Bērnu slimnīca – viena un neatkārtojama

Lēmums pievienoties Bērnu slimnīcas kolektīvam nāca pēkšņi, bet ļoti skaidri. Pats biju pārsteigts, ar kādu vieglumu izkāpu no pazīstamās vides un nosacītās komforta zonas, kurā biju aizvadījis 22 gadus. Tā bija atskārsme, ka nevaru nepiedalīties, ka vēlos iespējami jēgpilni izmantot savas zināšanas un prasmes, ka varu pievienot lielāku vērtību sabiedrībai, vienlaikus gūstot gandarījumu par ikdienas darbu un tā rezultātu.

Slimnīca šodien un rīt

Bērnu slimnīca ir īpaša. Tā ir vienreizēja – gan speciālistu, gan tehnoloģiju, gan pakalpojumu kvalitātes ziņā, jo tikai šeit ir pieejama kompleksa augstākā līmeņa palīdzība bērniem no visas Latvijas. Ik gadu Bērnu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā vēršas vairāk nekā 70 tūkstoši pacientu, bet ambulatoro konsultāciju skaits sasniedz ceturtdaļu miljona. Taču tā nav tikai kvantitāte, tās ir arī unikālas speciālistu zināšanas un kvalitāte.

Esam pirmā Latvijas slimnīca, kas izpildījusi Eiropas references tīklu augstās prasības, kļūstot par Eiropas kompetentāko klīniku sadarbības partneri reto acu slimību un ļaundabīgo audzēju ārstēšanā. Pagājušajā gadā darbu sācis Miega medicīnas un epilepsijas centrs, un nākamais mērķis ir attīstīt arī epilepsijas ķirurģisko ārstēšanu. Medicīnas ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikā sākta Reto slimību centra izveide. Kolēģu sasniegumus sepses agrīnā diagnostikā un ārstēšanā atzinīgi novērtējuši Eiropas vadošo klīniku profesori. Sekojot pasaules tendencēm, ķirurģiskas manipulācijas tiek vairāk aizstātas ar mazinvazīvām procedūrām vai konservatīvo ārstēšanu. Sen garām ir arī laiki, kad apendicīts nozīmēja neizbēgamu un neatliekamu operāciju. Aizvien biežāk Bērnu slimnīcā tiek veiktas augstas sarežģītības operācijas – skoliozes, vājdzirdības un iedzimto sirdskaišu korekcijai, nereti piesaistot arī labākos ārvalstu speciālistus.

Lai gan Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai ir īpaša loma, tā pašlaik ir kā plāksteris arī sistēmiskām nebūšanām. Piemēram, šorīt neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) nodaļas dežūras nodošanā atkal tika ziņots, ka diennakts laikā palīdzību meklējuši teju 200 bērnu. Diemžēl šis skaitlis liecina ne tikai par augstu vecāku uzticību Bērnu slimnīcas speciālistiem, bet arī par sistēmas nepilnībām. Vismaz trīs ceturtdaļas no šādiem NMP apmeklējumiem varētu atrisināt ambulatorā vai ģimenes ārsta līmenī, bet tā vietā ik dienu augsti kvalificētiem speciālistiem nākas ieguldīt savus resursus “akūto plāksteru uzlikšanai”. Vienlaikus bērni, kuriem nepieciešama komplicētāka plānveida palīdzība, gaida mēnešiem garās rindās, jo speciālistu pieejamība ir ierobežota. Iespējams, citos apstākļos neuztvertu šo tik saasināti, taču laikā, kad notiek protesta akcijas un intensīvas diskusijas par atbilstošu augsta līmeņa speciālistu atalgojumu, šāda izšķērdība šķiet nepieņemama. Veselības sistēma spēj efektīvi darboties tikai kā vienots veselums – ja kādā no posmiem ir vājā vieta, sekas jūtamas arī citur.

Sabiedrība ir ļoti noslāņota – nav vienotas izpratnes par vēlamo kvalitāti, pakalpojumu pieejamību, indivīdu tiesībām un atbildību. Konfliktsituācijas rodas, kad gaidas nesakrīt ar realitāti vai pietrūkst adekvāta skaidrojuma par notiekošo. Piemēram, neatliekamās palīdzības nodaļā pacientiem, kuru stāvoklis neprasa tūlītēju iejaukšanos, gaidīšanas laiks parasti ir no 40 minūtēm līdz divām stundām, sastrēguma stundās tas var sasniegt vai pārsniegt arī četras stundas, kas parasti rada neizpratni un neapmierinātību vecākos. Pirms pāris nedēļām Bērnu slimnīcu apciemoja profesori no Lielbritānijas un Nīderlandes, ar kuriem pārrunājām iepriekš minētās problēmas. Izskanēja viedoklis, ka citās valstīs šādi pacienti uzņemšanas nodaļā nemaz nenonāktu, bet tiktu aprūpēti ambulatori, bet, ja nonāktu, tad, iespējams, gaidītu pat 8 vai 10 stundas. Pašlaik strādājam, lai skaidrotu situāciju un vairāk izglītotu vecākus un ģimenes ārstus, kā arī aktīvi meklējam risinājumus gaidīšanas laika samazinājumam.

Bērnu slimnīca ir unikāla ne tikai ar klīniskajiem procesiem, bet arī ar tās organizatoriskajām iniciatīvām.

Respektējot premium non nocere (nekaitē) mācību, milzīga uzmanība tiek pievērsta pacientu drošības jautājumiem. Lai arī pastāv uzskats, ka bez tehnoloģijām vairs diagnozi neviens neņemas noteikt, mūsu radioloģijas speciālisti daudz rūpīgāk izsver diagnostikas protokolus un nepieciešamību pēc izmeklējumiem, lai iespējami mazinātu kaitīgo apstarojumu bērniem. Pagaidām Latvijā maz runājam par kļūdām ārstēšanas un aprūpes procesā. Identificējot tos pacientu drošības riskus, kas paslīd garām slimnīcu vai citu institūciju iekšējām drošības ziņošanas sistēmām, ir iespēja novērst kļūdas nākotnē. Bērnu slimnīcu var uzskatīt par pionieri pacientu drošības incidentu analīzē Latvijā, jo darbinieku ziņošanas sistēma, kas darbojas jau vairākus gadus, šogad tiks papildināta arī ar pacientu (vecāku) ziņošanas platformu tiešsaistē. Bērnus slimnīca ir organizācija, kas pastāvīgi mācās – gan atklāti un godīgi identificējot un analizējot savas kļūdas, gan spējot izvērtēt citu pieredzi.

Pasaule virzās uz pacientu vērstu veselības sistēmu. Aizvien vairāk jūtama pacientu vecāku vēlme iesaistīties un līdzdarboties ārstniecības un aprūpes lēmumu pieņemšanā. Respektējot šo tendenci, Bērnu slimnīca ir sākusi Latvijas apstākļiem unikālu iniciatīvu – vecāku padomes izveidi. Tās uzdevums būs paust savu redzējumu par slimnīcā notiekošajiem procesiem un plānotajām pārmaiņām, kā arī sniegt savus priekšlikumus nepieciešamajiem uzlabojumiem.

Prioritārs jautājums ir pieaugošais darbinieku deficīts, kas mudina panākt augstāku konkurētspēju visu veidu personāla piesaistē. Bērnu veselības pakalpojumus valsts neierobežoti (bez kvotām) nodrošina bez maksas. Tas nozīmē, ka maksas pakalpojumi bērniem nav populāri un atšķirībā no citām nozarēm speciālistu atalgojums atkarīgs pārsvarā tikai no valsts piešķirtā finansējuma un pakalpojumu tarifu atbilstības. Tāpēc atalgojuma jautājums ir steidzami jārisina, jo tas ir tieši saistīts ar cilvēkresursu pieejamību. Personāla trūkums ir identificēts kā viens no Bērnu slimnīcas stratēģijas īstenojuma nozīmīgākajiem riskiem, tāpēc pašlaik tiek strādāts pie visaptveroša ilgtermiņa plāna darbinieku piesaistei, attīstībai un motivācijas stiprināšanai, padarot Bērnu slimnīcu par atraktīvu un perspektīvu darbavietu. Norit sarunas arī ar universitātēm un ministrijām par tiesiskās bāzes sakārtošanu, tāpēc ceru, ka jau tuvākajā laikā Bērnu slimnīcas aprūpes procesos izdosies iesaistīt vairāk medicīnas studentu. Ļoti palīdzētu iespēja plānot finanšu resursus ilgākam laika posmam, kas ļautu dot solījumus darbiniekiem par paredzamo algas dinamiku, radīt ilgtspējīgu cilvēkresursu stratēģiju un plānot vēlamo aprūpes kvalitātes standartu.

Resursu racionāla izmantošana ir un būs slimnīcas prioritāšu augšgalā, jo mērķis ir palīdzēt iespējami lielam pacientu skaitam iespējami augstākā kvalitātē. Korporatīvajā vidē pazīstamie procesi Lean un SixSigma nav tikai modes kliedziens – Bērnu slimnīcā tas ir veids, kā nodrošināt nemainīgi augstus rezultātus, mazinot visus iespējamos resursu zudumus. Tie attiecas gan uz darba organizācijas principu pārskatīšanu, darbavietu pielāgošanu, procesu standartizāciju un pastāvīgu snieguma izvērtējumu.

Nākotnes virzieni

Kā tieši izskatīsies nākotne, droši nezina neviens. Taču skaidrs ir viens – tā noteikti atšķirsies no šodienas. Tas nozīmē, ka ilgi priecāties par šodienas sasniegumiem nav laika un jādomā par nākamajiem soļiem. Citējot Grecki – veiksmes pamatā ir spēlēt nevis tur, kur ripa ir, bet tur, kur tā būs pēc mirkļa.

Pēc ārvalstu pieredzes, pacientu vecāku informētība un vēlme līdzdarboties turpina pieaugt. Iespējams, vecāki būs gatavi uzņemties vairāk atbildības pat situācijās, kas šobrīd šķiet neiespējamas. Līdzības nav tālu jāmeklē – vēl pirms pāris desmitiem gadu neviens nedomāja, ka internetā vadīs savu bankas kontu vai pirks aviobiļetes un tiešsaistē reģistrēsies lidojumam. Tendences liecina, ka slimnīcas pakalpojumi arvien vairāk virzās ārā no ierobežotas telpas. Daudzas lietas, ko kādreiz varēja veikt tikai slimnīcā, nu vairs neprasa stacionēšanu un veiksmīgi tiek realizētas pat mājas apstākļos. Jau tagad Bērnu slimnīcai ir izdevies sākt parenterālo barošanu mājas apstākļos, tā ļaujot pacientam palikt viņam ierastā vidē. Aizvien biežāk tiek patapinātas arī dažādas tehnoloģijas, ko apmācīti vecāki izvēlas lietot mājās. Daži eksperti paredz, ka tālākā nākotnē slimnīca būs nevis infrastruktūra, bet gan intelektuālā potenciāla koncentrācijas vieta.

Pašlaik aktīvi norit ERAF līdzekļu investīciju plānošana. Izaicinoši ir paredzēt, kādas tieši būs infrastruktūras prasības pēc 10 vai 20 gadiem. No vienas puses, Latvijas demogrāfiskās prognozes liecina par paredzamu lejupslīdi jaundzimušo skaita ziņā, no otras puses, globalizācijas ietekme rada daudz neparedzētu gan migrācijas, gan jaunu epidēmiju izraisītu risku. Tas nozīmē, ka, plānojot nākotnes slimnīcas, jāparedz zināms infrastruktūras elastīgums un adaptācijas iespēja – nevaram atļauties vienkārši gaiteņus ar kabūzīšiem.

Ievērojami pieaugs caurspīdīgums attiecībā uz ārstēšanas iznākumiem, pacientu drošību un ārstniecības izmaksām. Šāda tendence un savstarpējās salīdzināšanas iespēja jau vērojama virknē rietumvalstu un noteikti skars arī mūsu slimnīcas, pieprasot precīzāku visu resursu un rezultātu uzskaiti.

Informācijas tehnoloģiju straujās attīstības piedāvātās iespējas nav pat īsti aptveramas. Jau tagad domājam par inovatīvām saziņas platformām ar pacientu vecākiem. Bērnu slimnīcai šajā ziņā ir īpašs statuss un vienlaikus izaicinājums, jo saziņas partneris (pacientu vecāki) ievērojami atšķiras no vidējā pacienta profila valstī. Pārsvarā tie ir 20–40 gadus jauni cilvēki ar noteiktām gaidām un priekšstatiem attiecībā uz mūsdienīgas (digitālas) komunikācijas iespējām.

Jau tagad daudzas slimnīcas izmanto mākslīgo intelektu pacientu triāžā – šķirošanā uzņemšanas nodaļā – vai personificētu rekomendāciju nodošanā.

Ievērojami pieaugot datu apjomam, informācijas uzkrāšana papīra formāta nebūs racionāla. Bērnu slimnīcas ambīcija ir pārskatāmā nākotnē kļūt par bezpapīru slimnīcu. Jau tagad Bērnu slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur gultas, kam ir augsta informācijas ietilpība, – piemēram, intensīvās terapijas nodaļā – visus pacienta datus reģistrē tikai digitālā formātā. Tas ir ne tikai drošāk pacientam un ērtāk personālam – uzkrātie dati var palīdzēt arī inovatīvu atklājumu ziņā. Šāda pieredze ir Helsinku Bērnu slimnīcā, kas, sadarbojoties ar IBM Watson, palīdzējusi radīt modeli, kura ar augstu precizitāti paredz sepsi jau 24 stundas pirms tam, kad to iespējams diagnosticēt ar ierastajām metodēm.

Nākotnē ceru uz ciešāku sadarbību ar universitātēm ne tikai studentu un rezidentu apmācībā, bet arī pētniecībā. Ja reiz esam universitātes slimnīca, pētniecības aktivitātēm jābūt pietiekami intensīvām un kvalitatīvām. Cik zinu, Karolinskas universitātes slimnīcā var strādāt tikai ārsti, kas darbojas arī pētniecībā. Pie Oulu slimnīcās izveidotās pētniecības laboratorijas ļauj piesaistīt gan fizikas un inženierzinātņu studentus, gan jaunuzņēmumus (tā sauktos start-up), kas vēlas radīt jaunus produktus veselības jomā. Tas nav tikai atpazīstamības jautājums, bet arī iespējas starptautiskai sadarbībai, resursu piesaistei un pastāvīgai attīstībai.

Nemainīga prioritāte – pacienta pieredze

Kā indikators Bērnu slimnīcas unikālajam pienesumam ir aktīvā sabiedrības un uzņēmēju vēlme atbalstīt bērnu slimnīcas vajadzības, kas netiktu apmierinātas, ja būtu jāiekļaujas esošajā budžetā. Tas liecina par augstu sabiedrības uzticību, bet vienlaikus paceļ atbildības latiņu, lai katra ieguldītās naudas vienība tiktu izmantota maksimāli efektīvi. Ierobežotu resursu apstākļos pastāvīgi jāizvēlas ne tikai efektīvākais risinājums, bet arī tā efektīvākā realizācija. Citiem vārdiem, darīt pareizās lietas pareizajā veidā. Ir skaidrs, ka naudas visu vēlmju apmierināšanai nepietiek pat turīgāko valstu veselības sistēmās, tāpēc vienmēr nāksies izdarīt izvēli. Šīm izvēlēm jābūt iespējami caurspīdīgām un pragmatiskām, jo, izšķiroties par labu vienai, ir skaidrs, ka esam upurējuši citu. Ir vajadzīgs kritērijs, kas palīdz šādas izvēles salīdzināt. Mums tāds ir maksimālais pacientu ieguvums vai pacientu (un viņu vecāku) pieredze, nonākot kontaktā ar bērnu slimnīcu.

Pacientiem parasti trūkst kompetences, lai novērtētu ārstēšanas procesa tehnisko kvalitāti, tāpēc vērtējums balstās uz tām lietām, ko pacients spēj novērtēt, – piemēram, personāla atsaucību, vidi vai komunikācijas kvalitāti. Tomēr pacienta pieredze nav atdalāma no ārstniecības un aprūpes procesa iznākumiem. Var pat apgalvot, ka pacientu pieredze tiešā veidā ietekmē arī ārstēšanas iznākumus.

Savas atveseļošanās laikā ikviens pacients saskaras ar vairākiem desmitiem veselības aprūpes darbinieku. Izšķirošs faktors ir katra darbinieka motivācija un iesaiste. Cienīgs un taisnīgs atalgojums veselības sistēmā ir nozīmīgs motivācijas elements, un ceru, ka tas nepazudīs no valdības prioritāšu saraksta. Ir izaicinoši nodrošināt līdzvērtīgu pacientu pieredzi, ja māsu skaits uz pacientu ir divas vai pat trīs reizes mazāks par vēlamo. Tomēr ir lietas, kas paveicamas jau šodien, un resursu trūkums nenozīmē, ka pacients un viņa ģimene paliek otrajā plānā. Tieši ierobežotu līdzekļu apstākļos vēl precīzāk iespējams identificēt tos procesus, kas pievieno vērtību, kā arī atbrīvoties no visa liekā.

Vadītāja uzdevums

Par manu galveno uzdevumu... Pirmkārt, tā ir savienojošā loma. Apzinos, ka profesionālā pieredze un kvalifikācija ir katram Bērnu slimnīcas darbiniekam, un mans uzdevums ir panākt tās kumulāciju un savstarpēju bagātināšanos, t.i., nodrošināt, ka komandas rezultāts pārsniedz individuālo sniegumu summu.

Vēlos iemantot tādu uzticību, lai kolēģi manī saredzētu atbalstu saviem pienākumiem un panākumiem. No pieredzes zinu, ka vadītājs var būt kā eļļa mehānismam – nolīdzinot ceļu vai palīdzot likvidēt šķēršļus.

Nāku no vides, kur vadītāja viedoklis netika uzskatīts par vienīgo un pareizo. Ja notiek pretējais, tas ir ierobežojoši, jo tādējādi organizācijas potenciāls tiek limitēts ar viena cilvēka intelektuālo potenciālu. Uzskatu, ka no katriem diviem pat pilnīgi pretējiem viedokļiem iespējams nonākt pie trešā, kas ikvienā gadījumā būs pilnīgāks par katru no sākotnējiem. Lai tas notiktu, nepieciešama noteikta vide jeb kultūra, kas veicina cieņpilnu dialogu, atklātu viedokļu paušanu, vēlmi uzklausīt un, galvenais, – spēju saprast vienam otru. Šādas vides izveidi uzskatu par savu uzdevumu.

Esmu pateicīgs iespējai mācīties. Marks Tvens ir bijis ļoti precīzs, sakot, ka problēmas mūsu dzīvē rada nevis tās lietas, ko nezinām, bet gan tās, ko zinām, bet kas izrādās nepatiesas. Vienmēr cenšos paturēt prātā epistemoloģijas jautājumu – kā mēs zinām to, ko mēs domājam, ka zinām? Tas palīdz nojaukt duālo (labs/slikts) pasaules uztveri. Analizējot jebkuru informāciju, mācos ieraudzīt gan priekšrocības, gan arī trūkumus, vienlaikus skaidri apzinoties, ka kaut kas palicis arī nezināms. Arī dabā taču nedominē atsevišķas tīras krāsas, bet gan to salikumi. Arī pilnīgas gaismas vai pilnīgas tumsas apstākļos nav iespējams redzēt – labākam un skaidrākam skatam nepieciešamas ēnas. Tas ir mans veids, kā raudzīties uz visām lietām.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada jūnija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!