Bioloģiskās zāles

Pēdējos gados tirgū ienāk arvien vairāk jaunu zāļu – bioloģiskas zāles jeb biozāles, kurām jau ir radīti arī savi biolīdzinieki jeb biolīdzīgās zāles (biozāļu analogi), tomēr tie nav tas pats, kas ir ģenēriskās jeb patentbrīvās zāles, salīdzinot ar to oriģinālajām jeb inovatīvajām zālēm. Eksperti* par biozālēm dēvē zāles, kas ražotas, izmantojot modernās biotehnoloģijas metodes, tostarp tādas, kas paredz dzīvu organismu iesaisti, – iegūtas vai sintezētas no cilvēka vai dzīvnieka orgāniem vai šūnām (tostarp, cilmšūnām), audiem vai šķidrumiem (plazmas, asinīm), vai mikroorganismiem.

Biozāļu ražošanai izmantotās tehnoloģijas ļauj iegūt rekombinētās olbaltumvielas – sintezētas ar rekombinētas DNS palīdzību, kurā nukleīnskābes fragmenti savienoti olbaltumvielas sintēzei nepieciešamā secībā. Tās ir līdzvērtīgas cilvēka organismā esošām (piemēram, augšanas hormons, interferons, insulīns, eritropoetīns) vai tām funkcionāli līdzīgām olbaltumvielām. Biozāles var saturēt fermentu produktus, kas dabiski tiek sintezēti cilvēka organismā (piemēram, serumi, vakcīnas, alergēni), un cilvēka asins un plazmas produktus. Tās var būt arī gēnu un šūnu terapeitiskie līdzekļi.

Salīdzinot ar ķīmiskās sintēzes ceļā iegūtām zālēm, kas ir mazmolekulāras un ar definētu ķīmisko struktūru, biozāles ir lielmolekulāras un daudz komplicētākas – to molekulas ir stipri sarežģītākas, gan ņemot vērā terciāro un kvartāro telpisko struktūru, gan papildu saturošo DNS noteikto proteīna daļu un tai piesaistīto ogļhidrātu molekulu modifikācijas. Parastās zāles galvenokārt tiek sintezētas no ķīmiskām izejvielām, bet biozāles tiek veidotas dzīvās sistēmās – dzīvnieku šūnās vai mikroorganismos – šūnas rūpnieciski pavairojot un iegūtās rekombinētās molekulas attīrot. Ķīmisko zāļu kopijām līdzvērtīgās terapeitiskās efektivitātes pierādīšanai jāveic bioekvivalences pētījumi, bet biozāļu līdziniekiem līdzvērtīgas terapeitiskās efektivitātes pierādīšanai jāveic kvalitāti, drošumu un efektivitāti salīdzinoši pētījumi.

Biozāļu īpašības ietekmē pats ražošanas process, nevis tikai rekombinētajā DNS iekodētā aminoskābju secība, un molekulas mainības vai izoformu sajaukuma dēļ var pat atšķirties vienu un to pašu biozāļu dažādās izlaides sērijas. Katram ražotājam ir sava šūnu banka ar unikālām ģenētiski modificētām šūnu līnijām un savs daudzpakāpju ražošanas process. Biozāļu ražošana nosaka gan to molekulu īpašības un tīrību, gan klīnisko efektivitāti un drošumu. Lai iegūtu zāļu fizikālo un klīnisko īpašību ziņā identisku gatavo produktu, būtiska ir ražošanas procesa precizitāte un iekārtu un procesa kontrole, kas piecas reizes pārsniedz ķīmisko zāļu ražošanas kontroli. Tādējādi radītie biolīdzinieki, kas pēc struktūras, īpašībām un izmantošanas līdzinās kādām esošām biozālēm, nekad nav tām identiski, tieši tāpat kā izlaides sērijas var atšķirties arī biolīdziniekiem.

Tā kā biozāles ir proteīni, kam piemīt antigēna īpašības, tās var izraisīt organisma imūnreakcijas – rezultātā veidojas antivielas, kas proteīnu var neitralizēt. Biozāļu imunogenitāte, kas ietekmē efektivitāti un drošumu, var būt ļoti atšķirīga (no 1% līdz 89%) un augsta, ņemot vērā, ka atbildes reakciju nosaka gan pacienta individuālās īpašības (piemēram, vecums, blakusslimības, paralēli lietotās zāles u.c.), gan konkrētās slimības klīniskā gaita, zāļu devas, ievadīšanas veids u.tml. Kā minēts iepriekš, pārmaiņas biozāļu molekulas struktūrā var ietekmēt to drošumu un efektivitāti, tāpēc biozālēm vai biolīdziniekiem var būt atšķirīga ietekme uz pacienta imūnsistēmu.

Biozāles Eiropas Savienībā (ES) tiek reģistrētas centralizēti, par ko atbild Eiropas Zāļu aģentūra (EZA). Ikvienas biozāles un īpaši pēc 2011. gada 1. janvāra reģistrētās ir noteiktas kā ES papildu uzraugāmās zāles. Tā kā biozāles (un arī biolīdzinieki) ir salīdzinoši jaunas zāles un blaknes bieži parādās tikai pēc ilgstošas biozāļu lietošanas, tad būtiska ir jaunu blakņu un to biežuma novērošana. Parasti blaknes ir smagas, dažkārt grūti atšķiramas no ārstētās slimības simptomiem un bieži ir saistītas ar spēcīgu zināmu un paredzamu farmakoloģisku reakciju.

Gan Eiropas Zāļu aģentūra, gan Eiropas Komisija ir norādījusi, ka lēmuma pieņemšana par konkrētu biozāļu aizvietošanu ar biolīdziniekiem (vai pretēji) jeb vienu zāļu nomaiņa ar citām ir dalībvalstu atbildīgo institūciju un veselības aprūpes speciālistu kompetencē. Arī eksperti norāda, ka vienīgi speciālists, kas ilgtermiņā novēro pacientu, ir tiesīgs mainīt jau uzsākto terapiju, izvērtējot aizvietošanas terapiju un drošumu katrā individuālā gadījumā. To nekādā ziņā nedrīkst darīt farmaceits aptiekā bez saskaņošanas ar ārstējošo ārstu.

Šobrīd biozāles tiek izmantotas vairākās medicīnas nozarēs: onkoloģijā, hematoloģijā, dermatoloģijā, gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, reimatoloģijā u.c. Tās plaši izmanto autoimūno slimību (piemēram, multiplā skleroze, reimatoīdais artrīts, Krona slimība u.c.) ārstēšanā, tostarp arī bērniem. Biozāļu ēra vēl tikai sākas, un ir pamats uzskatīt, ka tās ir nākotnes zāles izmantošanai arī citās medicīnas jomās, kuru pētījumi un izstrādes vēl turpinās.

Rakstu lasiet arī žurnāla "ārsts.lv" oktobra numurā!