Dace Baltiņa: Desmit mīti par vēzi – patiesība un meli
Tuvojoties Pasaules Vēža dienai 4. februārī, kopā ar Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas galveno onkoloģi, Rīgas Stradiņa universitātes profesori DACI BALTIŅU atklāsim desmit izplatītākos mītus, kas saistās ar vēzi, tā ārstēšanu un izzināšanu. “Par vēzi ir jārunā,” pārliecināta ir profesore, “jo vairāk mēs par to zinām, jo mazāk mūs nomāks iracionālas bailes.”
1. mīts: vēzis ir nāves spriedums
Ārkārtīgi daudzi ir pārliecināti – ja saslimst ar vēzi, tad no šīs slimības noteikti arī nomirst. Īsākā vai garākā laika periodā tomēr tas notiek. Protams, jāņem vērā, ka šajā pieņēmumā liela loma ir arī katra personiskajai pieredzei – varbūt ir piedzīvots, kā slimo tuvs cilvēks, turklāt iespējams, ka šis slimnieks ilgstoši ir cīnījies par savu veselību un dzīvību, tomēr piedzīvojis sakāvi... Protams, gadījumi ir dažādi.
Tomēr patiesībā šobrīd, ja situāciju salīdzina ar laiku, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem, tā ir ļoti pozitīvi mainījusies. Un ne tikai Amerikā vai attīstītajās Eiropas valstīs, bet arī pie mums, Latvijā. Kopumā ir palielinājusies piecu gadu dzīvildze, un aizvien vairāk cilvēku, kas slimo ar vēzi, ar to veiksmīgi gadiem ilgi sadzīvo. Latvijā to ļoti uzskatāmi pierāda statistikas dati. Proti, 2014. gadā pie mums bija jau tuvu 78 000 pacientu, kuriem dzīves laikā ir bijusi noteikta vēža diagnoze. Pirms pieciem gadiem šo cilvēku bija ievērojami mazāk – aptuveni 63 000. Tātad šis rādītājs liecina ne tikai par to, ka ir palielinājies pacientu skaits, bet pieaudzis ir arī to cilvēku skaits, kas nav nomiruši dažu gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Protams, veiksmes faktors ir atkarīgs arī no audzēja veida, slimības attīstības straujuma, tās stadijas, kā arī ārstēšanas iespējām un pieejamības. Ir tikai trīs veidi, kā mūsdienu medicīnā var cīnīties ar vēzi: pirmais – audzējs tiek izārstēts (tas nozīmē, ka cilvēks nodzīvo kvalitatīvu mūžu, lai gan viņam dzīves laikā ir bijusi noteikta šāda diagnoze, bet galu galā viņš ir nomiris no pilnīgi citas slimības vai kāda cita iemesla dēļ), bet svarīgs nosacījums ir tas, ka valstij pietiek resursu, lai šiem cilvēkiem palīdzētu. Spriežot pēc Rietumu statistikas datiem, vēzis tiek izārstēts aptuveni ceturtdaļā gadījumu. Latvijā veiksmīgo gadījumu rādītājs ir zemāks, jo bieži vien līdz ārstniecības iestādēm cilvēki nokļūst jau vēža vēlīnā stadijā. Otrais: lielākajai daļai vēža slimnieku ārsti var sniegt ārstēšanu un dzīvildzes pagarināšanu. Jāsaprot, ja slimnieks par šo faktu netiek informēts, tad viņš var būt ļoti vīlies. Izpratne par to parasti pacientiem ir šāda: ja jau mani ārstē (piemēram, tiek veikta operācija, ķīmijterapija), tātad mani izārstēs. Diemžēl ne vienmēr tā notiek, kā jau iepriekš uzsvērts – viss atkarīgs gan no audzēja veida, gan slimības bioloģiskās aktivitātes, gan stadijas, kurā slimnieks nonāk ārstu aprūpē. Un, visbeidzot, trešais: simtprocentīgi visiem vēžu slimniekiem ir iespējams palīdzēt – atvieglot viņu ciešanas. Ja kāds cilvēks mirst lielās mokās, izjūtot neaprakstāmas sāpes, vairākumā gadījumu tas ir neatrisināts aprūpes jautājums gan no mediķu, gan tuvinieku puses. Ir tomēr jāsaprot – lai cik vēlīna ir audzēja stadija, palīdzēt var vienmēr. Nevienam nevajadzētu mirt mokās un sāpēs.
2. mīts: vēzis ir lipīgs
Pārsteidzoši, bet pat mūsdienu sabiedrībā samērā izplatīts ir mīts, ka vēzis var būt lipīgs. Vēzis nav lipīgs tādā nozīmē, kā tas ir, pieminot, piemēram, infekcijas slimības. Nav iespējams inficēties ar vēzi, nonākot saskarsmē ar slimu cilvēku.
Patiesībā tie, kas slimo ar vēzi, nekādā veidā neapdraud apkārtējos. Tāpēc ļoti aplams ir priekšstats, ka cilvēks, kam ir noteikta diagnoze – vēzis, varētu būt bīstams apkārtējiem. Saprotams, ka iespējama ir psiholoģiskā barjera, jo cilvēka dabā ir baidīties, izvairīties no situācijām, kas ir psiholoģiski smagas, tāpēc vairākums cenšas no tām norobežoties. Tādēļ būsim kopā ar saviem slimajiem tuviniekiem un neliegsim arī bērniem viņus apciemot.
3. mīts: vēzi pārmanto
Viens no izplatītākajiem mītiem, runājot par vēzi, ir šāds: ja kāds no manas ģimenes ir slimojis ar šo bīstamo slimību, tātad agri vai vēlu ar to saslimšu arī es.
Patiesībā pārmantojamības sakars ir pierādīts tikai 5–10 procentos gadījumu vēža slimnieku vidū. Visos pārējos gadījumos slimība ir attīstījusies cilvēka dzīves laikā un tam nav bijis tieša sakara ar pārmantojamību no senčiem. Mūsdienās nav viegli izveidot kuplu ģenealoģisko koku, jo ģimenes ir mazskaitlīgas. Par iespējamu pārmantojamību jādomā, ja asinsradinieki slimojuši agrā vecumā (līdz 50 gadiem) ar dažādu lokalizāciju audzējiem.
4. mīts: vēzis ir liktenis
Ļoti daudzi joprojām uzskata – ja man šajā dzīvē ir lemts saslimt un varbūt pat nomirt no onkoloģiskas slimības, tur nekas nav darāms un kaut kad tas ar mani noteikti notiks.
Patiesībā ir ļoti daudz lietu, ko pats cilvēks var darīt, lai saslimšanas risku samazinātu līdz minimumam. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās, dzīvojot normāli attīstītā sabiedrībā (ne galēji nabadzīgā, bet vidēji un augsti attīstītā), gandrīz pusē gadījumu vēzi ir iespējams novērst. Kādi ir riska faktori, kas palielina risku saslimt ar vēzi? Tā ir smēķēšana, alkohola lietošana, neveselīgas pārtikas lietošana, mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars. Turklāt vakcinēšanās (pret hepatītu un papilomas vīrusu), veselīgs dzīvesveids, sabalansēts uzturs, dalība skrīninga programmās ir metodes, kā līdz minimumam samazināt risku jebkad savā dzīvē saslimt ar onkoloģisku slimību. Īpaši jāuzsver skrīninga programmas, par kurām, protams, nevar apgalvot, ka tās kaut kādā veidā spēj mainīt saslimstības procentu, tomēr mirstības procentu tās maina pavisam noteikti – jo agrāk tiek uzstādīta diagnoze, jo lielāka iespēja pacientam ir uz pilnīgu izveseļošanos. Tāpēc vēzis pavisam noteikti nav ierakstīts liktenī un ir ļoti daudz iespēju, kā slimības draudus katrs no mums var samazināt līdz minimumam. Nevar noliegt, ka reizumis šī ļaunā slimība piemeklē arī mazus bērnus, pusaudžus un gados jaunus cilvēkus, kad varētu šķist – nekas taču no iepriekš nosauktajiem riska faktoriem uz šiem cilvēkiem neattiecas. Tomēr jāsaprot, ka saistībā ar ikvienu slimību, arī onkoloģijā, izņēmumi pastāv vienmēr. Tomēr jāņem vērā, ka Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, gandrīz 90% gadījumu audzēji attīstās cilvēkiem pēc piecdesmit gadu vecuma.
5. mīts: par vēzi nevajag runāt
Mēs mēdzam būt aizspriedumaini. Bieži vien ir dzirdēts, kad kāds saka – nevajag runāt par briesmīgām slimībām, tad tās var piesaukt. Ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēks visu mūžu ir paniski baidījies no vienas vai otras bīstamas slimības, baidījies pat domāt, kur nu vēl runāt, jo, tā darot, varot taču ar to saslimt.
Patiesībā ir tieši pretēji – par vēzi ir jārunā, un, jo vairāk par to tiks runāts, jo būtiski tiks kliedētas bailes, kādas cilvēkiem rodas, klausoties par to dažādus nepatiesus mītus. Jo vairāk mēs zināsim, jo mazāk mūsu galvā paliks vieta iracionālām bailēm. Onkoloģija nekādā gadījumā nedrīkstētu būt tabu tēma, par ko nevar runāt. Vienmēr, kad ārsti par to runā intervijās, televīzijā, radio un skaidro, atklāj dažādus faktus, ikreiz tiek uzzināts arī kas jauns par slimības profilaksi. Tāpēc patiešām ir svarīgi runāt par onkoloģiskajām slimībām pēc iespējas biežāk visdažādākajos sabiedrības līmeņos.
6. mīts: vēža ārstēšana ir ļoti bīstama
Nereti ārsti ir spiesti sastapties ar gadījumiem, kad pacienti atsakās no ārstēšanas, jo ir dzirdējuši vai kaut kur izlasījuši šausmu stāstus. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka ķirurģija pacientus kropļo, stari – dedzina, bet ķīmija – indē. Tāpēc ir reizes, kad slimnieks ir pārliecināts – ja mani nenobeigs vēzis, tad es nomiršu no tā ārstēšanas. Un diemžēl realitātē patiešām ir daļa pacientu, kas no medicīniskas palīdzības atsakās.
Patiesībā ir jāsaprot, ka vēzis ir tāda pati slimība kā citas un mūsdienās tas ir ārstējams! Nav gan noliedzams, ka nereti pacientam ārstēšana sagādā patiešām lielus fiziskus un psiholoģiskus pārdzīvojumus un ir ļoti sarežģīta, tomēr jāatceras, ka medicīnas mērķis ir, lai šis cilvēks būtu dzīvs un būtu starp mums. Diemžēl uz cilvēku baiļu un nelaimes rēķina daudzi joprojām pelna naudu – piesolot atgūt veselību un uzveikt vēzi, ja tiks dzerti uztura bagātinātāji vai lietoti dažādi burvestībai pielīdzināmi preparāti. Jāpiebilst, ka nevienam no šiem līdzekļiem nav izdevies iegūt ticamus pētījumu rādītājus, ka tie kaut kādā veidā palīdzētu cilvēkiem cīnīties ar vēža šūnām, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzveikt ļaundabīgu audzēju... Diemžēl pacienti, kam noteikta šī smagā diagnoze, ne vienmēr grib dzirdēt patiesību un to, ka ārstēšana, kādu var piedāvāt mūsdienu medicīna, nebūs viegla, tomēr tā var palīdzēt. Nereti viņi labprātāk māna paši sevi un lieto brīnumlīdzekļus, un galu galā pēc ārstēšanas nāk tikai tad, kad bieži vien ir par vēlu kaut ko glābt...
7. mīts: vēzis ir mūsdienu dzīvesveida rezultāts
Stresa pilnas dienas, garas darba stundas, piesārņota vide... Nereti tiek pausts uzskats, ka tie, kas nedzīvo šādā vidē un dzīves ritmā, ar vēzi neslimo.
Patiesībā vēzis nav civilizācijas slimība šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vēzis ir tikpat vecs kā pati civilizācija un bija sastopams jau pirms rakstības – pirmie vēža gadījumi konstatēti arheoloģiskajos izrakumos. Cita lieta, ka vēzis kā sociāla problēma parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Kad kā nāves cēlonis izplatības ziņā tas tuvojās infekcijām un vardarbīgiem nāves gadījumu iemesliem, pēkšņi sabiedrībā tas tika pamanīts. Tolaik tas radīja nozīmīgu pagrieziena punktu, jo vēzis pēkšņi bija kļuvis par problēmu.
Arī apgalvojums, ka tie, kas dzīvo meža būdiņā un klausās putnu dziesmās no rītiem, nav pakļauti riskam saslimt ar vēzi, neatbilst patiesībai. Onkoloģiskas slimības riskam ir pakļauts ikviens – gan tie, kas mitinās nomaļā lauku mājiņā, gan tie, kas dzīvo lielākajās pasaules pilsētās. Vēzis cilvēkus nešķiro pēc statusa vai dzīvesvietas.
8. mīts: saldumu ēšana veicina vēža attīstību
Tāpat kā apgalvojums, ka no vēža var izārstēt uztura bagātinātāji, izplatīts ir vēl viens apgalvojums – ja ēdīsiet daudz saldumu, barosiet šūnas ar cukuru un saslimsiet ar vēzi.
Šis apgalvojums, visticamāk, ir radies no tā, ka vēža šūnās vielmaiņa patiešām norisinās daudz straujāk un intensīvāk, līdz ar to glikozes aprite ir ļoti intensīva. No tā arī izriet nespeciālistu viedoklis, ka, ja jau vielmaiņa ir tik intensīva, tātad lielos daudzumos tiek patērēta glikoze, tāpēc, ja vēl tiks lietoti uzturā saldi produkti, vēzis tikai augs un barosies. Bet, ja to nedarīs, vēzis nomirs badā.
Patiesībā tik vienkārši nav, un uz slimības norisi patērētais cukura daudzums nekādu būtisku iespaidu neatstāj. Saldumu patērēšana gan ietekmē cilvēku vielmaiņu kopumā, tāpēc, ēdot un dzerot saldinātus produktus, pastāv risks iegūt lieko svaru, bet liekie kilogrami, kā zināms, patiešām veicina daļu ļaundabīgo audzēju attīstību.
9. mīts: mobilo telefonu un citu tehnoloģiju lietošana izraisa vēzi
Ļoti populārs sabiedrībā ir mīts, ka mobilo telefoni, kā arī citas tehnoloģijas – datori, sadzīves priekšmetu elektromagnētiskais starojums u.c. – izraisa vēzi. Tas tiek pamatots ar šo ierīču magnētisko lauku, kas vairākas stundas dienā iedarbojas uz cilvēku.
Patiesībā, lai šo apgalvojumu pierādītu, būtu jāpaiet vismaz vēl 20 vai 30 gadiem, kamēr būtu neapgāžami medicīniski pierādījumi, ka tas tā patiešām ir. Pētījumi, kas pieejami uz šo brīdi, šādus pierādījumus nesniedz.
10. mīts: vēzi var izārstēt ar uztura bagātinātājiem, vitamīniem un diētām
Neindēt sevi ar ķīmiju, ar kādu tiek ārstēts vēzis, nepakļaut sevi riskam, bet izvēlēties alternatīvās metodes un būt veselam – šis, šķiet, ir viens no absurdākajiem, bet diemžēl arī populārākajiem mītiem mūsdienu sabiedrībā.
Patiesībā, lai vai kā mums gribētos ticēt, ka šādi brīnumlīdzekļi eksistē, neviens no tiem nav pierādījis savu efektivitāti. Lai gan onkoloģisko slimību tradicionālā ārstēšana reizumis ir patiešām smaga, ir pierādīts, ka tā vai nu spēj pilnīgi atbrīvot cilvēka organismu no slimajām vēža šūnām, vai vismaz apturēt to vairošanos uz laiku.
Protams, nav noliedzams, ka veselīgam uzturam, vitamīnu kompleksiem, pārtikas piedevām ir ļoti liela loma tajā brīdī, kad pacients cīnās ar vēzi un ir pakļauts medicīniskām metodēm, viss iepriekš nosauktais palīdz ātrāk atgūties, smelties enerģiju, uzlabot pašsajūtu utt. Tomēr nekas no tā visa neārstē un neatbrīvo no vēža šūnām, un nu, 21. gadsimtā, būtu beidzot jāsaprot – ja vien uz pasaules būtu izgudrots kaut kas tāds, kas ārstē no ļaundabīgiem audzējiem bez operācijas, staru un ķīmijterapijas un ko varētu par bargu naudu nopirkt aptiekā, tirgū, no rokas vai internetā, ar vēzi neslimotu ne bagātie, ne slavenie. Bet fakts ir tāds, ka vēzis nešķiro pēc maka biezuma un ielaužas gan būdiņās, gan pilīs, kur cilvēku rocība ir atšķirīga, taču slimības iznākums – ļoti līdzīgs...
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada janvāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
