Bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju lietošana Latvijā: problēmas un risinājumi

Signe Mežinska, Dr.sc.soc., docente, LU Medicīnas fakultāte, biedrības Veselības projekti Latvijai valdes locekle (attēlā)

Ieva Salmane-Kuļikovska, Dr.sc.soc., RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedra, biedrības Veselības projekti Latvijai valdes priekšsēdētāja

Zāles nenoliedzami ir viens no nozīmīgākajiem izgudrojumiem cilvēces vēsturē. Racionāli lietojot, zāles var glābt dzīvību, pagarināt cilvēku dzīves ilgumu, atvieglot ciešanas un uzlabot dzīves kvalitāti, bet, neracionāli lietojot, tās var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai, atsevišķos gadījumos kļūstot pat par indi.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, kopumā pasaulē līdz pat 50% zāļu tiek izrakstītas un pārdotas neatbilstoši vajadzībām, un aptuveni tikpat daudz pasaules iedzīvotāju medikamentus lieto nepareizi. ASV ir aprēķināts, ka nepareizas un neatbilstošas medikamentu lietošanas blaknes ir viens no desmit galvenajiem nāves cēloņiem ASV, un tas šai valstij katru gadu izmaksā 30–130 miljardus dolāru.

Latvijā iedzīvotāji lieto aizvien vairāk zāļu – saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras datiem 2013. gadā viens iedzīvotājs iegādājās vidēji 21,9 iepakojumus zāļu. Bezrecepšu zāļu īpatsvars kopējā zāļu tirgū Latvijā naudas izteiksmē ir aptuveni 18% (salīdzinājumam – Eiropā bezrecepšu zāļu tirgus daļa vidēji ir 6–10%). Par kopējo uztura bagātinātāju pārdošanas daudzumu Latvijā trūkst statistikas, tomēr kopumā pasaulē uztura bagātinātāju tirgus katru gadu pieaug aptuveni par 10% (salīdzinājumam – zāļu tirgus ikgadējais pieaugums ir aptuveni 2–4%). Vienlaikus pētījumos Latvijā tiek secināts, ka iedzīvotāju veselības pašnovērtējums laika gaitā neuzlabojas.

Ja jau lietojam aizvien vairāk zāļu un uztura bagātinātāju, tomēr veselāki nejūtamies, kas tad mudina cilvēku šos līdzekļus pirkt un lietot? Atbildi uz šo jautājumu medicīnas antropologi un sociologi ir meklējuši jau izsenis un laika gaitā secinājuši, ka zāļu lietošanas pamatā ir senas izcelsmes dzinulis, homo sapiens pārliecība par to, ka visos veselības traucējumu gadījumos noteikti kaut kas ir jālieto. Šo dzinuli veicina vēlme atgūt kontroli pār situāciju un savu ķermeni.

Šo bieži vien neapzināto vēlmi nostiprina reklāma, veicinot to, ka pat mazāko veselības traucējumu gadījumos roka sniedzas pēc tabletes, kā arī radot pārliecību, ka dažādi vitamīni, uztura bagātinātāji jālieto no dzimšanas līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Daudz reižu dienā dzirdot vai redzot reklāmā pausto ziņu, cilvēkam atmiņā nosēžas reklamētā produkta nosaukums. Ja turklāt produkts jau pamēģināts un tas ātri novērsis simptomus, izveidojas neapzināta automātiska rīcība – parādoties veselības traucējumiem, cilvēks izvēlas šo līdzekli. Tomēr šāda rīcība var atstāt nepamanītus nopietnus slimības simptomu cēloņus, piemēram, ja, lietojot pretsāpju zāles, netiek noskaidrots, kāpēc šīs sāpes rodas, vai arī radīt blakusparādības, piemēram, ilgstoša deguna pilienu lietošana var izraisīt deguna gļotādas atrofiju.

Veselīga dzīvesveida alternatīva?

Reklāmas tiek radītas ar mērķi pārliecināt iegādāties kādu produktu, un diemžēl mēdz būt arī tā, ka reklāmas rezultātā patērētājs sāk lietot šo produktu bez objektīvas nepieciešamības. Viens no iemesliem ir tas, ka reklāmas tiek veidotas ar mērķi ietekmēt emocijas. Kā piemēru šeit var minēt pirms pāris gadiem organizācijas Veselības projekti Latvijai veikto pētījumu par deguna asinsvadus sašaurinošo pilienu lietošanu maziem bērniem iesnu gadījumos. Šie pilieni neārstē iesnas, to galvenais uzdevums ir novērst ar tām saistītos simptomus. Daudzās valstīs blakusparādību riska dēļ šos pilienus neiesaka lietot bērniem līdz sešu gadu vecumam. Pētījums atklāja, ka Latvijā deguna pilienu lietošanu galvenokārt ietekmē vecāku vai vecvecāku emocionāla vēlme palīdzēt bērnam, kas cieš diskomfortu aizlikta deguna dēļ, vēlme redzēt bērnu atkal priecīgi rotaļājamies. Ļoti normāla vēlme, ko izmanto reklāmu veidotāji. Rezultātā, sākoties iesnām, mamma vai omīte atsauc atmiņā dzirdēto un redzēto un automātiski izvelk no atvilktnes ierasto zāļu komplektiņu, lai gan daudzos gadījumos bērns tikpat ātri atveseļotos, arī nelietojot šīs zāles.

Reklāmas nereti grēko, arī pozicionējot zāles un uztura bagātinātājus kā veselīga dzīvesveida alternatīvu. Kurš gan nav redzējis reklāmu, kurā zāles tiek attēlotas kā vienkāršs risinājums neveselīgas maltītes radīto gremošanas traucējumu novēršanai? Tā teikt, ēdiet, ko vien vēlaties, varat arī pārēsties; ja būs problēmas – lūgtum, te būs tablete!

Lai mazinātu negatīvo reklāmas ietekmi, zāļu un uztura bagātinātāju reklāmām ir noteikti visai stingri ierobežojumi. Zāles reklāmās nedrīkst ieteikt ārsti vai farmaceiti, reklāma nedrīkst pārspīlēt zāļu īpašības, veicināt zāļu pārmērīgu lietošanu un pašdiagnostiku, atturēt no efektīvākas palīdzības meklēšanas utt. Tomēr ne vienmēr šie ierobežojumi tiek ievēroti. Jāatzīst gan, ka Latvijā zāļu reklāmās novēroto pārkāpumu skaits pēdējo gadu laikā ir samazinājies, par ko reklāmas devēji jāuzteic. Tomēr joprojām reklāmās, pārsvarā uztura bagātinātāju reklāmās internetā, patērētājam nereti tiek sniegta maldinoša informācija, piemēram, piedēvējot uztura bagātinātājiem neesošas ārstnieciskas īpašības – spēju ārstēt vēzi, hepatītu, smagas sirds slimības, samazināt holesterīna līmeni vai novērst erektilo disfunkciju. Kā problēma jāmin arī tas, ka, lai gan bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju reklāmā jānorāda reklamētā līdzekļa piederība zāļu vai uztura bagātinātāju grupai, tomēr patērētājam ne vienmēr ir skaidrība par to, vai viņš iegādājas zāles – līdzekli ar apstiprinātu farmakoloģisko iedarbību, vai arī uztura bagātinātāju – pārtikas produktu parastā uztura papildināšanai.

Kad risks ir lielāks nekā labums

Medicīnas sociologi un antropologi recepšu zāles vairāk saista ar ārsta kompetenci, taču bezrecepšu zāles un uztura bagātinātāji, savukārt, simbolizē patērētāja izvēles brīvību, jo šo līdzekļu lietošanai ārsta padoms obligāti nav nepieciešams. Aptiekās cilvēki nav pacienti, bet klienti un patērētāji, kuru skatījumā bezrecepšu zālēm bieži piemīt preces, nevis farmakoloģiskas vielas statuss. Bezrecepšu līdzekļu lietošanu ietekmē arī tas, kā indivīdi saprot risku saistībā ar šo līdzekļu lietošanu vai nelietošanu. Kopumā cilvēkiem raksturīgs priekšstats – ja jau līdzeklis nopērkams aptiekā vai veikalā bez ārsta ziņas, tad tā lietošana ir droša. Autori, kas pētījuši patērētāja uztveri saistībā ar bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju lietošanu, norāda, ka cilvēkiem raksturīga tendence vairāk pievērst uzmanību no līdzekļa lietošanas sagaidāmajam labumam nekā ar tā lietošanu saistītajiem riskiem. Cilvēki domā, ka risks ir augstāks tad, ja bezrecepšu līdzekļus nelieto. Tas izskaidro to, kāpēc, parādoties pirmajiem saaukstēšanās simptomiem, cilvēki uzreiz atver zāļu skapīti.

Arī pirms dažiem gadiem Latvijā veikts pētījums par bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju lietošanu atklāja, ka iedzīvotāju vidū ir samērā izplatīts uzskats, ka bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju lietošana blaknes nevar radīt. Bezrecepšu zāļu blakņu risks ir zemāks, salīdzinot ar recepšu zālēm, tomēr, kā uzsver Zāļu valsts aģentūra, nevienas zāles nevar būt absolūti drošas visiem pacientiem, jo pirms zāļu nonākšanas tirgū nav iespējams izpētīt visus ar zālēm saistītos riskus.

Liela nozīme bezrecepšu zāļu un uztura bagātinātāju izvēlē ir vārdam dabisks, kas uz patērētāju iedarbojas teju maģiski. Cilvēki mēdz uzskatīt, ka uztura bagātinātāji ir dabiski un ar tiem vajadzētu sākt ārstēšanos, pirms ķerties pie kaitīgās ķīmijas. Tomēr šādai pārliecībai var būt negatīvas sekas – novēlota ārstēšana vai nelabvēlīga mijiedarbība ar zālēm, ja par uztura bagātinātāja lietošanu netiek informēts ārsts. 2014. gada maijā žurnālā Latvijas Ārsts tika publicēta plaša informācija par uztura bagātinātāju un zāļu mijiedarbību, kurā uzsvērts, ka visbiežāk mijiedarbību ar zālēm novēro šādiem augiem, kas ir uztura bagātinātāju sastāvā: asinszāle, ginks, greipfrūts, granātābola sula, rūgtais apelsīns, kofeīns, gvarāna, efedra. Jautājums – cik daudz cilvēki zina par šādiem riskiem? Paši iedzīvotāji visai zemu novērtē savas zināšanas par bezrecepšu līdzekļu saderīgumu ar zālēm. Tas nepārsteidz, jo šāda informācija patērētājam Latvijā ir pieejama salīdzinoši maz, turklāt krietni jāpapūlas, lai to atrastu.

Latvijā veiktā pētījuma dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji visvairāk lieto bezrecepšu līdzekļus pret sāpēm, līdzekļus saaukstēšanās saslimšanu simptomu mazināšanai, vitamīnus un minerālvielas, kā arī līdzekļus gremošanas traucējumu simptomu mazināšanai. Visvairāk lietotās bezrecepšu zāles Latvijā ir ibumetīns. Bezrecepšu zāles un uztura bagātinātājus vairāk lieto sievietes, gados vecāki un vientuļi cilvēki, kā arī tie iedzīvotāji, kas dzīvo Rīgā vai tās apkaimē. Līdzekļus pret gremošanas traucējumiem vairāk lieto vīrieši, kā arī fizisku darbu strādājošie. Līdzekļus pret saaukstēšanos vairāk lieto gados jauni cilvēki, kā arī augstākā un vidējā līmeņa vadītāji. Jādomā, ka tas varētu būt saistīts ar šo cilvēku nepieciešamību ātrāk atgriezties ikdienas apritē. Zemāks indivīda veselības stāvokļa (fiziskā, garīgā veselība, apmierinātība ar dzīvi) pašnovērtējums ir saistīts ar to, ka cilvēki vairāk lieto dažādus bezrecepšu līdzekļus.

Latvijas iedzīvotājiem raksturīgi dažādi mīti saistībā ar bezrecepšu līdzekļu lietošanu. Piemēram, vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju ir pārliecināta, ka zāļu cenai ir tieša saistība ar efektivitāti, proti, jo zāles dārgākas, jo efektīvākas. Tomēr šāds uzskats nav pamatots. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka jaunākās paaudzes zāļu efektivitāte ir augstāka. Kā rāda ārvalstu pētījumu dati, arī šāda saistība tomēr ne vienmēr ir spēkā. Gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju uzskata, ka dažādi vitamīni un uztura bagātinātāji ir jālieto nepārtraukti, jo ikdienas uzturs nenodrošina to pietiekamu uzņemšanu. Pētnieki norāda, ka šādu uzskatu sekmē dziļi iesakņojusies pārliecība, ka cilvēka organisms ir ļoti ievainojams un pakļauts pastāvīgam riskam, tāpēc ir kaut kas nepārtraukti jādara, lai šo risku mazinātu. Zāles vai uztura bagātinātājs šādā gadījumā kļūst par neatņemamu cilvēka dzīves daļu.

Gandrīz 70% iedzīvotāju uzskata, ka kaut kas jāsāk lietot, tiklīdz parādās pirmie veselības traucējumu simptomi, lai gan eksperti plašsaziņas līdzekļos nebeidz uzsvērt, ka, parādoties pirmajiem saaukstēšanās simptomiem, daudz svarīgāk būtu neskriet uz darbu, bet atpūsties un uzņemt daudz šķidruma. Tas, ka cilvēkam jābūt darbā un viņš darīs visu, lai pirmos saslimšanas simptomus nomāktu, bieži kļūst par neracionālas zāļu lietošanas iemeslu. Vēl viena problēma ir fakts, cilvēki ne vienmēr lieto zāles tā, kā rakstīts lietošanas instrukcijā vai kā ieteicis ārsts vai farmaceits, – tiek mainītas devas, lietošanas ilgums utt. Tāpat kā ārvalstīs, arī Latvijā galvenais iemesls tam ir motivācijas trūkums, proti, pārliecība par to, ka nekas ļauns nevar notikt, kā arī uzskats, ka informācija lietošanas instrukcijā nav svarīga vai ir pārspīlēta.

Bezrecepšu zāles un citi līdzekļi ir paredzēti, lai cilvēki vienkāršāku veselības traucējumu gadījumos varētu ārstēties paši. Ir aplēses, ka no tiem, kuri uz veselības traucējumiem reaģē, 75–80% veic pašārstēšanos. Arī Latvijā pēdējo desmit gadu laikā pašārstēšanās tendence ir ievērojami augusi. Taču, lai pašārstēšanās process būtu drošs un varētu izvairīties no tādiem riskiem kā kļūdaina diagnozes noteikšana, ārstēšanas procesa novilcināšana u.tml., pacientam jābūt pietiekami izglītotam un jāsaprot, kurā brīdī iespējams iztikt ar bezrecepšu līdzekļiem, kurā – vispār bez zālēm un kurā steidzami jāvēršas pie ārsta.

Iepriekšminētais liek uzdot vairākus jautājumus. Vai varam secināt, ka Latvijas iedzīvotāji nav pietiekami zinoši un pašārstējoties nodarīs sev vairāk ļaunuma nekā labuma? Kā tad ar pacienta iesaisti un līdzestību – vai tās nebūtu jāveicina? Vai katra niecīgākā slimības simptoma gadījumā būtu jāskrien pie ģimenes ārsta? Vai zāļu un uztura bagātinātāju reklāmas būtu jāaizliedz pavisam?

Jāatzīst, ka lielai Latvijas iedzīvotāju daļai pietrūkst prasmju kritiski izvērtēt informāciju. To apliecina arī Latvijā veiktā pētījuma dati – tie cilvēki, kuri vairāk uzticas zāļu un uztura bagātinātāju reklāmai, arī attiecīgi vairāk lieto to, kas tiek reklamēts. Bezrecepšu zāles un uztura bagātinātājus Latvijā vairāk lieto sievietes un gados vecāki ļaudis, un tas atšķiras no situācijas citviet pasaulē, kur bezrecepšu līdzekļus vairāk lieto gados jauni cilvēki, kuriem kopumā ir mazāk nopietnu veselības problēmu un nereti arī lielāka rocība. Diemžēl Latvijā nereti notiek tā, ka pensionārs iegādājas biežāk reklamētos uztura bagātinātājus, bet naudas recepšu zālēm, kas viņam tiešām būtu nepieciešamas, vairs neatliek.

Lai situāciju uzlabotu, katram no mums būtu jāapzinās, ka reklāma nav informācija, bet rīks produkta pārdošanas veicināšanai. Vienlaikus patērētājiem būtu jānodrošina neatkarīgas un izsmeļošas informācijas avoti par zālēm un to lietošanu, kā arī šie avoti jāpopularizē. Zināšanas par cilvēka veselību, tās saglabāšanu un veselības problēmu novēršanu jāsāk apgūt jau skolas solā. Reklāmu aizliegšana, visticamāk, situāciju neuzlabotu, jo zāļu virzīšana tirgū var notikt arī ar citu pārdošanu veicinošu paņēmienu palīdzību.

12 jautājumi, kas pacientam būtu jājautā par zālēm:

1. Kā zāles sauc, un kas ir to aktīvās sastāvdaļas? Ja tās ir zāles ar kādas firmas dotu nosaukumu, vai nav pieejamas kādas lētākas ar šo pašu aktīvo vielu?
2. Vai man lietot šīs zāles, ja esmu grūtniece, baroju ar krūti vai esmu ieplānojusi grūtniecību?
3. Kā šīs zāles darbojas? Vai tās izārstēs mani vai atvieglos simptomus?
4. Kad un kā man tās lietot?
5. Kā varu zināt, ka zāles iedarbojas? Ko man darīt, ja zāles neiedarbojas?
6. Cik ilgi man vajadzētu tās lietot? Vai varu pārtraukt lietošanu, ja man kļūst labāk?
7. Kādi ir visbiežāk sastopamie blakusefekti? Vai var būt kādi reti sastopami nopietni blakusefekti? Ko man darīt, ja pamanu blakusefektus?
8. Kas man jādara, ja aizmirstu ieņemt zāles vienu vai vairākas reizes?
9. Vai varu lietot šīs zāles vienlaikus ar citām? Vai drīkstu lietot alkoholu? Vai ir kādi ēdieni, no kuriem vajadzētu izvairīties? Vai drīkstu vadīt automašīnu?
10. Vai iespējams nonākt šo zāļu atkarībā?
11. Kas notiks, ja es nolemju nelietot šīs zāles?
12. Kādas ārstēšanās alternatīvas pastāv vēl bez zāļu lietošanas?

Visu rakstu lasiet veselības žurnāla "ārsts.lv" marta numurā!