Cilvēka svarīgākās maņas veselība
Veselības centru apvienības galvenais oftalmologs SERGEJS OSINOVECS ik dienu ne vien uzklausa neskaitāmus pacientu jautājumus, bet nereti saskaras arī ar virkni maldīgu priekšstatu par acu veselības uzlabošanu. Žurnāla Ārsts.lv lasītājiem oftalmologs skaidro un precizē sabiedrībā izplatītākos kļūdainos pieņēmumus.
Vingrinājumi redzi neuzlabo
“Pacienti bieži vaicā, vai iespējams uzlabot redzi un atbrīvoties no briļļu nēsāšanas, regulāri veicot acīm paredzētus vingrinājumus. Es droši varu apgalvot, ka nē. Acis vingrināt var, taču cilvēka anatomiju, kas ir diezgan sarežģīta un nemitīgi attīstās, mainīt nevar,” uzsver oftalmologs.
Redzes orgāns aug līdz ar organisma attīstību. Pēc dzimšanas bērns redz aptuveni desmit procentus, sasniedzis triju gadu vecumu – 70 procentus, un tikai septiņu astoņu gadu vecumā acs ir nobriedusi un ļauj attēlu saredzēt simtprocentīgi. Ja nerodas problēmas, šāda redze cilvēkam saglabājas līdz pat 40–50 gadu vecumam un kādam ātrāk, citam vēlāk, taču pakāpeniski pasliktinās, rodoties sliktākam redzes asumam, kad tiek aplūkoti tuvumā esoši priekšmeti. Galvenie redzes pasliktināšanās cēloņi ir acs anatomisko struktūru pārmaiņas – mainās saistaudus veidojošā kolagēna uzbūves īpatnības un samazinās ūdens daudzums lēcā, kā dēļ lēca kļūst sklerotiska. Sergejs Osinovecs turpina: “Šo procesu var pielīdzināt jebkuras ierīces lietošanai – tā pakāpeniski nolietojas, līdz nedarbojas nemaz, jo darbības ilgums nav bezgalīgs. Piemēram, ja izgatavotājs paredzējis akumulatoru uzlādēt 200 reižu, pēc divsimtās lādēšanas reizes tas diez vai turpinās strādāt. Līdzīgi notiek ar acīm, un ir naivi domāt, ka līdz ar gadu pieaugumu radušās anatomiskas pārmaiņas iespējams novērst ar acu vingrinājumiem. Turklāt, teiksim, internetā atrodamās Beitsa metodes ir indiāņu acu vingrinājumi, un to efektivitāte pārbaudīta uz cilvēkiem, ne vecākiem par 28 gadiem, – vecumposmā, kad ar fizioloģiski veselām acīm mēs automātiski spējam vienlīdz labi redzēt gan tuvumā, gan tālumā. Protams, praksē ir gadījies redzēt arī sešdesmit, pat septiņdesmit gadu vecus pacientus bez būtiskām pārmaiņām acīs un redzes problēmām, tomēr tie ir reti izņēmumi.”
Lai uzlabotu redzi, ir normāli un mūsdienīgi lietot optiskos palīglīdzekļus – brilles vai kontaktlēcas. Pieejamas arī koriģējošas operācijas, tomēr tās ārsts iesaka veikt ne vēlāk kā 40 gadu vecumā, jo sakarā ar to, ka novecojot mainās un šķidrumu zaudē ne vien lēca, bet arī radzene, vēlāka ķirurģiska iejaukšanās var sagādāt vairāk nepatīkamu blakņu – izteiktāku sausās acs sindromu, diskomfortu un optiskos fenomenus.
Savukārt redzes vingrinājumi lieti noder un ir vērtīgi vienīgi pēc ilgstošas raudzīšanās datora, planšetdatora vai telefona ekrānā acu atpūtināšanas nolūkos, jo redzes fokusēšana tuvumā rada būtisku sasprindzinājumu mūsu svarīgākajam maņu orgānam.
Bez liekas pilināšanas
Ārsts atklāj, ka dažkārt pacienti uz pieņemšanu mēdz ierasties ar vaicājumu, vai acīs drīkst pilināt medu, tēju vai citus dabas līdzekļus. Atbildot uz šo, speciālists skaidro, ka vesela acs normāli eksistē, barojoties no iekšpuses caur asinsrites sistēmu un no ārpuses ar asarām, tātad normāla acs neprasa papildu rūpes.
Pastāv četras preparātu grupas un attiecīgi tikpat daudz situāciju, kad acīs pieļaujams vai pat nepieciešams kaut ko pilināt. “Pirmkārt, tā kā ar gadiem pasliktinās asaru produkcijas sistēma un bieži veidojas tā sauktais sauso acu sindroms, lai kompensētu šķidruma trūkumu, acī vajag pilināt mākslīgās asaras.
Otrkārt, ja no acs parādās strutaini izdalījumi vai ir izveidojies iekaisums – konjunktivīts, ārsts, visticamāk, izrakstīs antibiotikas vai pretiekaisuma līdzekli. Šādā gadījumā, gaidot ārsta vizīti, drīkst aci paskalot ar tīru ūdeni.
Trešā situācija ir glaukoma jeb paaugstināts acu spiediens, kad acī jāpilina medikaments, kas šo spiedienu pazemina, un, ceturtkārt, acu pilienus izmantojam, ja ir alerģija, lai nomāktu alerģiskās reakcijas izraisītos simptomus,” paskaidro acu ārsts un piebilst, ka gadījumā, ja ļoti gribas acis pabarot ar vitamīniem, tie jāuzņem caur gremošanas traktu, nevis jāpilina acīs.
Uztura loma
“Cilvēks atnāk uz pieņemšanu un saka: “Dakter, man mājās ir trīs litri melleņu ievārījuma – vai, to apēdot, es uzlabošu redzi?” Jāsaprot, ka mellenes, tāpat kā, piemēram, upenes, dzērvenes un citas ogas, satur daudz ko veselībai vērtīgu, tomēr redzi tās uzlabos tikai tad, ja problēmas radušās vitamīnu trūkuma dēļ,” stāsta S. Osinovecs. Vegāniem un veģetāriešiem, kas papildus uzturam nelieto vitamīnus, sākotnēji organisms pielāgojas izdzīvot ierobežotos apstākļos, bet vēlāk nereti veidojas B12 un taukos šķīstošo (A, D, E) vitamīnu trūkums organismā, kam seko kuņģa un zarnu trakta problēmas, savukārt A vitamīna (protams, tas atrodas dārzeņos, īpaši burkānos, taču visvairāk – gaļā un zivīs) deficīta dēļ var veidoties tā sauktais vistas aklums, radot grūtības kaut ko saredzēt krēslā un tumsā. Izanalizējot radušos problēmu un sākot laikus lietot sintētisko A vitamīnu vai zivju eļļu, situāciju iespējams uzlabot.
Turpretim iedzimtu patoloģiju gadījumā, kad tīklenē problēmas radušās ģenētisku pārmaiņu dēļ (tās var parādīties jebkurā brīdī mūža laikā), ar uzturu un vitamīniem tīklenes struktūru nav iespējams koriģēt. “Teorētiski, teiksim, mellenēs un citos produktos atrodamo flavonoīdu luteīnu dienā nepieciešams uzņemt 10 mg profilaksei, bet 20 mg luteīna – ja ir ar novecošanu saistīta tīklenes deģenerācija. Tāpēc, ēdot kilogramiem mellenes, domājot, ka tas palīdzēs, nekādas pozitīvas pārmaiņas netiks panāktas. Protams, tā kā dzīvojam ziemeļos, vitamīnus, īpaši ziemā, lietot vajag (taču nepārspīlējot). Tomēr nopietnu slimību veiksmīgi izārstēsim vienīgi ar nopietniem līdzekļiem – stiprām zālēm vai operāciju, nevis ar uztura bagātinātājiem,” uzsver ārsts.
Bērnam – brilles ārstē
Zināms, ka acu ārstu profilaktiskos nolūkos vēlams apmeklēt reizi gadā (jauniem cilvēkiem pieļaujams reizi divos gados). Savukārt, rodoties acu problēmai, vēlams apmeklējumu neatlikt un steidzīgi doties pie ārsta, lai speciālists izvērtē situāciju un piemēro iespējamos ārstēšanas veidus.
Kā jau noskaidrojām iepriekš, pieaugušam cilvēkam acs ābols ir nobriedis un tā anatomiju uzlabot vairs nav iespējams, turpretim bērna vecumā, kamēr maņu orgāns vēl attīstās, uz ikvienu redzes problēmu jāraugās nopietnāk, jo to vairākumā gadījumu varēs izlabot.
“Bērns, kas vecāks par septiņiem gadiem, brilles drīkst nevalkāt, ja vien to neprasa ikdienas vajadzības (piemēram, grūtības bez brillēm saskatīt tāfeli skolā). Bet līdz septiņu gadu vecumam, kamēr bērna actiņas attīstās, problēmu gadījumā brilles ir svarīgs ārstniecisks faktors. Acis darbojas kā savstarpēji saistītas video kameras, un atliek iedomāties, kas notiek, ja viena videokamera dod normālu attēlu, bet otra – nē (proti – viena acs ir normāla, bet otrai ir plusi). Šādā situācijā smadzenes, kas ir acu kontroles centrs, nespēj adekvāti apkopot saņemto informāciju un dot acīm pareizas komandas – var veidoties, piemēram, šķielēšana, kas ir pirmā pazīme tam, ka smadzenes actiņas neinteresē. Uzvelkot atbilstošas brilles, uzlabojas uz tīklenes veidotais attēls, un smadzenes saprot, ka var iegūt binokulāru – stereo redzi, apzinās, ka abas acis ir vienlīdz svarīgas, un sāk kontrolēt šķielējošās acs muskuļus, liekot tai skatīties taisni, tādējādi mācot attīstīt normālas redzes spējas.”
Pieredzējušais oftalmologs arīdzan skaidro, ka, atvedot bērnu pie ārsta 6–7 gadu vecumā un vēlāk, labot problemātisko aci var izrādīties par vēlu – visticamāk, ar vienu aci redze būs normāla, taču otra nodrošinās tikai 10–15% no funkciju apjoma. “Ja traucēta acābola augšana, slimajai actiņai šie plusi paliek uz visu atlikušo mūžu. Šādā gadījumā labāk, lai plusi ir abām acīm līdzīgi. Tas, ka dioptriju atšķirība starp abām acīm ir liela, liecina, ka organisms vienu aci izvēlējies kā vadošo un mums veidojas monokulāra redze, liedzot vēlāk, darbspēju vecumā, izvēlēties nodarbošanos, kas saistīta ar atrašanos augstumā, strādāt par profesionālu autovadītāju, braukt ar motociklu, kā arī daudz ko citu.”
Laikus neatklātas acu veselības problēmas lielā mērā iespējams novelt uz vecāku neuzmanību un neizdarību. Pēc tam, kad bērnu pēc piedzimšanas dzemdību iestādē ir pirmoreiz apskatījis ārsts, izslēdzot kataraktas vai retinopātijas esamību, obligāti bērns atkārtoti jāved uz pārbaudi pie acu ārsta (vienreiz līdz gada vecumam un pēc tam triju gadu vecumā), lai speciālists novērtē optiskas izmaiņas acīs – vai nav tālredzība, tuvredzība, astigmatisms (ko visu var koriģēt, valkājot brilles). Jāpiebilst, ka, redzes sistēmai veidojoties, bērnam uz laiku var būt pārejoša šķielēšana, jo attēla fokusēšanās uz tīklenes ir traucēta maza acābola dēļ.
“Tomēr, vecāki, ja redzat, ka bērns mājās mēdz pārlieku pietuvoties dažādiem objektiem vai kādā citā veidā rada aizdomas, ka viņam varētu būt redzes problēmas, nekavējoties vediet viņu pie speciālista,” rosina Sergejs Osinovecs, atzīstot, ka ne mazums ir situāciju, kad bērns pirmoreiz pie acu ārsta nokļūst, vien sākot skolas gaitas, un īsti pieņemami tas nav.
Visa ģimene brillēs?
Sabiedrībā plaši izplatīts arī viedoklis, ka tos bērnus, kuru abi vecāki valkā brilles, gaida līdzīgs liktenis un nepieciešamība pēc optiskas palīgierīces redzes uzlabošanai. Vai šis spriedums ir patiess, skaidro speciālists. “Kā jau minēju sarunas gaitā, tuvredzība lielākoties veidojas tāpēc, ka pārāk daudz skatāmies tuvumā, taču anatomiski mūsu acis paredzētas, lai raudzītos tālumā. Skatoties tuvumā, veidojas tā sauktā konverģence – acs kustības pārvaldošie seši muskuļi, kas tam ir piestiprināti, acābolus griež vienu otram tuvāk un konverģences laikā uz to spiež. Ja cilvēkam ir mīksta sklēra, acābols no spiediena palielinās, un attēls nevar fokusēties uz tīklenes tā, kā vajag. Ja tēvam un mātei ir miopija (mīnusi redzei), jādomā, ka viņu sklēra ir mīksta. Šādu vecāku bērniem tuvredzība nav ģenētiski determinēta, taču pastāv relatīvi liela varbūtība, ka problēma var rasties.”
Jāpiemin, ka mūsdienās tuvredzība veidojas gandrīz trešdaļai cilvēku. Īpaši šī tendence attīstās, sākot mācības skolā, kad bērniem veidojas tā sauktā skolas tuvredzība.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2015. gada decembra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
