Betija Jurģe: Imūnstatusa laboratoriskā noteikšana
Imunitāte ir fizioloģisku aizsargreakciju komplekss, kas vērsts pret svešām substancēm jeb antigēniem un aktivē imūnsistēmu. Imunitātes galvenais uzdevums ir saglabāt organisma iekšējās vides pastāvīgumu un novērst funkciju traucējumus. Imunitāti var klasificēt dažādi. Iedzimtā imunitāte ir kopš dzimšanas, tā raksturīga sugai un ir nespecifiska, t. i, vērsta pret dažādiem antigēniem, tā nepastiprinās pēc atkārtotas antigēna ievadīšanas, tai nav imūnatmiņas, bieži tā darbojas vietēji un ir ļoti daudzveidīga. Iegūtā imunitāte ir specifiska, t. i., darbojas pret vienu antigēnu, tā pastiprinās pēc antigēna ievadīšanas, tā iegūstama dzīves laikā un ir individuāla, kā arī tai ir imūnatmiņa. Iegūto imunitāti var iedalīt dabīgajā un mākslīgajā imunitātē, un katra no tām tiek iedalīta aktīvajā un pasīvajā imunitātē. Dabīgā aktīvā imunitāte veidojas pēc pārslimošanas, savukārt mākslīgā aktīvā – pēc vakcinācijas.
Organisma aizsardzību pret infekcijām nodrošina:
- dabīgās aizsargbarjeras – vesela āda, gļotādas, elpceļi, mikrobārkstiņas, lizocīms u. c. fermenti, normāla mikroflora;
- imūnsistēma – savstarpējā mijiedarbībā funkcionējošu šūnu un šķīstošo komponentu (imūnglobulīnu (antivielu), komplementa sistēmas elementu, citokīnu – interleikīnu un interferonu) sistēma.
Iedzimto (nespecifisko) imunitāti nodrošina gan celulārie, gan humorālie faktori. Pie tiem pieder fagocīti, dabīgās galētājšūnas, komplementa sistēma, akūtās fāzes proteīni un citokīni.
Specifiskā imunitāte ir divējāda:
1) celulāro (šūnu) imunitāti nodrošina citotoksiskās šūnas – T limfocīti (T-atkarīgie limfocīti), dabīgās galētājšūnas un makrofāgi;
2) humorālo imunitāti nodrošina B limfocīti, kas diferencējas par plazmas šūnām, kuras sintezē antivielas – imūnglobulīnus.
Turpmāk plašāk par noteiktu imunitātes komponentu laboratorisko interpretāciju.
KOMPLEMENTA FAKTORI C3 UN C4
Komplementa sistēma sastāv no gandrīz 60 proteīniem, no kuriem apmēram 30 ir asinīs cirkulējoši proteīni, kas kopā veicina imūnās un iekaisuma reakcijas. Komplementa sistēmas galvenā loma ir identificēt, iznīcināt un likvidēt svešķermeņus, t. i., baktērijas vai vīrusus. Komplementa sistēma palīdz antivielām. Kad tiek radītas antivielas, tiek aktivēta arī komplementa sistēma. Komplementa kaskāde sastāv no trīs atsevišķiem ceļiem – komplementa sistēmu var aktivizēt klasiskā, alternatīvā vai lektīna ceļā. Komplementa faktors C4 piedalās sistēmas aktivizācijā klasiskā ceļā. C4 kritums ir izplatīts, bet pilnīgs tā trūkums novērojams reti.
Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi
Lai izvērtētu hipokomplementāro stāvokļu gaitu; ja pacientam ir biežas bakteriālas infekcijas; neizskaidrojams iekaisums vai tūska; autoimūnas slimības terapijas efektivitātes izvērtēšanai; imūndeficīta terapijas efektivitātes izvērtēšanai.
Laboratoriskā interpretācija
C3 un C4 ir akūtās fāzes proteīni, tāpēc tie pastiprināti tiek ražoti iekaisumu procesu laikā. To līmenis ir paaugstināts sistēmisku infekciju, neinfekciozu hronisku iekaisumu (galvenokārt hroniska poliartrīta) un fizioloģisku stāvokļu (grūtniecības) gadījumā. Kāpums reti pārsniedz normālo vērtību vairāk nekā divas reizes.
Pazemināta koncentrācija vai pilnīgs C4 trūkums novērojams imūnkompleksu slimību, sistēmiskās sarkanās vilkēdes, autoimūna tireoidīta, reimatoīdā artrīta, juvenilā dermatomiozīta, kā arī dažādu iekaisumu un infekciju slimību gadījumā. Sistēmiskās sarkanās vilkēdes attīstības sākumu pacientiem ar C4 nepietiekamību parasti var noteikt ļoti agrīnā stadijā, un slimības gaita parasti ir vieglāka nekā pacientiem ar normālu komplementa līmeni. Infekcijas, piemēram, bakteriāls vai virusāls meningīts, subakūts bakteriāls endokardīts, bakteriāla sepse, pneimonija, un parazitāras infekcijas ir saistītas ar C4 kritumu. Papildu diferencēšanu var veikt, nosakot C4 pie zema komplementa faktora C3 līmeņa. Ja šādos gadījumos C4 koncentrācija ir normāla, pastāv alternatīvā ceļa aktivizācijas iespējamība.
Ievērojams C3 kritums var tikt novērots pacientiem ar daļēju lipodistrofiju vai membranoproliferatīvo glomerulonefrītu C3 nefrīta faktora klātbūtnē.
IMŪNGLOBULĪNI (IgA, IgG, IgM)
Imūnglobulīni ir proteīni, ko izstrādā imūnsistēmas šūnas – plazmas šūnas kā atbildes reakciju uz baktērijām, vīrusiem un citiem mikroorganismiem vai substancēm. Izšķir piecas imūnglobulīnu klases. Parasti infekciju gadījumā serumā paaugstinās visu imūnglobulīna klašu koncentrācija. Katra klase reprezentē antivielu grupu, un katrai ir mazliet atšķirīga loma.
Imūnglobulīns A (IgA) ir 15 % no imūnglobulīniem plazmā. Tas aizsargā ādu un gļotādu no mikroorganismiem, spēj saistīt toksīnus un kombinācijā ar lizocīmu attīsta antibakteriālu un antivirālu aktivitāti. IgA ir dominējošais imūnglobulīns tādos ķermeņa izdalījumos kā pirmpiens, siekalas un sviedri. Sekretorais IgA nodrošina aizsardzību pret lokālām infekcijām, un tam ir būtiska loma pārtikas antigēnu saistīšanā zarnās. IgA neiet cauri transplacentārai barjerai.
Imūnglobulīns M (IgM) aizsargā cilvēka ķermeni pret invazīviem organismiem un vielām. Antigēna sasaistes vieta var inicializēt tiešu toksīnu neitralizāciju, imūnkompetento šūnu sensibilizāciju, vīrusu inficētspējas samazināšanu vai iekaisuma reakcijas attīstību. IgM tiek izstrādāts kā pirmā atbildes reakcija uz jaunu antigēnu, nodrošinot īslaicīgu aizsardzību. IgM pieaug pirmajās nedēļās, un pēc tam tā līmenis krīt.
Savukārt imūnglobulīna G (IgG) koncentrācija pieaug daudz lēnāk nekā IgM, augstāko punktu sasniedzot dažas nedēļas pēc iniciālās infekcijas, tad IgG mazliet samazinās un nostabilizējas. Serumā aptuveni 70–80 % imunoglobulīna ir IgG. Tā galvenie uzdevumi ir ilgtermiņa aizsardzība pret mikroorganismiem, tieša toksīnu neitralizācija un komplementa saistīšanās stimulēšana. IgG ir vienīgais imunoglobulīns, kas var šķērsot placentāro barjeru un nodrošināt pasīvu imūnaizsardzību auglim un jaundzimušajam. Šī mātes aizsardzība pakāpeniski samazinās, kamēr sāk attīstīties bērna imūnsistēma (aptuveni sešu mēnešu vecumā). IgG koncentrāciju, kas ir līdzīga pieauguša cilvēka koncentrācijai, mazs bērns sasniedz 18 mēnešu vecumā. Vēl izšķir arī IgD un IgE klases imūnglobulīnus.
Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi
Lai izvērtētu imūnsistēmas stāvokli; ja ir atkārtotas infekcijas un/vai hroniska caureja, iedzimts vai iegūts imūndeficīta sindroms.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstināta IgA koncentrācija iespējama hronisku aknu slimību, hronisku infekciju, autoimūnu traucējumu (reimatoīdā artrīta, sistēmiskās sarkanās vilkēdes), sarkoidozes un Viskota–Aldriha sindroma gadījumā. Monoklonāla IgA koncentrācija palielinās IgA mielomas gadījumā. IgA koncentrācija ir samazināta, ja pacientam ir gastroenteropātija ar proteīnu zudumu, turklāt iespējams tā kritums ādas apdegumu dēļ.
Pazemināta IgA vērtība var būt iedzimta un iegūta imūndeficīta sindroma, akūtas nieru mazspējas, nefrotiskā sindroma, cukura diabēta dekompensācijas, apdegumu un gastroenteropātijas gadījumā.
Paaugstināts IgM līmenis sastopams hronisku aknu slimību (piemēram, hepatīta, aknu cirozes), autoimūnu slimību (sklerodermijas, reimatoīdā artrīta) un jo īpaši akūtu un hronisku vīrusa infekciju laikā. IgM koncentrācija paaugstinās arī multiplas mielomas, hroniskas limfocitāras leikozes, nenoteiktas nozīmības monoklonālas gammapātijas (MGUS), Valdenstrēma makroglobulinēmijas, limfosarkomas, Burkita limfomas un plazmacitomas gadījumā. Paaugstināta poliklonāla IgM koncentrācija novērojama pacientiem ar dažnedažādām baktēriju (izņemot pneimokoku un salmonellu) infekcijām.
IgM deficīts var tikt novērots olbaltumvielu zuduma sindroma un iedzimta deficīta gadījumā, kā arī tas var būt sekundārs limfātisko ļaundabīgo audzēju un arī imūnsupresīvas terapijas gadījumā.
Paaugstināts poliklonālā IgG līmenis serumā vai plazmā iespējams sistēmiskās sarkanās vilkēdes, hronisku aknu slimību (infekciozā hepatīta un Laeneka cirozes), infekcijas slimību un cistiskās fibrozes gadījumā.
Samazināta IgG sintēze sastopama iedzimtu un iegūtu imūndeficīta slimību un selektīva IgG apakšklašu deficīta, piemēram, Brutona agammaglobulinēmijas, gadījumā. Samazinātu IgG koncentrāciju serumā un plazmā var izraisīt enteropātijas ar proteīnu zudumu, nefrotiskais sindroms, kā arī iespējams tā zudums caur ādu apdegumu dēļ.
LIMFOCĪTU IMŪNFENOTIPI
Limfocīti ir imūnsistēmas šūnas. Uz limfocītu virmas atrodas dažādi antigēni, atkarībā no kuriem limfocītus var iedalīt dažādās grupās – fenotipos. Dažādu fenotipu limfocītiem ir dažādas imunoloģiskās īpašības. Cilvēka limfocītus, balstoties uz to bioloģiskajām funkcijām un šūnu virsmas antigēnu ekspresiju, var iedalīt trīs galvenajās populācijās: T limfocīti (CD3), B limfocīti (CD19) un dabīgās galētājšūnas (CD16, CD56). T limfocīti tiek iedalīti T nomācējšūnās (CD8) un T līdzētājšūnās (CD4).
Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi
Recidivējošas infekcijas, iedzimta vai iegūta imūndeficīta, autoimūnu slimību, alerģisku slimību, limfomas gadījumā; ja recipients jāizmeklē pirms un pēc transplantācijas; lai kontrolētu citostatiķu, imūnsupresantu un imūnmodulatoru terapijas iedarbību.
Laboratoriskā interpretācija
CD3 pieaug imūna iekaisuma gadījumā, CD4 pieaug akūtas infekcijas vai alerģijas/autoimūna procesa gadījumā, CD8 paaugstinās akūta iekaisuma, infekcijas vai onkoloģiska procesa dēļ, CD19 pieaug akūta vai hroniska iekaisuma procesa gadījumā, savukārt CD16 + CD56 paaugstinās akūtas infekcijas un akūta iekaisuma dēļ.
Samazinātas CD3, CD4 un CD19 vērtības liecina par hiporeaktivitāti. Samazināta CD8 vērtība ir autoimūnas vai alerģiskas slimības gadījumā. Samazinātai CD16 + CD56 vērtībai nav diagnostiskas nozīmes.
LIMFOCĪTU SUBPOPULĀCIJAS – CD4/CD8
Limfocītu subpopulācijas ir imūnā stāvokļa marķieris. CD4/CD8 ir imūnregulators indekss, kas ataino T līdzētājšūnu (CD4) un T nomācējšūnu ( CD8) attiecības lielumu. CD4 limfocīti stimulē imūnās atbildes veidošanos. Savukārt CD8 limfocīti kavē imūnos procesus. CD4 šūnas ir baltās asins šūnas – T limfocīti. Tām ir liela nozīme imūnsistēmas funkciju nodrošināšanā. CD4 šūnas producē aizkrūtes dziedzeris, tās cirkulē asinsritē un limfātiskajā sistēmā, palīdz identificēt baktērijas, vīrusus un sēnītes, kas izraisa infekciju, uzbrukt tām un iznīcināt. CD4 šūnas nosaka HIV (human immunodeficiency virus – cilvēka imūndeficīta vīrusa) infekcijas gadījumā, jo HIV galvenokārt iedarbojas uz CD4 limfocītiem. Vīruss saistās ar CD4 limfocītiem, iekļūst tajos un replicējas, tādējādi limfocītus iznīcinot. Slimībai progresējot, CD4 šūnu skaits mazinās, tāpēc arī imūnregulatorais indekss (CD4/CD8) samazinās. Primārie imūndeficīti (primary immune deficiencies, PID) ir slimību grupa, kuru patoģenētiskajā pamatā ir iedzimtas mutācijas, kas ietekmē leikocītu funkcijas.
Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi
Recidivējošu infekciju, iedzimta vai iegūta imūndeficīta, autoimūnu slimību, alerģisku slimību, limfomas gadījumā; ja recipientu jāizmeklē pirms un pēc transplantācijas; lai kontrolētu citostatiķu, imūnsupresantu un imūnmodulatoru terapijas iedarbību.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu CD4/CD8 attiecību novēro autoimūnas un alerģiskas slimības gadījumā.
Pazemināta CD4/CD8 attiecība ir iedzimta vai iegūta imūndeficīta, HIV gadījumā.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada augusta numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
