Daiga Baranovska: Premenstruālais sindroms

Sievietes vienmēr tiek uzskatītas par maigām un emocionālām būtnēm, tieši tāpēc tās vairāk ir pakļautas riskam saslimt ar dažādām psihiskām slimībām. Ja tu pēkšņi no mīļas un jaukas būtnes pārvērties aizkaitinātā dusmu mākonī un ēd visu, kas pagadās pa rokai – varbūt tā nav tikai slikta diena vai izsalkums, bet gan PMS?! Ja skumjas un miegainība pārņem tavu ikdienu regulāri – varbūt tas nav tikai PMS, bet jau kāda nopietnāka slimība?! Uz šiem jautājumiem palīdz atbildēt ginekoloģe DAIGA BARANOVSKA.

Kas ir PMS

Par premenstruālo sindromu (PMS) tiek uzskatīts vairāku simptomu komplekss, kas parādās sievietēm pirms menstruācijām (visbiežāk 5–11 dienas). Katrai sievietei sindroma izpausmes var atšķirties – atšķiras gan sindroma izteiktība, gan ilgums, kā arī tam var būt dažādas izpausmes. Ir sievietes, kam ir sūdzības 1–2 dienas pirms mēnešreizēm, un ir tādas pacientes, kuras atzīmē, ka šīs pirmsmenstruāciju sūdzības parādās jau pāris dienas pēc ovulācijas (konstatējot, kad ir cikla vidus, jau pēc pāris dienām parādās simptomi). PMS simptomiem ir tendence pieaugt dinamikā, maksimumu sasniedzot tieši pirms menstruāciju sākšanās. Sākoties asiņošanai, jau pirmajā dienā visbiežāk simptomi ļoti strauji mazinās, un var teikt – slimība beidzas. Tad divas vai trīs nedēļas ir pauze, un jau atkal sūdzības atkārtojas.

Kāpēc rodas šie simptomi

PMS simptomu iemesls pamatā ir somatisks. To nosaka hormonālās svārstības, kas notiek menstruālā cikla laikā. Protams, vienmēr ir jautājums – ja visām sievietēm reproduktīvā vecumā ir šīs hormonālās izmaiņas, tad kāpēc vienai ir izteiktas sūdzības premenstruālajā periodā, bet citai to nav vispār? Taču tas tā ir ar jebkuru citu slimību – visiem nav cukura diabēta vai arteriālas hipertensijas. Vienkārši ir sievietes, kurām ir predispozīcija PMS attīstībai. Pacientēm, kurām ir PMS izpausmes, visticamāk, hormonālās svārstības ietekmē arī citu endokrīno dziedzeru (virsnieru, vairogdziedzera) funkciju izmaiņas, gan arī rada nopietnus veģetatīvus un centrālās nervu sistēmas traucējumus. Šīs funkcionālās pārmaiņas rada pārmaiņas ķermeņa homeostāzē, ūdens, sāļu un ogļhidrātu vielmaiņā.

Kā atpazīt PMS

Pasaulē visbiežāk izmanto Abrahama klasifikāciju, pēc kura pacientes, kurām ir PMS, var iedalīt vairākās grupās.

• Neiroemocionālās grupas:

A – 80% pacienšu pirms menstruāciju periodā kļūst nervozākas, stresainākas, vieglāk aizkaitināmas un uzbudināmas, novērojamas krasas garastāvokļu svārstības.

D – 20% sieviešu ir tieši pretēji iepriekšminētajai grupai – šīs sievietes ir depresīvas, raudulīgas, un īpaši smagos gadījumos sievietei var rasties domas pat par pašnāvību.

Ir sieviešu grupa, kurai PMS norit ļoti smagā formā. To dēvē par premenstruālo disforisko sindromu, kas jau tiek uzskatīts par psihiatrisku slimību. Sievietēm novēro izteiktu depresiju, aizkaitināmību, var būt izteiktas dusmas un pat histērijas lēkmes.

• Vielmaiņas traucējumu grupas:

C – Būtiski pieaug apetīte, sievietes ēd vairāk, izvēloties saldumus un citu ne to veselīgāko pārtiku. Organismā nenotiek pareiza ogļhidrātu vielmaiņa, kam seko svara palielināšanās. Un, ja sieviete izmisīgi ar prātu apkaro šo tieksmi, tas var rezultēties pat hipoglikēmijas izpausmēs ar izteiktu vājumu un ģībšanu.

H – Šai grupai ir izmaiņas ūdens un sāļu vielmaiņā, ir pastiprināta tūskainība un šķidruma aizture organismā pirms menstruāciju periodā, kas var izpausties kā izteikts krūšu piebriedums, jutīgums un sāpīgums, kā arī ķermeņa svara pieaugums. Dažkārt sievietes atzīmē, ka pirmsmenstruāciju periodā pamanījušas vēdera pūšanos un vēdera izejas traucējumus. Sākoties mēnešreizēm, pacientes atzīmē, ka ir sajūta, ka viss liekais šķidrums izčurājas un pietūkums pazūd.

Cik bieži novēro PMS

Viedokļi un sastopamība dažādos pētījumos atšķiras, tomēr tiek uzskatīts, ka tie ir no 3% līdz pat 90% sieviešu, kurām novēro PMS simptomus. Novēro tendenci piedēvēt šo sindromu arvien lielākam sieviešu skaitam. Ja runā tikai par sāpīgām mēnešreizēm, kas arī ir premenstruālā sindroma sastāvdaļa, tad šo simptomu biežāk novēro jaunām un nedzemdējušām sievietēm, bet līdz ar grūtniecību un dzemdībām tās pazūd. Sāpīgas mēnešreizes biežāk ir jaunu sieviešu problēma, taču ar primāru premenstruālo sindromu biežāk saskaras vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Pētījumi pierāda, ka, pieaugot sievietes vecumam, kā arī sievietēm ar augstāku izglītības līmeni un sociālo stāvokli ir lielāks risks, ka traucēs un parādīsies premenstruālais sindroms. Mēs pat varētu apgalvot, ka tā ir četrdesmitgadīgu augsta līmeņa vadītāju klasiska veselības problēma. Katrā ziņā sievietēm, gadiem ejot, šie simptomi nevis mazinās, bet gan pieaug – gan sūdzības, gan intensitāte, gan arī tas, cik ļoti viņām šie simptomi traucē.

Arī tautsaimniecībai šis sindroms ir liels izaicinājums, jo PMS periodā sieviete var kļūt pat darba nespējīga, un nav runa par to, ka vienreiz saslimst, nestrādā, izārstējās un viss ir kārtībā, bet gan par situāciju, ka slimība ir katru mēnesi un vairākas dienas, kurās sieviete nav spējīga pilnvērtīgi veikt savus darba pienākumus un zūd darba kvalitāte. Tātad var uzskatīt, ka tā ir pietiekami nopietna problēma, par kuru ir jārunā un jāizglīto sabiedrība, lai šo problēmu veiksmīgāk risinātu.

Ineresanti!!!

Ir valstis, kurās premenstruālais sindroms tiek uzskatīts par vainu mazinošu apstākli gadījumos, ja sieviete ir izdarījusi kādu noziegumu, jo sieviete hormonālo izmaiņu dēļ var būt pat afekta stāvoklī, psiholoģiski nestabila un neapzināties savas rīcības sekas!

Riska faktori

Riska grupā noteikti ieskaitāmas sievietes, kurām pašām ir vai ģimenē ir bijuši radinieki ar psihiski depresīviem traucējumiem. Šīm pacientēm ir lielāks risks, ka var attīstīties izteiktāks PMS, piemēram, disforiskā sindroma izpausmes. Kā jau iepriekš minēju, sāpīgas mēnešreizes visbiežāk izzūd pēc dzemdībām, bet ar PMS ir tieši pretēji, pēc dzemdībām, īpaši, ja ir vairākas dzemdības, – šie simptomi var kļūt daudz izteiktāki un intensīvāki, nekā tas bija iepriekš. Ja ir sievietes ar ļoti izteiktu premenstruālo sindromu, ir nopietni jāpievērš uzmanība pēcdzemdību depresijai un skumjām, jo šie riski ir savstarpēji ļoti saistīti. Pēcdzemdību depresija rada risku PMS, savukārt PMS paaugstina risku pēcdzemdību depresijai.

Emocionālā veselība vienmēr ir bijusi pabērna lomā gan sabiedrībā, gan veselības aprūpes sistēmā. Tomēr pēdējos gados arvien vairāk un vairāk runā par šīm problēmām – gan veģetatīvo distoniju, gan depresiju kā slimību, gan pēcdzemdību depresīviem traucējumiem, tātad pamazām šīm problēmām tiek pievērsta lielāka uzmanība. Jācer, ka gan ārsti sāks labāk šo slimību simptomus atpazīt un nopietnāk tos uztvert, gan arī paši pacienti, atkārtoti saskaroties ar informāciju par šīm slimībām, vairāk analizēs savu psihoemocionālo stāvokli un atpazīs simptomus. Pacienti sajūtas iedrošināti runāt par šiem jautājumiem un vērsties pēc palīdzības, lai risinātu problēmas un ārstētos. Tas ir labāk nekā klusi ciest un sliktākajos gadījumos beigt dzīvi nelāgās situācijās.

Riska grupā ieskaitāmas arī sievietes, kurām ir palielināts ķermeņa svars, kā arī tās, kas aizrāvušās ar alkohola lietošanu un smēķēšanu.

Ārstēšanas iespējas

Būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka mēs to varam izārstēt pilnībā. Patiesībā īstā cerība PMS pacientēm ir menopauze. Sievietēm, kurām beidzas menstruācijas un hormonālā funkcija apdziest, PMS problēma vairs nav aktuāla, bet šajā dzīves posmā stafeti var pārņemt klimaktēriskais sindroms.

Tomēr sievietēm, kas ir reproduktīvajā vecumā un saskaras ar PMS problēmu, ir daudz un dažādas ārstēšanas iespējas. Lai mazinātu simptomus un ietekmētu hormonālo sistēmu, PMS ārstēšanai var izmantot visdažādākās medikamentu grupas. Tomēr ļoti svarīgu lomu ieņem dzīvesveida pārmaiņas.

• Pacientēm, kurām novēro izteiktas hormonālās svārstības, ir iespēja izvēlēties kādu no hormonālajām metodēm, piemēram, hormonālo orālo kontracepciju vai tikai progesteronu saturošus līdzekļus, kas stabilizēs hormonālo viļņu svārstības cikla laikā.
• Ja tiek atrasti kādi citi objektīvi hormonāli traucējumi – piemēram, par daudz ir vīrišķo hormonu vai prolaktīna, ir izmaiņas vairogdziedzera vai virsnieru funkcijās –, ar medikamentu palīdzību iespējams šo situāciju stabilizēt.
• Pacientēm, kurām ir ļoti izteikti psihiskās veselības traucējumi – depresija vai psihotiska uzvedība, vai disforiskais sindroms –, tiek nozīmēti nomierinoši medikamentozie līdzekļi, kā arī trankvilizatori vai antidepresanti. Bet, protams, terapija ir jāsaskaņo, rūpīgi izvērtējot pacientes stāstu un simptomātiku un izlemjot to kopā ar atbilstošiem speciālistiem, nevis tikai sākot lietot kādu antidepresantu uz labu laimi. Ir jāsaprot, kas ir kas!
• Pacientēm, kurām traucē izteiktā tūskainība un šķidruma aizture, ir iespēja dažādos režīmos cikliski lietot urīndzenošos līdzekļus.
• Ja prevalē sāpju sindroms – menstruāciju sākšanās sāpes vai izteiktas sāpes citviet ķermenī –, tad pacientēm noteikti ir jāpiedāvā līdzekļi, kas samazina sāpes, piemēram, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi.
• Tajos gadījumos, kad sūdzības nav tik izteiktas, lai ķertos klāt nopietniem medikamentiem, tomēr vēlamies mazliet uzlabot ikdienas kvalitāti, var raudzīties vitamīnu vai mikroelementu virzienā. Piemēram, magnija un kalcija papildu lietošana var uzlabot pašsajūtu, arī B grupas vitamīnu lietošana un antioksidanti – A un E vitamīns – var uzlabot organisma kvalitatīvākas funkcionēšanas spējas un samazināt hormonālo disbalansu. Latvijas iedzīvotājiem bieži ir izteikts D vitamīna deficīts, kam ir būtiska loma dažādos vielmaiņas, imunitātes un organisma funkcionēšanas procesos, tāpēc svarīgi ir noteikt arī tā līmeni un nepieciešamības gadījumā palielināt D vitamīna līmeni organismā.
• Būtiska ir jebkāda fiziskā aktivitāte! Brīdī, kad notiek muskuļu darbs un rodas fiziskās aktivitātes pozitīvā ietekme uz organismu kopumā, visnotaļ pozitīvs iespaids tiek atstāts arī uz hormonālās un neiroendokrīnās sistēmas funkcionēšanu. Ir stingras rekomendācijas, ka sievietēm, kas cieš no PMS vai arī no sāpīgām mēnešreizēm, noteikti būtu jānodarbojas ar fiziskām aktivitātēm 2–3 reizes nedēļā. Tas kopumā uzlabo pašsajūtu un organisma fizisko funkcionēšanu, tātad arī emocionālo pašsajūtu.
• Sievietēm, kuras baidās, nevēlas vai arī nedrīkst lietot hormonālos līdzekļus, ir iespējams ieteikt homeopātiskos līdzekļus vai dabiskos līdzekļus un zāļu tējas. Protams, tad efekts nebūs tik straujš un ātrs, bet, ja paciente meklē un atrod līdzekļus, kas palīdz, tad, protams, var darīt arī šādi.
• Ļoti svarīgi ir izglītot sievietes, lai viņas saprot, kas ir PMS un kāpēc tā notiek. Tāpēc, parādoties pirmajiem simptomiem, vajadzētu konsultēties ar ārstu, vai tā nav kāda cita problēma, jo tā var būt arī īsta depresija, kas saasinās premenstruālajā periodā, un tad atšifrēt, kas īsti notiek pacientes organismā, palīdzēs speciālists. Tajā brīdī, kad sieviete saprot, ka nav nekādas nopietnas slimības un tie ir simptomi, kas saistīti ar menstruālo ciklu, tad izglītotība un izpratne par procesiem, kāpēc tā notiek, kad tas notiek, kā uz to reaģēt, dod iespēju šīs sūdzības un diskomfortu mazināt, kā arī atbilstoši sadzīvot ar to.

PMS nav sievietes kaprīzes un untumi, ir jāsaprot, ka tas ir simptomu kopums, var pat teikt, ka slimība, tieši tāpēc arī vīriešiem vajadzētu izglītoties, lai šajās dienās būtu saprotošāki un palīdzētu sievietēm tikt pāri pārdzīvojumiem, kas saistīti ar pārmaiņām viņu organismā.