Dace Bērziņa: Vai reibonis vienmēr ir reibonis
Aizvien biežāk neirologu meklē vai pie speciālista tiek nosūtīti pacienti ar reiboni, taču pacienti ne vienmēr prot izstāstīt savas sajūtas, par reiboni nodēvējot arī līdzsvara, kustību koordinācijas traucējumus. Savā neirologa praksē esmu saskārusies, ka par reiboni pacienti bieži vien dēvē nevis patiesu reiboni, bet gan līdzsvara traucējumus.
Līdzsvara traucējumi ir stāvoklis, kas liek justies nestabili un var radīt reibšanas sajūtu. Gandrīz ikkatrs ir sajutis līdzsvara traucējumus, taču termins reibonis dažādiem cilvēkiem var nozīmēt dažādas lietas. Vienai personai reibonis var nozīmēt īslaicīgu vājuma sajūtu, citai – neskaidru galvu, savukārt vēl citai tas var būt stipra griešanās sajūta (vertigo). Jebkurā gadījumā līdzsvara traucējumi var nopietni ietekmēt ikdienas aktivitātes un radīt psiholoģiskas un emocionālas grūtības, un tiem var būt daudz dažādu iemeslu.
Mūsu organismā līdzsvaru nodrošina trīs sistēmas – redze, vestibulārā sistēma un dziļās jušanas sistēma (receptori muskuļos, locītavās, kas uztver spiediena un vibrācijas izmaiņas). Visas šīs sistēmas uztvertos impulsus novada uz smadzenēm un smadzenītēm, kur tie tiek apstrādāti, kopā sasaistot, veidojot vienu bildi. Esot traucējumam kādā no šīm sistēmām vai impulsu vadīšanas ceļos, šie impulsi vairs nenonāk vienlaikus sintēzes centrā, un veidojas izkropļota bilde, kas izpaužas kā līdzsvara traucējumi un/vai reibšanas sajūta.
Reibonis var būt noteikta virziena (telpa griežas noteiktā virzienā vai ir sajūta, ka ķermenis griežas vienā noteiktā virzienā), un šo dēvē par sistematizētu reiboni, taču gadījumos, kad pacients nevar noteikt griešanās virzienu, sajūta ir, ka “viss peld” – to dēvē par nesistematizētu reiboni. Dažreiz pacients šajā gadījumā sūdzas, ka viņam esot dulla galva, smaga galva, neskaidra galva, ņirbšana vai migliņa abu acu priekšā vai pēkšņa ķermeņa novirzīšanās no plānotā ceļa uz sāniem. Pat pirmsģībšanas sajūtu daži pacienti dēvē kā reibšanu.
Sistematizēts reibonis vērojams kopā ar līdzsvara traucējumiem, un tā iemesls var būt vidusauss iekaisums vai cita patoloģija, dzirdes nerva patoloģija, iekšējās auss bojājums, retāk vestibulārās sistēmas kodolu bojājums, ja ir asinsrites traucējumi smadzeņu stumbrā, smadzenītēs un izkaisītās sklerozes gadījumā. Biežāk arī tiek atpazīts labdabīgs pārejošs īslaicīgs reibonis, kam arī iemesls ir vidusauss patoloģija, bet labojams ar specifiskiem vingrinājumiem. Kādreiz sistematizētu reiboni provocē griešanās karuselī vai šūpošanās, ja ir iedzimts vestibulārās sistēmas vājums. Līdzsvara traucējumus šo slimību gadījumos sauc par vestibulāru ataksiju.
Nesistematizētam reibonim un līdzsvara traucējumiem ir daudz vairāk iemeslu.
Viens no biežākajiem iemesliem ir sensitīva ataksija jeb līdzsvara traucējumi sakarā ar dziļās jušanas traucējumiem kājās. Tā vērojama polineiropātijas gadījumā, kam iemesls bieži ir cukura diabēts, retāk – pārslimotas infekcijas slimības, saindēšanās (arī hronisks alkoholisms), veikti ķīmijterapijas kursi audzēju gadījumos, vibrācijas ilgstoša iedarbība. Šī sensitīvā ataksija var izveidoties arī mugurkaula patoloģijas gadījumā, ja tā rada vairāku jostas un krustu daļas saknīšu bojājumu. Līdzsvara traucējumi šajos gadījumos var pat būt ātrāk vērojami nekā vājums kājās. Pat B12 vitamīna deficīts ilgākā laika periodā rada dziļās jušanas ceļu bojājumu, kas atkal izpaužas kā līdzsvara traucējumi. Pacientiem ar sensitīvu ataksiju ir grūti nostāvēt ar blakus novietotām pēdām, ja liek aizvērt acis. Viņi labprātāk tur kājas plecu platumā vai pat vairāk platas. Arī, kustībā esot, šie cilvēki pārvietojas biežāk ar platāk novietotām kājām nekā ierasti, tādā veidā noturot stabilitāti. Dažreiz ir iespaids, ka viņi staigā, it kā kaut ko stampātu. Tieši pēdu muskuļu vājuma dēļ šiem cilvēkiem bieži ķeras kājas aiz pirkstu galiem, un, lai tas neatkārtotos, ar laiku kājas nedomājot tiek celtas augstāk nekā parasti. Vissliktāk šie cilvēki jūtas pustumsā, tumsā.
Cerebellāra ataksija ir līdzsvara traucējumi, kuriem ne vienmēr var noteikt virzienu, bet ir raksturīgs, ka nestabilitāte ir, gan esot ar atvērtām acīm, gan aizvērtām acīm. Dažreiz šie pacienti pat atsakās aizvērt acis, norādot, ka tad kritīs. Pacientu pašu pavērojot, var pamanīt trīci rokās, veicot mērķtiecīgu darbību, un arī runa ir kā saskaldīta pa zilbēm, uzsvērti patskaņi. Iemesls meklējams smadzenītēs (asinsrites traucējumi, traumas, infekcijas, intoksikācija, pārmantotas slimības, audzēji).
Frontālā ataksija rodas pieres daivas garozas priekšējās daļās bojājuma rezultātā. Cilvēkam ir savdabīga gaita, ir grūtības sākt iet, un no malas šķiet, ka pacients ir aizmirsis, kā jāstaigā. Šādiem pacientiem parasti pavadoši ir arī uzvedības traucējumi, atmiņas traucējumi, izmainīta spriestspēja. Biežākais iemesls ir pārciestas traumas, taču arī asinsrites traucējumi, infekcijas, pārmantotas slimības var būt iemesls šādiem līdzsvara traucējumiem. Pārkinsona slimības gadījumā, kuras laikā pacientam ir grūtības noturēt līdzsvaru, gan mainot gaitas tempu, gan sākot pārvietošanos vai apstājoties, kā arī strauji mainot virzienu, ir šī ataksija. Uzskatu, ka jau agrīni Pārkinsona slimības un sindroma pacientiem var būt līdzsvara traucējumi, taču pacienti norāda uz reibšanu. Ja šim pacientam nav izteikta trīce, nepievēršot uzmanību citādām Pārkinsona slimības izpausmēm (lēnākas kustības, stīvums, maz līdzkustības), ārsts reiboni kļūdaini var piedēvēt citām CNS slimībām.
Par reiboni pacienti dažreiz dēvē arī sajūtas, kas ir pirms samaņas zuduma, dažiem reibst, raugoties uz leju no augstuma (akrofobija) vai esot plašās telpās (agorafobija), vai pretēji – esot šaurās, slēgtās telpās (klaustrofobija). Šie reiboņi nav saistīti līdzsvaru nodrošinošo sistēmu bojājumiem, bet ir saistīti ar psihoemocionālo stāvokli.
Par kustību koordinācijas traucējumiem vai reiboni var sūdzēties arī pacienti, kam ir mazasinība, sirds slimības un asinsspiediena svārstības. Šīs slimības izraisa skābekļa trūkumu vestibulārajā sistēmā, radot līdzsvara traucējumus un reibšanas sajūtu. Arī acu slimības, kuru gadījumā veidojas atšķirīgi impulsi no katras acs, pacientam kā sūdzība var būt reibšanas sajūta. Parasti šajos gadījumos ir nesistematizēts reibonis. Jāsaka, ka pat trulas galvassāpes pacienti mēdz nodēvēt par reiboni, norādot, ka sajūtas esot tādas, it kā iepriekš būtu lietotas apreibinošas vielas.
Lai diferencētu līdzsvara traucējumus un precizētu tā iemeslu, vispirms nepieciešams noskaidrot reiboņa un līdzsvara traucējumu izpausmes veidu. Vai šī reibšanas sajūta ir kā apkārtnes griešanās noteiktā virzienā vai tomēr bez šī virziena, kādas ir papildu izjūtas un kas tās provocē. Ārstam pacienta rūpīgāka apskate, vērošana, kā pacients pārvietojas pa telpu un kā stāv, palīdz atšķirt un noteikt ataksijas veidu. Tas palīdz izlemt, kādi izmeklējumi vēl veicami, kā arī kāda terapija ir vispiemērotākā. Kaut reiboņa un līdzsvara traucējumu iemeslu diagnosticē ar izslēgšanas metodēm, šajā gadījumā precīzāka iegūtā informācija apskates laikā ļauj mērķtiecīgāk veikt izmeklēšanu, neizmantojot dārgas izmeklēšanas metodes iemesla izslēgšanai.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada oktobra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
