Betija Jurģe: Dehidratācija un tās laboratoriskā atrade

Šogad tik ilgi gaidītā vasara beidzot pienākusi ar vērienu, un līdz ar karstumu nevajadzētu aizmirst par papildu ūdens uzņemšanu. Dehidratācija ir pārmērīgs ūdens zudums no organisma audiem, kas nereti saistīts ar nātrija, kālija, hlorīda un citu elektrolītu līdzsvara traucējumiem. Dehidratāciju novēro, kad šķidrums tiek zaudēts un atbilstoši netiek aizstāts, īpaši, ja cilvēks nedzer pietiekami daudz ūdens. Agrīnai dehidratācijai nav raksturīgu simptomu. Viegla un mērena dehidratācija var izpausties ar slāpēm, nogurumu, muskuļu krampjiem, reiboni un galvassāpēm. Smagas dehidratācijas pavadoņi var būt tādi simptomi kā apjukums, bezsamaņa, šoks un pat letāls iznākums.

Cilvēka ķermenis sastāv no aptuveni 70–80% ūdens, bez tā nav iespējama normāla funkcionētspēja. Primāri ūdens tiek uzņemts, dzerot šķidrumu, sekundāri – ar pārtiku, un tas tiek absorbēts zarnās. Ūdens atrodas šūnās, starp tām, limfātiskajā sistēmā, gļotādā un veido asins šķidro daļu. Pēc nepieciešamības šķidrumu var pārvietot no viena nodalījuma vai zonas uz citu.

Lielākā daļa ūdens tiek filtrēta no asinīm, reabsorbējas un vairākkārt cirkulē caur nierēm. Ūdens pārpalikums un sārņvielas tiek izvadītas no organisma ar urīnu. Papildus – neliels ūdens daudzums pastāvīgi tiek zaudēts svīšanas, elpošanas un defekācijas ceļā. Normāla ūdens zuduma kopējais daudzums svārstās no 1500 līdz 2500 ml dienā.

Dehidratācijas iemesli

Liels ūdens daudzums var tikt zaudēts mazā laika posmā ilgstošas vemšanas un/vai caurejas dēļ. Viens vai abi šie simptomi sastopami dažādu stāvokļu dēļ, piemēram:

·      gastroenterīts jeb kuņģa un tievās zarnas iekaisums; ļoti bieži sastopams vemšanas un caurejas iemesls visās vecuma grupās, ko var izraisīt baktērijas, vīrusi vai parazīti ar kontaminētas pārtikas vai ūdens starpniecību;

·      obstrukcija kuņģa–zarnu traktā;

·      medikamentu vai narkotisko vielu pārdozēšana vai toksicitāte;

·        malabsorbcija (uzturvielu absorbcijas traucējumi, ko var izraisīt dažādas patoloģijas);

·      iekaisīga zarnu slimība;

·      kairinātas zarnas sindroms.

Šķidruma zudumu var izraisīt arī:

·      drudzis;

·      apdegumi;

·      intensīva un ilgstoša fiziska slodze un svīšana, piemēram, atlētiem trenējoties augstā temperatūrā un/vai ilgu laiku;

·      pastiprināta diurēze (novēro dažādu slimību gadījumā, kad tiek ietekmēta urīna koncentrēšana, piemēram, cukura diabēta dekompensācija – diabētiskā ketoacidoze vai lietojot diurētiķus jeb urīndzenošus medikamentus);

·      pastiprināta asiņošana (sievietēm – bagātīgākas menstruācijas).

Šķidruma trūkumu novēro arī gadījumos, kad tas netiek pietiekami uzņemts:

·      zīdaiņiem, kas neizprot slāpes;

·      cilvēkiem ar mutes dobuma vai rīkles iekaisumu (ūdens netiek uzņemts sāpju dēļ);

·      kopjamiem cilvēkiem, kas patstāvīgi šķidrumu uzņemt nespēj;

·      ja nav pieejams ūdens (trešās pasaules valstīs);

·      samazinātas slāpju un apetītes sajūtas dēļ (bieži senioriem).

Dehidratāciju var sekmēt arī retas patoloģijas:

·      bezcukura diabēts;

·      Adisona slimība.

Dehidratācijas klīniskā aina

Dehidratācijas pazīmes un simptomi ir atšķirīgi katram cilvēkam un atkarībā no tā, cik ilgi šķidrums tiek uzņemts samazinātā apjomā.

Agrīnā dehidratācija ir asimptomātiska.

Vieglas un mērenas dehidratācijas pazīmes:

·      pastiprinātas slāpes;

·      sausa un/vai lipīga mute;

·      reducēta diurēze, urīns var būt tumšākā krāsā, kas liecina par lielāku tā koncentrāciju;

·      aizcietējums;

·      samazināts asaru daudzums;

·      zīdainim – viegli iegrimušas acis;

·      nogurums;

·      sausa āda;

·      galvassāpes;

·      reibonis.

Smagas dehidratācijas pazīmes:

·      asaru trūkums un svīšana;

·      no oligūrijas līdz anūrijai (urīna neizdalīšanās);

·      spēcīgas slāpes;

·      ļoti sausa mute un gļotāda;

·      sausa un neelastīga āda;

·      zīdainim – iegrimušas acis un fontanelles;

·      paātrināta elpošanas un sirds frekvence;

·      zems arteriālais asinsspiediens;

·      apjukums un kritiskos gadījumos – bezsamaņa.

Laboratoriskā atrade

Smagas dehidratācijas gadījumā tiek veiktas vairākas laboratoriskās analīzes, lai izvērtētu elektrolītu un skābju–bāzu līdzsvara un nieru funkcijas traucējumus, kā arī vispārējo veselības stāvokli. Ja konstatē traucējumus un/vai orgānu disfunkciju, veic papildu analīzes un monitorē pacientu, kā arī atbildes reakciju uz ārstēšanu.

Pamata vielmaiņas panelis (basic metabolic panel) – sniedz informāciju par vispārējo stāvokli, kā arī par skābju–bāzu līdzsvaru un nieru darbību. Testu grupa ietver glikozes, kalcija, nātrija, kālija, bikarbonātu, hlorīda, urea un kreatinīna noteikšanu asinīs. Dehidratācijas gadījumā bieži paaugstinās seruma urea un kreatinīna koncentrācija – pēdējā tad, ja hipovolēmijas apjoms ir pazeminājis glomerulu filtrācijas ātrumu. Glikozi nosaka, lai konstatētu hiperglikēmiju, kas liecinātu par cukura diabēta dekompensāciju. Kas attiecas uz elektrolītiem – iespējama gan hipernatriēmija, gan hiponatriēmija, tāpat arī hipokaliēmija un hiperkaliēmija. Primārs ūdens zudums un bezcukura diabēts radīs hipernatriēmiju. No otras puses, sāls un ūdens zudums var asociēties ar hiponatriēmiju, jo šķidruma apjoma samazināšanās stimulē antidiurētiskā hormona atbrīvošanu, kas izraisa uzņemtā ūdens aizturi. Hipokaliēmiju dehidratācijas gadījumā novēro biežāk nekā hiperkaliēmiju, kas saistāms ar kālija zudumu caur gastrointestinālo traktu vai urīnu. Hiperkaliēmiju novēro, ja radušies kālija izvadīšanas traucējumi ar urīnu sakarā ar nieru mazspēju vai hipoaldosteronismu. Dehidratācijas gadījumā iespējams novērot gan metabolo alkalozi, gan acidozi.

Urīna analīze – to sākotnēji vērtē pēc krāsas (līdz ar to nosaka koncentrāciju), kā arī ir svarīgi saprast diurēzes apjomu un to, vai urīns maz izdalās. Nereti urīnā nosaka nātrija koncentrāciju, lai laboratoriski apstiprinātu hipovolēmiju.

Pilna asins aina – dehidratācijas gadījumā liela uzmanība tiek pievērsta hematokrītam, kas norāda uz plazmas un asins šūnu attiecību. Dehidratācijas gadījumā hematokrīts paaugstinās, jo samazinās asins šķidrā daļa.

Urīna un/vai seruma osmolalitāte – izvērtē ķermeņa šķidruma balansu.

Ja dehidratācijas iemesls ir skaidrs, turpmāka izmeklēšana nav indicēta. Savukārt, ja iemesls nav zināms, nepieciešama papildu izmeklēšana (tas var būt saistīts ar ilgstošu caureju un/vai vemšanu). Diemžēl senioriem dehidratācija nereti izraisa mentālas izmaiņas, kā dēļ ir grūti ievācama slimības vēsture.

Papildu laboratoriskie testi ietver:

Fēču uzsējums – lai konstatētu bakteriālu infekciju kā caurejas ierosinātāju. Vērtīgi arī noteikt parazītus un to oliņas fēcēs.

Clostridium difficile tests un C. difficile toksīna eksprestests – lai izslēgtu vai pierādītu klostrīdiju infekciju.

Atkarībā no iespējamā dehidratācijas etioloģiskā faktora ļoti plaši izmanto arī citus laboratoriskos testus:

Ketoni asinīs – lai pierādītu diabētisko ketoacidozi.

Toksikoloģijas skrīningtests – ja ir aizdomas par narkotisku vielu pārdozēšanu.

Aknu testi ļauj noteikt ASAT, ALAT, sārmaino fosfatāzi, bilirubīnu, albumīnu, kā arī gamma-glutamiltransferāzi, kopējo olbaltumo, protrombīna laiku un laktātdehidrogenāzi). Šos testus veic, ja ir aizdomas par aknu patoloģiju. Jāņem vērā, ka albumīns dehidratācijas gadījumā tāpat kā hematokrīts paaugstinās, izņemot gadījumus, kad dehidratācijas iemesls ir asiņošana.

Vazopresīns jeb antidiurētiskais hormons (ADH) – tiek noteikts, lai diagnosticētu ADH deficītu, bezcukura diabētu. Bezcukura diabēts izpaužas ar spēcīgām slāpēm. Slimības pamatā ir ADH sekrēcijas vai darbības traucējumi, kam tipiski palielinās diennakts diurēzes daudzums (pat līdz 6 l urīna diennaktī), samazināta urīna koncentrācija un pazemināta urīna osmolalitāte.

Kortizols – tā laboratoriskā noteikšana (no rīta) palīdz diagnosticēt Adisona slimību jeb primāru virsnieru mazspēju, kam raksturīgs virsnieru garozas bojājums un nespēja producēt kortikosteroīdus. Adisona slimībai raksturīgi virsnieru hormonu deficīta izraisīti veselības traucējumi.

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada jūlija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!