Betija Jurģe: Laboratoriskie izmeklējumi hroniskas caurejas gadījumā

Caureja ir bieža kuņģa - zarnu trakta slimību izpausme un galvenais veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanas iemesls. Nav optimālas stratēģijas pacientu novērtēšanai ar hronisku caureju. Īpašu pārbaužu izvēle, nosūtīšanas laiks un to veikšanas apjoms  atkarīgs no iespējamās konkrētās diagnozes, ārstēšanas pieejamības, simptomu smaguma pakāpes, pacienta izvēles un blakusslimībām. Tomēr vairāk nekā 90% saslimušajiem iespējams noteikt konkrētu diagnozi. Turpmāk šajā rakstā par dažādiem laboratoriskajiem testiem, ko vērtīgi pielietot hroniskas caurejas gadījumā.

Hronisku caureju definē kā pastāvīgu izkārnījumu konsistences izmaiņu, kas no normas atšķiras ar šķidriem izkārnījumiem un palielinātu vēdera izejas apjomu ilgāk par četrām nedēļām.

Biežākie hroniskas caurejas iemesli ir kairināto zarnu sindroms, iekaisīgo zarnu slimības, malabsorbcijas sindroms (laktozes nepanesība, celiakija) un hroniskas infekcijas (imūnkompromitētiem pacientiem), kā arī hroniska bakteriāla, mikobakteriāla un parazitāla infekcija.

Iekaisīgo zarnu slimība – galvenokārt attiecas uz čūlaino kolītu un Krona slimību, lai gan ar zarnu iekaisumu saistīti arī citi zarnu trakta traucējumi. Vairums čūlainā kolīta un Krona slimības gadījumu sākas vecumā no 15 līdz 40 gadiem. Krona slimība var aptvert visu kuņģa - zarnu traktu no mutes dobuma līdz perianālajai zonai. Tipiskākās klīniskās izpausmes ir caureja, sāpes vēderā, svara zudums un drudzis. Pacientiem ar čūlaino kolītu klīniskā aina mēdz atšķirties. Lielākoties simptomi attīstās pakāpeniski un dažreiz pirms tam ir vērojama taisnās zarnas asiņošana. Čūlainā kolīta gadījumā patoloģija ietver tikai resno zarnu – biežāk taisno vai distālo resnās zarnas daļu.

Malabsorbcijas sindroms – klasiskie malabsorbcijas simptomi ir bālgani, taukaini, apjomīgi, izteikti smakojoši izkārnījumi un svara zudums, neraugoties uz pietiekamu pārtikas uzņemšanu. Tomēr lielākajai daļai pacientu ar malabsorbciju ir salīdzinoši viegli simptomi, kas bieži vien līdzinās kairināto zarnu sindromam. Dažos gadījumos meteorisms, vēdera uzpūšanās un borborigmi var būt vienīgās sūdzības, kas liecina par malabsorbciju. Traucējumi, kas saistīti ar malabsorbciju – laktozes nepanesība, hronisks pankreatīts, celiakija, tievo zarnu baktēriju proliferācijas sindromu (SIBO).

Vispārēji testi

Pilna asins aina ar leikocitāro formulu – nosaka, lai izvērtētu vispārējo veselības stāvokli. Ja hroniska caureja ir ar asiņu piejaukumu, iespējama anēmija. Dažāda tipa anēmija var liecināt arī  par  malabsorbcijas sindromu. Jau caurejas etioloģija saistīta ar bakteriālu infekciju, asins ainā novēros leikocitozi.

Tireoīdstimulējošais hormons un brīvais tiroksīns – nereti hronisku caureju novēro hipertireozes gadījumā. Pie hipertireozes ir paaugstināts FT4 un pazemināts TSH.

Celiakijas seroloģiskie testi – celiakija ir autoimūna gremošanas sistēmas slimība – glutēnsensitīva enteropātija. Celiakijai raksturīgi tādi simptomi kā hroniska caureja, kas var mīties ar aizcietējumu epizodēm, malabsorbciju, nemērķtiecīgu svara zudumu, vēdera sāpēm un pūšanos. Pacientiem raksturīgs tievo zarnu gļotādas bojājums. Celiakijas slimnieki nedrīkst ar uzturu uzņemt glutēnu – olbaltumvielas, kas sastopamas kviešos, rudzos un miežos. Celiakijas riska faktori ir apstiprināta celiakija pirmās un otrās paaudzes radiniekiem; pirmā tipa cukura diabēts; autoimūns tireoidīts, Dauna vai Tērnera sindroms; plaušu hemosideroze. Seroloģiskie testi ietver autoantivielu vai antivielu, kas tēmēta uz gliadīnu noteikšanu. Laboratoriski iespējams noteikt šādas autoantivielas: anti transglutamināzes IgA un IgG un anti- endomiziālas antivielas (EMA-IgA). Un attiecīgas antivielas: anti-deamidēto gliadīna peptīdu IgA un IgG, gliadīna IgA un IgG.

Seruma elektrolīti - pacientiem ar smagu caureju, dehidratācijas pazīmēm un aizdomām par elektrolītu disbalansu, vērtīgi noteikt elektrolītus – nātriju, kāliju un hlorīdus.

Apslēptās asinis fēcēs - analīze, ko primāri veic, lai konstatētu asiņošanu no kuņģa zarnu trakta. Ja akūti asiņo kāda no apakšējām kuņģa-zarnu trakta daļām, piemēram, resnā vai taisnā zarna, asinis būs sarkanas, iespējams, recekļu vai piemaisījumu veidā. Savukārt, ja asiņošanas avots atrodas augšējā kuņģa-zarnu trakta daļā, piemēram, barības vadā, kuņģī, tievajās zarnās, tad fēces kļūst melnas. Pozitīvs slēpto asiņu tests fēcēs norāda uz kuņģa-zarnu trakta gļotādas bojājumu. Arī neliela izmēra audzēji izraisa gļotādas bojājumus, kas rezultējas ar asiņošanu jau agrīnā stadijā. Tieši tāpēc slēpto asiņu testu izmanto kā skrīningizmeklējumu agrīnai kolorektālā vēža diagnostikai. Pozitīvs tests var liecināt par smaganu vai deguna asiņošanu, barības vada vai kuņģa vēnu asiņošanu, kolorektālu vēzi, peptisku čūlu, iekaisīgo zarnu slimību, polipozi, divertikulozi, hemoroidālo slimību vai helmintozi.

Giardia lamblia – uzskatīts, ka žiardiāzes diagnostikas nolūkos sensitīvāki testi ir giardia lamblia antigēna un nukleīnskābju noteikšana fēcēs (salīdzinot ar fēču mikroskopiju).

Kalprotektīns -  proteīns, ko atbrīvo neitrofilie leikocīti, kad kuņģa-zarnu traktā radies iekaisums. Neitrofilie leikocīti migrē uz iekaisuma apvidu un atbrīvo kalprotektīnu, tādējādi paaugstinot tā daudzumu fēcēs. Ar šo testu nosaka kalprotektīna koncentrāciju fēcēs, lai konstatētu iekaisumu zarnās. Zarnu iekaisumu asociē ar iekaisīgo zarnu slimību un dažām bakteriālām zarnu infekcijām. Kalprotektīnu nosaka, ja nepieciešams iekaisīgu zarnu slimību diferencēt no ne-iekasīgas zarnu slimības, piemēram, kairināto zarnu sindroma. Biežāk sastopamās iekaisīgo zarnu slimības ir Krona slimība un Čūlainais kolīts. Jo augstāka kalprotektīna koncentrācija, jo plašāks iekaisuma process. Ar kalprotektīnu iespējams monitorēt slimības aktivitāti. Ja kalprotektīns nav paaugstināts, iekaisīgo zarnu slimības diagnoze ir maz ticama. Lai apstiprinātu diagnozi, nepieciešama turpmāka diagnostika (kolonoskopija un biopsija).

C-reaktīvais proteīns – nedod iespēju diferencēt iekaisīgu zarnu slimību no kairinātā zarnu sindroma. CRO nosaka pacientiem ar hronisku caureju, ja dažādu iemeslu dēļ (piemēram, analīze ir salīdzinoši dārga un valsts to neapmaksā) fēcēs nav iespējams noteikt kalprotektīnu.

Citi testi

Fēču mikrobioloģija – ja pacients pirms caurejas sākšanās pabeidzis antibiotiku kursu un ir aizdomas par klostrīdiju infekciju, vēlams noteikt Clostridium difficile toksīnu fēcēs. Nevajadzētu aizmirst arī par parazitāru infekciju iespēju (Cryptosporidium, Cyclospora, E.histolytica).

Malabsorbcijas testi – malabsorbcija ir stāvoklis, kad gremošanas sistēma zaudē spēju absorbēt noteiktas uzturvielas.  Lai izvērtētu malabsorbciju, bez pilnas asins ainas,vēlams noteikt arī folksābi, dzelzi, transferīna piesātinājumu, vitamīnu B12, kalciju, magniju, albumīnu un D vitamīnu. Malabsorbcijas gadījumā šie rādītāji būs pazemināti.

Retos gadījumos

Ja ilgstoši nav iespējams atklāt hroniskas caurejas etioloģisko faktoru, var  veikt dažādus laboratoriskos testus ar aizdomām par hormonus sekretējošu tumoru. Pie noteiktas klīniskās ainas, vērtīgi pārbaudīt gastrīnu, kalcitonīnu, somatostatīnu, vazoaktīvo intestinālo polipeptīdu un 5 hidroksi-indol-etiķškābi (5HIAA).

Foto:Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!