Cilvēka dzīve un kā mēs to dzīvojam, kā slimojam vai neslimojam

Cilvēka dzīves būtība ir cilvēka personības nemitīgs attīstības un pilnveidošanās ceļš bez iespējas kādreiz nonākt pie galīga mērķa, bet tikai nemitīgi virzoties uz to. Šī virzība pati par sevi ir prieka un gandarījuma un apmierinātības ar dzīvi avots. Turklāt šīm emocijām ir būtiska fizioloģiska nozīme – emocionālās un fiziskās veselības radīšana un saglabāšana. Cilvēks, kas daudz strādā un daudz priecājas, neslimo. Viņš dzīvo vesels.

Ir jāņem gan vērā, ka pieminētais attīstības process jeb cilvēka personības izaugsme, jeb DZĪVE nenorit automātiski, bet gan cilvēkam nemitīgi pārvarot grūtības. Grūtību pārvarēšana nozīmē pārvarēt savu “es nevaru” un nosacīto vājumu. Tiklīdz ar iepriekšējiem uzdevumiem cilvēks ticis galā, tūlīt iznirst jauni uzdevumi. Parasti pirmajā brīdī viņam liekas, ka jaunie izaicinājumi ir pārāk lieli un to atrisināšana ir neiespējama, parādās izjūta, ka nepietiek resursu un spēku (piemēram, ciparus pazīt iemācījos, bet burtus nekad nevarēšu).

Tieši šī spēja un drosme pamest dotā brīža komforta zonu un uzņemties jaunus izaicinājumus, nebaidoties no potenciālās neveiksmes vai izgāšanās, ir izaugsmes un attīstības priekšnosacījums un arī sekas. Tātad cilvēka dzīve ir drosme uzdrīkstēties pilnveidoties un attīstīties.

Kas ir drosmes uzdrīkstēties priekšnosacījumi?

Pieauguša cilvēka vecumā atbilde ir īsa – psihiskā veselība. Viena no galvenajām ir prasme izprast sevi, kas nozīmē saprast, ko es gribu. Vai, citiem vārdiem, – kāda ir mana cilvēciskā būtība? Mana patība? Kas man nepieciešams, lai justos labi? Sākumā sevis izprašanai absolūti nepieciešami ir mīloši apkārtējie cilvēki, jo tie ir tie, kuri iemāca orientēties sevī, savās jūtās un vēlmēs. Vislabāk, ja tie ir vecāki un vecvecāki. Piemēram, bērns nezina, kā sauc to emocionālo stāvokli, kurā viņš konkrētajā brīdī atrodas, tam vārdu iedod vecāki jeb vecvecāki, teikdami, “tu tagad laikam gan ļoti dusmojies” vai “tu, šķiet, esi nobijies”, vai “izskatās, ka tas tev patiešām patīk”, vai ”redzu, ka tas tev garšo”. Savu jūtu, emociju izprašana visā dzīves garumā ļauj efektīvāk formulēt mērķus, izvairīties no enerģijas liekas tērēšanas, piemēram, atsakoties to tērēt mērķiem, kuri patiesībā nav cilvēka paša, bet ir apkārtējo vēlmes par to, kas bērnam un vēlāk jau pieaugušam cilvēkam būtu jādara šo apkārtējo komforta labad.

Psihiski vesels cilvēks cita starpā nozīmē cilvēku bez tā sauktajiem kompleksiem, ko varam definēt šādi – tādas emocijas kā bailes, kauns un vainas apziņa cilvēkam piemīt normas robežās un neviena no tām nav novērojama patoloģiskā daudzumā. Šo jūtu patoloģisks daudzums ir galvenais cilvēka attīstības un personības nobriešanas procesa bremzētājs.

Turklāt nepieciešama mīloša un emocionāli atbalstoša vide, t.i., apkārtējie cilvēki. Cilvēki, uz kuru iedrošinājumu, uzmundrinājumu, palīdzību realitātes izvērtējumā var vienmēr paļauties. Kuri nekaunina par neveiksmēm, neliek justies vainīgam par neizdošanos, bet atkal un atkal no jauna iedrošina grūtības pārvarēt. Tie dod vietu un laiku fiziski un psihiski sagrupēties vai pārgrupēties, nobriest jauniem dzīves uzdevumiem. Tas ir galvenais ieguvums, ko emocionāls atbalsts dod. Tā pamatā, kā rāda jaunākie neirozinātņu pētījumi, ir noteiktas pārmaiņas smadzeņu bioķīmiskajos procesos, kuras labvēlīgi ietekmē cilvēka veselības stāvokli.

Psihiskā veselība ir priekšnosacījums, lai būtu drosme uzdrīkstēties, tā ļauj cilvēkam ar prieku un gandarījumu izdzīvot un izbaudīt savu vienīgo dzīvi. Reizēm saka, ka tas esot “laimīgs liktenis”. Ārstu klīniskā pieredze liecina, ka realitātei tuvāks ir teiciens “katrs pats savas laimes kalējs”, jo “laimīgs liktenis” nozīmē tikai visu iepriekš sacīto – psihiskās veselības nosacīta prasme izvirzīt un sasniegt dzīvē savus mērķus veidā, kas ir sociāli adekvāts un akceptējams. Tas ir cilvēks, kas dara patīkamas lietas sev un daudziem citiem. Protams, nekad nav iespējams darīt labu visiem. Kādam kaut kas arī nepatiks, tas ir normāli. Tātad psihiskā veselība vienkārši ir nobriedušu tā saukto psihiskās aizsardzības mehānismu lietošana. Un spēja priecāties. Spēja izpriecāties par dzīvi glābusi no saslimšanas vai palīdzējusi izveseļoties ne vienam vien cilvēkam. Psihiskajai veselībai piemīt gan ķermenisku jeb somatisku slimību, gan dzīves likstu novēršanas potenciāls.

Kāpēc tad cilvēki slimo?

Ne jau katram ir aprakstītā ideālā situācija. Rezultātā – cilvēki slimo un slimo daudz biežāk, nekā to nosaka gēnu un organisma anatomiskais stāvoklis. Emocionālais stāvoklis bieži izrādās izšķirošs. Kā uzsver Pasaules Veselības organizācija, psihiskā veselība nosaka fizisko veselību. Emocionāla labsajūta veido fizisko labsajūtu.

Tātad, ja konkrētā dzīves stresu situācijā pietrūkst viena vai otra – personības brieduma pakāpes vai nepieciešamā ārējā atbalsta, parādās organisma funkcionēšanas traucējumi. Tie var būt emocionāli un var būt fiziski (somatiski). Biežākie emocionālie traucējumi: trauksmes izjūta, nomāktība, īgnums, viegla aizkaitināmība, dažādas bailes, fobijas; parādās vēlmes, kas ļauj aizbēgt no realitātes, – lietot pārāk daudz alkohola, narkotikas, iegrimt datorspēlēs u.tml.

Rezultāts parasti labi redzams kā pašam, tā apkārtējiem – parādās vēlme izvairīties no sabiedrības, dažādiem pasākumiem, parādās attiecību problēmas mājās, darbā, maģiskā domāšana, ticība paranormālajam (bailes no ļaunas acs uzlikšanas, lāsta, noburšanas vai pārliecība par to, ka tas jau noticis).

Reizēm priekšplānā iznāk fiziskie simptomi. Ārsti saka – psihosomatiski simptomi, kuru izcelsme saistīta ar emocionālajiem faktoriem. Biežākie: sirdsklauves, dažādas elpošanas grūtības, hronisku sāpju sindroms, pastiprināta urinācija, svīšana, drebuļi, galvas reiboņi, menstruāciju un potences traucējumi un daudzi, daudzi citi simptomi.Šajos gadījumos būs nepieciešama ārsta psihoterapeita/psihosomatiskās medicīnas speciālista palīdzība.

Ārstēšanas iespējas

Emocionālo un psihosomatisko traucējumu ārstēšanā būtiska nozīme ir ne tikai medikamentiem, kas pamatā pieklusina emocijas, bet dziļā veida psihoterapijai, kura, tieši otrādi, aktivē un spilgtina vadošās emocijas. Ārstēšanas noslēpums pastāv tajā, ka ārsts prot pacientam palīdzēt izjust un saprast, ko pacients jūt zemapziņā, pats neapzinoties. Tās jūtas, kuras atrodas pacienta apziņā, fiziskās veselības traucējumus nerada.

Piemēram, cilvēkam kāds nedod kaut ko, ko šis cilvēks ļoti vēlas.

Psihiski vesels cilvēks ar pašcieņu pārrunās, kādas iespējas būtu pie kārotā tomēr tikt, un teiks, ka to patiešām ļoti vēlētos. Pašcieņa, savas vērtības izjūta, ar kādu vēlme pieklājīgi tiek izteikta, uz otru atstāj vēlamo iespaidu, un astoņos gadījumos no desmit cilvēks pie kārotās lietas tiks.

Ja cilvēkam ir kādi emocionāli traucējumi, tad šāda rīcība nebūs iespējama. Jo viņš sāks pats sev melot. Tos arī mēdz dēvēt par kompleksiem.

Daži veidi, kā cilvēki mēdz neapzināti sev melot šādā situācijā, kāda minēta piemērā:

1) racionalizējot – “es nemaz to negribēju” vai “man to nemaz nevajag” un vispār – “būt alkatīgam un daudz gribēt nemaz nav labi”;

2) veidojot sevī pretēju emocionālu reakciju: “kā man patīk, ka tu man to nedod, man jau to patiesībā nemaz nevajag, man jau tāpat pietiek”;

3) idealizējot – ja jūs arī to gribat, jums es labprāt piekāpjos;

4) regresējot – apraudoties un bērnišķīgi pasūdzoties par pāridarījumu;

5) izstumjot savu vēlmi zemapziņā: “nu ja, nu ko tad es gribēju...”;

6) un galu galā – somatizējot, t.i., nepatīkamo emocionālo pārdzīvojumu neapzināti pārvēršot par ķermenisku pārdzīvojumu: es jūtos slims, man ir slikti. Man sāp (galva, kājas, vēders), tāpēc šobrīd es neko negribu. Vai otrs variants: “Tas, ko es gribu, man pienākas, jo es taču esmu slims, man tāpēc ir priekšrocības.”

Ārsts, palīdzot cilvēkam nonākt kontaktā ar savām patiesajām jūtām un vēlmēm, palīdz arī būt kontaktā ar savu patību, un cilvēks ir spējīgs veidot dzīves ritējumu...

Rakstu lasiet arī 2015. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!