Betija Jurģe: Laboratoriskie rādītāji, kam jāseko līdzi bērna vecumā
Mūsdienās liels uzsvars medicīnā tiek likts uz patoloģiska stāvokļa laicīgu diagnostiku, prevenciju un profilaktiskiem pasākumiem. Tādēļ laboratoriskai diagnostikai šobrīd ir īpaši svarīga nozīme, it sevišķi bērnu vecumā. Ar laboratoriskiem testiem iespējams konstatēt slimības un stāvokļus vēl pirms simptomu parādīšanās, tādējādi ļaujot uzsākt ārstniecību laikus un novēršot paliekošu komplikāciju rašanos. Šajā rakstā minēti noteikti laboratoriskie rādītāji, kam jāseko līdzi bērna vecumā.
PILNA ASINS AINA
Pilnā asins ainā ietilpst eritrocīti (Er), leikocīti (Leu), trombocīti (Tr), hemoglobīns (Hgb), hematokrīts (Ht), eritrocitārie indeksi – vidējais eritrocītu tilpums (MCV), eritrocītu izplatīšanās ātrums (RDW), vidējais hemoglobīna daudzums vienā eritrocītā (MCH), vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītos (MCHC) un leikocitārā formula. Hemoglobīns nodrošina skābekļa un ogļskābās gāzes transportu. Eritrocīti, leikocīti un trombocīti ir asins ķermenīši/šūnas. Hematokrīts ir asins šūnu daļa attiecībā pret asins šķidro daļu jeb plazmu. Eritrocitārie indeksi palīdz noteikt anēmijas veidu, savukārt leikocitārā formula ļauj aptuveni noteikt iekaisuma procesa raksturu.
Laboratoriskā interpretācija
Palielinātu eritrocītu un hemoglobīna koncentrāciju novēro dehidratācijas un policitēmijas gadījumā. Arī palielināts hematokrīta daudzums tiek novērots dehidratācijas dēļ.
MCV, MCH un MCHC palielinās B12 vitamīna un folskābes deficīta anēmiju, mielodisplastiskā sindroma, C vitamīna deficīta, hipotireozes un aknu slimību gadījumā.
RDW palielinās pēc asins transfūzijas.
Trombocītu koncentrācija palielinās fiziskas pārslodzes, iekaisuma, hemolītiskās anēmijas, kā arī onkoloģijas dēļ.
Leikocītu skaita palielināšanās liecina par iekaisumu, intoksikāciju, traumu un onkoloģiju. Precīzāk – neitrofilo leikocītu skaits palielinās, ja ir bakteriāla infekcija, eozinofilie leikocīti – alerģijas un parazītu gadījumā, bazofilie leikocīti – alerģijas, onkoloģijas un autoimūnu slimību gadījumā. Limfocītu skaits palielinās virusālas infekcijas gadījumā, savukārt monocīti – bakteriālas infekcijas un autoimūnu slimību gadījumā.
Eritrocītu un hemoglobīna koncentrācija samazinās anēmijas un hiperhidratācijas gadījumā. Arī hematokrīta koncentrācija samazinās hiperhidratācijas gadījumā.
MCV, MCH un MCHC koncentrācijas samazināšanās norāda uz dzelzs deficītu, talasēmiju, sideroblastisko anēmiju, hroniska iekaisuma anēmiju, hronisku svina intoksikāciju.
Trombocītu koncentrācijas samazināšanās liecina par iedzimtu trombocitopēniju vai autoimūnu slimību.
Leikocītu skaits samazinās virusālu infekciju un dažu hronisku infekciju gadījumā.
GLIKOZE
Glikoze ir primārais enerģijas avots visām ķermeņa šūnām un vienīgais enerģijas avots smadzenēm un nervu sistēmai. Kad ar pārtiku tiek uzņemti augļi, dārzeņi, maize vai citi ogļhidrātu avoti, tie tiek sašķelti līdz glikozei. Tievajā zarnā tā uzsūcas. Glikozes izmantošana ir atkarīga no insulīna – hormona, ko izstrādā aizkuņģa dziedzera endokrīnā daļa. Insulīns ir atbildīgs par glikozes transportēšanu organisma šūnām. Glikozes rezerves tiek uzkrātas aknās glikogēna formā, kā arī tauku šūnās triglicerīdu formā. Normālos apstākļos glikozes koncentrācija asinīs paaugstinās pēc maltītes, aizkuņģa dziedzeris atbrīvo insulīnu atbilstoši maltītes apjomam. Kolīdz glikoze ir uzsūkusies, tās koncentrācija asinīs atkal samazinās, arī insulīna atbrīvošana samazinās un tiek apturēta. Ja glikozes koncentrācija asinīs ir pārāk maza, piemēram, starp maltītēm vai pēc spraigas fiziskas slodzes, tiek atbrīvots cits aizkuņģa dziedzera hormons – glikagons, kas aknās inducē glikogēna pārveidi atpakaļ glikozē, attiecīgi atkal paaugstinot glikozes koncentrāciju asinīs. Normālos apstākļos glikozes koncentrācija asinīs konstanti ir stabila.
Laboratoriskā interpretācija
Palielinātu glikozes koncentrāciju novēro cukura diabēta, glikozes tolerances traucējumu, akromegālijas, akūta iekaisuma, psihoemocionāla stresa un fiziskas slodzes, traumas, hroniskas nieru slimības, Kušinga sindroma, hipertireozes, feohromocitomas, akūta un hroniska pankreatīta, pārmērīgas ogļhidrātu uzņemšanas gadījumā.
Samazināta glikozes koncentrācija ir virsnieru mazspējas, smagas aknu slimības, hipopituitārisma, hipotireozes, infekcijas, hroniskas nieru slimības, insulinomas un badošanās gadījumā.
C REAKTĪVAIS OLBALTUMS
CRO ir akūtas fāzes proteīns, ko izstrādā aknas. Tā koncentrācija palielinās, kad kaut kur organismā radies iekaisums. CRO ir nespecifisks iekaisuma procesa indikators un viens no jutīgākajiem audu bojājuma marķieriem. Tas nozīmē, ka tas tiek atbrīvots asinīs dažu stundu laikā pēc ievainojuma, infekcijas sākuma vai cita iekaisuma izraisītāja. CRO var palielināties arī pēc traumas, kā arī autoimūnu slimību un nopietnu bakteriālu infekciju, piemēram, sepses, gadījumā. CRO palielināšanās var radīt tādus simptomus kā sāpes un drudzi.
Laboratoriskā interpretācija
CRO palielinās akūtas bakteriālas infekcijas, autoimūnu slimību, kuņģa un zarnu trakta slimību, ļaundabīgu audzēju un sepses gadījumā.
URĪNA ANALĪZE (AR STRIPU + MIKROSKOPIJA)
Urīna analīze ir viena no svarīgākajām analīzēm nieru un urīnizvadsistēmas patoloģiju diagnostikā un diferenciāldiagnostikā. Lielākoties pazeminātām attiecīgo rādītāju vērtībām nav klīniskas nozīmes vai arī tās norāda uz normu. Piemēram, normā nieres ekskretē niecīgu daudzumu glikozes, ko ar parastām metodēm noteikt nevar, ketonvielas parasti urīnā nav. Normā olbaltums ar urīnu izdalās līdz 150 mg/dn, ko arī nevar noteikt ar parastām urīna izmeklēšanas metodēm. Veselam cilvēkam urīns ir caurspīdīgs, dzidrs un gaiši dzeltens, tam piemīt viegla amonjaka smarža.
Laboratoriskā interpretācija
Normā urīns ir gaiši līdz tumši dzeltenā krāsā. Gaiša vai bezkrāsaina krāsa liecina par pārmērīgu šķidruma uzņemšanu, bezcukura diabētu. Dzeltenīgi oranža krāsa norāda uz dehidratāciju, bilirubīnu urīnā. Arī brūna krāsa liecina par bilirubīnu urīnā. Sarkanas krāsas urīns ir hematūrijas, hemoglobinūrijas, mioglobinūrijas, kā arī porfirīnu gadījumā. Sārta krāsa liecina par biešu lietošanu uzturā vai masīvu urīnskābes kristālūriju. Zaļa urīna krāsa liecina par metilēnzilā klātbūtni. Melnu urīna krāsu novēro smagas hemoglobinūrijas gadījumā, turpretī balta/pienaina krāsa liecina par hilūriju.
Normālos apstākļos urīns ir dzidrs. Duļķains urīns liecina par baktēriju un leikocītu klātbūtni urīnā.
Palielināta glikozes koncentrācija urīnā liecina par stresu, cukura diabētu, hipertireozi, Kušinga sindromu, CNS kairinājumu, nieru patoloģiju. Savukārt bilirubīns liecina par hemolīzi un hepatobiliāru slimību.
Ketonvielas norāda uz badošanos, vemšanu, diabēta ketoacidozi, pankreatītu, pārmērīgu fizisko slodzi.
Urīna īpatnējais svars pieaug dehidratācijas un cukura diabēta gadījumā.
Palielināts urīna pH ir pēc ēdienreizēm, kā arī renālas tubulāras acidozes un urīnceļu infekcijas gadījumā.
Palielinātu olbaltumu daudzumu novēro smagas fiziskas slodzes, drudža, nieru kamoliņu bojājuma, tubulāras disfunkcijas, B un C hepatīta, malārijas, HIV, sistēmiskās sarkanās vilkēdes, cukura diabēta, amiloidozes un limfomas gadījumā.
Urobilinogēnu urīnā novēro aizcietējumu, disbakteriozes, hepatīta, asins šūnu bojājuma, akūtas nieru mazspējas un žultsceļu obstrukcijas gadījumā.
Nitrīti urīnā liecina par urīnceļu infekciju, eritrocīti – par glomerulonefrītu un apakšējo urīnceļu bojājumu, savukārt leikocīti – par urīnceļu infekciju, tuberkulozi un hronisku tubulointersticiālu slimību.
Tubulārās šūnas urīnā atrod urīnceļu infekcijas, tubulointersticiāla nefrīta un glomerulonefrīta gadījumā, savukārt epitēlija šūnas – akūta nieru bļodiņas, urīnpūšļa vai urīnvadu iekaisuma un nierakmeņu slimības gadījumā.
Hialīnie cilindri urīnā redzami smagas fiziskas slodzes, drudža, hroniskas nieru slimības gadījumā, granulārie cilindri – proteinūrijas gadījumā, eritrocitārie cilindri – akūta, difūza, proliferatīva glomerulonefrīta un hematūrijas gadījumā, savukārt leikocitārie cilindri liecina par akūtu pielonefrītu, glomerulonefrītu vai vaskulītu.
Taukainie cilindri urīnā redzami nefrotiskā sindroma gadījumā, savukārt vaska cilindri liecina par hroniskas nieru slimības gala stadiju.
Baktērijas urīnā norāda uz urīnceļu infekciju, gļotas – par iekaisumu.
Kristāli urīnā liecina par specifisku vielu izgulsnēšanos nierēs un/vai urīnizvadsistēmā.
Urīna īpatnējais svars samazinās hronisku nieru slimību un bezcukura diabēta gadījumā.
PARAZĪTU OLIŅAS
Dažādi parazīti var izraisīt kuņģa un zarnu trakta infekcijas. Iekļūstot cilvēka organismā, parazīti barojas, izdala toksīnus un vairojas. Vairošanās rezultātā rodas oliņas, kas tiek izdalītas ārējā vidē. Pārsvarā cistas vai oliņas pārnes fekāli-orālā ceļā, lietojot kontaminētu pārtiku vai ūdeni. Parazitāras infekcijas biežāk sastopamie simptomi ir ilgstoša vai asiņaina caureja, gļotu piejaukums fēcēm, slikta dūša, vēdersāpes. Smagāk parazitārās infekcijas norit jaundzimušajiem, cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, un imūnkompromitētiem cilvēkiem.
Laboratoriskā interpretācija
Par parazītu invāziju organismā liecina parazītu oliņas fēcēs.
ENTEROBIOZE
Enterobioze ir invāzijas slimība, ko ierosina spalītis – Enterobius vermicularis, parazitējot cilvēka zarnās. Enterobioze pieder pie helmintozēm jeb parazitāro tārpu infekcijām. Tiek uzskatīts, ka tās izplatība ir atkarīga no cilvēku sanitārās kultūras līmeņa, lai gan zināms, ka ne vienmēr ir iespējams nokontrolēt, ko bērns kārtējo reizi sadomājis “nogaršot”. Enterobiozei raksturīgi kuņģa un zarnu trakta, kā arī nervu sistēmas darbības traucējumi. Raksturīgi tādi simptomi kā slikta dūša, vemšana, caureja, vēdersāpes un perianāla nieze.
Laboratoriskā interpretācija
Enterobiozi pierāda spalīšu atrašana fēcēs.
IgE KOPĒJAIS
IgE kopējais ir kopējais imūnglobulīns E. Tas atbild par alerģisko reakciju veidošanos. Šīs klases imūnglobulīni veidojas lokāli, galvenokārt gļotādā, kas kontaktē ar apkārtējo vidi (elpceļi, kuņģa un zarnu trakts, āda). IgE pussabrukšanas periods asinīs ir 2–3 dienas, ādā – 9–14 dienas. Personai ar alerģiju IgE palielinās gan lēkmju laikā, gan starp tām. Saskaroties ar antigēnu, IgE veido kompleksus: IgE – specifiskais antigēns, ko pavada kalcija jonu ieplūšana mērķa šūnā un bioķīmisku procesu aktivācija. Tiek stimulēta histamīna un citu bioloģiski aktīvu vielu izdale no tuklajām šūnām, bazofilajiem un eozinofilajiem leikocītiem, kuru virsmā ir ekspresēts IgE. Tādējādi veidojas iekaisuma reakcija.
Laboratoriskā interpretācija
Kopējais IgE palielinās bronhiālās astmas, ziedputekšņu slimības, atopiskā dermatīta, kvinkes tūskas, anafilaktiskā šoka, seruma slimības, toksiskās epidermālās nekrolīzes, Stīvena–Džonsona sindroma, medikamentozas alerģijas, pārtikas alerģijas, kā arī parazitāras infekcijas gadījumā.
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
