Betija Jurģe: Laboratoriskie izmeklējumi akūtu un hronisku intoksikāciju gadījumā

Intoksikācija jeb saindēšanās ir patoloģisks stāvoklis, ko ir izraisījusi indīgu vielu iedarbība uz organismu. Intoksikācija var būt eksogēna, t.i., ja indīgā viela organismā iekļūst no ārpuses, vai endogēna, kad indīgā viela veidojas paša cilvēka organismā. Jāpiemin, ka izšķir akūtu un hronisku intoksikāciju. Akūta rodas, iedarbojoties lielai indes devai, un būs nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība, savukārt hroniska intoksikācija rodas, indei nelielā daudzumā iedarbojoties ilgstoši.

Etanols jeb alkohols

Laboratoriskai etanola intoksikācijas diagnosticēšanai visbiežāk nosaka tā koncentrāciju asinīs. Etanola koncentrāciju iespējams noteikt arī citos organisma bioloģiskajos šķidrumos – urīnā un siekalās.

Laboratoriski ir svarīgi noteikt arī glikozes koncentrāciju asinīs. Gan akūtas alkohola intoksikācijas gadījumā, gan arī hroniskiem alkohola lietotājiem hipoglikēmija ir diezgan bieži sastopama. Tas galvenokārt ir saistīts ar to, ka etanols kavē glikoneoģenēzes procesu aknu bojājuma rezultātā. Interesanti ir arī tas, ka hipoglikēmija cukura diabēta pacientiem var radīt klīnisko ainu, kas ļoti atgādina alkohola reibumu.

Liela nozīmē ir arī elektrolītu laboratoriskai noteikšanai. Alkohola intoksikācijas gadījumā būs novērojama hipernatrēmija, hiperhlorēmija, hipermagnēzija un hipokalcēmija, retāk hipokaliēmija un hipofosfatēmija.

Regulāra alkohola lietošana paaugstina risku attīstīties dažādu orgānu slimībām. Var attīstīties aknu taukainā hepatoze, alkohola hepatīts, aknu ciroze un pankreatīts. Tāpēc alkohola intoksikācijas gadījumā svarīgi noteikt aknu enzīmus, jo tie, visticamāk, būs paaugstināti: gammaglutamiltransferāzi (GGT), aspartātaminotransferāzi (AsAT), alanīnaminotransferāzi (AlAT), laktātdehidrogenāzi (LDH).

Regulāras un ilgstošas alkohola lietošanas gadījumā var attīstīties pankreatīts, tāpēc jānosaka arī seruma lipāze un amilāze, kuru paaugstinātas vērtības ir pankreatīta indikators.

Alkohola atkarīgie cilvēki bieži slimo ar urīnceļu infekcijām, nieru bļodiņu iekaisumu un nieru mazspēju. Vērtīga būtu urīna analīze diagnozes precizēšanai, iekaisuma procesu izslēgšanai. Būtu svarīga arī kreatinīna un urīnskābes noteikšana, lai gan šie marķieri akūtas intoksikācijas gadījumā var arī nebūt paaugstināti, tāpat kā C reaktīvais olbaltums (CRO).

Tāpat alkohola intoksikācijas gadījumā bieži ir paaugstināt muskuļu bojājuma marķieris – kreatīnkināze, jo alkohola lietošana veicina muskulatūras bojājumus un muskuļu atrofiju.

Nosakot pilnu asinsainu, var būt novērojama leikocitoze, trombocitopēnija, kā arī anēmija, bet arteriālo asins gāzu izmeklējums noteiktos gadījumos var būt informatīvs, lai izslēgtu metabolu acidozi, kā arī iespējamu hipoksiju.

Hipnotiski sedatīvās vielas, miega zāles

Pie hipnotiski sedatīvām vielām pieder benzodiazepīni (piemēram, triazolāms, midazolāms, alprozalāms, lorazepāms) un barbiturāti. Hipnotiski sedatīvu vielu blaknes ir tolerances veidošanās, atmiņas traucējumi, apjukums, bezmiegs, miegainība.

Laboratoriskie izmeklējumi hipnotiski sedatīvu vielu intoksikācijas gadījumā: asins gāzu analīze, pilna asinsaina, aknu un nieru bojājuma marķieri, glikozes koncentrācija asinīs.

Asins gāzu analīze ir uzskatāma par vienu no svarīgākiem laboratoriskiem izmeklējumiem, it īpaši akūtos gadījumos, jo hipnotiski sedatīvu vielu intoksikācijas bīstamākā komplikācija ir elpošanas nomākums, tāpēc nepieciešams monitorēt elpošanas mazspēju.

Rekomendē veikt pilnas asinsainas analīzi, ņemot vērā to, ka hipnotiski sedatīvās vielas ietekmē asins šūnu veidošanos jeb hematopoēzi, savukārt, asins klīniskās ķīmijas izmeklējumos jāmonitorē, vai nav paaugstināti aknu un nieru bojājuma marķieri: kreatinīns, AlAT, AsAT u.c.

Glikozes koncentrācija asinīs jānosaka, lai izslēgtu hipoglikēmiju. Kā jau iepriekš minēts, hipoglikēmijas simptomātika atgādina reibuma klīnisko ainu.

Toksikoloģijas skrīningu diferenciāldiagnostikas nolūkos specifiski nosaka arī salicilātu, acetaminofēna un etanola koncentrāciju asinīs, jo nereti novēro alkohola (etanola) un benzodiazepīnu kombinētu intoksikāciju. Taču diferenciāldiagnostikas nolūkos būtu nepieciešams arī izslēgt meningītu un encefalītu, jo mentālā statusa pārmaiņām var būt arī kāds cits iemesls. Tādā gadījumā no laboratoriskajiem izmeklējumiem vērtīgi būtu veikt spinālā šķidruma analīzi, nosakot tajā tādus rādītājus kā glikozi, olbaltumu, baltās asins šūnas – leikocītus, limfocītus, kā arī specifiskos infekciju seroloģiskos laboratoriskos izmeklējumus.

Pesticīdi

Pesticīdi ir ķīmiskas vielas, kuras izmanto lauksaimniecībā, lai apkarotu kaitēkļus, uzveiktu augu slimības, kā arī dažādus parazītus un nezāles.

Diemžēl novērots, ka to cilvēku vidū, kuru darba vide ir saistīta ar pesticīdiem, joprojām novēro hroniskas vai akūtas saindēšanās gadījumus. Ik gadu pasaulē aptuveni 220 000 cilvēku mirst no saindēšanās ar pesticīdiem.

Laboratoriskie izmeklējumi pesticīdu intoksikācijas gadījumā: gāzu hromatogrāfija, gāzu-šķidruma hromatogrāfija, nosakot noteiktu pesticīdu aktīvās vielas koncentrāciju urīnā vai asins serumā.

Ja ir aizdomas par pesticīdu intoksikāciju, nepieciešams zināt pesticīda veidu (grupu), lai to varētu laboratoriski apstiprināt. Pesticīdu intoksikācijas diagnostikai vislabāk palīdz gāzu hromatogrāfija, gāzu-šķidruma hromatogrāfija, nosakot noteiktu pesticīda aktīvās vielas koncentrāciju urīnā vai asins serumā.

Līdzīgi kā iepriekš minētajām intoksikācijām, arī pesticīdu saindēšanās gadījumā laboratoriski nosakāmajām analīzēm ir liela nozīme – veic pilnu asinsainu, asins klīniskās ķīmijas analīzi un asins gāzu analīzi simptomātiskas terapijas nolūkos.

Tā kā pesticīdu intoksikācija var novest pie vairāku orgānu – plaušu, aknu un nieru mazspējas –, jākoncentrējas uz bojājuma marķieriem, asins klīniskās ķīmijas analīzē nosaka kreatinīnu, AlAT, AsAT u.c. marķierus. Novērojams arī elektrolītu disbalanss, līdzīgi kā alkohola intoksikācijas gadījumā.

Insekticīdu intoksikācijas gadījumā vērtīgi noteikt pseidoholīnesterāzi asins serumā. Acetilholīnesterāze ir ferments, kas inaktivē acetilholīnu. Un pseidoholīnesterāze jeb seruma holīnesterāze ir tiešā saistībā ar acetilholīnesterāzes daudzumu nervu ganglijos. Daļa pesticīdu ir holīnesterāzes inhibitori, rezultātā acetilholīna aktivitāte pieaug un traucē centrālās nervu sistēmas darbību.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!