir trīs iespējas – vai nu tās ir labas sekmes, kas šajā vecumā, protams, nav pārāk populāri, vai tie ir sasniegumi sportā, bet, kā mēs zinām, ne visi var būt sportisti, vai arī paliek vēl tikai panākumi seksā. Sasniegumi seksā noteikti ļauj atšķirties, un, protams, tiek gūts arī apmierinājums. Un tas nosaka tavu popularitāti pusaudžu sabiedrībā, un, ja tas nosaka popularitātes līmeni, tas uzlabo arī sociālo kvalitāti un ceļ arī pusaudža vērtējumu sabiedrībā. Tātad iznāk, ka sekss šajā vecumā ir ārkārtīgi svarīgs.
– Vai ir tāds vecums, kuru varētu uzskatīt par pareizo, kad sākt seksuālas attiecības?
– Uzskatu, ka nav tāda pareizā vecuma, viss ir atkarīgs no tā, kā to visu uztver. Tas ir ļoti individuāli, jo jaunieši attīstās dažādi, katram ir citāda gan fiziskā, gan emocionālā attīstība. Stāsts no pieredzes: bērns stāsta, ka viņam sekss ir bijis 13 gados. Kad prasu – kāpēc tik agri –, jaunietis atbild: “Nu, kā, tāpēc, ka citiem tas bija jau 12 gadu vecumā, un man jau tas bija ļoti vēlu.” Tātad ļoti liela nozīme ir šim grupas iespaidam, tāpēc rodas arī vēlme nodarboties ar seksu agrāk, lai, tā teikt, iekļautos sabiedrībā. Te nevar runāt par kaut kādiem vecuma ierobežojumiem, lai teiktu, ka labāk vai sliktāk ir seksu sākt noteiktā vecumā. Arī seksa trūkums var radīt traumu, jo, ja vienam klasē sekss ir bijis jau 13 gados, tad bērns var justies nepilnvērtīgs, ka viņam šī pieredze vēl nav bijusi.
– Kāpēc ir tendence, ka bērni arvien agrāk sāk nodarboties ar seksu?
– Mūsdienās bērni pieaug ātrāk, to ietekmē gan apkārtējā vide, gan pārtika, kas tiek uzņemta. Tas ietekmē hormonālo līmeni un paātrina bērna augšanu. Tāpēc arī vēlmes pēc seksuāliem kontaktiem rodas daudz agrāk. Otrs faktors, kas to ietekmē, – bērniem ir pieejams ļoti daudz informācijas, ko mēs nevaram kontrolēt, tas ir gan internets, gan televīzija, kas rada bērnos interesi par seksuālām attiecībām. Un trešais – tādā veidā bērni var ieiet pieaugušo pasaulē, viņi ar seksa palīdzību var sevi pielīdzināt pieaugušajam. Jo kāda gan ir atšķirība starp bērnu un pieaugušo? Tāda, ka bērniem seksa nav, bet pieaugušajiem ir! Un tad, kad ir šis sekss, tad bērnam ir sajūta, ka viņš ir kļuvis vērtīgāks –labāks, lielāks un pieaugušāks. Rodas situācija, ka nevis prāta nobriedums mūs padara pieaugušus, bet gan tas, ka esam ar kādu pārgulējuši.
– Ar ko atšķiras pusaudžu sekss no pieaugušo seksa?
– Noteikti ir atšķirības. Es nedomāju, ka seksam pusaudžu vidū ir ilgtermiņa iespējas, tas vairāk ir tāds īstermiņa variants. Domas un attīstība šajā vecumā ļoti mainās, kā arī domāšana vēl nav nostabilizējusies šajā vecumā. Pieaugušajiem sekss ir attiecību sastāvdaļa, tas ir kā attiecību veicinošs elements un nosaka attiecību kvalitāti. Jauniešiem tas ir kā attiecību apliecinājums, jo, ja ir sekss – ir attiecības, ja seksa nav – attiecību arī nav. Pusaudžu seksam tiek piešķirta cita vērtība, jo nedomāju, ka pieaugušajiem sekss tiek iekļauts vērtību skalas pašā augšgalā, bet pusaudzim tas var būt kā vērtības izpaušana – ja ir sekss, tu esi vērtīgs, ja nav – nevērtīgs. Sekss bērniem ir arī kā sava stāvokļa apliecinājums jeb noteiktas vietas ieņemšana sabiedrības hierarhijā.
– Vai mūsdienu jaunieši ir pietiekami informēti par seksuāli transmisīvajām slimībām un kontracepciju?
– Domāju, ka ne. Lai arī cik daudz par to ir informācijas, tik un tā nākas dzirdēt brīnumainas lietas. Acīmredzot informācijas par seksuālo veselību nekad nevar būt par daudz. Ja šī informācija netiek dota mērķtiecīgi un kaut kādā veidā speciāli tendēta un akcentēta, tad jaunietis šo informāciju uztver selektēti. Un atlasa tikai to, kas viņam interesē, un pilnīgi nedzird to, kas viņam neinteresē. Informācijas noteikti ir par maz.
– Vai skolu programmās ir iekļautas šādas apmācības?
– Ir, bet viss ir atkarīgs no tā, kurš šo informāciju nogādā pie jauniešiem. Ja tā ir skolotāja, kurai pašai nav seksa vai arī kura ir aizmirsusi, kas vispār ir sekss, vai arī viņai ir kauns par to runāt – tad ko viņa šiem bērniem var izstāstīt?! Jo, iespējams, ka tas bērns no interneta vides jau zina daudz vairāk nekā skolotāja. Noteikti ir jādomā par kvalitāti, kā šo informāciju pasniedz, un arī par pasniegšanas veidu. Man liekas, ka joprojām bērniem trūkst informācijas, jo bieži dzirdu no viņiem brīnumainas lietas. Spilgtākais no piemēriem – droši var izsargāties ar pārtraukto dzimumaktu –, tas joprojām ir viens no populārākajiem izsargāšanās veidiem. Un tas ir vissliktākais, ko var darīt. Tad labāk nedarīt neko (nenodarboties ar seksu) nekā izmantot kā kontracepcijas metodi pārtraukto dzimumaktu. Ar šo metodi neizslēdz ne neplānotu grūtniecību, ne dzimumkontaktu ceļā iegūstamas jeb seksuāli transmisīvas infekcijas. Tas liecina, ka kaut kas ir greizi un nodotā informācija netiek pareizi saprasta. Tāpēc informācija būtu jāsniedz mērķtiecīgi, izskaidrojoši, un tās nekad nevar būt par daudz.
– Kādas būtu piemērotākās kontracepcijas metodes jauniešiem?
– Nekas labāks par prezervatīvu izdomāts nav, jo tas nodrošina drošu seksu – gan pret STS, gan pret nevēlamu grūtniecību. Prezervatīvs ir visefektīvākais pusaudžu gadījumā, jo tas ir lēts un viegli pieejams jauniešiem. Bet ir izveidojies priekšstats, ka prezervatīvi ir slikti, jo tie maina sajūtu izteiktību, uztveri, vīriešiem dažkārt ir erekcijas problēmas, jo nevar uzvilkt prezervatīvu.
Piemēram, Nīderlandē ir liels jauniešu skaits, kas lieto orālās kontracepcijas tabletes, jo valsts tās nodrošina bez maksas. Pēc statistikas datiem, viņiem ir ļoti zems abortu līmenis, salīdzinot, piemēram, ar Krieviju. Tur orālā kontracepcija gandrīz netiek izmantota vispār – viņiem arī ir visaugstākie rādītāji abortu biežuma ziņā. Protams, ir dažādi uzskati par to, cik veselīgi ir lietot šo hormonālo kontracepciju, bet es uzskatu, ka aborts ir daudz sliktāks gan ētiski, gan morāli, gan hormonāli, gan arī veselībai kopumā nekā tablešu lietošana.
Uzskats, ka runāt un stāstīt par kontracepciju pusaudzim nevajadzētu, ir pilnīgi aplams. Pusaudzis būtu jāapgādā ar iespējamiem kontracepcijas līdzekļiem un jāizglīto par šo tēmu. Sekss būs vienalga, mēs viņus nevaram apturēt, un, ja viņi nav apgādāti ar kontracepcijas līdzekļiem, tas nozīmē, ka sekss būs vienkārši bez kontracepcijas, tātad būs aborti, atstātie bērni un arī augošs seksuāli transmisīvo slimību skaits.
Ir pieņemts uzskats, ka agras seksuālās attiecības ir bērniem no nelabvēlīgām un mazizglītotām ģimenēm, bet jāsaka, ka arī labās skolās meitenes 10.–11. klasē dzemdē bērnus, un nevar teikt, ka viņas nav izglītotas. Tās ir meitenes no labākajām Rīgas skolām, jo šajā vecumā sekss ir cita vērtība un pieaugušajiem to pat dažkārt ir grūti saprast, cik svarīgi tas ir jaunietim.
– Ar kādām seksuālajām problēmām visbiežāk saskaras bērni un jaunieši?
– Jaunieši bieži pat neatnāk parunāt pie ārsta par savām seksuālajām problēmām, par tām sāk runāt un domāt vēlākā vecumā. Puišiem biežākās problēmas ir priekšlaicīga ejakulācija un erekcijas traucējumi, vai arī nepareiza uztvere par to, kādam vispār ir jābūt seksam. Meitenēm visbiežāk ir orgasma traucējumi vai arī vēlmju traucējumi, kad vienkārši negribas seksu. Un tad meitenes ir šokētas, jo – kā tas var būt, ka agrāk gribējās seksu, bet nu vairs negribas... Bet šī problēma vairāk manāma kļūst vēlāk, kad sāk veidoties attiecības. Un, ja šajās attiecībās ir problēmas, tās automātiski transformējas seksuālajos traucējumos.
– Kā vilšanās pirmajā reizē var ietekmēt turpmāko seksuālo pieredzi?
– Kā jebkura vilšanās, kad nevaru dabūt to, ko gribu, kad gaidu kaut ko un tas nepiepildās. Pusaudži ļoti daudz gaida no šī pirmā seksa, ka kaut kas mainīsies, bet nekas jau nemainās, un tā arī ir tā lielākā vilšanās. Tas devalvē seksa vērtību, un no tā arī var veidoties orgasma traucējumi. Vai arī, ja pusaudzis nav īsti bijis gatavs seksam – nav bijusi vēlme – vai ir sāpju sindroms seksa laikā, tas var atstāt iespaidu uz seksu priekšdienās. Tomēr šādas vilšanās neatstāj pārāk lielu ietekmi uz turpmāko seksuālo dzīvi. Vairāk pāri nodara emocionālas traumas no vardarbīga vai nevēlama seksa. Ja sekss ir bijis ar abpusēju piekrišanu, tad lielākā daļa iztiek bez paliekošiem seksuāliem traucējumiem.
– Kā izvairīties no vilšanās?
– Vairāk jāuzticas savām iekšējām sajūtām. Lai sekss ir nevis tāpēc, ka tev prasa un kāds grib, bet tāpēc, ka tu gribi. Tu vari gribēt, bet ir jāsaprot, ka tiešām tu to vēlies un tev nav jādara tas, ko tu nevēlies. Bērnam ir jāstāsta, ka seksuālā pieredze nenosaka viņa vērtību sabiedrībā. Ja cilvēks dara lietas, ko grib, tad arī rezultāts būs labāks. Tikko dara lietas, kuras negrib, piedzīvosi vilšanos. Piemēram, meitene piekrīt seksam, kuru patiesībā nevēlējās, pēc tam parasti ir problēmas, veidojot attiecības, jo iekšēji viņa nav piedevusi šim puisim un tāpēc ir grūtības veidot attiecības ar citiem puišiem. Tātad – ja nevēlies – nenodarbojies ar seksu! Tomēr to ir grūti izturēt, jo visi taču apkārt to dara.
– Vai bērna emocionālā veselība ietekmē seksuālās attiecības?
– Protams, ja bērns ir mīlēts un nav mīlestības deficīta, personības pamatos ir ielikts, ka viņš ir vērtība un ka viņš ir labs. Tas ļauj daudz labāk justies pusaudžu vidū, pasargāt sevi no dažādām kļūdām un ļauj nepiekrist dažādiem kārdinājumiem, kas nav apdomāti. Es nesaku, ka tas simtprocentīgi palīdzēs izvairīties no nevēlamas seksuālās pieredzes, tomēr bieži vien tas var pasargāt bērnu no priekšlaicīgas seksuālo attiecību sākšanas. Problēma ir, ja bērnam ir sajūta, ka viņš nav nevienam vajadzīgs un neviens viņu nemīl, tad, protams, viņš piekrīt lietām, kurām nevajadzētu piekrist. Ja bērni tiks pietiekami mīlēti –labā nozīmē, kas noteikti nav pārlieku liela lutināšana, tad arī viņiem seksuālo problēmu būs daudz mazāk un viņi vieglāk tiks pāri pusaudžu vecumam nekā tie, kas dzīvo ar mīlestības deficītu un vecākiem, kuriem nekad nav laika. Ja bērns jūtas viens un pamests, tad skaidrs, ka viņš meklēs kādu un pieķersies tam, lai izjustu mīlestību. Nereti tas noved pie agrīnas un nevēlamas seksuālās pieredzes.
Foto: shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2017. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
