Betija Jurģe: Hormonālās analīzes
Endokrīnā sistēma nodrošina saskaņotu organisma darbību mainīgos ārējās un iekšējās vides apstākļos. To veido dziedzeri vai pat tikai atsevišķas dziedzeršūnas, kurās veidojas hormoni. Hormoni no endokrīnajiem dziedzeriem izdalās tieši ekstracelulārajā telpā, nonāk asinīs un īsteno pamatfunkciju, saistoties ar specifiskiem mērķaudiem. Rakstā pievērsta uzmanība atsevišķu hormonu laboratoriskas noteikšanas iespējām.
PARATHORMONS (PTH)
Parathormons ir kalcija un fosfora metabolisma regulators, kā arī endokrīnās atgriezeniskās saites sastāvdaļa, kuru veido kalcijs, D vitamīns un mazliet arī fosfors un magnijs. Šīs saites novirzes rada hiper- vai hipokalciēmiju. Parathormonu izstrādā mazi pogas lieluma dziedzeri – epitēlijķermenīši, kas lokalizējas uz vairogdziedzera mugurējās virsmas. Normālos apstākļos šie dziedzeri izstrādā parathormonu, kad ir samazināta kalcija koncentrācija asinīs. Šim procesam ir trīs dažādi darbības veidi: 1) parathormons tieši veicina kalcija atbrīvošanu no kauliem asinīs, 2) tas tieši iedarbojas uz nierēm, samazinot kalcija ekskrēciju ar urīnu un palielinot fosfora izdali ar urīnu, 3) tas stimulē nieres konvertēt D vitamīnu no neaktīvās aktīvajā formā, tādējādi pastiprinot kalcija uzsūkšanos caur zarnām. Kolīdz kalcija līmenis asinīs pieaug, parathormona koncentrācija samazinās. Parathormonu parasti nosaka, lai noskaidrotu kalcija metabolisma traucējumu iemeslu, izvērtētu epitēlijķermenīšu funkciju, pirms un pēc epitēlijķermenīšu operācijām, ja ir aizdomas par multiplu endokrīnu neoplāziju, kā arī hiper- un hipoparatireozes diagnostikas nolūkos. Asins paraugu nav nepieciešams ņemt tukšā dūšā, visaugstākā parathormona koncentrācija ir nakts laikā, bet zemākā – no pēcpusdienas līdz vakaram. Parathormonam ir zināma sezonalitāte sakarā ar tā mijiedarbību ar D vitamīnu.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātas parathormona vērtības ir primāras, sekundāras, terciāras hiperparatireozes un Zolingera–Elisona sindroma gadījumā.
Pazeminātas parathormona vērtības ir primāras un sekundāras hipoparatireozes, aktīvas osteolīzes, sarkoidozes, hipertireozes un hemohromatozes gadījumā.
KORTIZOLS
Kortizols ir hormons, kam ir ļoti svarīga loma proteīnu, lipīdu un ogļhidrātu metabolismā. Tas ietekmē glikozes koncentrāciju asinīs, palīdz uzturēt asinsspiedienu un piedalās imūnsistēmas regulācijā. Pārsvarā kortizols asinīs ir saistīts ar proteīniem, un tikai maza daļa ir brīva un bioloģiski aktīva. Kortizola koncentrācijai ir diennakts variācijas ritms, t. i., no rīta tā koncentrācija ir visaugstākā, savukārt vakarā – viszemākā. Šis ritms var mainīties, ja cilvēkam jāstrādā naktsmaiņās. Kortizolu producē virsnieres, savukārt to regulē hipotalāms un hipofīze. Jāuzsver, ka asins paraugu vēlams ņemt tukšā dūšā ap pulksten 8.00 no rīta, pirms tam 8–12 stundas nav atļauts uzņemt pārtiku. Iepriekšējā dienā jāizvairās no psihoemocionāla stresa un nedrīkst lietot alkoholu. Svarīgi zināt analīzes nodošanas laiku, jo kortizola koncentrācijai ir diennakts variācijas ritms.
Simptomi, kas norāda uz paaugstinātu kortizola līmeni, ir centrāla tipa aptaukošanās, apaļa, sārta seja, plāna un trausla āda, violetas krāsas strijas uz vēdera, muskuļu vājums, akne, pārmērīgs ķermeņa apmatojums, nogurums.
Simptomi, kas norāda uz samazinātu kortizola līmeni ir muskuļu vājums, nogurums, svara zudums, ādas pigmentācija, apetītes trūkums, caureja, slikta dūša, vemšana, galvas reiboņi, pastiprināta vēlme pēc sāļa ēdiena.
Laboratoriskā interpretācija:
Paaugstināts kortizols var būt Kušinga slimības, Kušinga sindroma, hipofīzes adenomas, multiplas endokrīnas neoplāzijas, ektopiska adrenokortikotropā hormona producējoša audzēja, virsnieru adenomas vai karcinomas, virsnieru hiperplāzijas, policistisko olnīcu sindroma, dekompensēta cukura diabēta gadījumā.
Pazeminātas kortizola vērtības var būt hipopituitārisma, Adisona slimības, adrenoģenitālā sindroma, sekundāras virsnieru mazspējas gadījumā vai pēc glikokortikoīdu terapijas.
ADRENOKORTIKOTROPAIS HORMONS (AKTH)
Adrenokortikotropo hormonu (AKTH) izstrādā hipofīze – mazs dziedzeris, kas lokalizējas zem galvas smadzeņu centrālās daļas. Normālos apstākļos AKTH pieaug, kad kortizola līmenis ir zems un krīt, kad kortizola koncentrācija ir augsta. Starp hipotalāmu, hipofīzi un virsnierēm darbojas atgriezeniskās saites princips, t. i., kad kortizola koncentrācija asinīs krīt, hipotalāms producē kortikotropīna atbrīvotājhormonu, kas stimulē AKTH produkciju hipofīzes priekšējā daivā, savukārt tas stimulē kortizola produkciju virsnieru garozā. AKTH asinīs bieži nosaka kopā ar kortizolu, lai diagnosticētu dažādas virsnieru un hipofīzes slimības, piemēram, Kušinga slimību, Kušinga sindromu, Adisona slimību, virsnieru un hipofīzes audzējus. Jāatzīmē, ka asins paraugu vēlams ņemt tukšā dūšā ap pulksten 8.00 no rīta, pirms tam 8–12 stundas nav atļauts uzņemt pārtiku. Svarīgi zināt analīzes nodošanas laiku, jo AKTH koncentrācijai ir diennakts variācijas ritms.
Laboratoriskā interpretācija:
Paaugstinātas AKTH vērtības var būt Kušinga slimības, hipofīzes audzēju, multiplas endokrīnas neoplāzijas, ektopiska AKTH producējoša audzēja un Adisona slimības gadījumā.
Pazeminātas AKTH vērtības var būt hipopituitārisma, virsnieru adenomas vai karcinomas, virsnieru hiperplāzijas vai ilgstošas glikokortikoīdu terapijas gadījumā.
RENĪNS
Renīns ir enzīms, kas kontrolē aldosterona produkciju. Renīnu izstrādā nieres, un tas kontrolē hormona angiotensīna darbību, kas savukārt stimulē virsnieres producēt aldosteronu. Aldosteronu producē virsnieru garozas daļa. Tas stimulē nātrija reabsorbciju un kālija izdalīšanu. Nieres atbrīvo renīnu, kad ir pazemināts asinsspiediens, pazemināta nātrija koncentrācija nieru distālajos kanāliņos un simpātiskās nervu sistēmas kairinājums. Renīns šķeļ angiotensinogēnu, lai formētos angiotensīns I, kas tālāk tiek konvertēts aktīvākā angiotensīnā II. Angiotensīns II liek asinsvadiem sašaurināties un stimulē aldosterona produkciju. Rezultātā tiek paaugstināts asinsspiediens, kas saglabā nātrija un kālija koncentrāciju normas robežās. Renīnu bieži nosaka kopā ar aldosterona koncentrāciju asinīs, jo tie mijiedarbojas. Materiālu vēlams ņemt tukšā dūšā – pirms tam 8–12 stundas nav atļauts uzņemt pārtiku. Iepriekšējā dienā nedrīkt lietot alkoholu. Renīna koncentrāciju nosaka, lai diagnosticētu hiper- un hipoaldosteronismu, kā arī ortostatiskās hipotensijas gadījumā.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātas renīna vērtības var būt sekundāra hiperaldosteronisma, virsnieru mazspējas jeb Adisona slimības, samazināta cirkulējošā šķidruma daudzuma, sirds mazspējas, nieru artēriju stenozes, hroniskas nieru slimības, nieru vēža, kura šūnas producē renīnu, un aknu cirozes gadījumā.
Pazeminātas renīna vērtības var būt primāra hiperaldosteronisma jeb Kona sindroma un Kušinga slimības gadījumā.
ALDOSTERONS
Aldosterons ir minerālkortikoīds, kas regulē nātrija un kālija koncentrāciju asinīs, kontrolē cirkulējošo asins tilpumu un asinsspiedienu. Nieres izstrādā enzīmu – renīnu, un tas kontrolē hormona angiotensīna darbību, kas savukārt stimulē virsnieres producēt aldosteronu. Aldosteronu producē virsnieru garozas daļa. Tas stimulē nātrija reabsorbciju un kālija izdalīšanu. Rezultātā tiek paaugstināts asinsspiediens, kas saglabā nātrija un kālija koncentrāciju normas robežās. Asins paraugu vēlams ņemt tukšā dūšā – pirms tam 8–12 stundas nav atļauts uzņemt pārtiku. Iepriekšējā dienā aizliegts lietot alkoholu.
Hiperaldosteronisma simptomi ir hipokaliēmija, hipernatriēmija, arteriāla hipertensija, galvas sāpes, muskuļu vājums.
Hipoaldosteronisma simptomi ir zems asinsspiediens, dehidratācija, hiponatriēmija, hiperkaliēmija.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātas aldosterona vērtības var būt primārs hiperaldosteronisma jeb Kona sindroma, sekundāra hiperaldosteronisma, sirds mazspējas, aknu cirozes, hroniskas nieru slimības, nieru artēriju stenozes, asiņošanas un dehidratācijas gadījumā.
Pazeminātas aldosterona vērtības var būt virsnieru mazspējas jeb Adisona slimības, Kušinga slimības un konģenitālas virsnieru hiperplāzijas gadījumā.
SOMATOTROPAIS HORMONS (STH)
Somatotropīns – cilvēka augšanas hormons – ir viens no hipofīzes hormoniem. Tas nodrošina bērnu normālu augšanu un attīstību. STH palīdz regulēt ātrumu, ar kādu organisms producē enerģiju, – stimulē olbaltumu sintēzi, šūnu mitozi, pastiprina lipolīzi, veicina brīvo taukskābju atbrīvošanos no taukaudiem, glikozes transportu un glikogēna veidošanos, kā arī piedalās sarkano asins ķermenīšu un muskuļu masas produkcijas regulācijā. Normālos apstākļos STH tiek izdalīts viļņveidīgi dienas laikā, naktī sasniedzot maksimumu. Tieši tāpēc viens STH mērījums nav informatīvs. STH būs augstāks, ja analīze ņemta “viļņa” laikā, un zemāks “starp viļņiem”. Tāpēc bieži vien, nosakot STH, papildus nosaka arī IGF-1. Asins paraugu vēlams ņemt tukšā dūšā – pirms tam 8–12 stundas nav atļauts uzņemt pārtiku. Pirms analīzes nodošanas jāievēro 20–30 minūšu ilgs miera režīms.
Somatotropīna deficīta simptomi ir augšanas aizture, osteoporoze un muskuļu vājums.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātas somatotropīna vērtības ir STH sekretējoša hipofīzes audzēja, ektopiskas STH sekrēcijas, gigantisma, akromegālijas, hroniskas nieru slimības, dekompensēta cukura diabēta, porfīrijas gadījumā un fizioloģiski – bada un miega laikā.
Pazeminātas somatotropīna vērtības ir hipofizāra pundurisma, hipopituitārisma, hipofīzes bojājuma, galvas traumas, audzēja galvā, radioterapijas, ķīmijterapijas, hipotireozes un Kušinga sindroma gadījumā.
INSULĪNAM LĪDZĪGAIS AUGŠANAS FAKTORS-1 (IGF1)
Insulīnam līdzīgais augšanas faktors-1 ir hormons, kas kopā ar somatotropo hormonu nodrošina normālu kaulaudu un citu audu augšanu un attīstību. IGF-1 izstrādā aknas un skeleta muskulatūra, kā arī citi audi kā atbildi uz somatotropīna produkciju. IGF-1 mediē daudzas STH darbības: stimulē kaulu un citu audu augšanu, veicina muskuļu masas veidošanos. Sakarā ar to, ka STH tiek izstrādāts pulsveidīgi dienas laikā, to ir grūti interpretēt, savukārt IGF-1 atspoguļo STH deficītu vai pārprodukciju, jo tā koncentrācija ir stabila visas dienas garumā. Tas padara IGF-1 par noderīgu STH indikatoru, ko bieži izmanto, lai izvērtētu STH novirzes. Asins paraugu vēlams ņemt tukšā dūšā. IGF-1 nosaka, ja ir aizdomas par somatotropīna deficītu vai pārprodukciju, kā arī hipofīzes funkciju izvērtēšanai un terapijas efektivitātes izvērtēšanas nolūkos.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātas IGF-1 vērtības ir STH sekretējoša hipofīzes audzēja, ektopiskas STH sekrēcijas, gigantisma, akromegālijas, hroniskas nieru slimības gadījumā un fizioloģiski – grūtniecības un pubertātes laikā.
Pazeminātas IGF-1 vērtības var būt hipopituitārisma, hipofīzes bojājuma – galvas traumas, audzēja vai iekaisuma galvā, pundurisma, anoreksijas, hroniskas nieru slimības un aknu cirozes gadījumā.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada jūnija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
