Betija Jurģe: Alerģijas laboratoriskā diagnostika

Alerģija ir imūnās sistēmas pastiprināta reakcija uz organismā vai vidē esošām specifiskām vielām – alergēniem, piemēram, putekļiem, pārtiku, medikamentiem, dzīvnieku spalvām un dažādām ķīmiskām vielām.

Alerģijas izpausmes var būt ļoti dažādas – lokālas, piemēram, alerģisks rinīts vai nātrene, vai sistēmiskas, kas var ietvert pat dzīvību apdraudošus simptomus. Izšķir divas alerģiju pamatgrupas – iekšējo un ārējo. Iekšējā alerģija ir tāda alerģija, kas rodas, alergēnu uzņemot iekšķīgi. Visbiežāk šādu reakciju nosaka iedzimtas patoloģijas organisma imunoloģiskajos procesos. Visizplatītākā iekšējā alerģija ir pārtikas alerģija. Tā var attīstīties pret vairāk nekā 170 pārtikas produktiem, bet visbiežāk pret pienu, olām, kviešiem, soju, zivīm un riekstiem. Pārtikas alerģija ir apmēram 1–2% pieaugušo. Par alerģijas ārējo formu tiek uzskatīts alerģiskais kontaktdermatīts, respektīvi, kad alerģiskā reakcija rodas, alergēnam no ārējās vides nokļūstot uz ādas. Alerģijas izraisītāji ir neorganiski sāļi, metāli u.tml. Kontaktalerģija skar vidēji 15–20% populācijas, t.i., gandrīz katrs piektais iedzīvotājs ir jutīgs pret kādu kontaktalergēnu. Alerģiskais kontaktdermatīts var sākties jebkurā vecumā.

Alerģijas izpausmes veidi

Elpceļu alerģija parādās pēc alergēna (ziedputekšņu, arī sīki putekļu) iekļūšanas organismā, to ieelpojot. Šāda alerģija izpaužas galvenokārt kā alerģiskais rinīts un bronhiāla astma. Raksturīgi tādi simptomi kā nieze degunā, šķaudīšana, iesnas, klepus, sēcoši trokšņi elpojot, smagākos gadījumos – smakšana.

Dermatozei jeb alerģijai ar ādas iesaisti raksturīgi dažādu veidu izsitumi un ādas kairinājumi. To var izraisīt pārtikas produkti, aeroalergēni, kosmētikas līdzekļi, sadzīves ķīmija, ārstnieciskie preparāti. Biežākie simptomi – ādas apsārtums, nieze, ādas lobīšanās, sausums, ekzēmai līdzīgi izsitumi, pat čūlas un ādas pietūkums.

Alerģiskais konjunktivīts skar acis. Raksturīga dedzināšanas sajūta acīs, pastiprināta asarošana, acu pietūkums un apsārtums.

Enteropātija ir diezgan bieži sastopams alerģijas veids – kuņģa un zarnu trakta alerģisku reakciju izraisa kāda produkta vai medicīnas preparāta lietošana. Raksturīgie simptomi – slikta dūša, vemšana, caureja vai aizcietējumi, lūpu, mēles pietūkums, zarnu kolikas.

Anafilaktiskais šoks ir bīstamākais alerģijas izpausmes veids, kas var iestāties pat dažu sekunžu laikā vai arī vēlāk, pat piecas stundas pēc alergēna iekļūšanas organismā. To var provocēt kukaiņu kodums vai medikamenti. Sākas strauja aizdusa, krampji, izsitumu parādīšanās uz visa ķermeņa, elpošanas traucējumi, samaņas zudums, un var iestāties pat nāve. Sākoties šādai reakcijai, jāpārtrauc alergēna iekļūšana organismā un jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (tālrunis 113).

Izplatītākie alergēni

Izšķir astoņas visizplatītāko alergēnu kategorijas.

Ziedputekšņi. Katrs ceturtais alerģijas slimnieks Latvijā visvairāk izjūt alerģiskas reakcijas tieši pavasarī, kad mostas daba – zied koki un dažādi augi. Ziedputekšņus vējš var aiznest vairāk nekā simt kilometru attālumā. Tāpēc nav tik svarīgi, kādi koki aug tuvu mājām, bet gan koku ziedēšana Latvijā kopumā. Visbiežāk pavasara sākumā alerģiju izraisa bērzi, alkšņi un lazdas. Jo lielāka būs ziedputekšņu koncentrācija gaisā, jo stiprākas būs alerģijas izpausmes.

Putekļu ērcītes. Apmēram 10% alerģisko pacientu alerģiju izraisa tieši putekļu ērcīte. Putekļu ērcītes (Dermatophagoides pteronyssinus un Dermatophagoides farinae) ir sīki zirnekļveidīgi radījumi, ko ar neapbruņotu aci nevar saskatīt un kas dzīvo dažādos tekstilizstrādājumos (dīvānos, paklājos, spilvenos un segās). Tās barojas no cilvēka atmirušajām epidermas šūnām. Biežāk alerģiskas izpausmes novēro rudens sākumā vai agrā pavasarī, kad telpās ir vēss un mitrs. Alerģijas simptomi pastiprinās, atrodoties vietās, kur ir vairāk ērcīšu, piemēram, nonākot mājās vai ejot gulēt.

Pelējums. Pelējuma sēnītes ir mikroorganismi, kas apbrīnojami ātri izplatās ar sporu palīdzību. Tās sastopamas it visur, gan iekštelpās, gan ārā neatkarīgi no gadalaika. Dabā pelējuma sēnītes mēdz būt trūdošu lapu kaudzēs, kompostā, malkas grēdās, purvainās, mitrās vietās. Sporas vislabāk aug un izplatās, ja ir pietiekams mitrums un bieži mainās laika apstākļi. Pelējuma sēnītes iekštelpās visvairāk sastopamas mitros pagrabos, slikti vēdinātās telpās. Dzīvokļos un mājās tās mēdz būt pie mitrām sienām, īpaši, ja tās atrodas ziemeļu pusē un ziemas laikā atdziest straujāk. Bieži pelējums mēdz būt aiz tapetēm, aiz koka apdares, skapjiem, uz flīzētām virsmām, arī polsterētās mēbelēs, matračos, paklājos, grāmatās, apģērbā, puķupodos, gaisa kondicionieros. Svarīgi apskatīt, vai jūsu mājās, birojā nav pelēku, melnu vai dzeltenu plankumu uz sienām un vai nav mitruma smakas. Tiek uzskatīts, ka biežākie pelējuma alerģijas izraisītāji ir Penicillium notatum, Cladosporium herbatum, Aspergillus fumigatus, Candida albicans, Alternaria tenuis.

Dzīvnieku blaugznas un prusaki. Visbiežāk izplatītās alerģijas ir pret mājdzīvniekiem – kaķiem un suņiem, jo tieši ar tiem ir vistuvākais kontakts. Paaugstināta jutība ir pret dzīvnieku ādas epitēliju – sausajiem gabaliņiem, kas birst no ādas. Uzskats, ka alerģiju izraisa mājdzīvnieku spalvas, nav gluži patiess, – , piemēram, arī bezspalvainie kaķi var būt alerģisku reakciju izraisītāji. Alerģiska reakcija var būt ne tikai pret dzīvnieka ādas epitēliju, bet arī proteīniem no to tauku dziedzeriem vai siekalām, kas lielā daudzumā nonāk kaķa spalvās. Var paiet pat vairāki gadi, līdz attīstās alerģija. Iespējama alerģija arī pret tarakāniem jeb prusakiem.

Insektu kodumi jeb kukaiņu inde. Jebkuram cilvēkam kaut reizi mūžā ir iedzēlis kāds kukainis, bet ir cilvēki, kam tas var beigties arī letāli alerģiskas reakcijas dēļ, ko dēvē par anafilaksi. Parasti, pēc, piemēram, bites dzēliena noteiktajā vietā āda būs apsārtusi, mazliet niezēs, būs sāpīga un manāmi pietūks, savukārt alerģiskas reakcijas gadījumā, ļoti strauji attīstīsies tādi simptomi kā grūtības elpot, aizsmakums, sēcoša skaņa elpojot, sejas, acu plakstiņu, ausu, lūpu un ekstremitāšu tūska, vēdera krampji, slikta dūša un vemšana, caureja un samaņas zaudēšana. Šādos gadījumos pēc pirmo simptomu parādīšanās jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai, ja ir jau iepriekš zināma alerģija, jāinjicē epinefrīns. Latvijā no tādu kukaiņu kodumiem, kuriem ir indes (bites, lapsenes un sirseņi), cilvēkam var rasties anafilaktiska reakcija, bet no odu, dunduru un blusu kodumiem gan neviens nemirst.

Lateksa izstrādājumi. Lateksa cimdu lietošana var izraisīt alerģisku reakciju, kas izpaužas kā ādas kairinājums, rodas nieze, dedzināšana, āda kļūst sausa, plaisā, lobās, smagākos gadījumos var arī attīstīties astma, pazemināties asinsspiediens un rasties elpošanas traucējumi.

Pārtikas produkti. Biežākie pārtikas produkti, kas izraisa alerģiju, ir govs piens, olas (pārsvarā olas baltums), zivis un vēžveidīgie (moluski, garneles, vēži), gaļa, pākšaugi (zemesrieksti, soja, zirņi, pupiņas), graudaugi (baltie kviešu milti, kukurūza, auzu pārslas, prosa, rudzi, mieži, griķi), augļi un ogas (āboli, persiki, bumbieri, aprikozes, plūmes, ķirši, avenes, zemenes, cidonijas), lazdu rieksti, zemesrieksti u.c. Diemžēl ikdienas praksē pārtikas alerģiju diagnosticē pēc ilgāka laika. Svarīgi ir atšķirt alerģiju no nepanesības, galvenais, kas jāsaprot, ir tas, ka alerģijas gadījumā būs imūnsistēmas palielināta jutība ar antivielu veidošanos, savukārt nepanesībai ir līdzīgi simptomi, taču tā neizraisa imūnsistēmas reakciju. Nepanesības iemesls var būt, piemēram, enzīmu trūkums, kā laktozes nepanesības gadījumā.

Medikamenti. Alerģijas biežāk izraisa antibiotikas, sulfanilamīdi, joda un broma preparāti.

Alerģijas laboratoriskā diagnostika

Alerģijas diagnostikā vissvarīgākā ir tieši rūpīga anamnēzes noskaidrošana. Arī pašam pacientam būtu mērķtiecīgi jāizanalizē sava ikdiena un vide. Iespējamo pārbaudāmo alergēnu spektrs pašlaik ir ļoti plašs, un ir ļoti svarīgi noskaidrot alerģijas izraisītāju, jo ārstēšanas taktika dažādu alergēnu gadījumā var ļoti atšķirties. Protams, izvēloties pārbaudāmos iespējamos alergēnus, jādomā par to, kad, kur, kā un cik bieži izpaužas alerģija – vai tas ir sezonāli vai varbūt bez gadalaiku rituma, varbūt kādā konkrētā vietā vai neatkarīgi no atrašanās vietas, ieelpojot, ieēdot vai saskaroties ar alergēnu. Alergēnu diagnostikā ar asins analīžu palīdzību izmanto tīrus alergēnus jeb antigēnus, kuri veido savienojumus ar asins paraugā esošajām atbilstošajām specifiskajām antivielām – imūnglobulīnu E.

Specifiskā IgE noteikšana norāda uz organisma sensibilizāciju, noder tūlītēju, ar IgE saistītu alerģisku reakciju atpazīšanai, nenorāda alerģijas smagumu. Šo testu var izmantot arī antihistamīna preparātu lietošanas laikā vai bojātas ādas gadījumā.

Jāuzsver, ka nav mērķtiecīgi bez ārsta ziņas noteikt specifiskās IgE antivielas, jo to interpretācija ir tikai ārsta alergologa kompetence.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!