Biopsijas invazīvajā radioloģijā – diagnosticēsim vēzi laikus

Perkutāna biopsija ir procedūra, kuras laikā veidojumā caur ādu tiek ievadīta adata, ar ko tiek paņemts audu gabaliņš izmeklējumam. Šo procedūru mūsdienās visbiežāk veic, izmantojot attēlveidojošas ierīces.

Lielākoties biopsijas veic, ja ir aizdomas par iespējamu ļaundabīgu veidojumu, lai apstiprinātu metastātisku procesu, – ja ir aizdomīgs veidojums kādā no orgāniem gadījumā, kad ir pierādīts primārais audzējs kādā citā orgānā. Daudzkārt biopsijas tiek veiktas, lai noteiktu audu pārmaiņas orgānos vai arī noteiktu transplantēta orgāna atgrūšanu. To iespējams veikt arī, lai apstiprinātu infekcijas radītas pārmaiņas kādā orgānā. Perkutānas biopsijas priekšrocības salīdzinājumā ar ķirurģisku procedūru ir mazāks laika patēriņš, izmaksas, kā arī samazināta mirstība pēc procedūras.

Biopsiju var veikt gan ultrasonogrāfijas, gan datortomogrāfijas, gan magnētiskās rezonanses izmeklējuma kontrolē. Piemērotākās metodes izvēlē svarīgs ir skartais orgāns, tā atrašanās vieta, veidojuma vizualizācijas iespējas konkrētajā metodē, kā arī aparatūras pieejamība, izmaksas un komplikācijas.

Biopsijai ultrasonogrāfijas kontrolē ir vairākas priekšrocības – tā ir salīdzinoši lēta metode un viegli pieejama. Ultrasonogrāfu ir iespējams arī pārvietot. Ultrasonogrāfijā netiek lietots jonizējošais starojums, un ar to ir iespējams vizualizēt un vadīt adatu jebkurā anatomiskā plaknē. Vislielākais pluss ir tas, ka sonogrāfija atļauj vizualizēt adatas lokalizāciju konkrētā brīdī. Tas savukārt nodrošina drošu un precīzu adatas ievietošanu, kā arī nodrošina izvairīšanos no svarīgu struktūru skaršanas un bojāšanas. Šī metode ir piemērota veidojumiem, kas ir gan virspusējā dziļumā, gan vidēji dziļi; tieviem vai vidēju apmēru cilvēkiem. Veidojumi, kas atrodas aiz kaula vai ar gaisu pildītām zarnām, nav vizualizējami, jo notiek ultraskaņas atstarošanās un tāpēc veidojums netiek vizualizēts.

Biopsija ultrasonogrāfijas kontrolē tiek veikta kakla un mīksto audu veidojumiem, lielākajai daļai aknu veidojumu, lieliem veidojumiem vēdera dobumā, arī dažiem veidojumiem aizkuņģa dziedzerī.

Biopsijas datortomogrāfijas kontrolē tiek veiktas veidojumiem videnē, lielākajai daļai veidojumu aizkuņģa dziedzerī, aiz vēderplēves novietotiem veidojumiem, virsnieres un iegurņa veidojumiem, kā arī dažreiz veidojumiem aknās. Biopsijas laikā paraugu paņem, pacientam atrodoties datortomogrāfijas iekārtas atvērumā.

Biopsijas reizēm tiek veiktas arī magnētiskās rezonanses kontrolē – veidojumiem aknās, kas atrodas tieši zem diafragmas, veidojumiem virsnierēs, prostatā vai krūtīs, kad ar citām metodēm tos ir grūti vizualizēt. Galvenie procedūras trūkumi ir dārgās izmaksas, sarežģīta pacienta pozicionēšana, kā arī iespējamās nepatīkamās sajūtas procedūras laikā.

Tiek izmantotas dažāda veida adatas, kas atšķiras ar diametru, garumu, adatas gala formu. Adatas diametru nosaka ārējais adatas diametrs, izšķir maza kalibra un liela kalibra adatas. Maza kalibra adatas visbiežāk tiek lietotas materiāla paņemšanai citoloģiskai izmeklēšanai, tad šo procedūru dēvē par tievās adatas aspirācijas metodi (angl. fine needle aspiration – FNA). Taču arī mazus audu gabaliņus, kurus izdodas paņemt ar maza kalibra adatām, var nosūtīt histoloģiskai izmeklēšanai. Ar šādām maza kalibra adatām var veikt biopsijas arī no veidojuma, kas atrodas aiz zarnu cilpas, ar minimālu iespējamību infekcijas attīstībai. Dažos biopsijas komplektos ir iekļautas arī šļirces, lai būtu iespējams radīt negatīvu spiedienu adatas lūmenā (ievelkot adatā gaisu), tādējādi palielinot šūnu daudzumu paraugā.

Liela kalibra adatas tiek izmantotas, lai izvērtētu lielāku audu daudzumu – lielākoties histoloģiski. Šī veida biopsijām tiek lietota tā sauktā core biopsijas ierīce – ar resnāku adatu, iegūstot cilindriskas formas audu paraugu. Līdz ar to iespējams iegūt vairāk audu materiāla diagnozes (audzēja) noteikšanai, kā arī audzēju klasifikācijai (piemēram, limfomu gadījumā). Šādi arī iespējams diagnosticēt labdabīgus veidojumus, kā arī lielāko daļu hronisku difūzu orgānu bojājumu (tādus kā aknu ciroze, glomerulonefrīts, nieres transplantāta atgrūšana).

Pirms katras invazīvas procedūras pacientam tiek izskaidrota procedūras gaita, riski, alternatīvie varianti, kā arī ieguvumi. Ārstam, kas veic procedūru, jāinformē pacients par iespējamām sāpēm procedūras laikā, kā arī pēc tās.

Biopsijas visbiežāk tiek veiktas ambulatoriem pacientiem. Pacients ierodas slimnīcā no rīta. Pirms procedūras ieteicams noteikt asins recēšanu raksturojošus rādītājus, lai noskaidrotu, vai procedūra nevar radīt problēmas iespējamu asinsreces traucējumu dēļ. Pacients tiek noguldīts tādā pozīcijā, kas ārstam atvieglo piekļuvi nepieciešamajai vietai. Āda tiek apstrādāta ar dezinficējošiem šķīdumiem, tad tiek uzklāts sterils pārklājs. Lai saglabātu sterilitāti, ir jānodrošina arī no sonogrāfa pienākošās zondes sterilitāte. Zonde var tikt pārklāta arī ar plastikas aizsargu. Ultraskaņas vadīšanai tiek lietots sterils gels.

Pēc ādas apstrādes ārsts zemādā ar šļirci ievada anestezējošu līdzekli, kas samazina jutību biopsijas zonā. Tad atkarībā no tā, vai materiālu no veidojuma paredzēts izmeklēt citoloģiski vai histoloģiski, izvēlas biopsijas adatu. Pēc procedūras ārsts noņem sterilo pārklāju un uzlīmē plāksteri dūriena vietā.

Pēc FNA procedūrām tiek veikta lokāla kompresija, un pacientam nav nekādu ierobežojumu. Pēc core biopsijas pacients tiek novērots 1–2 stundas slimnīcas nodaļā vai dienas stacionārā. Ilgāka novērošana ir nepieciešama pēc nieru biopsijas vai arī gadījumā, kad pēc procedūras ir radušās aizdomas par iespējamu komplikāciju.

Komplikācijas, kas saistītas ar FNA, vēdera orgānu biopsiju gadījumos ir retas. Trīs lielos pētījumos, kuros kopējais pacientu skaits bija 66 397, 10 766 un 16 381, procentuāli nāves gadījumi bija tikai attiecīgi 0,008%, 0,018% un 0,031%. Lielākajā daļā gadījumu nāve iestājās asiņošanas dēļ, otrs biežākais nāves cēlonis bija pankreatīts pēc aizkuņģa dziedzera biopsijām.

Vēl kādā citā pētījumā, kurā tika pētīts, cik liels laika periods paiet pēc biopsijām, kad var sākties vidēji smaga vai smaga asiņošana, mirstība bija 0,02% gadījumu. Visbiežāk asiņošana radās pēc netransplantētas nieres biopsijām. 81% pacientu tā parādījās pirmo 24 h laikā pēc procedūras, taču lielākajai daļai – divu stundu laikā. Tieši tāpēc arī svarīgi ir pirmās 2 stundas pavadīt slimnīcā, bet, ja parādās kādi simptomi (nespēks, samaņas zudums, sāpes) 24 stundu laikā pēc biopsijas veikšanas, noteikti jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada septembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!